„Stoknarohotlejs.”

„Kā?”

Aigariels, redzēdams, ka šī diskusija ir visai neauglīga, iejaucās, vaicādams: „Kāpēc tu gribi, lai mēs attaisām šos sarkofāgus?”

„Es negribu, lai jūs tos attaisāt. Es gribu tikt ārā no šejienes, bet es to nevaru izdarīt to bez ķermeņa,” seja paskaidroja.

„Tātad tu gribi teikt, ka, ja es attaisīšu tos sarkofāgus, es kļūšu par tavu jauno ķermeni?” Aigariels izskatījās apjucis.

„Nē, es nedomāju, ka tāds sīks no gaļas un kauliem veidots ķermenis man –„ seja iesāka, bet iejaucās Inx, burtodams no savas vārdnīcas.

„Mēs palīdzēt. Tu palīdzēt mums arī. Kas ir tur?” Inx norādīja uz milzu amforām telpas vidū.

„Es nezinu, kad es pamodos, tās jau tur bija,” seja paskaidroja.

Bordaks ieskatījās vienā no apjomīgajiem traukiem un redzēja, ka tas ir pildīts ar melnu, eļļainu šķidrumu. Virsnieks pabakstīja to ar savu rapieri, bet šķidrums to satvēra un, izrāvis ieroci no pārsteigtā Bordaka rokām, ievilka to amforā.

„Tas tik bija pārsteigums, vai ne?” seja priecīgi iesaucās.

Dusmīgs par rapiera zaudējumu, Bordaks amforā iespļāva, bet tūlīt pat viņam no tās sejā iešļācās lipīga melna šķidruma šalts. Kad Bordaks bija notrausis šķidruma paliekas no savas sejas, tās savēlās mazās lodītēs un satecēja atpakaļ traukā. Bordaks iespēra pa amforu tā, ka tā sašūpojās.

„Eu tu! Nedari muļķība! Dzirdi? Nedari muļķība!” Inx viņu mēģināja apstādināt, bet bija jau par vēlu – Bordaks vēlvienreiz iespēra pa trauku un tas apgāzās, izšļākdams melno šķidrumu uz zemes. Pats Bordaks uzreiz metās augšā pa trepēm, nevēlēdamies redzēt, kas notiks tālāk. Aigariels un Inx gluži kā paralizēti skatījās kā no melnās peļķes izlien no sākuma viena, bet pēc tam arī otra roka un visbeidzot parādās arī kroplīga galva ar asiem zobiem un dēmoniskiem sejas vaibstiem. Aigariels atjēdzās pirmais un ietinās burvestības radītajās ilūzijās. Tikmēr melnais un lipīgais radījums jau bija izlīdis no peļķes līdz pusei.

Meirs un Amerija, kuri pa to laiku uzturējās augšā, ieraudzīja visai satrauktu Bordaku, kurš parādījās trepju galā, paskrēja viņiem garām un iesaucās: „Tur apakšā ir pamodies ļaunums. Bēgam prom,” pazuda gaitenī, kas veda uz izeju. Viņam sekoja manāmi izbijies Traubons, kurš arī panesās viņiem garām un augšā uzreiz sāka seglot sev visbrangāko zirgu.

„T runā?” izmantodams savas trūcīgās zināšanas dēmonu valodā, Aigariels apjautājās neradījumam.

„Jā, es runā,” dēmons, paskatījās uz Aigarielu un konstatēja: „Tev nav trīsstūris! Ienaidnieks!”. Viena no melnā mošķa rokām zvēla pa burvi, bet notrieca tikai vienu no sargājošajām ilūzijām, neskādēdama pašu Aigarielu, kurš, redzēdams šādu sagaidīšanu, skrēja augšā pa kāpnēm.

„Ak jūs gļēvuļi! Pagaidiet mani!” Inx iesaucās un sekoja viņiem, kamēr dēmons pūlējās dabūt kārtībā atlikušo kāju, kas līdz pusei vēl bija peļķē.

„izskatās, ka ķermeni man tik drīz nedabūt,” nopūtās seja. „Un tā katru reizi.”

