„Vai jums te ir gaļa?” Aigariels jautāja krogus īpašniekam, kurš stāvēja aiz bāra un slaucīja savas netīrās rokas vēl netīrākā priekšautā.

„Jā. Nesen nomedījām varen’ pamatīgu lopu,” īpašnieks viņam atbildēja.

„Kādu lopu?”

„Es tādu iepriekš nebiju redzējis, bet izskatās nāvīgi labs.”

Dabūjuši ēdienu, kura izskatu Inx, ar vienkāršas ilūzijas palīdzību, padarīja no atbaidoša par mazāk atbaidošu, ceļotāji paēda un vēl mazliet pasēdējuši, izklīda.

Aigariels un Inx, ieradušies laukumā, ievēroja Bordaku, kurš pašlaik līkņāja ap Reileta tirgotavas durvīm, kuras jau bija aizsēgtas, iestājoties tumsai, Inx nolēma bijušo sardzes priekšnieku pabrīdināt, lai viņš nestāv tik tuvu iespējamajam maģijas izvirdumam un uzsauca viņam: „Uzmanies, tu!”

„Uzmanīties? Labāk tu nāc šeit. Tu palīdzēsi man,”Bordaks ieteica elfam, kurš atkal sāka šķirstīt savu vārdnīcu.

„No sākuma mēs savs izdarīt. Pēc tam mēs palīdzēt,” Inx paziņoja, bet Aigariels jau vilka viņu uz laukuma pretējo pusi, jo no kroga bija iznākuši un devās šurp pārējie ceļotāji. Abi burvji noskatījās, kā viņu biedri par kaut ko parunā un attālinās no laukuma.

”Es vēl neesmu īsti drošs – ja nu tā maģija tomēr kaitēs arī man?” Aigariels iejautājās.

„Esi bez bēdu,” Inx viņu drošināja, „Ja arī tev kaut kas atgadīsies, es tevi sakasīšu kopā un aiznesīšu uz templi.”

„Apsoli?”

„Apsolu,” atbildēja Inx un Aigariels sāka skaļi un iespaidīgi lasīt maģisko rakstu, kas bija izkalts uz zaļganās metāla plāksnītes.

„Kas tas?” Meirs pēkšņi apstājās, sajutis pēkšņu raisošās maģijas strāvojumu, kas koncentrējas viņam aiz muguras, laukuma centrā.

„Kas noticis?” Amerija viņam jautāja.

„Amerij, tinamies prom no šejienes! Tie idioti ir atkal kaut ko savārījuši!” burvis iesaucās un metās prom no laukuma, pārējiem viņam sekojot. Un tieši laikā, jo statuja aiz viņu mugurām palika no sākuma tumši sarkana, bet tad iegailējās dzeltena, strauji izkusa, pārlija pāri pjedestālam un pazuda zem zemes. Šņācošas skaņas pavadījumā, viss Ciema laukums, sākot no centra, sekoja statujas piemēram, atstājot aiz sevis vien garaiņu pilnu krāteri. Apkārtējās ēkās pa logiem uz mirkl ieplūda spilgta sarkanīga gaisma un čūkstēšana bija dzirdama vēl labu laiku, bet acīmredzot bija nepieciešams kas grandiozāks, lai liktu Ciema iedzīvotājiem pamest savas ērtās gultas un neviena ieinteresēta seja tā arī pie logiem neparādījās.

„Jā, mēs to izdarījām!” Aigariels un Inc apsveica viens otru ar labi padarītu darbu un tūlīt jāja atpakaļ uz Iznīcības torni. Iekšā viņi gan netika ielaisti, jo pat nebūtības pielūdzējiem gribējās kādu mirklīti pagulēt. Negribēdami klausīties Meira morālē, kas viennozīmīgi sekotu, ja viņi tagad atgrieztos templī, abi vandāļi nolēma pārnakšņot turpat pie torņa.

Tikmēr Ciemā, tumšās nakts aizsegā, norisinājās tikpat tumši notikumi. Meirs pētoši klīda apkārt vēl čūkstošajam milzu krāterim, kad pēkšņi Reileta tirgotavai ar skaļu troksni saplīsa logs augšstāvā. Burvis salēcās un sāka vērtes ēnās, no kurām pa to laiku izšāvās vēlviena bulta, kas tika raidīta pašam Reiletam, kurš nupat kā bija izliecies ārā pa izdauzīto logu, lai noskaidrotu negadījuma cēloņus. Lai arī cik cītīgi Meirs lūkojās tumsā, vienīgais, ko viņš redzēja, bija neskaidra ēna, kas klusi pārvietojās no vienas mājas aizsega uz otru, ik pa brīdim raidot bultas pa Reileta tirgotavas logiem, kuri plša viens pēc otra. Pats veikala īpašnieks vairs savu galvu ārā nebāza, jo šādod apstākļos nerexamajam uzbrucējam bija visai nāvīgas priekšrocības.

