Reilets mazliet aizdomājās, aizvēra acis un turpināja. Bene Idanim, pēc nostāstiem, mēdzot parādīties vietās, kur notiek kādas svarīgas pārmaiņas, kaut kas ārkārtējs. Pēc viņa, Roileta, domām, pietiktu ar kāda paprāvāka dēmona iznīcināšanu. Nu, piemēram, Palertei – vientuļš dēmons, kurš mitinās savā klintī, lielajā austrumu purvā. Inx nojauta, ka šo dēmonu viņi jau ir satikuši un ieminējās, ka viņiem trūkstot ieroču, lai kaut ko tādu nogāztu no kātiem.

„Ak, jā.”Reilets norūca, „To es jau biju paredzējis. Vai jūs zināt šīs vietas vēsturi?”

„Jā, pateicoties Keseheheham, es to pārzinu visai labi.”

„Nu tad jūs sapratīsiet mana atklājuma nozīmi – pirms pāris mēnešiem es atraku Kelheriona Pēdējo Patvērumu!” burvis mirdzošām acīm iesaucās.

Inx pakasīja galvu.

„Kā jūs nesaprotat – Kelherions taču bija gatavojies cīnīties pret Magratnu dēmoniem. Es nebrīnos, ja jūs tur atrastu kādu ievērības cienīgu ieroci, kuru mēs varētu vērst pret Pelertei, kurš galu galā ir viens no Magratnu virsniekiem!”

„Nu labi,” Inx nožāvājās, „Rīt aiziesim, apskatīsimies.”

Pārējie arī atzina, ka rīts ir gudrāks par vakaru un gāja gulēt.

Cerību spārnoti, ceļotāji ātri vien atrada aizu senajā karalaukā dienvidos no Ciema, kur pēc akmens nogruvuma attīrīšanas atklājās eja ūdens izgrauztā alā. Tikuši galā ar pāris dīvainiem radījumiem, kuri mitinājās pieķērušies pie alas griestiem, viņi nonāca tādā kā noliktavā. Pirms simtiem gadu te bija norisinājusies pēdējā cīņa, kas izšķīra Kelheriona likteni. Visapkārt mētājās iespaidīgas izkaltušu dēmonu atliekas krāšņās bruņās, kā arī dažnedažādu dārgumu kaudzes, kuras lika Inxa acīm iemirdzēties. Kamēr daļa ceļotāju mēģināja iegūt sev daļu no šīm bagātībām, kuras mētājās tieši zem viņu kājām, otra daļa devās tieši uz priekšu – virzienā, kur ala paplašinājās milzīgā zālē. Tās attālākajā stūrī nobeigto pretinieku vaļņa vidū bija atslīdzis pats Kelherions. Spārnoto elles lordu bija caurdūruši vairāki šķēpi, kuru maģija acīmredzot neļāva dēmonam atgūties.

„Klau, Faravin, tu taču varētu skrējienā paķert to lādi, tur, tās ne pavisam ne draudīgās maģiskās zīmes vidū?” dedzīgajam palatinam jautāja Meirs.

Faravins, protams, neatteicās un vislabāk būtu šo skatu apskatīt palēninājumā: Drosmīgā paladina labā kāja uzmina uz maģiskās zīmes, tai sekoja kreisā kāja un abas viņa rokas tiecās pēc lādes brīdī, kad maģiskāe iegailējās. Abas Faravina rokas sagrāba lādi un viņa ķermenis aiz inerces atrāva to no zemes brīdī kad asinssarkana elles uguns aptvēra maģisko zīmi. „Pelor!” iesaucās Faravins, kad uguns apņēma viņa kājas „palīdzi!” – uguns apņēma viņa vidukli, „savam!” – uguns jau bija viņam līdz pleciem „Āāā karsts!!!” un milzīga uguns lode ievilka sevī paladīnu, kurš pēc brīža parādījās tās otrā pusē un, neatlaidis lādi, nokūleņoja uz grīdas degdams kā to pieprot Pelora paladīni. Pagāja kāds laiciņš, kamēr kādam ienāca prātā palīdzēt apsvilušajam Faravinam. Vēlāk šis gadījums parasti tika komentēts ar domīgu: „varēja jau būt arī sliktāk.”

