Kad Borisam bija tikai astoņi gadi, sākās Ļeņingradas blokāde. Pirms dažiem mēnešiem intervijā Jewish.ru Boriss Natanovičs stāstīja, ka viņa brālim un tēvam izdevās aizbraukt no pilsētas pāri aizsalušajai Ladogai. Ceļā tēvs nomira, bet Arkādijs pēc kāda laika nokļuva lielā ciemā Tašlā, Čkalovas apgabalā. Viena no viņa vēstulēm nonāca līdz mātei un 42. gada augustā ģimene apvienojās.
1945. gadā Boriss Natanovičs atgriezās Ļeņingradā, kur 1950. gadā pabeidza skolu un iestājās Ļeņingradas universitātes Mehānikas-matemātikas fakultātē, ko pēc pieciem gadiem pabeidza specialitātē “zvaigžņu astronoms”.
Rakstīt Boriss Strugackis sāka drīz pēc skolas beigšanas, bet 1958. gada janvārī, žurnālā “Tehnika – molodjoži” tika publicēts viņa un brāļa kopīgs darbs, zinātniski-fantastiskais stāsts “No ārienes”.
Intervijā Jewish.ru Boriss Natanovičš stāstīja, ka pirmo kopējo garstāstu ar nosaukumu “Ugunīgo mākoņu valstībā” viņi ar Arkādiju rakstīja “attālumā” - viens no viņiem dzīvoja Maskavā, otrs – Ļeņigradā. Turpmāk viņi vienmēr strādāja blakus, saskaņojot savos darbos katru frāzi.
Garstāstu “Ugunīgo mākoņu valstībā” publicēja 1959. gadā. Pēc septiņiem gadiem Boriss Natanovičs kļuva par PSRS Rakstnieku savienības biedru.
Pašu pazīstamāko darbu vidū, ko radījuši brāļi Strugacki, ir: “Grūti būt dievam” (1964), “Pirmdiena sākas sestdienā. Pasaka jaunākajiem zinātniskajiem līdzstrādniekiem” (1965), “Apdzīvotā sala” (1969), “Pikniks ceļa malā” (1974), “Miljards gadu pirms pasaules gala” (1976-1977) un daudzi citi.
Pēc Arkādija Strugacka nāves 1991. gadā Boriss Natanovičs publicēja vēl divus romānus, ko viņš sarakstīja “personiski” - “Dzīves mērķa meklēšana jeb Divdesmit septītā ētikas teorēma” un “Šīs pasaules nespēcīgie”. Romāni tika publicēti ar pseidonīmu “S. Vitickis”. Tādā veidā Boriss Natanovičs izrādīja cieņu brālim, ar kuru viņi bija nolēmuši, ja kāds no viņiem nolems sarakstīt nopietnu darbu viens pats, tad paņems pseidonīmu.
2003. gadā Borisu Strugacki apbalvoja ar Goda ordeni.
Boriss Strugackis nodarbojās ne tikai ar oriģinālu daiļradi, bet arī ar tulkojumiem. Viņš tulkoja no angļu valodas Andrē Nortoni, Holu Klementu un Džonu Vindemu. Pamēģināja sevi arī kā scenārists – par scenāriju filmai “Mirušā cilvēka vēstules” Borisam Natanovičam piešķīra KPFSR Valsts brāļu Vasiļjevu vārdā nosaukto prēmiju.
No 1998. gada jūnija Boriss Natanovičs vadīja onlainintervijas oficiālajā brāļu Strugacku saitā, kopumā atbildot uz vairāk nekā tūkstoš jautājumiem.
“Tas bija rakstnieks un cilvēks, ar kuru bija viegli un vienkārši komunicēt. Zaudējums ir neaizpildāms, tāpēc ka no dzīves aizgāja pēdējais no lielākajiem padomju fantastikas korifejiem. Banāli, bet mūsu fantastika ir zaudējusi vecākus. Saprotu, ka tas ir dabisks process – visi mēs būsim tur, taču vienmēr ir sāpīgi, kad aiziet zināmi cilvēki”, - teica pazīstamais rakstnieks-fantasts Boriss Dolingo
http://www.jewish.ru/culture/events/2012/11/news994312779.php