Lasot šobrīd pieejamo, draņķīgi noOCRoto tekstu sastapos ar interesantu efektu: pareizrakstības kļūdas (un to ir daudz) liek fokusēt uzmanību un papildus iedziļināties tekstā. Principā - pārbaude vai teksts ir interesans - ja tu spēj papildus lasīšanai atšiftrēt kļūdaino vārdu (nav svarīgi vai atšifrējums ir pareizs, būtiski lai stāstījuma kopaina saglabātu savu loģiku) tātad to ir vērts lasīt.
Nedaudz atgādina šito:
Šis ir itensanerts tksets, ja jūs vraat izsīlat šo testku, tad jūs east vines no 55 cikielvēm no 100 cilkievēm, krui var šdāu testku izsīlat. Kbridžaems uniitātversē ir aājutklši, ka ciēlvki līšanasā utvezr vsiu vārdu kpoā un nav srīgvai kdāā seībcā ir bturi vdārā. Svrīgai ir, lai prmiais un pējdēais bturs neinmaās, pējiāre var būt sainmaīti un cilkvēs sēps izlsīat testku. Vai Jmus izvādes?
Tur gan ir nedaudz cita doma par ko sīkāk Lexical Segmentation in Spoken Word Recognition.
Par pašu romānu - efekts kā no šokolādes trifelēm ar kaviāra pēcgaršu. Mīlīgi, bet 1reiz. Jācer, ka šis būs pēdējais Viktora Oļegoviča ūberpostmodernisma garadarbs, piecķepu suņa, dievietes Ištaras un glamūra/diskursa/piķa sūkšanas rotaļas sāk pieviebties un vairs neaizķer. Jauki ir tas, ka t (cenšos neko neteikt priekšā) teksta/sižeta dekonstrukcija ir sasniegusi apogeju, tālāk patiesi ir Maskava un piecķepu suns. Gribētos kaut ko tādu kā "Čapajevs un tukšums" (kurš nedaudz atgādina Tolstoja "Karu un mieru" hrpt), labā krievu valodā un iekoptu sižetu.
Verdikts - jālasa, paralēli ēdot trifeles vai kaviāru.
MBR
m.
