Ceļotājus pamodināja troksnis, kas radās durvīm tiekot atspertām vaļā un Artam, ar apkaltu zābaku palīdzību, tiekot mācītam kā pareizi uzvesties. Iebrucēji, paklausot priekšniekam, kurš stāvēja nomaļus, ietinies rūtainā segā, jau gribēja laist lietā savus šķēpus, bet Meira centīgie aicinājumi paskaidrot, kas te notiek un par ko tad tā, tika uzklausīti.

„Mēs viņu sodām saskaņā ar likumu,” svarīgā balsī paskaidroja virsnieks, mazliet pabīdot atpakaļ savu iedauzīto bruņucepuri, kuru rotāja izplūkāta, sarkana plumāža un kas atkal bija nošļukusi uz priekšu. Meirs saprata, ka viņam ir paveicies sastapties ar visai savdabīgu vietējās varas struktūru un viņam izdevās pārliecināt uzbrucējus, lai tie met mieru Arta sodīšanai, jo viņš jau tāpat ir pietiekoši cietis.

„Nu labi, beidziet viņu spārdīt,” Bordaks laiski pavēlēja saviem puišiem un, piegājis klāt apskādētajam svešiniekam, piesavinājās viņa maku un dārglietas. Neviens no ceļiniekiem neuzdrošinājās iebilst.

Aizsūtījis pārējos sargus atpakaļ uz viņu posteņiem, Bordaks vēl pakavējās pie svešiniekiem, uzklausot viņu neticamo stāstu un saprata, ka šie ceļotāji ir viņa iespēja tikt prom no līdz nāvei apnikušā ciema. Viņu stāsti par citām pasaulēm ieinteresēja virsnieku un viņš templī palika visu nakti.

„Boss, celies, celies, mums ir nepatikšanas,” Bordaku pamodināja Serts – viens no viņa padotajiem, „Keilegs grib tevi redzēt.”

„Urgh, nu ko tad atkal viņam vajag?” nomurmināja sardzes virsnieks un, pieslējies kājās, aicināja sev līdzi Inxu un Aigarielu, kuri nebūt nebija pret viņu izturējušies tik vēsi kā pārējie (it sevišķi jau Arts). Inx piekrita un kopā ar Bordaku devās uz Forleitu rezidenci. Sargi pie ieejas salutēja savam priekšniekam, bet tie iedomīgie neģēļi pie Keilega istabas durvīm tikai nosmīnēja, Bordakam ejot viņiem garām un iekšā istabā, kur ārdījās Forleitu ģimenes galva.

„Kur ir tas Bordaks?! Es viņam galvu noraušu!!” bija dzirdams aiz durvīm, bet sardzes virsnieks nelikās traucēts. Inx secināja, ka šāda uzvedība no Bordaka priekšnieka puses laikam jau nav nekas neparasts.

„Kur tu vakar atkal biji pazudis un kur ir Finlija?!” Keilegs auroja.

„Hei! Viss būs kārtībā! Nav problēmu! Kas noticis?” Bordaks mierināja savu šefu vienlaicīgu mēģinādams atcerēties, kas bija tas, ko viņš nebija izdarījis.

„Kur ir mana meita?!”

„Hei! Viņa taču vakar te vēl bija.”

„Jā, un tev vajadzēja parūpēties, lai viņa būtu te arī šodien! Bet tu – „

„Viss ir kārtībā. Ēēē ... kāpēc viņa nav?”

„Es tev pateikšu kāpēc!” Keilegs noņurdēja un pasvieda Bordakam salocītu zīmīti.

„Mums ir tava meita. 2000 zelta gabali pie Caurās Pēdas pusdienlaikā varētu palīdzēt tev viņu atgūt,” Bordaks izlasīja, pakasīja zodu un optimisma pilnā balsī iesaucās. „Jā! Kas tad tur – iedod divus tūkstošus un es tev atgādāšu Finliju sveiku un veselu.”

„Tu jau neesi labāks par tiem izspiedējiem. Še tev būs maiss ar tik pat daudz vara monētām. Un tikai pamēģini atkal kaut ko salaist grīstē!”