Izšāvis visus tirgotavas logus, Bordaks sāka izklaidēties, šaujot uz otru cilvēku, kurš viņam pēdējā laikā bija apnicis – Meiru. Kad viena bulta ieskrambāja burvja roku, viņš neapstulba, bet gan pašaizliedzīgi aizsedza Ameriju ar savu stāvu un ātri radīja ap sevi sargājošo maģijas lauku, pret kuru gandrīz tūlīt atsitās vēl viena bulta, kas vitādi būtu trāpījusi Meira krūtīs. Saprazdams, ka nevarēs mēroties spēkiem ar paslēpušos uzbrucēju, Meirs ar Ameriju atkāpās atpakaļ templī.

Apmierināti iesmējies, Bordaks ielādēja savā arbaletā pēdējo bultu un arī devās uz tempļa pusi, kad viņam aiz muguras atskanēja aizsmacis čuksts: „Eu, Bordak, panāc šu. Aprunāsimies.”

Bordaks neapstājās, tieši otrādi – viņš sāka skriet, jo saprata, kurš viņu varētu sagaidīt naksnīgajās šķērsielās.

„Stāvi, nodevēj!” iesaucās viens no Keilega sargiem un, kopā ar vēl diviem saviem kolēģiem uzsāka pakaļdzīšanos. Tumšajās Ciema ielās sākās paslēpes, kurās būt zaudētājam nozīmēja – mirt. Bordaks to saprata pietiekoši labi un izmantoja visu savu prasmi, lai izvairītos no sargu pārspēka un tas viņam arī veiksmīgi sanāca, līdz brīdim, kad viņu pārsteidza divi atlikušie (trešais bija noķēris Bordaka pēdējo bultu) sargi un virsnieks bija spiests iesaistīties tuvcīņā. Lai arī Bordaks bija krietni vien izveicīgāks par saviem pretiniekiem un no cīņas iznāca kā uzvarētājs, viņš bija neapskaužamā stāvoklī. Spēka Bordakam tikvien arī pietika, lai aizvilktos atpakaļ uz Temīdas templi, kur viņš bija drošībā no saviem bijušajiem biedriem.

Rīts bija auksts un drēgns un nemaz neatšķīrās no citiem rītiem Ciemā. Tālu uz dienvidaustrumiem notika visai grandioza un neaizmirstama cīņa, bet par to jums pašlaik nav jāzina, tāpēc aigriezīsimies atpakaļ pie Inxa, kurš kopā ar Aigarielu centās pierunāt pārējos, lai viņi beidzot dod wbiem elfiem iespēju parādīt savu tikšanas-prom-no-šī-sasodītā-plāna prasmi. Meirs visžēlīgi viņiem to atļāva un jau pēc neilga laiciņa abus spicausainos intrigantus varēja manīt pie iznīcības torņa, kur viņi centās izspiest no drūmajiem torņa iemītniekiem vienu biļeti un kādu vietu, kas atrastos pēc iespējas tālāk no vietas, kur viņi pašlaik stāvēja.

Iznīcības sargs, šādas neatlaidības iespaidots, ieteica viņiem pamēģināt dabūt prom no Ciema Ksillus, kuri, kā varēja manīt no sarga nīgrās grimases, visnotaļ krita viņam uz nerviem.

„Kā lai mēs to izdarām?” Aigariels neizpratnē noplātīja rokas.

„Tjā ... šis jautājums mūs ir mocījis jau kādus divpadsmit gadus,” sargs atteica.

„Sakiet, jūs nezināt kādā valodā ksilli runā?” Aigariels ievaicājās.

„Nu, ņemot vērā viņu dabu un mūsu iepriekšējo pieredzi, strādājot ar viņiem, viņi runā ... ēēē ... es konsultēšos ar saviem biediem.”