„Paej malā! Es viņam sviedīšu ar alķīmiķu uguni!” Inx instruēja Aigarielu, kurš viņā neklausījās un pamikā aizjoza tālāk. Inx piepildīja savus draudus un melnais dēmons, kurš nupat kā bija sācis kāpt augšup, tika nošķiests ar ugunīgo maisījumu. Tomēr, Inxam par izbīli, melnais neradījums turpināja virzīties augšup, degdams un apgaismodams visas kāpnes. Inx pagriezās un fenomenāli īsā laikā noskrēja atlikušos pakāpienus, kur saskrējās ar Meiru un Ameriju. Visi kopā, burvji apmētāja dēmonu ar dažnedažādu iznīcinošu maģiju, bet tik un tā bija spiesti atkāpties, jo elles bezdibeņa izdzimums turpināja neapturami virzīties uz priekšu. Lielākā daļa burvestību no viņa vienkārši atlēca nost un vienam pēc otra burvjiem neizturēja nervi – tie metās bēgt. Dēmons viņiem sekoja, lai arī vairs ne ar tādu sparu, jo uguns un maģiskie šāviņi tomēr bija viņu novājinājuši. Meirs aizcirta durvis tieši briesmoņa deguna galā un dēmons pie tām pielipa. Tomēr tas bija glābiņš tikai uz īsu mirkli, kura laikā Inx turpināja nolādēt Bordaku par tā neprātīgo rīcību. Koka durvis saliecās un izšķīda zem nezvēra belzieniem un Aigariels tikai par mata tiesu izvairījās no sitiena, kas būtu viņu padarījis par galvas tiesu īsāku.

Izšķirošais izrādījās Bordaka ieteikums aizdedzināt siena šķūni un staļļus. Tas arī tika izdarīts līdzko pēdējie piedzīvojumu meklētāji bija izskrējuši ārā, kur viņus sagaidīja Traubons ar savu jauniegūto zirgu baru. Uguns īsā laikā apņēma visu ēku un no tās izskrēja vēl trīs laupītāji, kuri tur bija slēpušies. Meirs viņus apžilbināja ar maģijas palīdzību un tie tika sagūstīti.

Visi no droša attāluma noskatījās, kā pēc brītiņa no rūcošajām liesmām izskrēja arī degošais dēmons, mazliet paklumburēja uz priekšu un tad nokrita zemē, kur izplūda eļļainā, burbuļojošā peļķē.

„Pagaidīsim, kamēr uguns norimst un iesim atpakaļ iekšā,” Inx ierosināja, bet pārējie viņam nepiekrita. Jo sevišķi protestēja Bordaks, kurš pēc iespējas ātrāk gribēja saņemt bosa uzslavu un varbūt pat mazliet zeltu. Tā visa karavāna ar divpadsmit zirgiem un visiem gūstekņiem, kurus Meirs grasījās atdot templim, pāraudzināšanai, sāka virzīties atpakaļ uz Ciemu.

Nokļuvuši drošībā aiz asmeņstīgu žoga, ceļotāji izklīda katrs savās gaitās. Bordaks ar Inxu aizgāja pir Keilega, kur Inx dabūja savu atlīdzību raegā un Bordaks atvaļinājās no sardzes (spēdams vēl piedevām izspiest no bosa mazliet zeltu priekšdienām), Meirs un Amerija bija atrodami pie burvja, kur viņi tirgojās par laupītājiem atņemtajiem dārgumiem, bet Traubons bija iznomājis smēdi un cītīgi kala sev jaunu kara cirvi.

Vēlāk vakarā Inx satika Aigarielu, kurš sadrūvējies sēdēja ielas malā un zūdījās, ka Bordaks viņam pat saujiņu zelta nav iedevis. Inx viņam piedāvāja mazliet no atlīdzības, kuru bija dabūjis Forleitu plantācijās un abi, iestiprinājušies ar raegu, izdomāja doties pie iznīcības sargiem – galu galā, kaut kā taču tie drūmie pasaules gala sludinātāji bija šeit nokļuvuši ar visu torni. Nolēmuši doties tur no rīta, abi aizvilkās atpakaļ uz templi. Pa ceļam viņus panāca Bordaks, kurš izskatījās visai noraizējies. Bijušajam sargam likās, ka kāds vai kaut kas viņam seko. Lai arī kas tas būtu, tas bija neredzams – vienīgais, ko Bordaks ik pa laikam dzirdēja bija zaglīgi soļi viņam aiz muguras. Pēkšņi ierāvies stūrī starp divām mājām, viņš strauji pavēzēja sev priekšā savu jauno šķēpu, bet tas pāršķēla tikai tukšu gaisu.

„Ko tu tur ņemies?!” Inx viņam uzsauca un kopā ar Aigarielu iegāja templī. Bordaks noskatījās viņiem pakaļ un arī izlēma par labu ātram skrējienam līdz templim, kur, kā viņš domāja, neredzamais sekotājs viņam neskries pakaļ. Nepaspējis noskriet pat dažus soļus, Bordaks sajuta, ka kaut kas apžņaudzas ap viņa kaklu! Iegārdzies, viņš paklupa pret kādu sīku akmentiņu, kuru nebija pamanījis un nogāzās uz putekļainā ceļa. Aiz muguras viņam no nebūtības bija parādījusies Amērija, kura izskatījās visai apmierināta ar padarīto un, kopā ar Meiru, kurš viltīgi smaidīdams stāvēja pie tempļa kāpnēm un noskatījās notiekošajā, devās uz Temīdas priesteru ierādīto istabu, kur visu pamestais Arts ārstēja savas brūces un zilumus.