Inxu ar Aigarielu pārējie atrada strīdoties ar Kelherionu – Aigariels bija viņu nejauši uzrunājis abisālā. Kuru katru brīdi dēmons varēja mesties viņiem virsū. Ne Inx, ne Aigariels negribēja piekāpties un Kelherions piecēlās. Neviens nebija domājis, ka viņš vēl to spēj. Milzīgais zobens un pātaga – dēmona ieroči – iegailējās sārtā gaismā un viņš uzsāka savu skrējienu virsū ceļotājiem, kuri runāja viņa pretinieku valodā. Vienīgais, ko Kelherions laikā nepamanīja, bija Faravins, kurš, Amerijas saārstēts un atvēzējies ar savu, Traubona pārkalto, svēto zobenu, skrēja tieši viņam pretī. Klasiskais duelis – labais pret ļauno. Trīs reizes variet minēt, kurš uzvarēja.

Notraukdams no sevis Kelheriona paliekas, Faravins veltīja īsu lūgsnu Peloram un paskatījās uz pārējiem, kuri centās izturēties tā, it kā katru dienu redzētu, ka mirst vismaz pāris dēmonu lordi.

No aizas ceļinieki iznāca salīkuši zem dārgumu nastas. Zelts vien bija tik daudz, ka ar to pietiktu visam mūžam. Daudz ko nācās atstāt alā. Aigariels bija paņēmis sev lādīti, kuras dēļ bija cietis Faravins, bet inx bija atradis sev gotisku bruņu cepuri ar dekoratīviem spārniņiem, kas, kā viņš bija atklājis, ļāva elfam redzēt pilnīgā tumsā.

Apbruņojušies ar jaunajiem ieročiem, dēmonu mednieki iegāja austrumu purvā, kur ātri vien atrada Palertei klinti, kurai viņi jau reiz bija gājuši garām pa ceļam uz Ciemu.

„Plāns ir vienkāršs,” rezumēja Inx, „mēs ar Meiru padarām mūs visus neredzamus un mēs iezogamies iekšā klintī, kamēr Faravins novērš Palertei uzmanību.”

Visi piekrita un Faravins izskrēja klajumā, kas pletās ap vientuļo klinti. Viņu gandrīz tūlīt pamanīja masīvie lemuri, kuri nekavējoties ielenca pārdrošo varoni (Amerija nebija taupījusi savas maģiskās spējas, lai kārtējo reizi aizlāpītu paladina brūces). Kamēr lemuri dauzīja Faravinu, Inx ar pārējiem piezagās pie klints neredzami un sāka meklēt kādu ieeju tajā. Bez panākumiem.

„Kas tas?” pēkšņi nočukstēja Amerija.

Pārējie arī ieklausījās un izdzirdēja smieklus. Nē, tie nebija vājprātīgi dēmoniski smiekli – tā bija relaksēta, laiska un nesteidzīga grudzināšana, kāda varētu piederēt velnišķīgi spēcīgam, trīsmetrīgam, ugunī ievērptam un ļoti pašpārliecinātam radījumam, kurš kā reiz stāvēja tieši virs viņiem.

Ja arī Plertei redzēja Inxu un pārējos, viņš to neizrādīja. Laiski mainījis savu liesmojošo tērpu no zaļa uz dzeltenu, dēmons izpleta savus ugunīgos spārnus un smagi piezemējās Faravina priekšā. Lemuri negribīgi izklīda. Paladins pieslējās kājās un kamēr viņš domāja, kā tieši viņš ir nonācis šādā nepatīkamā situācijā, Palertei materializēja savās rokās divus liesmojošus zobenus. Demonstratīvi pavicinājies ar tiem un mainījis ieroču krāsu, dēmons ar vieglu kustību atvairīja spēcīgu cirtienu, ar kura palīdzību Faravins bija centies nobeigt elles izdzimumu un pasmaidīja, it kā teikdams: „Neuztver to personīgi, bet paladinus kā tevi es piekožu pie brokastu maizītes.”

Traubons vairs nespēja noskatīties, kā viņa tuvumā notiek cīņa, kurā viņš nepiedalās un, pieskrējis pie Palertei, cirta dēmonam no muguras. Lai arī Palertei izskatījās aizņemts cērtoties ar Faravinu, viņš ar elegantu žestu izsita rūķim no rokām viņa cirvi un aizlidināja to pāri visam klajumam.