„Bāā, tas atkal aizņems kādu stundu,”Aigariels sāka zaudēt pašsavaldīšanos, bet nepagāja ne pusstunda, kad sargs atgriezās ar atbildi, ka ksilli runājot drakonikā, lai arī infernāls un starpplānu tirdzniecības valoda arī tiem nav sveša. „Tikai lai arī ko jūs darītu, nerunājiet ar viņiem abisālā, jo tā runā viņu nāvīgākie ienaidnieki,” sargs vēl piemetināja.

„Nu, bet abisālam un inferālam taču ir viens un tas pats alfabēts!” Aigariels iesaucās.

„Jā, mēs to zinām, bet nevajadzētu to sevišķi reklamēt ksillu klātbūtnē.”

Nosolījies izdarīt visu kā nākas, Aigariels aizsteidzās atpakaļ pie pārējiem un pavēstīja, lai sagatavojas sarunai ar ksilliem. Bordakam, kurš atkal bija pieklīdis pie ceļotāju grupas, tika piekodināts nekādā gadījumā nerunāt abisālā un Bordaks to arī viltīgi smīnot apsolīja. Piedraudējuši viņam ar Traubona cirvi, ceļotāji ar Aigarielu priekšgalā devās uz zemo koka fortu, kurā mājoja sarkanie, ķirzakveidīgie un visnotaļ četrrokainie neradījumi.

Pie forta vārtiem, kuri bija visai neviesmīlīgi aizvērti, viņus sagaidīja viens no šīs sugas pārstāvjiem. Mazais sarkanais ķēmiņš aizdomīgi vēroja trokšņaino delegāciju, kas tuvojās viņa sargājamam objektam.

„Nerunā abisālā, nekādā gadījumā, saproti?” Aigariels pa ceļam mācīja Bordaku.

„Bet tā ir tik skaista valoda.”

„Nē, tā nav skaista! Runā tikai drakonikā!” Aigariels atkal sāka nervozēt, „Mani grupas biedri ir nolēmuši, ka viņi tevi uzšķērdīs, izķidās, sagriezīs tevi mazos gabaliņos un lēkās pa tiem, un izdarīs vēl daudz ko citu, ja tu pateiksi kaut vienu vārdu, KAUT VIENU VĀRDU abisālā!!!”

„Kāpēc?” Bordaks garlaikoti iejautājās.

„NU, BĀ, KA TEVI, NU NEDRĪKST RUNĀT ABISĀLĀ, NEDRĪKST!!!” Aigariels ārdījās, līdz Inx viņu nomierināja.

„Sveiks, ak cienījamais,”Inx iesāka un Amerija tulkoja, „ak cienījamais... ēēē.”

„Čakahatoks” Ksills izpalīdzīgi nošņācās un sveicienam pastiepa savu zvīņaino ķetnu.

„Jā, mēs esam ieradušies ar svarīgām vēstīm, kuras zināt būtu ļoti izdevīgi jūsu vadoņiem un vienīgais, ko mēs prasām kā atlīdzību ir tikšana prom no šīs pasaules.”

„Passskatīšššosss,” ksills nosīcās un pazuda aiz vārtiem, pa kuriem pēc neilga laiciņa izčāpoja cienījama paskata sarkanādainais reptilis sarkanmelnā mabtijā aiz kura izkārtojās vēl pāris labi apbruņoti, lai arī ne tik irspaidīgi miesās ksilli – viņa svīta.

Inx ar Amerijas palīdzību izklāstīja diženajam Kesehekeham, ka viņi ir izmisuši ceļotāji, kuri vēlas tikt prom no šīs pasaules un viņus apmierinās jebkura cena.

„Jebkura? Hmmssss ... nu vissspār ... mumsss vajaf cilvēkusss,” Kesehehehs domīgi nošņācās.

„Kam jums tie? Personīgai lietošanai?” Inx iejautājās.

„Sss, tā arī varētu teikt,” reptilis piekrita.

„Dzīvus vai murušus?”

„Vēlams dzīvus.”

„Varbūt jūs varētu pateikt kam jums viņi?”

„Reprodukcijai. Mēs dējam viņos oliņas un-„

„Tas netiks pieļauts, tas netiks pieļauts!” Meirs sāka ārdīties, bet Inx viņu ignorēja un turpināja sarunu.

„Un cik cilvēki jums būtu vajadzīgi?”

„Trīsss.”

Saruna turpinājās un noskaidrojās, ka ksilli, vismaz teorētiski, var nosūtīt ceļotājus atpakaļ mājās, un, ka oliņu iznēsāšanai nav obligāti nepieciešami cilvēki – jebkurš saprātīgs radījums derētu.