Bordaks atklāja, ka viņam ap kaklu ir aplikts dīvains medaljons, kura aukliņa šķita ieēdusies zem bijušā sarga ādas. Viņš nezināja, ka Amerija ar Meiru bija dabūjuši to no burvja, kurš savukārt bija atradis to senajā kara laukā, kur tā rotāja sava iepriekšējā īpašnieka skeletu. Pēc burvja stāstītā, skelets izskatījās neapskaužamā stāvoklī un izskatījās, ka tā īpašnieks bija nejauši paklupis un uzkritis savam zobenam, pēc tam kad bija noripojis no kādas kraujas caur veselai asmeņstīgu audzei, pa ceļam gluži kā magnēts pievilgdams pretinieku raidītās bultas un maģiskos šāviņus, kā arī, neveiksmīgā kārtā, salauzdams bezmaz vai katru otro kaulu savā ķermenī. Izmantodams visai sarežģītas atklāšanas burvestības, burvis bija rekonstruējis agrākos notikumus no mirušo kareivju atmiņām, kuras vēl joprojām bija atrodamas kara laukā un secinājis, ka medaljons, kuru neveiksminiekam bija uzdāvinājis kāds „labvēlis” bija par iemeslu nelaimēm, kas nepārtraukti, viena pēc otras bija piemeklējušas kareivi pēc tam, kad viņš bija to aplicis ap savu kaklu.

Mazliet paraustījis amuletu, Bordaks secināja, ka atkal ir kļuvis par jaunas maģiskas lietiņas īpašnieku un steidzās uz templi, lai pierunātu virspriesteri atbrīvot viņu no šī nolādētā medaljona.

„Es dzirdēju, ka tu vairs nepiederi pie Forleitiem. Tā taisnība?” virspriesteris jautāja tikko ieraudzījis Bordaku.

Bordaks atbildēja, ka tā nu tas ir un pieprasīja, lai viņam noņem amuletu, bet tad sapreta, ka tagad, bez Keilega aiz savas muguras, agrākās iespējas viņam arī ir zudušas.

Virspriesteris arī to saprata un noskaldīja, ka atbrīvos Bordaku no lāsta tikai, kad viņš būs atmaksājis visus tos zaudējumus, kurus pa šiem gadiem ir templim radījis. Īsāk sakot, bez diviem tūkstošiem zeltā Bordakam te nebija ko iesākt.

Viņš gribēja nospļauties, bet nejauši norija siekalas, kas (atkal jau tīri nejauši) iekļuva nepareizajā rīklē un bezmaz vai nosmaka. Atguvies no pamatīgās klepus lēkmes, Bordaks devās pie svešiniekiem, kas bija viņu pieņēmuši savā barā un kuri tagad, kopā ar Temīdas kalpiem trokšņaini svinēja Ciema atbrīvošanu no Keilega varas. Apskatījis savu jauno draugu somu un maisu saturu, Bordaks nolēma iet gulēt. Pagāja tikai pāris stundas un viņš pēkšņi pamodās pavisam bez elpas, secinādams, ka rūtainā sega, ar kuru viņš bija apsedzies, ir nodevīgi apvijusies ap kaklu un pamazām žņaudz viņu nost. Tas jau bija par daudz priekš nejaušības, viņš nodomāja un aizsvieda segu malā, pamanīdamies pie tam vēl izmežģīt savu roku.

Nē, no medaljona bija jātiek vaļā, kamēr tas vēl nav viņu nobeidzis, Bordaks nosprieda un neviena nemanīts ielavījās tempļa skriptorijā, lai mēģinātu atrast tur kādus svētos rakstus, kas varētu viņam palīdzēt. Vienīgais, ko viņš panāca, cenzdamies notraukt no augsta plaukta kādu, pēc viņa domām vērtīgu rakstu rulli, bija nogāzt visu milzīgo sekciju, kuras plaukti bija pilni ar grāmatām un pergamenta ruļļiem. Nobijies no paša saceltā trokšņa un priesteru dusmām, Bordaks, klupdams krizdams, aizskrēja atpakaļ uz savu gultas vietu un devās pie miera.