Redzēdami, ka viņu uzbrukums ir zaudējis pēdējās slepenības paliekas, burvji sāka tiešu ofensīvu – pret dēmona ugunīgajām bruņām atsitās un pāri klajumam aizlidoja pāris maģiskie šāvieni. Palertei apnika spēlēties ar Faravinu – pēkšņais maģiskais uzbrukums no muguras uztrauca viņu daudz vairāk par paladina lēkāšanu. Ar patiešām iespaidīgu kustību abi liesmojošie dēmona zobeni sadalīja Faravinu trīs kūpošās daļās. Tieši tobrīd ap viņa galvu parādījās tumšs mākonis, kuru tur bija radījis Inx. Pa to laiku Traubons bija atguvis savu cirvi un atvēzējās otram cirtienam. Cirvis atrada mērķi un Traubonu apšļāca ugunīgās asinis, nosvilinot rūķa bārdu.

Dēmons bija ticis ārā no tumsas mākoņa un Aigariels raidīja uz viņu savu spēcīgāko burvestību – nāvīgu zibens šautru. Palertei noķēra to ar savu ķetnu un bez emocijām norija. Šis šovs maksāja dēmonam vēlvienu cirtienu no Traubona puses.

Cīņa bija gara un nogurdinoša. Visbeidzot dēmons visai pārsteigts nokrita ceļos un pazuda milzīgā ugunslodē, kas aizsvieda Traubonu pāris desmitus metru, kur rūķis piezemējās nīkulīgā krūmājā. Neviens tā arī nezināja teikt vai Palertei ir miris vai tikai patriekts no šīs pasaules. Lai vai kā, bet klints tagad piederēja viņiem.

Izlaupījuši apakšējos stāvus, ceļotāji nonāca pašā augstākajā telpā. Tā bija tukša, tumša un putekļaina. Pilnīgi bez mēbelēm un jebkā ievērības cienīga, ja neņem vērā mākslinieciski veidotus vārtus, kuri veda nekurienē un bija darināti no milzīgiem nodzeltējušiem ilkņiem.

Inx mazliet vīles aplūkoja apaļo telpu, kad pēkšņi elfs ievēroja, ka visi viņa biedri ir sastinguši. Apgriezies apkārt viņš pamanīja arī kādu mazu dzeltenādainu vīreli nošmulētā paltrakā. Vīrelis viņam pamāja un laipni pasmaidīja.

„Vai tu esi Bene Isamin?” Inx pārsteigts nočukstēja.

„Jā. Ņem iesēj šo sēklu, kad nonāksi savā pasaulē,” viņš teica Inxa dzimtajā valodā un sniedza elfam dīvainu, adatainu sēklu. „Es pats tur gribēju doties, kas atbrīvosies šie vārti, bet ... jau jau jūs te esat ...”

„Ēēē, jā, protams...” Inx nomurmināja.

„Hmm ...” sīkais vīrelis novilka un, saraucis uzacis, paskatījās uz kaut ko aiz Inxa muguras. Elfs pagriezās apskatīties, kas tad ir piesaistījis viņa sarunu biedra uzmanību, bet, neatradis tur neko interesanu, apgriezās atpakaļ tikai lai secinātu, ka Bene Idanim ir jau pazudis.

„Tjā,” viņš dzirdēja Meiru sakām, „vārti tā kā būtu, bet kā lai mēs tos iedarbinām?”

„Es nedomāju, ka tas mums sagādās problēmas,” atbildēja viņam Inx un norādīja uz zilgano mirdzumu, kuru nupat kā bija sākušas izstarot uz vārtu balstiem iegrebtās zīmes.

Pēcvārds

Inx, Amerija,Meirs, Traubons un Aigariels atgriezās atpakaļ savā dzimtajā pasaulē, kur secināja, ka šis tas ir mainījies. Bez Vārtu dotā spēka Inkvizīcija bija izgaisusi no Vernonas politiskās skatuves tāpat kā de Pjūss. Lielais Vernonas kaimiņš – Gothsena – bija pasludinājusi tagad brīvās Vernonas pilsētas par savu „interešu sfēru” un nodokļu ievācēji ik pa laikam bija redzami pie lielākajām pilsētām dator to, kas viņiem tik labi padevās – ievācot nodokļus, lai bagātinātu karaļa Sigmāra II kasi. Vietējie valdnieki uzskatīja par labāku pagaidām ignorēt šos nelūgtos viesus un turpināja plēsties savā starpā, kā bija paraduši to darīt līdz šim. Neienam vairs sevišķi nevajadzīgais Dzelzs Leģions apmetās uz dzīvi Vernonas līdzenumos – pie Aruī, kur tagad vesels bars karotāju mēģināja iejusties zemkopju ādās (pārnestā nozīmē, protams).

