Pasaku vēsture pati par sevi ir pasaka, kuras iesākums pazudis laika pirmatnējos džungļos, bet fināls ir bezcerīgi atklāts līdz pat šai dienai. Mitoloģijas un folkloras pētnieki uzskata, ka sākumā pasakas nebija izklaide, bet praktisks ceļvedis, lai darbotos, vai arī informācija par to, kā ir iekārtota pasaule. Daudzi pasaku sižeti ir saglabājuši senu rituālu pēdas: gandrīz visas brīnumu pasakas, ar meklējumiem un piedzīvojumiem, kas līdzinās vīriešu iniciācijas rituālam, bet “Pelnrušķītē” ar tās kurpīti daži speciālisti atrod atspulgu reāli eksistējošam vadoņa vai cara līgavas izvēles rituālam. Kaut gan, tā ir tēma atsevišķam rakstam – mūs interesē tas, kā pasakas no “izdzīvošanas instrukcijas” (bet pēc tam – no pamācoši-izklaidējošiem stāstiem bērniem) pārvērtās materiālā postmodernistiskiem mēģinājumiem. Saprotams, ka tas kļuva iespējams tikai tad, kad dzīves apstākļi izmainījās uz labāko pusi, bet senie pagānu ticējumi atdeva savu vietu jaunām abstrakti-filozofiskām, reliģiskām sistēmām.

Interese par tautas pasakām neradās pārāk sen – romantisma laikmetā, kad izglītotākais iedzīvotāju slānis sāka interesēties par savām “dabiskajām” saknēm. Pirmie pasaku vācēji izrādījās arī paši pirmie to “modernizētāji”. Vācu lingvisti Jakobs un Vilhelms Grimmi, kad publicēja savu slaveno “Pasaku” pirmos krājumus, rediģēja tās tikai stilistiski, bet saturu atstāja tā pirmatnējā veidā. Un lasītājam gāzās virsū vesels Viduslaiku cietsirdības, slepkavību un sacirstu ķermeņu kalns. Ar to pašu, tikai ar vēl jūtamākiem erotiskiem motīviem, atšķiras arī pasakas, ko ir savācis krievu etnogrāfs Aleksandrs Afanasjevs. (Tieši no šīm pasakām iedvesmojās Puškins, kas pats bija varenas izdomas pilns, kad runa bija par tradicionālo sižetu interpretāciju, slēptu satīru un nepiesegtā alūzijām uz apkārtējo īstenību).

Tomēr, pats agrīnākais apzinātais “moderno pasaku” veidotājs bija franču dzejnieks-klasicists Šarls Pero, Francijas akadēmijas loceklis, kura versijā mēs zinām pašus pazīstamākos pasaku sižetus: “Pelnrušķīti”, “Apburto princesi”, “Zilbārdi” un citas. Viņa “Zosu māmiņas pasakas” (1697.), kas tika izdotas ilgi pirms brāļu Grimmu pētījumiem, ir atklāti literāras, izdaiļotas un safrizētas pēc Apgaismības laikmeta modes, tām ir attiecīgā morāle un nekādu nepieklājību. Tieši pateicoties Pero un viņa pirmajiem ilustratoriem mēs zinām tipisko pasaku varoņu izskatu baroka laika kostīmos – izkrāsotos kamzoļos un krāšņās kleitās ar daudziem rotājumiem. Autora laikabiedriem tas likās tāpat, kā tad, ja mēs ieraudzītu Pelnrušķīti džinsos.

* Pirmais iemesls, lai preparētu pazīstamos sižetus, ir vienkāršs. Vecās pasakas tehniski un morāli noveco. Jau tagad nākas skaidrot mazam bērnam, kas ir krams, ko lietoja šķiltavās, ko dara ogļdeģi, kāpēc pamāte pasakās vienmēr ir ļauna (pie pašreizējās šķiršanās un atkārtotu laulību statistikas ļoti bieži ir gadījumi, kad pamāte kļūst bērnam tuvāka par īsto māti). Un, kas vispār izmainīsies sižetā, ja Pelnrušķīte atbrauks uz balli, nevis karietē, bet sporta auto? Stāsts par viņas tikšanos ar princi un laimīgās beigas nekur nepazudīs. Starp citu, pasaku sižeti arī bez tā jau ir iedzīvojušies mūsdienu masu kultūrā: gan “Pelnrušķīte”, gan “Apburtā princese” ir iemīļoti sižeti sieviešu mīlestības romānu autoriem (pirmajā gadījumā runa ir par nevienlīdzīgām, bet laimīgām laulībām, otrajā – par to, ka “gulošas” mietpilsones dzīvē kā viesulis iebrāžas daiļais princis un pilnīgi pārvērš viņas dzīvi).