„Viens jau man ir padomā,” Inx viltīgi ieminējās, bet Aigariels aizrādīja, ka Arts Hāsteins nemaz tik saprātīgs neesot.

„Šššisss būsss sssākumsss teicamai sssadarbībai,” Kesehehehs rezumēja un nosolījās aizgādāt viņus uz dzimto plānu.

Kamēr Inx prātoja, kur dabūt trīs saprātīgus cilvēkus un kamēr Meirs skaidroja, ka viņš to nepieļaus, Aigariels pierunāja Traubonu pārtulkot viņa teikto lielajam ksillam.

„Vai jūs interesē nauda?” Aigariels ieminējās.

„Mūsss interesssē nauda – tāpēc jau tā mumsss ir tik daudzs,” Kesehehehs apmierināti iešņācās.

„Vai jūs nebūtu ar mieru pārvietot mani starp plāniem PAR NAUDU?” Aigariels turpināja izprašņāt ksillu vadoni.

„Nē, tasss nebūtu izdevīgi.”

„Ehh, neņemiet viņu galvā, mēs sagādāsim jums ķermeņus un viss būs kārtībā,” iejaucās Inx, pastumdams Aigarielu malā.

Tūlīt pēc tam izcēlās sparīga diskusija Inxa un Meira starpā. Inx apgalvoja, ka esot jāizvēlas mazākais no diviem ļaunumiem un galu galā kaut kur taču viņiem tās oliņas ir jādēj – tas ir dabisks process un nekas slikts tur neesot saskatāms. Meirs tikai noraidoši purināja galvu un teica, ka Inx pats varot pieteikties kā upuris un, ka esot jābūt arī kādam gaišākam ceļam prom no šī plāna.

„Nu, bet kā – mums jau ir Arts un Bordaks. Atliek vien atrast trešo cilvēku,” Inx kārdināja Meiru, bet Meirs viņam nepiekrita.

„Nu jau gan – savējos tirgot. Kur tas redzēts?” Amerija bija sašutusi.

„Aha, savējos – kurš tad apgāza to amforu ar to melno riebekli, a?” Inx pretojās. Strīdā iesaistījās arī Meirs un Bordaks, bet Traubons pa to laiku pajautāja ksilliem kāpēc viņi vispār te atrodas.

„Garš ssstāssstsss,” ksills novilka.

„Nu pastāstiet tik un tā,” Traubons viņu iedrošināja.

„Labi. ...Pirms trīsssssimt ssseptiņdesssmit gadiem-„ksills iesāka.

„vai nevarētu bez tiem „sss”?” Aigariels nīgri ievaicājās, bet Traubons to nepartulkoja.

Kamēr Aigariela un Traubona grupas biedri plēsās viens ar otru par morāles normām,Kesehehehs izstāstūja abiem par to kā pirms 370 gadiem Kelherlons un Magratnu – divi vareni demonu lordi, sadalīja šo zemi savā starpā, bet demonu līgumi nav starp noturīgākajiem un drīz vien abas puses uzsāka karu. Magratnu bija spēcīgāks un pārliecināts par savu uzvaru, bet Kelherlonam izdevās dabūt savā pusē gehreletu kopenas, kuras mitinājās šīs pasaules aukstākajos nostūros. Barenā Gehereletu Triāda deva savus labākos kareivjus cīņai pret Magratnu spēkiem. Diemžēl šis sūtījums tā arī nenonāca līdz Kelherlinam vajadzīgajā laikā un palicis bez jekādiem papildspēkiem, viņš zaudēja. Kauja aiz sevis atstāja tukšu zemi, kur pat tagad aug ja nu vienīgi asmeņstīga. Šīs nekurienes, jeb Norokotas austrumu malā tad arī atrodas Ciems. Magratnu ar savu dzimtu, kalpiem un sabiedrotajiem paņēma sev visus dienvidu apgabalus, kurus tagad sauc par Terkedin – degošo zemi. Magartnu gan nevadīja ilgi un drīz pēc atentāta Terkedin savā starpā sadalīja tā sekotāji, kuriem katram tagad pieder vismaz viens cietoksnis šajā tuksnešainajā pasaulē. Daži no demoniem pat esot ieperinājušies lielā austrumu purva malā, bet tie drīzāk ir trimdinieki, nevis valdnieki.