Nākošajā rītā pirmais pamodās Inx. „Nu tā. Šodien būtu jāaiziet līdz tiem entropistiem un beidzot jātiek mājās. Un vispār man ir apriebusies šī vieta,” viņš uzrunāja pārējos. Aigariels viņam aktīvi piekrita, bet Meirs apgalvoja, ka viņš vēl te labprāt mazliet paliktu – tik plašas iespējas darīt labus darbus citur diez vai vairs būs. Izcēlās parastais apjumums, kad katrs mēģināja pārliecināt pārējos par savu plānu svarīgumu. Negaidīti istabā ievilkās pusaizmidzis Traubons, līdzi vilkdams savu jauno cirvi, kas izskatījās patiesi prasmīgi veidots – īsts meistardarbs. Neviens gan tam sevišķu uzmanību nepievērsa – Inx un Aigariels jau bija apseglojuši savus zirgus un nojājuši tos pārdesmit metrus līdz iznīcības tornim, bet Bordaka galvā bija dzimusi ideja, kā dabūt naudu, ko no viņa prasīja priesteri.

„Meir, panāc šurp. Man ar tevi jāaprunājas.” Bordaks paziņoja un atkal sāka klepot, jo bija aizrijies ar savām siekalām. „Khm, khm, hm, hm, hm ... Te pilsētā ir viens ļauns cilvēks. Esmu drošs – tu jau viņu esi pamanījis. Ar raega palīdzību viņš ir paverdzinājis visu apkārtni. Mums vajadzētu viņu nogalināt.”

„Nē, ja arī viņš ir ļauns, mums nevajadzētu viņu nogalināt, bet gan pāraudzināt,” Meirs paskaidroja.

„Viņu jau ir par vēlu pāraudzināt,” Bordaks neatkāpās no sava plāna.

„Mums vajadzētu iet un ar viņu parunāt, varbūt viņš sapratīs, ka nogājis neceļos,” Meirs prātoja un Bordaks pamāja ar galvu. Pasaukuši līdzi Amēriju, viņi apciemoja Forleitu rezidenci. Sargi pret Bordaku izturējās visai rezervēti un raidīja viņu prom, bet, kad trijotne no durvju priekšas nepazuda, viens no sargiem iegāja iekšā. Amerija, sapratusi, ka viņš droši pašlaik meklē papildspēkus, izmantoja situāciju un mēģināja atlikušo sargu aizmidzināt. Tas neizdevās un sargs, sajutis, ka kāds gramstās ap viņa apziņu, arī pazuda aiz durvīm.

„Kāpēc mums viņš vispār jāpāraudzina?” ievaicājās Amerija redzēdama, ka Meirs pēkšņi mēģina aizlēpties aiz šādam mērķim pārāk šaura staba, bet Bordaks pieplok pie mājas sienas. „Bordaks arī ir ļauns. Kāpēc tu nesāc ar viņa pāraudzināšanu?” elfa prātoja tālāk, bet tad viņai garām palidoja bulta, kura tika raidīta no loga. „Pazūdiet no šejienes!” iesaucās sargs, pārlādēdams savu arbaletu. Amerija saprata, ka šī nav ne īstā vieta, ne īstais laiks filozofēšanai un izšāva uz sargu, kurš sagrīļojās un pazuda no loga ailes. Tas neko daudz nelīdzēja, jo kritušā vietā nostājās pāris viņa kolēģi, kuri uzsāka niknu apšaudi. Tikusi cauri ar pāris vieglām skrambām, Amerija piespiedās pie sienas blakus Bordakam, bet Meirs aizskrēja uz mājas otru pusi, cerēdams tikt iekšā pa kādām aizmugures durvīm. Skrējiens nesanāca pietiekoši veikls un viņu ķēra divas bultas. Piespiedies pie sienas, burvis saārstēja savas brūces ar dziedinošās maģijas palīdzību un uzmanīgi virzījās tālāk, šoreiz cenzdamies palikt ārpus sargu redzesloka. Brūces, lai arī aizdzijušas, vēl joprojām neganti sāpēja un Meirs konstatēja, ka šajā posta vietā ārstējošā maģija darbojas krietni vien vājāk. Varbūt tas bija izskaidrojams ar iznīcības torņa auru?

Tikmēr Bordaks, secinājis, ka durvis ir aizbultētas, izsita logu un ievēlās istabā, sagriezis rokas ar stikla lauskām. Amerija viņam sekoja. Meirs pa to laiku bija mainījis savu izskatu ar maģiskās ilūzijas palīdzību un tagad izskatījās aizdomīgi līdzīgs Keilegam Forleitam, kādu Meirs bija viņu redzējis, vakar ieskatoties narkobarona apartamentos. Galvenais tagad bija nejauši neuzskriet virsū Bordakam, kurš varētu arī pārskatīties. Viņš paskrēja garām pāris sargiem, kas noturēja Meiru par savu bosu un devās augšu pa kāpnēm uz otro stāvu, kur parasti uzturējās Keilegs.