Daudz nopietnāka un diskusijas vērta, ja tā varētu izteikties, ir cita problēma. Mūsdienu pasaulē jau nav derīga lietošanai pasaku morāle, kuru pedagoģijā ir pieņemts uzskatīt par galveno brīnumainā stāsta vērtību. Ko var iemācīt mazas meitenes tā pati “Pelnrušķīte”? Ka vajag gadiem ilgi ciest pazemojumus, lai beigās iegūtu pelnīto balvu? Tieši daudzu pasaku varoņu-meiteņu pasivitāte (arī puišu – ņemsim to pašu Jemeļu) liek mūsdienu radītājus izdomāt dinamiskus sižetus, kuros varoņi piepilda savas vēlēšanās, pateicoties pašu raksturam, nevis burvestībām. Viena pašām zīmīgākajām ilustrācijām – vēlīnās Disneja multfilmas, kurās vairs nav vietas nekādām maigām princesēm, tādām kā Sniegbaltīte vai Apburtā princese, un nekādiem viņu daiļajiem prinčiem. “Aladinā” galvenais varonis un viņa princese ir viens otra vērti: abi ir drosmīgi, atklāti, spējīgi uz enerģisku rīcību, bet tas, ka viņi dažreiz kļūdās un izdara muļķības, pierāda tikai to, ka ceļā uz veiksmi atgadās arī neveiksmes. Bet enerģiskā Rapunzele, kas apbruņota ar pannu, - tas vispār ir jauns pasaku varoņu-meiteņu tips. Tādas vectētiņam Disnejam pat sapņos nebūs rādījušās.

* Otrais iemesls ir tāds, ka divu pasauļu sadursme: pasaku pasaule un reālā pasaule ir neizsmeļams efektīgu sižetu avots. Tādā tikšanās reizē vienmēr parādās daudzas abu pasauļu apslēptās īpašības – kā stiprās, tā arī vājās. Pasaku sacerētāji bieži izmanto to, lai demonstrētu progresa jēgu: sevī iekonservētā pasaku pasaule izrādās bezspēcīga ar savu retrogradisko būtību dinamiskās tagadnes priekšā. Atcerēsimies veco multfilmu “Ivaška no Pionieru pils” vai Lazara Lagina “Veco Hotabiču”: abas pierāda zinātniskā domāšanas veida priekšrocības pār mitoloģisko, bet sociālā taisnīguma idejās – pār pasaku feodālo hierarhiju. Te var arī pievienot slaveno “pasaku jaunākajiem zinātniskajiem līdzstrādniekiem” - brāļu Strugacku “Pirmdiena sākas piektdienā”, kur autori izmanto daudzus pasaku motīvus un personāžus – no līdakas, kas izpilda vēlēšanās, līdz slavenajam burvim Merlinam, kas pārvērties no slavena brīnumdara par nepatīkamu marasmātiķi.

Lai gan daži sižeti par divu pasauļu tikšanos ir tīri nekaitīgi – tādi, kā piemēram, tradicionālās, svētku kinopasakas: “Mašas un Vitjas Jaungada piedzīvojumi” un citas mīļas bērnu nokļūšanas tur, ar obligāto pasaku pasaules izglābšanu beigās. Dažreiz šī glābšana sasniedz episkus apmērus un pārvēršas postmodernistiskā spēlē ar tekstu un realitāti kā Mihaela Endes “Bezgalīgajā stāstā”.

* Trešais iemesls. Bieži pasakas modernizēšanas iemesls ir satīras instruments. Īpaši tas ir svarīgi, kad par esošās pasaules trūkumiem drīkst izteikties tikai Ēzopa valodā. Tieši tāpēc kinopasakas žanrs, pilns ar mūsdienu alūzijām, uzplauka Padomju Savienībā. Tā parādījās visas Jevgeņija Švarca pasaku lugas un musinoši “nepadomiskā” multfilma “Brēmenes muzikanti”, kur labie spēki tika pārstāvēti ar atklāti hipijiem līdzīgiem jauniešiem – Trubadūru un Princesi, kā arī muzikantiem, kas spēlēja rokenrolu, “pūstošo Rietumu” mūziku. Jevgeņija Filatova jautrā, bet pēc sava gara – satīriskā “Pasaka par strēlnieku Fedotu” arī ne jau velti palika atmiņā ar daudziem citātiem, tiklīdz tika noskatīta.