Tikmēr Meirs, nojauzdams ko nelāgu, kopā ar Ameriju arī bija atnākuši līdz Forleitu namam un centās tikt iekšā. Sargi gan viņus nelaida, taču tā nebija problēma Amerijas maģijai – viens no sargiem pēkšņi atspiedās pret sienu un sāka krākt, un otrs, to redzēdams, jau ķēra pēc sava arbaleta, bet tā arī sastinga ar puspacelto ieroci rokā.

„Hei! Viņš mums arī palīdzēs!” Bordaks norādīja uz Inxu, Keilegam nebija iebildumu un Inxar Meira veidotās vārdnīcas palīdzību paziņoja, ka par savu līdzdalību viņš vēloties tik raega saknes, cik viņš spēj panest.

„Jā, jā – būs tev viss.” Keilegs atmeta ar roku un raidīja abus ārā, kad pa durvīm pabāza galvu viens no sargiem un paziņoja Keilegam, ka ir ieradušies divi svešinieki, kuri vēlas ar viņu parunāt.

„Viss ir kārtībā – tie ir mani draugi,” aši nobēra Bordaks, redzēdams, ka bosa uzacis draudīgi savelkas, „Viņi arī man palīdzēs.”

„Jāiet izglābt bosa meita. Liela nauda būs.” Bordaks paskaidroja tikko ienākušajam Meiram.

„Un tad viņš beigs tirgoties ar raegu?!” Meirs cerīgi noprasīja, jo viņam riebās visa tā padarīšana ar apreibinošās saknes audzēšanu.

„Redzēsim.”

„Ehh ...”

Ejot atpakaļ uz templi, tika apspriests plāns. Bija vajadzīga zelta nauda apmaiņai pret meiteni, bet tādas viņiem nebija. Visbeidzot tika nolemts, ka Meirs vai kāds cits no svešzemju burvjiem varētu radīt īslaicīgu ilūziju, kaut gan, tad jau uz vietas redzēs kā būt.

„Kas tā par nūjiņu? Es viņu atradu šodien.” Bordaks pēkšņi ieminējās, izvilkdams no azotes Arta burvju ietaisi.

„Nu ... man liekas, ka tu viņu atņēmi,” paskaidroja Meirs.

„Nav svarīgi,” Bordaks atmeta, paraustīja plecus un atkal paslēpa nūjiņu.

Aizgājuši līdz centrālajam laukumam, Meirs ar pārējiem ievēroja Traubonu un Aigarielu, kuri bija iznākuši no tempļa un pašlaik vēra vaļā durvis visai glītai divstāvu, koka mājai, kur pēc Temīdas priesteru teiktā, dzīvoja kāds savāds burvis.

„Viņš tirgo vsvisādas dīvainas mantiņas. Man patīk tur laiku pa laikam iegriezties,” Bordaks smīnēdams paskaidroja un viņi arī iegāja burvja mājā.

Veikalnieks bija mazs bārdains vīriņš, kura bodīte bija piekrauta pilna ar visdažādākajiem krāmiem – izskatījās, ka viņš būtu aplaupījis veselu armiju – sienas rotāja senlaicīgi ieroči un bruņutērpi. Šur tur bija redzami pieslieti izbalējuši karogi. Vēlāk izrādījās, ka tā arī bija – dienvidos no ciema atradās milzīgi plašs, izdedzis lauks, kurā zeme, vietās, kur tā nebija sakususi stiklā, vai nosēta ar drausmīgu sprādzienu atstātām bedrēm, bija pilna ar grandiozas cīņas paliekām – desmitiem tūkstošu visdažādāko būtņu kauli balēja aukstajā tuksnesī blakus sarūsējušām bruņām, ieročiem un pamestām kara mašīnām, kuru tumšie un draudīgie silueti bija labi redzami vēja nogludinātajā līdzenumā, kas pletās līdz pat horizontam dienvidos.

Atsevišķi plaukti veikalā bija piebāzti ar pergamenta ruļļiem un grāmatām, vēl citos atradās glītas koka lādīte, par koru saturu neliecināja nekādi redzami uzraksti. Kamēr Meirs un pārējie ceļinieki prašņāja pēc visdažādākajām maģiskām lietiņām, kuras varētu palīdzēt viņiem izdzīvot mežonīgajā pasaulē, Bordaks ikdienišķā gaitā pastaigājās pa tirgotavu, pa ceļam paķerot pāris rakstu ruļļus, noglabājot tos savā mantu maisā un tad, klusi kā ēna, pazuda ārā pa durvīm.