Bordaks juta, ka viņš lēnām noasiņo un ja Amerija nebūtu viņu prasmīgi pārsējusi, viņš tur arī būtu palicis. Aiz durvīm istabai, kur viņi atradās, bija dzirdams troksnis, bet tad viss norima. Bordaks saprata, ka situācija ir visai bēdīga, jo aiz durvīm viņus droši vien jau gaida pāris sargi ar uzvilktiem arbaletiem. Viņš paskatījās ārā pa logu, bet uz ielas arī jau atradās Keilega puiši, viens no kuriem, izšāva pa Bordaka galvu, kas tieši tobrīd parādījās logā, bet netrāpīja. Bordaks paslēpās aiz loga malas un atbildēja ar trāpīgu šāvienu no sava arbaleta – viens no sargiem atkāpās ar bultu sānos.

Pie durvīm kāds pieklauvēja un atskanēja balss: „Padodieties! Jūs esat ielenkti!”

Bordaks ar Aneriju saskatījās.

„Jūs padosieties?” taujāja balss aiz durvīm. „Labi, es  skaitīšu līdz trīs.” tā turpināja.

„Viens.”

Amerija palika neredzama.

„Divi.”

Bordaks apgāza galdu un aizlēpās aiz tā, nomērķēdams savu arbaletu uz durvīm.

„tr-„ iesāka sargs, bet Amerija atrāva durvis vaļā un Bordaks izšāva ... diemžēl neprecīzi – bulta iedūrās sienā. Toties trīs sargiem, kas bija šim mirklim jau sagatavojušies, veicās mazliet labāk. Divas viņu raidītās bultas gan ietriecās galdā, bet trešā – Bordaka plecā. Saķēris ievainoto plecu, virsnieks pacisam aizslēpās aiz galda un sagatavojās atvairīt uzbrucējus ar savu šķēpu, kuru Keilegs bija viņam iedevis pazaudētā rapiera vietā, bet sargi, izvilkuši savus īsos zobenus, metās uzbrukumā.

„Uguni,” viens no viņiem iesaucās un pa izsisto logu istabā iekrita pudelīte alķīmiķu uguns, aizdedzinot gan aizkarus, gan paklāju gan arī neveiksmīgo Bordaku.

Pa to laiku Meirs bija nonācis līdz Keilega kabineta durvīm, kuras vēl joprojām bija apsargātas. Sargi bija manāmi pārsteigti ieraugot savu bosu nākam viņiem pretī pa koridoru, jo viņi bija pārliecināti, ka Keilegs atrodas istabā aiz viņiem. Viens gan paklausīja Meira norādei iet lejā un palīdzēt pārējiem cīnīties ar iebrucējiem, bet otrs palika uz vietas un ieskatījās apsargājamajā istabā. Ieraudzījis, ka tur pie rakstāmgalda sēž neviens cits kā Keilegs Forleits, sargs jau grasījās griesties atpakaļ, bet atklāja, ka pie viņa rīkles ir parādījies nepatīkami ass nazis.

Meirs, bīdot savu gūstekni sev pa priekšu, iegāja Keilegs kabinetā un, neskatoties uz apkārtvaldošo kauju, teica: „mēs esam nākuši tikai lai aprunātos. Es negribu te asinsizliešanu. Atsauc savus karavīrus.”

„es gan neatteiktos no kādas pilītes asiņu,” nelietis iesaucas un, izvilcis no galdapakšas masīvu arbaletu, izšāva uz Meiru. Tomēr viņš nebija ņēmis vērā maģisko aizsarglauku, kuru Meirs bija ap sevi uzbūris. Bulta izgāja cauri sargam, bet tālāk gan tā netika. Meirs atbildēja ar visai agresīvu maģiju, kas trāpīja Keilegam tieši pirms tam, kad viņš svieda Meiram ar metamo nazi, kas arī atsitās pret aizsarglauku un nokrita uz grīdas.

Atpakaļ pirmajā stāvā Amerija, būdama neredzama, tika galā ar vienu no sargiem, kamēr Bordaks meta otram ar savu šķēpu. Izmantodami īso apjukuma mirkli, kuru radīja Amerijas pēkšņā parādīšanās telpas vidū, abi iebrucēji veikli izskrēja ārā no istabas un iebultēja sargus degošajā telpā. Bordaks atslējās pret sienu un atviegloti nopūtās, bet tad ievēroja, ka viņa kāja ir liesmās – droši vien uz biksēm pavisam nejauši bija nokļuvusi kāda dzirkstele.

„Āāā, deg, deg, deg!” Bordaks iesaucās un sāka lēkāt pa koridoru, saukdams Amerijai, lai viņa palīdz. Elfa ātri uzbūra maģisko ilūziju, kas padarīja liesmas neredzamas, bet saprata, ka ar to vien nepietiks – Bordaks joprojām vaidēdams vārtījās pa grīdu, līdz Amerija apslāpēja liesmas ar no sienas norautu gobelēnu.