Kesehehehs vēl mazliet parunāja par vecajiem labajiem laikiem un tad, redzēdams, ka Aigariels jau sāk migt ciet, ķērās pie lietas. Viņš pavēstīja, ka lai arī gehreletu karotāji nenonāca līdz Kelheirona spēkiem, iznīcināti tie tā arī netika un visticamāk vēl joprojām glabājas kādā slēptuvē, Norokotā.

„Jā, glabājas,” Ksills piebilda, „farastū – gehreletu zemākā kasta, karotāji, spēj pārvērsties melnā lipīgā šķidrumā un šādā veidā kalpot par viegli uzturamu, olgstoši uzglabājamu, ideālu armiju.”

„Un ja mēs atrastu šos karotājus, tad varbūt jūs varētu mūs aizsūtīt uz mūsu plānu?” Aigariels iejautājās. Inx ieminējās, ka varbūt tie bija tie melnie draņķi, kuri viņiem uzbruka vakar un izstāstīja ksilliem par viņu piedzīvojumu pie laupītājiem.

„Varbūt, ka tie bija viņi,” domīgi ierunājās viens no ksilliem.

„Oho! Neviena „sss”,” Amerija pārsteigta atzīmēja.

„Hmm, ko vieglāk – atrast trīs cilvēkus vai aizvest ksillus pie sarkofāgiem?” Aigariels prātoja.

Inx nija par ideju ar sarkofāgiem.

„Un ja nu tie nebūs īstie?”Aigariel vēl šaubījās.

„Nu tad mēs vienmēr taču varēsim atrast trīs brīvprātīgos,” Inx attrauca un pie tā arī palika.

„Labi, dodiet mums vienu savu kalpu un mēs viņam parādīsim sarkofāgus,” Aigars rezumēja.

Pēc neilga laiciņa viņi jau jāja uz nodedzināto laupītāju slēpni un Čakahatoks viņua pavadīja.

* * *

„Hei! Sveiki, draugi!” akmens seja bija pilna optimisma „Es jau biju mazliet bez jums sagarlaikojusies! Kas tas tāds?! Jūsu jaunais draugs? Hmm, četras rokas! Smuki!”

„Viņš ir atnācis pārbaudīt šos sarkofāgus. Ko tu par to saki?” Aigariels uzsāka sarunu.

„Lai jau mēģina,” seja atkal paraustīja savus neesošos plecus.

„Vai šī ir īstā vieta?” Inx jautāja Čakahatokam, kurs apstaigāja pazemes telpu.

„Spēcīgi kareivji,” viņš konstatēja, palūkodamies vienā no traukiem, „Bet tie nav īssstie – trīsss reizes par mazssiem.”

„Bet viņi var izsttiepties ļoti lieli,” Inx centās viņu pierunāt. Viņu mēģinājumi gan tika pēkšņi pārtraukti, kad kaut kur no telpas stūra atskanēja balss, kas absiālā vēstīja: „Nogaliniet ksillu!”

Čahakatoks satrūkās, iešņācās: „Nodevība!” un, saviem daudzajiem ieročiem zibot ap sevi, metās augšā pa kāpnēm. „Meirs” – tā bija vienīgā doma, kas izskrēja caur Inxa smadzenēm – tikai viņš vienīgais jau no paša sākuma bija pret sadarbošanos ar ksilliem, bet nu jau kaut ko vērst par labu bija par vēlu. Ksills paskrēja garām Meiram, kurš paslēpās ēnās un, uzlecis zirgā, steidzīgi aizjāja Ciema virzienā.

„He, he, izskatās, ka kaut kas neiet tik gludi kā vajadzētu, ne?” seja iesmējās.

„Klausies, tu ... seja! Tava gudrība man reiz ir apriebusies!” Aigariels aizkaitināts iesaucās.

„Jā, es esmu neaptverami gudrs un nevaru tur neko mainīt,” seja apmierināti noteica, „tādu nu reiz mani uztaisīja. Ko tam dīvainim te vispār vajadzēja?”

„Viņš te meklēja savus radiniekus vai kaut ko tamlīdzīgu,” nopurpināja Aigariels, kurš nebija sevišķi uzmanīgi klausījies Keseheheha vēstures lekciju.

„Tas mazais sarkanais nu gan neizskatījās pēc radinieka tam lielajam eļļainajam,” seja kritiski atzīmēja.

„Nu, bet varbūt sarkofāgos nav lielie eļļaini, bet gan kaut kas cits,” Inx ieminējās.

„Nezinu, neesmu skatījies,” seja noteica, „Ja gribat, jūs varat paskatīties,” tā pēc laiciņa piebilda.