* Ceturtais, vissarežģītākais variants pasakas un realitātes mijiedarbībai ir pasakas sižeta dekonstrukcija. Sadalīt stāstu sastāvdaļās, lai pēc tam no tām izveidotu pavisam citu rakstu – tā var būt tikai aizraujoša spēle, gan arī kaut kas vairāk. Interesanti, ka klasisks piemērs pasakas dekonstrukcijai pieder nevis mākslai, bet praktiskai psiholoģijai: Ēriks Bērns, autors grāmatām “Spēles, ko spēlē cilvēki” un “Cilvēki, kas spēlē spēles” asprātīgi ir sadalījis sastāvdaļās pasaku par Sarkangalvīti, nodemonstrējot visu situācijas dalībnieku slēptos motīvus un manipulatīvos paņēmienus – turklāt, viņa variantā galvenā “cietušā persona” ir vilks, kuru vienkārši izmanto.

*Pats stiprākais dekonstrukcijas variants bez jebkādiem kompromisiem ir teilkillings (no angļu tale's killing – pasakas nogalināšana). Te tiek izmantots viss pieauguša cilvēka cinisms, kas ne reizi vien ir paguvis vilties pasaku ideālos. Lai nogalinātu pasaku, dažreiz pietiek tikai ar tās “materializēšanu” - parādot, kā “pa īstam” ir tad, ja uz mežu tevi aizved paša tēvs, vai teiksim, jānomirst badā tāpēc, ka maizes gabals ir pārvērtie zeltā.

Teilkolliga viena no košākajām ilustrācijām ir kanādiešu mākslinieces Dinas Goldšteinas fotogrāfiju sērija. Viņa pamēģināja iedomāties, kā pasaku varones varētu dzīvot pēc frāzes “Un dzīvoja viņi ilgi un laimīgi”. Viņas Pelnrušķīte, nogurusi no karaliskās ģimenes prasībām, noņem stresu pie viskija glāzes lētā ieskrietuvē. Princese uz zirņa izrādās izmesta atkritumos ar visiem saviem matračiem (priekš kam mūsdienu bargajai realitātei ir vajadzīgas tik izlutinātas varones?).

Bet Rapunzele ir pazaudējusi savus krāšņo matus pēc ķīmijterapijas. Vispār – teilkillings ir pasakas pārbaude ar bargo realitāti un visbiežāk pasaka neiztur.

Dabiski, dekonstruēt pasakas var ar dažādiem mērķiem – piemēram, lai uz pasakainā stāsta bāzes izstāstītu savējo, daloties ar emocijām. Piemēram, pirms vairākiem gadiem “Dzīvā žurnāla” mājas lapu burtiski uzspridzināja tīmekļa dzejnieku spēle, kuri sāka rakstīt fanfikus dzejoļos pēc “Smaragda pilsētas burvja” motīviem kā varoņu vēstules viens otram, turklāt, personāžu problēmas it ne maz nebija bērnišķīgas, toties tuvas autoriem. Bieži dekonstruktīvais sižets ir domāts kā alternatīvs skatījums uz notiekošo: žanra klasika ir Andžeja Sapkovska “Zelta pusdiena” (stāsta par Alisi Brīnumzemē pārstāsts no Češīras kaķa redzes viedokļa).

Ar vienu vārdu sakot, pati par sevi pasaku sižetu pārveidošana ir tikai māksliniecisks paņēmiens, ko kā jebkuru paņēmienu ir jāizmanto, nevis vienkārši tāpat, izklaidējoties, bet ar kādu noteiktu mērķi. Piemēram, ar tiem, par kuriem mēs nupat runājām ilustrācijas pēc. Turklāt, tas vēl nav viss “alternatīvo pasaku” spektrs, toties, praktiski viss jēdziskais spektrs, ko var iegūt pārģērbjot Pelnrušķīti džinsos un krosenēs, bet Daiļo princi – ierēdņa kostīmā ar tumšām brillēm. Tomēr, lai ko arī nedarītu ar pasaku, tā paliks pasaka – šo sižetu ilgais mūžs ir izskaidrojams ar to senatnīgumu.

Mūsdienu piemēri pasaku pārveidošanai filmās: “Sniegbaltīte un mednieks” - mode uz mūsdienu gotiskām pasakām, “Sarkangalvīte” - amerikāņu vilkatis pie vecmāmiņas, “Sniegbaltīte: rūķu atriebība” - oriģinālā - “Spogulīt, spogulīt!” - rūķi – punduru laupītāju banda, “Raganu mednieki” - Ansīša un Grietiņas atriebība, “Šreks” - mirsti, Disnej!, “Reiz sensenos laikos” - pasaku varoņi paralēlās pasaulēs: savā un mūsdienu – stāstu turpinājums.

Un beigās “American McGee's Alice” - datorspēle: brutāla, ar narkotikām un rokenrolu...