Tikmēr Meirs veikalā kaulējās par cenu pāris burvju nūjiņām: „Nu, bet mazliet lētāk ta varējāt tomēr – kā nekā te jau viens otrs staigā apkārt krietni maģiskāks nekā pirms tam.”

„Kurš?”burvis sāka aizdomīgi skatīties apkārt.

„Nu, tas, kurš te gar tiem rakstu ruļļiem gramstījās.”

„Jā, nu ... ekhmm ... jā ... bet nu jūs taču zināt kas viņš ir, vai ne?” burvis apmulsis jautāja.

„Cik es saprotu, tad viņš ir vienkāršs kauslis.”

„Jā ... viens no Forleitu ģimenes labākajiem sargiem.”

„Ļoti jauki, tad jau nākošreiz, kad viņš te ienāks, jūs varētu ar viņu tā aprunāties,” Meirs ierosināja.

„Nu ko tad es,” burvis nopūtās, „tad jau man te vairs nebūs nekāda mierīgā dzīve. Ja nu vienīgi jūs, kā svešinieki, varētu ar viņu aprunāties manā vietā ...”

„Labi, un kādu atlaidi jūs man dotu?” Meira acis iemirdzējās.

„Hmm, nu, ja es viņu vairs nekad neredzētu šajā namā, es jums tās nūjiņas par brīvu iedotu,” burvis paskaidroja, bet te iešķindējās zvaniņš pie durvīm un pa tām iesoļoja Bordaks.

„Prieks jūs atkal te redzēt Bordaka kungs,” burvis ātri mainīja toni.

„Ej, ej, ej, ej ārā – mums te nopietna saruna,” Meirs centās viņu atkal izbīdīt ārā, kā traucējošu kukaini.

„Tu mani apvaino,” Bordaks konstatēja.

„Nē, es vienkārši saku, lai tu ej ārā – man nepatīk tava uzvedība,” Meirs turpināja, bet Bordaks cītīgi viņu ignorēja un, neliekoties traucēties, atkal pievērsās maģisko rakstu pētīšanai.

Meirs, redzēdams, ka ar vārdiem vien nepietiks, pavirzījās pāris soļus nostāk un mēģināja apžilbināt Bordaku ar spīdošu maģisko putekļu mākoni.

„Ei! Tā vis nedariet! Te ir tik daudz maģiskie lauki, ka viena nepareiza burvestība un BŽIK!” tirgotājs sāka uztraukties.

„Ooo, es skatos, ka jūs tīri labi protat apieties ar maģiju, bet tā vis nedariet,” Bordaks mierīgā balsī paskaidroja Meiram, tīrīdams no sevis nost mirdzošos putekļus, kuri tomēr nebija viņu padarījuši aklu, kā Meirs to bija gaidījis.

„kāpēc gan? Šis spīdums tev piestāv.” Meirs iesmējās.

„bet es tev to nopietni teicu,” Bordaks teica jau draudošākā tonī.

„Meirs, tev kādas problēmas ar šo te niecību?” sarunā iesaistījās Aigariels, kurš līdz šim bija turējies maliņā.

„Jā, viņš apzog šo godīgo pilsoni,” atbildēja Meirs un norādīja uz burvi.

Bordaks tikai noskatījās, kā svešinieki sāka sarunāties viens ar otru nepazīstamā valodā un par kaut ko strīdas.

„Viņš zog, ja?” sarunā iesaistījās arī Amerija.

„jā, Meirs atbildēja un piebilda, ka vajadzētu viņu no šīs bodītes izvest – tad burvis viņiem varbūt šo to par brīvu atdotu, „Un kas viņš tāds vispār ir – atnāca, atdauzīja vienu mūsējo.”

„Es atbalstu to, ka viņš atdauzīja to vienu mūsējo,” Meira domu gājienu pārrāva Inx, „Man nepatika tas ... kā viņu tur sauca – Arts.”