„Es ... es esmu tuvu nāvei. Izdziedē mani,” Bordaks nogārdzās.

„kad nokritīsi tad arī izdziedēšu,” Amerija atcirta, kad Bordaks lēnām pieslējās kājās, bet tomēr iedeva viņam pudelīti ar maģisku eliksīru, kas mazliet uzlaboja virsnieka pašsajūtu.

Pa to laiku Meirs ar Keilegu bija nonākuši līdz tuvcīņai. Lai arī Keilegs izrādījās prasmīgāks par Meiru zobenu cīņā, burvim palīdzēja viņa maģija un visbeidzot Keilegs, kura zobens, atsities pret caurspīdīgo aizsarglauku, bija nokritis uz grīdas, padevās.

„Lieliski!” iesaucās Meirs, „Tagad mēs beidzot varēsim mierīgi parunāties.”

Tieši tobrīd pa durvīm ienāca arī visai mundra un smaidīga Amerija, kā arī manāmi apsvilis Bordaks, kura biksēm trūka viena stara. Ienācis iekšā, Bordaks pieprasīja, lai Meirs to Keilegu vienreiz piebeidz, bet Meirs nepiekrita un teica, ka tomēr cer viņu pāraudzināt. Pie durvīm parādījās trīs sargi, bet gan Meirs, gan arī pats Keilegs aizsūtīja viņus prom.

„Ja tu apsolies vairs nekad nenodarboties ar raega audzēšanu, mēs tev atstāsim visus tavus īpašumus un –„ iesāka Meirs, bet Keilegs viņu pārtrauca.

„Bet tā bija visa mana dzīve,” viņš bēdīgs paziņoja.

„Nu ja – viņš citādāk nevar,” Bordaks apstiprināja.

„Jā, bet tu jau droši vien esi ar šo tumšo lietu sapelnījis veselu kaudzi naudas, tā ka tagad tu varētu savu atlikušo mūža daļu darīt tikai labu un, teiksim, strādāt templī,” Meirs turpināja savu domu.

„ Nu ... ja jūs apsolāt saglabāt visu manu zeltu,” Keilegs sāka svārstīties.

„Zelts tev tiks saglabāts,” Meirs viņu drošināja, „Mazliet naudas tiks, protams, ziedots templim, bet ne pārāk daudz,” viņš piebilda.

„Hei! Kas tie par dūmiem koridorā?” iesaucās keilegs.

„Ā, nu tie ir jūsu pašu vīri. Viņi to izdarīja,” Bordaks paskaidroja.

„Vajadzēja arī tev savā laikā apmācīt viņiem rīkoties ar uguni,” Keilegs viņam pārmeta, bet Bordaks tikai paraustīja plecus, teikdams, ka kurš gan tādus sīkumus var atcerēties.

Beidzās viss bez sevišķiem starpgadījumiem – uguns tika apdzēsta, Forleitu īpašumus piesavinājās templis. Keilegam tika uzticēts iztīrīt grāvi, kas apjoza Ciemu, bet Bordaks, ar pateicīgo priesteru palīdzību, dabūja nost savu nolādēto amuletu. Finlijai un citiem Keilega radiniekiem tika ierādīta maza būdiņa Ciema nomalē. Vismaz Meirs jutās gandarīts.

 21. Kara atbalss

Auksts vējš joprojām dzenāja putekļus pa sarkanīgo pustuksnesi, kas pletās uz dienvidiem un rietumiem no Ciema, bet pirms pāris dienām uzsnigušais sniegs jau bija pazudis. Neko nezinādami par spraigajiem notikumiem, kas tobrīd attīstījās Ciemā, Inx un Aigariels bija tikuši līdz Iznīcības tornim, kura melnais, ar asmeņstīgām apaugušais siluets bija redzams no jebkuras vietas Ciemā. Pa vienu no torņa augšējiem logiem divas acis, bālas kā nāve un, tai pat laikā, tumšas kā pati nebūtība, vēroja abus ceļiniekus, kuri sarunājās ar melnajās ādas bruņās tērpušos izkāmējušo cilvēku, kurš sargāja vienīgo ieeju drūmajā tornī. Bet neviens no viņiem to nemanīja ...

„Sveicināts, ak ... ēē,” Inx aprāvās un teica Aiagrielam, lai labāk runā viņš, jo vietējā valoda Inxam vēl likās pavisam sveša. Visbeidzot abi vienojās, ka Inx runās, bet Aigariels – tulkos.

„Sveicināts, ak diženais iznīcības sargs!” viņš iesāka.

Sarga pamāja ar galvu.

„Mēs esam ieradušies pie jums ar ļoti svarīgu lūgumu,” Inz turpināja. „Vai mēs varētu satikt kādu no jūsu priekšniekiem?”