„Un vai tu mums neko nedarīsi, ja mēs paskatīsimies?” Inx tincināja.

„Es? Es nē. Man nav roku. Kā gan es jums kaut ko varu izdarīt. Man pat kāju nav.”

„Vai tu tās vari atvērt?”

„Jā, es tos atvērši, kad atnāks īstie.”

„Vai mēs esam īstie?” Aigariels pēkšņi iejautājās.

„Ēēē,” seja tos nopētīja, „lff ... hmm ... tjā ... mazliet kaut kas neštimmē ... pārāk maz galvu.”

„Āā, jūs gaidāt nagas!” Traubonu pārņēma pēkšņa apskaidrība.

„Da nē, nagām ir daudz rokas!” Aigariels viņu apklusināja.

Visi paskatījās uz monolīto akmens sarkofāgu, kuram nebija pat ne sīkākā skrambiņa, kas norādītu uz kādu veidu kā to atvērt. Paskatījās un smagi nopūtās.

„Hei! Meirs taču mācēja šādas tādas ilūzijas,” ierunājās Aigariels, „viņš taču man varētu pieburt pāris galvas.”

„Jāāā, ideja laba,” seja nosmīnēja, „bet tas tev nepalīdzēs.”

„Kāpēc nepalīdzēs?” Aigariels iesaucās.

„Nu beidz, es taču zināšu, ka tu neesi īstais. Beidz muļķoties.”

„Nu, bet vai tad tu nevari iedomāties, ka es esmu īstais?”

„Nu, bet tad man būs jāsēž pie tukšiem sarkofāgiem un sargāt tukšus sarkofāgus – DOĀĀ – garlaicīgi.”

„Labi, mēs attaisīsim tikai vienu.”

„Bet tik un tā, tad es vairs nejutīšos tik svarīgs.”

„Bet ja mēs tev iedosim daudz ZELTA?” iesmējās Aigariels.

„O, ģemiāli – ko es ar to darīšu? Laizīšu?”

„Bet ja mēs tev dabūsim ķermeni?” Inx viltīgi pajautāja.

„Nu jā – tā jau ir pavisam cita runa.”

„Traubon, izkal tai sejai akmens ķermeni!” Inx uzsauca rūķim.

„Tikai lūdzu ņemiet vērā manas dimensijas,” seja vēl piebilda, „ķermenim jābūt kādus 20 metrus augstam.”

„Bāā, aizmirsti!” iesaucās Aigariels, padomāja un pajautāja sejai, „klausies, kā tevi var nogalināt?”

„Mani? Elementāri.”

„Nu?”

„Tur vajag tikai papūlēties.”

„Nu?”

„Elementāri. Vaajg tikai dabūt ... e-e-ē – tu esi viltīgs.” Seja atkal sāka smīnēt.

„Es? Viltīgs?” Aigariels nevainīgi iejautājās.

„Nu, jā – īstenībā jau tu neesi viltīgs. Tu esi dumjš kā zābaks,” seja atzina savu kļūdu.

Treubons prasīja kā lai izkaļ 20 metrīgu ķermeni un seja viņam atbildēja, ka vieglāk par kalšanu būtu atdzīvinēt visu akmens sienu aiz tās tāpat kā tika atdzīvināta pati seja. Visi atkal iegrima pārdomās, kamēr seja netraucēti dungoja kādu jautru meldiņu.

„Vai tev ir vēl kāda vēlme izņemot 20 metrīgu ķermeni?” Aigariels jautāja.

„Jā, protams – dabūt 50 metrīgu ķermeni,” seja atteica.

„Āāā, ārprāts,” Aigariels iesaucās un sāka lamāties orku valodā.

„Jūs visu esat salaiduši grīstē! Es jūs visus pārdošu ksilliem!” iesaucās Inx un dusmīgi uzkāpa augšā, tikai lai tūlīt aizmidzis noveltos lejā, jo bēgot ksills bija aktivizējis gāzes lamatas uz trepēm.

„Hei-ei! Galva bez ķermeņa grib jums palīdzēt!” iesaucās akmens seja.

„Kā?”

„Dabonat man ķermeni, es jums palīdzēšu.”

„Kā? Sastampājot mūs?” Aigariels jautāja.

„Nu ... varbūt tikai tevi.”