Traubons nemaz nebija mainījies – nonācis gavalerianā viņš uzreis nonāca arī cietumā par līdzdalību kādā slepkavībā (lai arī viņš bija vienkārši atradies ne īstajā laikā, ne vietā).

Abi elfu dvīņi un Meirs, kurš neatkāpās no Amerijas ne par soli, iejutās savā agrākajā klaidoņu dzīvē – pāris nedēļas šī trijotne klejoja pa mežiem austrumos no Gavelerienas, kļūdama par vietējo utulāču cilšu biedu un pa ceļam satikdami daudzus vairāk vai mazāk dīvainus ceļabiedrus, pieredzēdama dažnedāžadus notikumus un reizi pa reizei nonākdama par mata tiesu no nāves.

Aigariels, kuru bija daļēji pārvērtušas dvēseļu esences, kuras burvis bija atradis Palertei krājumos un turpat arī nobaudījis, pameta pārējos biedrus tūlīt pēc atgriešanās Vernonā. Viņš iegādājās kuģi ceļam uz Pjūsonu un neviens vairs par viņu kādu laiku neko nedzirdēja. Vispār jau pēdējā laikā vietējie cilvēki bija vairījušies no Pjusonas sienām – tajā pilsētā mājo ļaunums – tā viņi mēdza runāt. Ļaudis sprieda, ka Inkvizīcijas ēna vēl joprojām tur bijušo galvaspilsētu savā varā. Varbūt tieši tādēļ pilsētas pazušana tika pamanīta tikai pēc tam, kad trīs kuģi vairs nebija atgriezušis Gavalerienā. Apkārt klīda visdažādākās baumas – lielākoties visai tumšas baumas, kuras izplatīja noskranduši bēgļi no ziemeļiem, kuri stāstīja par šausminošām miroņu ordām, kuras nākot no pēkšņi parādījušies purva ar Hordanesa vārdu un uz to sapuvušajām un zobeniem ...

Arts Hāstens izrādījās pilnīgi nepiemērots dzīvei tumšajā plānā, kurā viņu bija atstājis liktenis. Viņš tur neizdzīvoja pat ne nedēļu un viņa nāvi apraudāja neviens.

Bordaks atkal savukārt krita par upusi saviem bijušajiem Forleitu dzimtas draugiem, kuri viņu uzskatīja par nodevēju un visā visumā ne sevišķi patīkamu kaimiņu.

Visbeidzot, Akmens Seja, kuru ceļotāji pameta zem laupītāju slēpņa drupām, galu galā tomēr dabūja sev ķermeni. Pēc pārdesmit gadiem pāris pašaizliedzīgi un drosmīgi vai vienkārši traki piedzīvojumu meklētāji viņu nejauši atrada un piekrita uzmeklēt burvi Stoknarohotleju, kurš seju bija izveidojis. Šis piedzīvojums auzveda viņus visneiedomājamākajās vietās un bardi vēl ilgi dziedāja balādes par viņu neticamajiem veikumiem, kuru noslēgumā ceļotāju grupiņa dabūja pelnītu atlīdzību – seja atvēra tiem sarkofāgus, kurus tai bija patiesi apriebies sargāt. Aplūkojot to saturu pat vispieredzējušākajiem grupas dalībniekiem aizrāvās elpa – kaut ko tādu viņi (un viņas) nebija cerējuši (-as) ieraudzīt, kur nu vēl paņemt rokās un likt lietā ... Akmens seja nosauca sevi par Bergotu un pēc pāris nedēļu ilgas lēkāšanas pa ledaino tuksnesi, izmantodama priekšrocības, ko tai deva 30 metrīgais akmens ķermenis, izdzina no kādas sev iepatikušies cietokšņa tajā mītošo dēmonu un divināja ap to jaunu, labāku pasauli ... vismaz centās.