„Nu jā, bet lai jau viņš paliek tajā templī – „ Meirs iesāka, ber viņu atkal pārtrauca – šoreiz tā bija Amerija.

„Man arī tas inkvizitors nepatīk,” viņa secināja.

„Labi, lai Arts pagaida, bet mēs taču varam ar Bordaku sarunāt un viņu tā teatrāli izmest ārā – varētu pat viņam mazliet samaksāt,” Inx ieteica, bet tad atkal visi sāka runāt reizē un ne pie kādas skaidrības, kā parasti, nenonāca. Tikmēr pats strīdus iemesls – Bordaks – bija sajutis ko nelāgu briestam un, izlavījies ārā no burvja mājas, tagad uzmanīgi vērās iekšā bodītē pa vienu no logiem.

Lai pārtrauktu neauglīgo strīdu, vecais burvis aizveda Inxu aizmugures istabā, kur glabājās viņa vērtīgākie atradumi. Inx par visu savu naudu nolēma iegādāties loku, kas, pēc burvja vārdiem, bija kādreiz piederējis ievērojamam jodu armijas virsniekam. Dīvainajam lokam nebija stiegras, bet vecais veikalnieks nodemonstrēja tā spējas – ar vienkāršu rokas kustību likdams lokam pacelties no plaukta un aizlidot līdz viņam, burvis to sagrāba un ar vēl pāris žestiem panāca to, ka abi loka gali saliecās un starp tiem izveidojās spokaini caurspīdīga, zilgana stiegra. Maga rokā, kad tā pieskārās stiegrai, parādījās tāda pati spīdoša bulta, kuru sīkais vīriņš bez mazākās piepūles raidīja pret sienu, kur tā ar spožu uzliesmojumu izšķīda veselā dzirksteļu mākonī. Inx bija patiesi šokēts par šādu spēku un nekavējoties iegādājās savādo ieroci, no kura ik pa laikam izlēca sīkas, zilganas dzirkstelītes.

Pa to laiku Keilega sardzes virsniekam patiesi laimējās, jo, kad burvis ar Inxu bija pazuduši aiz kādām durvīm, Bordaks, ieskrējis tirgotavā, no augsta un putekļiem pilna plaukta nocēla ar kokgrebumiem rotātu sarkanīgu kastīti un nekavējoties izskrēja atkal ārā. Tur viņš satika arī Traubonu un Aigarielu, kurš pētīja kādu tikko nopirktu nūjiņu. Bordakam pakaļ izskrēja arī Amerija, lai uzmanītu negausīgo zagli.

„Hei! Atceries, ka mums taču ir jāatbrīvo bosa meita. Jā, citādi būs slikti. Keilegs jums nepiedos, ja kaut kas viņai notiks,” Bordaks aicināja svešiniekus pasteigties ar saviem pirkumiem un sekot viņam, bet, redzēdams, ka pārējie vēl negrasās doties ārā no burvja apartamentiem, virsnieks apskatīja kastītes saturu un atklāja, ka tas sastāv no četriem gredzeniem, lai gan tur bija iedobītes pieciem. No sākuma zaglis uzvilka sev pirkstā masīvu, rūnām klātu zelta gredzenu. Pārsteigts, Bordaks juta kā viņa muskuļi saspringst un pa visu ķermeni izplūst dīvains spēks. Izmēģinājis otru gredzenu, Bordaks juta, ka pēkšņi viņa galva piepildās ar visdažādākajām zinībām, daudzas no kurām viņš pat nespēja izprast. Noskurinājies, Bordaks novilka gredzenu un viņu pārņēma sajūta, ka viņš ir sasodīti daudz aizmirsis. Kā nākošo zaglis izmēģināja smalku sudraba gredzenu, bet nekas jūtams nenotika. Mazliet vīlies, Bordaks ķērās pie pēdējā, ar sarkanu dārgakmeni rotāta, gredzena. Arī tas neko nemainīja. Virsnieks paraustīja plecus un mēģināja noņemt gredzenu, bet tas likās iesprūdis. Lai arī kā viņš pūlējās, gredzens nenāca nost.

„Ak, nolādēts!” viņš iesaucās.