„Un mani jūs nevēlaties satikt?” ar vieglu ironiju jautāja durvju sargs. „Un kas jums būtu viņiem sakāms?”

„Mums būtu sakāms tas, ka mēs vēlētos doties no šejiens prom,” Inx nolēma, ka labāk spēlēt ar atklātām kārtīm.

„Hmm, mēs arī vēlētos doties no šejienes prom, bet mēs to darīsim tikai tad, kad mūsu darbs būs padarīts,” sargs paskaidroja.

„Nu jā, bet vai jūs nevarētu MŪS aizsūtīt prom?” Aigariels vaicāja.

„Protams, tūlīt. Khmm ... tā ... EJIET PROM!” sargs atļāvās pajokot, bet tad turpināja jau nopietnāk, „Jā, to ir iespējams ... noorganizēt.”

„Un ko tas mums maksās?” Aigariels jautāja.

„Pāris pakalpojumus.” Sekoja atbilde.

„Un tie būtu?”

„ ... man ir jāapspriežas ar biedriem, uzgaidiet mazuliet.”

„Mēs varētu arī samaksāt, ja tas palīdzētu,” Aigariels paziņoja.

„Zelts nav būtiskis.”

„Un platīns?”

„Platīns ir vēl nebūtiskāks.”

„KO?! Tu esi kaut ko sajaucis! Sudrabs ir nebūtisks. Platīns ir ĻOTI būtisks!” Aigariels iesaucās, bet sargs tikai pavīpsnāja un pazuda aiz masīvajām durvīm.

Pagāja kādas desmit minūtes un durvis atkal pavērās. Inx un Aigariels tika ieaicināti iekšā, kur viņi deva solījumu izdarīt visu, kas ir viņu spēkos, lai pēc tam tiktu atpakaļ uz savu pasauli. Virsnieks, kurš viņus uzklausīja, nosmīnēja bārdā un uzveda abus ceļotājus uz torņa jumta.

„Paskatieties uz šo nožēlojamo ciemu, ko tie sīkie, mirstīgie radījumi te ir uzcēluši par spīti visvarenā gribai,” viņš nicīgi noteica, ar plašu žestu norādīdams uz Ciemu, las pletās zem torņa.

„Jā, viņi patiešām ir niecības,” Aigariels, kuram vienmēr bija licies, ka tikai viņš pats ir kaut kā vērts, piebalsoja.

„Es domāju, ka pēc kādiem tūkstoš gadiem te tāpat būs vairs tikai tukša vieta –„

„Es domāju, ka jau daudz ātrāk,” Aigariels kritiski novērtēja Ciema izredzes.

„Bet tas nav pietiekoši ātri,” klusi, it kā pie sevis, noteica iznīcības sargs, drūmi raudzīdamies lejup.

„Un kā lai šo procesu paātrina?” Inx taujāja.

„Jūs jau droši vien esat ievērojuši to statuju centrālajā laukumā?” virsnieks vaicāja.

„jā, kam tā ir?”

„Ak, tā ir veltīta šīs mēslaines dibinātājam. Tiešām – īsts meistardarbs. Cik pretīgi!” iznīcības sargs noskurinājās.

„Un kā īsti šīs statujas sagraušana varētu paātrināt lietu dabisko virzību?” Inx jautāja, bet Aigariels to pārtulkoja kā „Un kā mēs to varētu sagraut?”

„Ar attiecīgiem darbarīkiem ... vai arī vienkārši aizvilkt projām un noslīcināt kādā akacī,” sargs, zodu kasot, ieteica.

„Es nesaprotu – kāda jēga joms no tā būs?” Aigariels neizturēja.

„Pirms te ieradās Zanindsu, kura tēlu jūs arī redzat iemūžinātu bronzā, te nebija nekas. Cilvēli ēda viens otru, lai izdzīvotu. Viņš bija tas, kas pretrunā ar visvareno entropiju izveidoja šo te ... Ciemu, kurš nu jau simts gadu ir kalpojis par cerību visiem apkārtējiem saprātīgiem radījumiem. Par cerību, ka, ja tie visi darbosies kopīgi, viņi izveidos kaut ko mūžīgu, neiznīcināmu, kaut ko tādu, kas paliks pat pēc viņu nāves. Tā ir ķecerība. Šī statuja iemieso sevī cerības uz gaišāku nākotni, lai arī mēs visi zinām, ka nākotnē mūs gaida tikai sabrukums ... iznīcība!” virsnieks iekarsa.

„Ā, nu tad mums tikai jāiznīcina tā statuja un jūs mūs aizsūtīsiet mājās,” Aigariels secināja.

„Tad jau redzēsim,” virsnieks atbildēja, iegrimis savās domās.