„Celies augšā, ejam prom no šejienes.” Aigariels pamodināja Inxu, apgānīja galvu un kopā ar Traubonu uzkāpa atpakaļ virszemē, kur Meirs teicās esam ļoti gandarīts par savu labo darbu, jo tagad neviens netiks upurēts, neviens necietīs un visi būs laimīgi un -.

„Un mēs šajā plānā pavadīsim visu savu atlikušo dzīvi,” Aigariels pabeidza Meira domu.

„Nu, bet vismaz mēs esam izdarījuši labu darbu! Es jūtos gandarīts.”

Neviens viņam beatbildēja. Klusējot viņi pameta laupītāju mītnes drupas un klusējot jāja atpakaļ uz Ciemu, domājot par saniknoto ksillu baru, kas viņus tur droši vien jau gaida.

 22. Atpakaļceļš

Cīņa, kura tika pieminēta pirms kāda brīža, bija beigusies. Dēmons gulēja sakauts zem sava cietokšņa gruvešiem. Uzvarētāji bija aizgājuši un retas sārta sniega pārslas virpuļoja ap tumšajām pils drupām. Bija dzirdama tikai vēja svilpošana. Tas svilpoja ap sagrautajām sienām, ap pāris nokaltušajiem kokiem un ap rupji veidotu koka krusut, kurš bija uzsliets par godu varonim. „Šeit dus Faravins. Lai Pelors sargā viņa miegu” kāds bija uzšņāpis uz tā visai šķībiem burtiem. Tomēr šodiem Pelors laikam jau nebija savu uzdevmu augstumos, jo pāris akmens bluķi sakustējās, sakustējās vēl vairāk un noripoja viens pāri otram lejā. Vietā, kur tie vēl nupat kā bija atradušies no nomeklnēja sprauga, no kuras, liekot lietā visas sava spēka paliekas, izrāpās neviens cits kā pats Faravins.

„Tik viegli es vis nepadošos!” varonis iesaucās un pacēla sev virs galvas to, kas bija palicis pāri no sava zibena, mežonīgi nobļāva kādu sevišķi iespaidīgu pateicības lūgsnu Peloram. Iespējams, ka viņam nevajadzēja bļaut tik skaļi, jo tādā veidā viņu pamanīja kāds tuvumā esošs jitarks, kurš, lai arī būdams akls, bija apveltīts ar lielisku dzirdi kā jau tas sevi cienošam jitarkam pienākas. Milzūgā lidojošā ķirzaka nekļūdīgi noteica savu nākošo pusdienu atrašanās vietu un tikpat nekļūdīgi sagrāba pārsteigto Faravinu savos ne visai mīkstajos nagos. Spējais trieciens uz brīdi iesvieda nogurušo varoni nebūtībā, bet atjēdzies, Faravins oamanīja, ka viņa puszobens vēl joprojām ir pie viņa.

„Palīdzi man Pelor!!!”

Jitarks izdzirdēja, ka viņa pusdienas sāk trokšņot un saspieda tās ciešāk, bet tad ķirzaka pēkšņi sajuta asas sāpes, kas lika tai aiz pārsteiguma palaist vaļā savu guvumu, kurš izkliedzot sarkastisku pateicību Peloram, nokrita tuksnesī. Tur arī faravinam būtu bijis jāpaliek, ja vien viņu tur nebūtu atraduši pāris ceļinieku, kuri, laikam jau Pelora rokas vadīti, pašlaik šķērsoja šo pašu auksto tuksnesi.

Meirs vienkārši nevarēja atstāt bez palīdzības cilvēku metāla bruņās, kurš rāpoja pa sasalušu tuksnesi ar puszobenu rokās un šņāca pie sevis: „Iznīcināt ļaunumu, iznīcināt ļaunumu ...”. lai arī Aigariels un Inx bija visai skeptiski boskaņoti, svešinieks tika paņemts līdzi uz ciemu. Pa ceļam Faravins izstāstīja par savu veiksmīgo cīņu pret kādu demonu, kurš bija nolaupījis vienu varen svētu relikviju viņa dzimtajā plānā. Faravins stāstīja par to kā viņš bija vācis kopā uzticamus cīnītājus par taisnību, kā viņi bija medījuši ļauno demonu un kā viņš bija palicis pēdējais brūkošajā cietoksnī, nobeidzis elles izdzimumu un pamests viens šajā pasaulē, jo biedri uzskatīja viņu par mirušu.