Aigariels, redzēdams Bordaka grezno guvumu, notēmēja uz viņu savu jauniegādāto nūjiņu un nočukstēja spēka vārdu, kuru burvis bija viņam pateicis.

„Draugs, ko tu taisies darīt ar tiem gredzeniem?” viņš vērsās pie zagļa.

„Nāc, draugs, es tev parādīšu,” Bordaks laipnā balsī viņan atbildēja un, sev par pārsteigumu, piebilda, „Es tev arī kādu iedošu.” Un iedeva Aigarielam gudrības gredzenu.

„Redzi to rūķi? Viņš arī ir draugs, kurš ir pelnījis kādu gredzenu.” Aigariels turpināja izmantot situāciju.

„Jā, ņem šo spēka gredzenu.” Bordaks laipni nožūžoja un pasniedza Traubonam zelta gredzenu. Sudraba gredzenu viņš uzdāvināja Amerijai vienkārši tāpat.

Bordaks bija palicis stāvot ar tukšu kastīti rokās un to nolādēto gredzenu pirkstā. Viņš mēģināja pierunāt Traubonu ienest kastīti atpakaļ un atdot to burvim, bet rūķis viņu pasūtīja pāris mājas tālāk.

Visbeidzot kastīte tika uzticēta Amerijai un elfa to, kopā ar savu sudraba gredzenu, ienesa atpakaļ veikalā.

„Meir, paskaidro pārdevējam, ka tas ir viss, ko man izdevās atgūt no mūsu garmatainā drauga.”

„Jā,” Meirs vērsās pie burvja, „Tas kalps, kurš to rakstu rulli nozaga, nozaga arī šo te lādīti,” viņš skaidroja.

„Ehhh. Visu šo gadu laikā viņš man ir nodarījis pamatīgus saudējumus,” burvis jau nezin kuro reizi grūši nopūtās.

„Un ko tad šis gredzens dara?” Meirs painteresējās.

„Tā nēsātājs var palikt neredzams, JA viņš zina pareizo komandas vārdu,” burvis paskaidroja.

„Hmm. Varbūt jūs mums varētu viņu pārdot, ja jau mēs palīdzējām atgūt – „

„Jā. Atgūt kastīti. Paldies,” burvis nokrekšķināja un izskatījās visai bēdīgs, bet visbeidzot Meirs no viņa tomēr godīgi atpirka sudraba gredzenu un uzdāvināja to Amerijai.

Tikmēr Bordaks, pēc neauglīgas gredzena raustīšanas, bija aizskrējis līdz templim. Ak, kā viņam riebās tie godīgie Temīdas kalpi! Boss ne vien reizi vien bija sūdzējies, ka tie priesteri pārāk daudz prasa par viņa atļauju raega tirgošanai, bet neko darīt – ticība Temīdai bija likusies vilinoša ne vienam vien desmitam Ciema iedzīvotāju.

„Sveicnāts, virspriesteri,” nobrēca Bordaks, savā lietišķajā solī ienākdams templī.

„Topi sveikts, Bordak, kas uz sirds?” mazliet skābi atbildēja miesās brangais virspriesteris.

„Skaties, es nevaru dabūt nost šo te,” Bordaks ķērās pie lietas.

„Hmm, hmm, izskatās, ka mūsu draugs Bordaks ir dabūjis sev jaunu gredzenu,” nogrudzināja virspriesteris, vērzdamies pie pāris zemākiem priesteriem, kuri pavadīja savu priekšnieku kā ēna.

„Jā, bet vai jūs varat to dabū nost?” iejautājās Bordaks.

„Hmm, jā. Kāds atnesiet manu cirvi – „ iesāka virspriesteris, bet Bordaks pārtrauca viņu ar steidzīgu „nē, nē, nē” sēriju.

„Labi ... 700 zelta gabali,” priesteris izteica jaunu piedāvājumu.

„Mierīgi. Nu tad noņemiet,” Bordaks piekrita.

„700 zelta gabali,” priesteris atkārtoja.

„Noņemiet,” Bordaks uzstāja.

„Nē, mēs jūs pazīstam. 700 zeltā.”

„Varbūt es jums varētu kādu pakalpojumu izdarīt?”

