Protams, vārds Pelnrušķītei tur bija pavisam cits – Rodopis. Bet stāsts par kurpītēm ir tas pats, kā saka, viens pret vienu. Lai gan viņai kājās nebija ādas kurpītes (Ēģiptē tas būtu pārāk oriģināli) un, vēl vairāk, protams, ka ne kristāla, bet zeltītas sandales. Vienā no pasakas ilustrācijām ir redzams melnādains vergs, kas pielaiko Pelnrušķītei-Rodopis zeltīto sandali paša faraona priekšā.
Ir, protams, Ēģiptes versijā momenti, kas nav domāti bērniem. Tā, ēģiptiešu Pelnrušķīte bija prostitūta. Arī sandali viņa nepazaudēja. Viņai to nozaga ērglis, kad viņa mazgājās upē. No ērgļa sandale nonāca pie faraona un viņš, pārsteigts par tās mazo izmēru un skaistumu, izziņoja sandales saimnieces meklēšanu un atradis, beigās viņu apprecēja.
Arī Eiropā šī pasaka bija plaši izplatīta folklorā (uzskata, ka ir ap 700 “Pelnrušķītes” versiju) vēl ilgi pirms tam, kad Šarls Pero literāri to apstrādāja un ievietoja savā krājumā “Zosu māmiņas pasakas jeb Bijušo laiku pamācoši stāsti un teiksmas” (1697.). Un tikai pēc tam stāsts par pamātes un māsu mocīto, nošmulēto meiteni tika nodrukāts brāļu Grimmu krājumā “Bērnu un ģimenes pasakas”.
Atzīmēsim, pirms Grimmu “Pelnrušķītes” varianti bija daudz asinskārāki. Tā itālis Džambatista Bazile 1636. gadā izdeva “Pasaku pasaku”, kas saturēja piecdesmit sicīliešu pasakas, kur Pelnrušķīte neizcēlās ar augstu morāli. Sauca viņu par Zezollu – saīsinājums no Lukrezucijas. Lūk, ko raksta par šīs meitenītes dzīvi pasakas sicīliešu variantā Ričards Zakss savā grāmatā “Underground education”:
“Sarunājusi ar savu auklīti, viņa nobeidza savu ļauno pamāti, ierosinot viņu ieskatīties savas mātes lādē. Mantkārīgā pamāte noliecās virs lādes, Zezolla ar spēku aizvēra lādes vāku – un salauza pamātei kaklu.
Apglabājusi pamāti, Zezolla pārliecināja tēvu apprecēties ar aukli. Taču meitenes dzīve nepalika vieglāka, jo to indēja sešas aukles meitas. Viņa turpināja mazgāt traukus un veļu, kopt māju un grābt pelnus no krāsnīm un kamīniem. Par to viņu arī iesauca par Pelnrušķīti.
Taču kādreiz Zezolla nejauši atrada brīnumu koku, kas varēja izpildīt vēlēšanās. Vajadzēja tikai pasacīt buramvārdus: “Ak, brīnumu kok! Izģērb sevi un apģērb mani!” Pie šī koka Pelnrušķīte ietērpās greznās drēbēs un devās uz ballēm. Reiz meiteni ieraudzīja pats karalis un protams, tūlīt pat iemīlējās. Viņš sūtīja savu kalpu sameklēt Zezollu, taču tas nespēja meiteni atrast. Iemīlējies valdnieks palika dusmīgs un sāka kliegt: “Zvēru pie savu senču gariem – ja tu neatradīsi skaistuli, tad es sākšu tevi sist ar nūju un sitīšu tik reizes, cik matu ir tavā pretīgajā bārdā!”
Kalps, sargājot savu dibenu, atrada Pelnrušķīti, sagrāba viņu un iesēdināja viņas pašas ratos. Taču Zezolla uzkliedza zirgiem, tie rāvās uz priekšu. Kalps nokrita. Nokrita arī vēl kas, kas piederēja Pelnrušķītei. Kalps atgriezās pie saimnieka ar šo iegūto priekšmetu rokās. Tas pielēca kājās, priecīgi satvēra priekšmetu un ņēmās to noklāt ar skūpstiem. Kas gan tas bija? Zīda čībiņa? Zelta zābaciņš? Kristāla kurpīte?
It nemaz! Tā bija pianella – koka kājām līdzīga galoša ar korķa zoli, tieši tādas kājās vilka Neapoles sievietes Renesanses laikā! Šīs galošas uz augstas platformas pasargāja garos sieviešu tērpus no dubļiem un putekļiem. Platformu augstums parasti sasniedza 6-18 collas.
Tālāk viss bija kā variantā, kas kļuva mums par klasisko: Pelnrušķīti atrada un jaunais karalis viņu apprecēja. Dzīvoja viņi, protams, ilgi un laimīgi.
Vēl vairāk, ne jau bērniem domātas ir skandināvu “Pelnrušķītes” versijas. Tajās pamāte, lai viņas meitas kļūtu par karalienēm, iesaka viņām nodarboties ar pašsakropļošanu. Vienai nocirst kājas lielo pirkstu, bet otrai nocirst daļu no papēža. Un viss tikai tāpēc, lai pēda ielīstu kurpītē. Melīgās meitas, protams, atmaskoja un, lai turpmāk neko tādu nedarītu, padarīja aklas un nopēra. Mani te mulsina viens moments. Kāpēc vēl vajadzēja nopērt? Vai tad ar aklumu nepietika?
Tas bija fragments no Sergeja Mazurkeviča grāmatas "Lielie cilvēces maldi. 100 neapgāžamu patiesību, kurām visi ticēja."
Zināms, ka bēgot no balles [klasiskajā variantā – t.p.], Pelnrušķīte pazaudēja vienu no savām kristāla kurpītēm. Vismaz tā tiek rakstīts pasakas anglo-sakšu variantā un rādīts Disneja multenē. Bet brāļiem Grimmiem, piemēram, Pelnrušķītes kurpītes bija no zelta. Rezultātā, kā zināms, kurpīti atrada princis, to sāka piemērīt Pelnrušķītes ļaunās māsas, taču kurpīte derēja tikai viņas mazajai kājiņai. Rezultātā – kāzas ar princi utt. Īstenībā kristāla kurpītes par tādām kļuva tikai slikta tulkojuma rezultātā. Pirmajā pasakas franču versijā Pelnrušķīte valkāja apavus no “vair” - kažokādas, kas tika kļūdaini tulkots kā “verre” - stikls, kristāls.
Piebilde no A. N. Aļabjeva grāmatas “Maldu un falsifikāciju enciklopēdija”.
[P.S. Atserējos, kā mēs klasē kādreiz smējāmies, jo domrakstā par pasakām reiz kāds bija uzrakstījis “Pelnrukšķīte”!!!]