„Daudz jau arī netrūka,” Faravins piebilda, „ja Pelors nebūtu mani spēcinājis, es tā arī būtu palicis zem sabrukušā cietokšņa,” bet tad pēkšņi apklusa, jo bija ceļotāju priekšā pamanījis pāris vilkveidīgos kaucējus, kuri jau labu laiku bija traucējuši viņam stāstīt Meiram par saviem piedzīvojumiem. Kaucēji bija salasījušies visai iespaidīgā barā un nu aizšķērsoja Inxam un pārējiem ceļu uz Ciemu.

„Tā ... mums vajag plānu,” Meirs ierosināja, bet viņa tālākās domas pārtrauca varens Peloram veltīts brēcians, kuru izdvesa Faravins. Pacēlis virs galvas puszobenu, drosmīgais paladins ieskrēja pašā kaucēju vidū un mēģināja iecirst visiem vienlaicīgi, kas noveda pie tā, ka viņš tika aprakts zem pretinieku rūsganajiem ķermeņiem.

„Pelor, padari mani neuzveicamu! Ēērgh!” atskanēja no kaucēju kamola, bet tā kā Pelors nesteidzās kaut ko darīt, Meirs nolēma rīkoties dieva vārdā un ar savas iecienītākās burvestības palīdzību, padarīja daļu no uzbrucējiem aklus. Tie, kas nebija palikuši akli, ātri izvēlējās sev jaunu mērķi un metās virsū Meiram. Lai arī pērējie viņu aizsargāja, kaucējiem tomēr izdevās mazliet saskrāpēt burvja mantiju. Visbiedzot negantie plēsoņas tika aizdzīti atpakaļ tuksnesī un, kaut kā dabūjuši pie dzīvības Faravinu, ceļotāji turpināja virzīties uz Ciema pusi.

Inxa aizdomas apstiprinājās – iejājot Ciemā, ceļotāji juta, ka ksilli viņus novēro. Te šur, te tur, uz māju jumtiem, aiz asmeņstīgu audzēm, gar būdu stūriem zibēja sarkanīgi stāvi. Ik pa laikam no arbaletiem raidītas bultas nošņāca nepatīkami tuvu kādam no atnācējiem, bet atklātā cīņā ksilli vēl negribēja ielaisties. Sapratuši, ka vienīgā drošā vieta Ciemā būs pie Reileta, ceļotāji devās pie burvja, kurš viņus tiešām laipni uzņēma.

Bordaks bija pazudis savās darīšanās, Arts tagad strādāja Temīdas templī, kur, brālim Teodoram par šausmām, bija atradis savu aicinājumu, pārrakstot svētos rakstus un palīdzot nabagiem. Pie Reileta sēdēja un dzēra tēju vien Aigariels, Traubons, Meirs, Amerija, Inx un Faravins.

Reiletam sāka izbeigties tēja, viņa paklājs bija visai piecūkot un burvis nezināja, kur izguldīt visu šo skaļo un vieglprātīgi noskaņoto varzu, kura nemaz nedomāja par iešanu ārā aukstumā. Varbūt tieši tāpēc viņš uz Inxa jautājumu, vai Reilets nezinot kādu veidu kā viņiem nokļūt atpakaļ savā plānā, atbildēja ar „Jā”.

Sarunas uzreiz apklsa. Visi vērās burvī (izņemot Faravinu, kurš pateicās Peloram par šo lielisko Reileta tēju).

„Āāā, tu gribi teikt, ka mēs pāris nedēļas riskējam ar savu dzīvību pie iznīcības sargiem, asinskārajiem zombijiem, vietējā narkobarona UN ksilliem tā rezultātā neko neiegūstos, lai arī tā vietā vienkārši varējām paprasīt tev kā tikt no šejienes projām?” Aigariels iejautājās.

„Nu jā,” Reilets jutās mazliet neveikli un sāka braucīt savu bārdu, „vispār ... ēēē .. jā. Khmm. Vispār – nē – tas nemaz nav TIK vienkārši. Ja tas būtu TIK vienkārši, tad es te pats vairs nesēdētu. Redziet, es te ar šī veikaliņa palīdzību ceru nopelnīt naudu pāris drosmīgu karavīru nolīgšanai, kuri ļoti noderētu mana projām tikšanas plāna īstebošanai.”

„Kurš būtu?” Inx aicināja viņu turpināt.

„Kurš būtu visai riskants, lai neteiktu pilnīgi un galīgi traks, neiespējams, neiedomājams un atkarīgs no patiesi daudzu apstākļu fantastiskās sakritības.”

Nobeigums sekos