„Mums nevajag tavus „pakalpojumus”. Mēs jau tā pieveram acis uz tava bosa blēdībām,” virspriesteris nepiekāpās un aiz viņa platās muguras visi trīs zemākie priesteri ar centīgiem galvas mājieniem apliecināja sava svētā priekšnieka vārdu pareizību.

Tā arī neko nepanācis Bordaks pameta templi.

Otrā pusē centrālajam laukuma, maga veikalā, Aigariels mēģināja izdabūt no burvja kāda burvestības fokusa noslēpumu, kad pārdevējs pēkšņi izdvesa sīku izbaiļu kliedzienu, kuru viņš diezgan neveiksmīgi centās nomaskēt zem klepus lēkmes, jo, zvaniņam pie durvīm nošķindot, veikalā, jau kuro reizi šodien, bija atgriezies Bordaks.

„Esmu atnācis atdot jums jūsu īpašumu,” sardzes virsnieks teica un parādīja roku ar gredzenu. Demonstratīvi paraustījis to, Bordaks parādīja, ka gredzens negrib nākt nost no viņa pirksta.

„Hmm, man jau bija tādas aizdomas ... es vēl neesmu izpētījis šo gredzenu un kā lai to vispār tagad noņem – „

„Nu, jūs varat iedot nam 700 zelta gabalus un es aizstaigāšu līdz templim.”

„Ēēē ... baidos, ka man nav tik daudz naudas,” burvis meloja.

„Jā ... bet, hmm, ... hm, hm, hm, ...”Bordaks iegrima pārdomās un pēc maza brīsniņa nāca klajā ar plānu, „Varbūt jūs to varētu izpētīt?”

„Jā, varētu izpētīt ... . Mēs varētu veikt vairākus testus,” burvis manāmi atplauka. „No sākuma pārbaudīsim vai tas tev dod kādas spējas –varbūt asinis sarec tikko tev iecērt ar – „

„Nē, nē, nē ... Bordaks pārrāva viņa neveselīgo domu gājienu.

„Labi, ... ēēē’... tad varbūt tu tagad spēj redzēt tumsā?” burvis apjautājās.

„Varbūt viņš ir kļuvis izturīgs pret skābi?” ieminējās Meirs.

„Vai uguni?” Aigariels piebalsoja.

„Nē, nē, nē,” protestēja Bordaks, bet burvis uzlika uz galda vairākus trauciņus ar dažādiem šķīdumiem un aicināja virsnieku iebāzt vienā no tiem pirkstu ar gredzenu. Bordaks neuzticīgi aplūkoja trauciņu un iemeta tajā vara monētu, kura tur sāka nepatīkami burbuļot.

„Hm, hm, hm, hm,” zaglis prātoja, skatīdamies uz šķīstošo monētu, un ierosināja, „Varbūt jūs varētu uzrakstīt kādu zīmi priesterim, lai viņš man to gredzenu noņem – jūs taču tīri labi satiekat, vai ne?”

„Bet šis gredzens jums piestāv, Bordaka kungs,” burvis atteica.

Bordaks tā šķībi pasmaidīja.

Burvis arī pasmaidīja un Meirs izplūda sulīgu smieklu lēkmē, kamēr Bordaks, kaut ko pie sevis ņurdēdams, izstampāja ārā.

* * *

„Nu kā veicās, kā veicās?” boss nervozi vaicāja Bordakam, kurš nupat kā bija ienācis viņa darbistabā.

„Lieliski. Es dabūju ļoti daudz cilvēkus mūsu pusē ... man vajag 700 zelta gabalus, lai viņus pilnībā pārliecinātu.”

„Septiņus simtus!”

„Mierīgi, jā.” Bordaks paraustīja plecus.

„Tu mani izputināsi!”

„Jā, protams.”

„Paldies, ka tu esi tik atklāts!” Keilegs sarkastiski izsaucās, „bet tev būs tie jāatdod man atpakaļ,” viņš piemetināja.

„Jā.”

„Mhm.”

„Lieliski.”

„Jā.”

„Jā.”

Maisiņš ar zeltu pārceļoja no rokas rokā un Bordaks aizsteidzās prom.