Tā izrādījās pietiekoši laba atbilde abiem piedzīvojumu meklētājiem un viņi atvadījās no iznīcības sargiem, uzleca savos zirgos un nojāja tos pārdesmit metrus atpakaļ līdz templim, kur pašlaik tikko bija beigusies Keilega sodīšana. Meirs un pārējie no tā visa bija kļuvuši par pārdesmit zelta gabaliem bagātāki, bet Bordaks atkal bija iekļuvis nepatikšanās. Iegājis apraudzīt savu veco draugu un nebeidzamo visvisādu maģisko mantiņu avotu – burvi Reiletu, kuram ciemā piederēja bodīte, viņš bija nejauši izmuldējies par bosa likteni un burvis, izmantodams radušos iespēju, bija izdzinis Bordaku ārā ar visai sāpīgas maģijas palīdzību.

Drīz pēc tam burvi apciemoja arī Meirs. Abi magi atzina, ka tā tomēr it varen laba sajūta – zināt, ka Bordakam vairs nav jāklanās un viņš nu ir vienkārši parasts cilvēks.

„Sveiks Meirs, ko tirgojies?” burvim aiz muguras atskanēja dzīvespriecīga Aigariela balss un pa durvīm iebīdījās iekšā arī pats balss īpašnieks, kuram sekoja Inx.

„Es te gribēju pasūtīt vienu dāvanu, bet ej vien pirmais,” Meirs pieklājīgi pagāja malā.

„Jā! Burvi! Vai jums nav kaut kut aizķērusies kāda spēcīga, iznīcinoša maģija, kas varētu ēēē ... teiksim, bronzu sadalīt sīkās mazās drupačās .... vai kaut kas tamlīdzīgs?” Aigariels painteresējās.

„Hmm,” Reilets iegrima pārdomās. „Varētu būt, ka tas varētu nostrādāt,” viņš zem deguna nomurmināja. „Es vēl to neesmu pārbaudījis. Pati maģija bija iekalta uz metāla plāksnes, kuru es atradu savos izrakumos senajā kara laukā.”

„Ūūū,” Aigariels novilka.

„Jāāā,” Inx viņam piekrita.

„Tas ... varētu strādāt,” burvis rezumēja.

„Varētu strādāt?” Aigariels viņam pārprasīja.

„Jā, tikai man negribētos šo maģiju nolasīt pašam,” Reilets atzinās.

„Kāpēc?”

„Nu, es vēl neesmu tā īsti izpratis daļu maģiskā teksta uz tās plāksnītes ... var gadīties neparedzēti blakusefekti ... nejaušības.”

„Mēs to ņemsim,” izlēma Inx.

„Kas tur rakstīts?” Inx vērsās pie Aigariela, kurš pētīja plāksnīti, cerībā saprast uz tās uzrakstīto maģisko formulu.

„Es nezinu, bet izskatās diezgan destruktīvi,” Aigariels domīgi novilka.

„Ļoti labi – jo vairāk tā rezultātā ies bojā, jo iznīcības sargi būs priecīgāki,” inx nopriecājās.

„Jā, un ja nu man tā visa rezultātā izaugs spārni vai ragi, vai arī es pats pārvērtīšos par kaut ko ...” Aigariels vēl šaubījās, bet elfs viņu beidzot pierunāja.

Reilets plāksnīti pārdeva aizdomīgi lēti, paskaidrodams, ka nevēlas atrasties zem viena jumta ar šādu iznīcinošu maģiju un pajautāja Aigarielam, kam viņiem vispār tāda vajadzīga.

„Redziet ... tā nav jūsu darīšana.”

„Mums ir pasūtījums,” Inx iejaucās, bet Aigariels viņu apklusināja.

„Varbūt iesaiņojiet, citādi vēl nesot tā nejauši izlasīsies un kirdik mums būs,” Inx vēl ieteica.

Toties tagad par abu pirkumu ieinteresējās Meirs un ziņkārīgi palūrēja pār plecu Aigarielam, kurš turēja metāla plāksni.

„Nē! Nelasi to!” Inx iesaucās un Aigariels plāksni paslēpa Meira skatienam.

„Vai tad tas ir kaut kas tāds, ko jāslēpj no draugiem?” Meirs apvainojās.

„Es tev varu pateikt, kas tas tāds ir, bet tu to nelasi – tam var būt destruktīvas sekas,” Inx paskaidroja.

„Kur ta jūs to liksiet? Iznīcības sargiem nesīsiet?” Meirā pamodās aizdomas.

Abi pircēji saskatījās un vienā balsī iesaucās: „Nē! Nekādā gadījumā. He he he. Tas ir mums ... personīgai lietošanai. Ha, ha,” un abi locījās smieklos un klapēja viens otram pa plecu.

 Turpinājums sekos.