Sapņotāja dzimšana

Viņa bērnība pagāja Dublinas piepilsētā, kuras ainavu sastādīja jūra un kalni, kur esot puisēnam viņš klausījās zvejnieku stāstus par nebeidzamiem brīnumiem un noslēpumainiem gariem. Un arī personīgo fantāziju pasaulē viņam bija kur izvērsties.

Naktī viņš varēja klusītēm izlavīties no mājām un, paslēpjoties alā vai zem atklātām debesīm rododendru audzē, sveces gaismā iedomāties sevi bar gudro vai magu. Bet pēc tam bija Londona, kur “dīvaino Villiju” neiemīlēja un bieži vien iedunkāja, jo viņš taču bija īrs. “Es apglabāju savu jaunību un uzcēlu virs tās kapliču no mākoņiem”, - ar rūgtumu rakstīja 23-gadīgai Jeitss. Mākslas skolā viņš satuvinājās ar Džordžu Rasselu, pēcāk pazīstamu teosofu. Viņi ilgstoši spriedelēja par mistiku un pat radīja biedrību mistikas un austrumu reliģijas izpētei. Jeitiss to vadīja.

1888.gadā dzejnieks pirmo reizi dzīvē nokļuva spiritiskā seansā. Tajā viņš nonāca neizskaidrojamā saviļņojumā un sajuta nepieciešamību vērsties pie Dieva, taču nevarēja atcerēties nevienu lūgšanu. Tad viņš sāka sisties ar galvu pret galdu un deklamēt pirmās rindas no Miltona “Pazaudētās paradīzes. Dzejnieku sagrāba šausmas no tā, ka viņa ķermenis uz laiku pārstāja viņam klausīt un kļuva līdzīgs “pēkšņi iztaisnojušai atsperei”. Pēc šīs lēkmes viņš seansu apmeklēšanu uz laiku pārtrauca. Vispār visi, kuri viņu zināja, piekrita. Jeitss reizēm uzvedas dīvaini – un ne tikai laikā, kad sazinājās ar gariem, bet arī uz ielas cilvēku vidū. Viņš varēja ne no šā ne no tā sākt vicināt rokas, skaļi deklamēt dzeju vai, otrādi, kaut ko klusi burkšķēt zem deguna. Katru reizi, to novērojot, policisti nekā nevarēja izlemt – vai nu paņemt viņu uz iecirkni, vai arī atļaut dīvainoties tālāk. Un tomēr visbiežāk viņam atmeta ar roku: “Tā viņam poēzija galvā mutuļo!”. Paldies, ka atstāja dīvaino garāmgājēju mierā.

Mīlestība un draudzība ar spoku

1889.gadā Viljama dzīvē notika svarīgi notikumi. Viņam iznāca pirmā grāmata, un vēl viņš sastapa savas dzīves mīlestību – Modu Gonnu. “Es nedomāju, ka kaut kad ieraudzīšu tādu skaistumu Zemes sievietē…” – ar satraukumu viņš atcerējās pēc daudziem gadiem. Taču jauno būtni, kura uzreiz savaldzināja viņa sirdi, dedzināja atbrīvošanas cīņas alkas. Viņa bija tāda kā īru Žanna d’Arka! Pilnīgs viņa pretmets, bet tie, kā zināms, pievelkas. Lūk arī mūsu sapņotāju iekaroja skaistules darbošanās.

Viljams vairākas reizes piedāvāja mīļotajai roku un sirdi, taču viņa katru reizi atbildēja viņam ar atteikumu. Pēc daudziem gadiem viņa atzinās viņam, ka vēl jaunībā ir noslēgusi darījumu ar sātanu, kurš atnesa viņai ne mazums traģēdiju. Un tomēr mīlestība pret Modu, kaut arī bez atbildes (pa visu pazīšanās laiku, starp citu, viņš uzrakstīja viņai apmēram 300 vēstuļu un visas viņas atbildes rūpīgi glabāja), deva spēcīgu stimulu dzejnieka iedvesmai. Viņš iesaistījās īru patriotu kustībā, sacerēja rakstus, uzstājās sapulcēs ar skaļām runām.

Tajā pat laikā garu pasaulē Jeitss atrada dubultnieku – piedzīvojumu meklētāju, kurš bija dzīvojis dažus gadsimtus agrāk, Āfrikas Leo. Jeitss pirmo reizi “sastapa” viņu kārtējā spiritiskā seansā. Pie kam Leo no sākuma “iebilda”: kā šis dzejnieks par viņu nekad nav dzirdējis?! Bet pēc tam viņi sāka “draudzēties”: cilvēks no miesas un asinīm un spoks no viņpasaules. Jeitss uzskatīja viņu par savu mistisko atveidojumu, kurš sevī iemiesoja visas tās īpašības, kuras viņš vēlējās sev. Pēc dzejnieka atziņas, Leo daudzas reizes deva viņam noderīgus padomus ar automātiskās rakstības starpniecību: Jeitsa roka izzīmēja uz papīra vārdus pēc spoka diktāta. Ar laiku spoka ietekme uz Jeitsu sāka vājināties, bet viņu “sarakste” vispār apsīka. Toties dzejniekam beidzot parādījās reāls uzticams draugs – lēdija Gregorija. Pārtikusi un gudra sieviete (viņas nelaiķa vīrs bija Ceilonas gubernators) kļuva par Jeitsa patronesi. Tajā brīdī viņš bija uz sabrukuma un fiziska izsīkuma robežas, bija aizdomas, ka viņam ir tuberkuloze. Viesmīlīgā dāma viņam ne tikai deva iespēju bezbēdīgai atpūtai un radošam darbam viņas muižā netālu no Gortas, bet arī vispār sāka aktīvi piedalīties visās viņa darīšanās.