* * *

Visi ceļotāji joprojām slaistījās pa centrālo laukumu, kad tam pāri atkal pārskrēja Bordaks un, iegājis pie burvja, mēģināja viņam pārdot gredzenu, kuru pats bija nozadzis, bet tad, sajutis sirdsapziņas dūrienus (Jā, arī tādiem cilvēkiem kā Bordaks ir sirdsapziņa, tikai tā parasti dur ar sarūsējušu kinžalu un dur no muguras.) atļāvās to no burvja nopirkt. Vēl viņš piedāvāja burvim doties palīgā atbrīvot Forleitu atvasi, bet večuks nokrekšķinājies atbildēja, ka grīdu tā kā derētu izslaucīt un vispār, tā ka Boedaks atmeta šai idejai ar roku un devās ārā no bodītes, kur ceļotāji pašlaik strīdējās, kāpēc viņiem vispār tagad būtu kaut kur jāiet. Amerija gan neiesaistījās šajā haotiskajā debatē – viņa pielaikoja glīto sufraba stīpiņu, kuru bija iegādājusies no vecā burvja un atklāja, ka tagad var saprast gan Bordaka un pārējo vietējo iedzīvotāju buldurēšanu, gan to dīvaino valodu, kuru izmantoja Meirs, Aigariels, Traubons un mazliet Inx.

„Tāpēc, ka šitais narkomāns viņam piekrita,” Meirs sūkstījās un norādīja uz Inxu.

„Kas? Es esmu narkomāns?!” Inx pretojās.

Sākās strīds un, kad ķildnieki tā arī ne par ko nebija vienojušies, viņi atklāja, ka jau ir, kopā ar Bordaku, pametuši Ciemu un virzās uz dienvidaustrumiem, pa akmeņaino pustuksnesi. Tālumā atskanēja pāris šausminoši kaucieni un drīz vien parādījās arī pats kaucējs – liels adatains, vilkveidīgs radījums, kurš tomēr neriskēja pietuvoties ceļotāju baram tuvāk par pārsimts metriem.

„Eh, tas ir sīks draņķis, es tādu mierīgi varētu nobeigt,” meloja Bordaks un klusi prātoja, cik ilgs laiks vēl viņam atlicis, līdz vientuļajam kaucējam uz pusdienām piebiedrosies viņa radgabali.

Pēc apmēram trīs stundām trokšņainais bars sasniedza akmeņainu laukumu, kurš no pārējās apkārtnes atšķīrās ar to, ka tā vidū slējās liels klints bluķis ar cauru vidu. Nu jau viņiem sekoja veseli trīs kaucēji. Amerija pārbaudīja seno svētvietu cerībā, ka tā varētu būt vārti prom no šejienes, līdzīgi toem, pa kuriem viņi nonāca šajā posta vietā. Arī viņas brālim bija ienākusi prātā šāda doma, bet, lai arī cik cītīgi viņi meklēja, nekādas norādes par šī akmens maģisko dabu abi elfi nespēja atrast. Pa to laiku Aigariels centās pierunāt Bordaku iedot savam labākajam draugam kādu maģisku rakstu rulli, kuru viņš bija „iegādājies” veikalā. Bordaks piekrita un Aigariels padeva to tālāk Meiram, kurš arī vēlējās mazliet izmantot virsnieka burvīgo garastāvokli.

„Kur ir tie izspiedēji? Kad gan viņi varētu atnākt?” skaļi prātoja Bordaks, bet tieši tobrīd no akmens aizsega iznāca matains, noskrandis radījums – tipisks vietējais.

„Es jau esmu šeit. Kur ir nauda?” laupītājs visai pieklājīgi apjautājās.

„No sākuma parādiet mums bosa meitu,” Bordaks sāka izvirzīt savas prasības, pie reizes arī paskandinādams maišeli ar vara naudu, bet laupītājs viņu pārtrauca, teikdams, ka pašlaik Boraks nav sevišķi piemērotā situācijā, lai diktētu noteikumus un visai zīmīgi noklepodamies. Tieši šajā brīdī virsniekam radās tāda dīvaina sajūta – it kā kāds ar arbaletu tēmētu tieši starp viņa lāpstiņām.