Aizsardzība no haosa

XX pirmā desmitgade kļuva par pašu neproduktīvāko Jeitsa lirikai. Viņam nebija laika rakstīt. Viņš tajā laikā nodarbojās ar Īrijas nacionālo teātri jeb Abatijas Teātri. Šajā novatoriskajā mākslas templī pirmo reizi pasaulē piemēroja tā saucamos “Krega širmjus”, absolūti jaunu scenogrāfiju: reālistisko dekorāciju vietā – pārvietojamie moduļi un aktīva darbība ar gaismu. Viņa teātrim bija nebijuši panākumi! Dažu gadu laikā viņš kļuva par svarīgu Dublinas kultūras centru. Tajā pat laikā Jeitss vienalga bija neapmierināts: viņa sapnis par ideālu teātri, piepildītu ar poēziju, nerealizējās. Diemžēl, viņš nevarēja izmainīt ne skatītājus, ne autorus, tā ka repertuāra pamatā bija “parastas”, reālistiskas lugas, kuru panākumi pienesa tikai melodramatisku efektu.

52 gados Jeitss beidzot atvadījās no vecpuiša dzīves. Par viņa izvēlēto kļuva 25-gadīgā Džordžija Haid-Lisa. Dzejnieks ar prieku ienira ģimenes rūpēs, izbaudīja tēva lomu… Bez tam, viņš saskatīja savā sievā īpašas medija spējas. Pateicoties viņu kopīgajai nodarbei ar automātisko rakstību radās grāmata “Redzējums”. Jeitss rakstīja draugam: “Neesmu pārliecināts, lasītāji atsauksies uz šo grāmatu, var jau būt, nē. Man gan tā pārvērtās par pēdējo paņēmienu aizsardzībai pret pasaules haosu”.

Atzīšana un otrā jaunība

1922.gadā Jeitss sāka aizrautīgi nodarboties ar politiku kļūstot par Īrijas valsts senatoru, bet pēc gada viņam pasniedza Nobela prēmiju. Jeitsu visi sāka saukt par ķeltu atdzimšanas ģēniju. “Viņš sasniedza to, ko sasniedz tikai nedaudzi dzejnieki, - saglabāja ciešu saikni ar savu tautu”, - atzīmēja akadēmiķi. Nobela lekcija saucās “Īru dramatiskā māksla”. Tādā veidā viņa liriku novērtēja augstāk dramaturgi, bet pats Jeitss atzīmēja: “Iespējams, angļu komitejas nekad neatskaņotu manu vārdu, ja es pavisam neradītu lugas, neveiktu publikācijas par teātra tēmu, ja mana lirika nebūtu saskanīga ar valodu, kura skan no skatuves”.

Dzīves izskaņā Viljams Jeitss gulēja uz lauriem – dzīvās leģendas loma viņam gāja pie sirds. Poēzijā viņš sakoncentrējās uz personīgo tēlu. Bija atklāts lasītāju priekšā par savu vīrietisko bezspēcību un cīņas ar to mēģinājumiem. Kad līdzekļu, līdzīgu “Viagrai” vēl neeksistēja, vīrieši cīņā pret impotenci reizēm pielietoja šaubīgas procedūras. Lūk arī vecojošais dzejdaris izšķīrās par riskantu operāciju: Austrijā viņam veica tajā laikā populāru “Šteinaha operāciju” – vazektomiju. To lielīja kā drošu līdzekli vīrieša spēka atgriešanai. Starp citu, tādu pat operāciju, tiesa, ar neveiksmīgu rezultātu, pārcieta Zigmunds Freids. Jeitsam pārstādīja pērtiķa dziedzerus. Tas palīdzēja viņam, pēc viņa vārdiem, “atdzīvināt ne tikai viņa daiļradi, bet arī kaislīgas mīlas alkas”. Viņš patiešām sajuta “dīvainas otrās jaunības” atnākšanu un pat uzsāka romānu ar jauniņu aktrisi Margo Raddoku. Tomēr baumas par dzejnieka operāciju ātri izplatījās pa pasauli, un viņš vecuma gados pārvērtās… par apsmiekla objektu. Rakstnieks Frenks O’Konnors ironiski salīdzināja viņu ar “veca “forda” labošanu, kur motoru nomainīja pret “kadiljaka” dzinēju.

Jokotāji apklusa tikai tad, kad Jeitss nomira – 1939.gada ziemā, kad straujo gadu pievārtē “visi Eiropas suņi aktīvi rēja dūmakā”. “V.B.Jeitsa piemiņas” elēģijā slavenais dzejnieks Vistens Odens skumji atzīmēja: “Īrijas trauks ir iztukšots, dzeja iztecējusi no tā”.

(Par Jeitsu bijis arī informācija latviski.

https://lv.dorit-meir.com/viljama-batlera-jeitsa-profils

Tulkotāja piezīme.)