Ceļinieki, redzēdami, ka Bordaks sāk manāmi nervozēt un kaut kas nav tā kā vajag, laida lietā savu maģisko aizsardzību. Inxam apkārt parādījās puscaurspīdīgas zeltainas bruņas, Meirs aizsedzās ar spēcīgu maģisko lauku, bet Aigariels vairs nebija viens – viņam apkārt tagad stāvēja veseli trīs dubultnieki – ilūzijas. Redzēdams šo mistisko spēku demonstrāciju, laupītājs, kurš agrāk neko tamlīdzīgu nebija piedzīvojis, iekliedzās un metās prom. Tas kalpoja par signālu viņa biedriem – no akmeņu aizsega parādījās vairāki stāvi, kas pavērsa savus stopus pret Bordaku.

Traubons priecīgi ierēcās – beidzot bija radusies iespēja izkauties – un joza pakaļ bēgošajam laupītājam. Pēkšņi rūķim garām palidoja xibens šautrai līdzīga bulta, kas nogāza laupītāju no kājām. Traubonam aiz muguras bija dzirdamas Inxa gaviles. Apkārt sāka spindzēt bultas, Bordaks metās aizsegā, bet ne pietiekoši laicīgi – viena bulta atrada mērķi. Pēc īsas apšaudes uzbrucēji tomēr tika uzvarēti ar Meira maģijas palīdzību. Kamēr Meirs ar Bordaku izprašņāja gūstekni, kuru bija ievainojusi Bordaka bulta, Inx ieraudzīja, ka mazliet attālāk, no akmeņu aizsega, parādās jātnieks zirgā uz kura bija arī kāda Finlijai ļoti līdzīga meitene. Izdzēris mazas blašķītes saturu, elfs pacēlās gaisā un sāka sekot jātniekam. Vienu brīdi Inx nonāca pietiekoši tuvu šāvienam, bet maģiskā bulta, lai arī trāpīja zirgam, nenogāza to zemē. Jātnieks, prasmīgi savaldījis ievainoto zirgu, turpināja attālināties no lidojošā elfa, kurš pēc spēcīgā šāviena haotiski griezās gaisā. Kad Inx beidzot izlīdzināja savu lidojumu, viņš pamanīja, ka jātnieks jau ir krietni attālinājies. Lidošanas maģijas spēks izsīka, kad elfs bija pietuvojies būvei, kurā bija pazudis jātnieks. Tas bija no koka taisīts šķūnis, kuru no vienas puses balstīja zema mūra māja. Paslēpies aiz akmens, Inx sagaidīja pārējos, kuri pēc kādas stundas parādījās starp akmeņiem, pa priekšu vezdami savu gūstekni, kurš acīmredzot bija rādījis viņiem ceļu.

20. Raegs nav labs būt.

Neviens sevišķi nedomāja par stratēģiju – tikko Inx bija atnācējiem paskaidrojis, kaFinlija visticamāk tiek turēta mūra mājā, Traubons, pārējiem sekojot, metās iekšā pa durvīm, cauri istabai aiz tām un cauri citām durvīm, kuras sašķīda zem rūķa varenā kaujas cirvja. Tur bārdainais barbars sastapās ar vairākiem pret viņu vērstiem ieročiem, bet tas netraucēja viņam triekties tālāk. Kamēr rūķis cirtās laupītāju bara vidū, Bordaks uzmanīgi bakstīja pretiniekus ar patīkami garu šķēpu, kuru bija atradis priekštelpā, bet Meirs ar Ameriju tikmēr bija ielavījušies koka būvē, kas izrādījās stallis un iebruka barakās no otras puses. Ar maģijas palīdzību nogāzis kādu ne sevišķi veiksmīgu laupītāju, Meirs pamanīja pusarvērtas durvis uz bagātīgi mēbelētu blakusistabu. „Bagātības,” nodomāja burvis un jau taisījās skriet iekšā, lai novērtētu laupītāju barveža mantību, kad viņam pretī nostājās pats laupītāju barvedis, kurš laikam jau negribēja pieļaut šādu patvaļu no svešzemju burvja puses. Atliek tikai minēt kā viss būtu izvērties, ja tajā brīdī barakās nebūtu ticis iekšā Inx un ietriecis barveža krūtīs dzirksteļojošu zibensbultu. Meirs nekavējoties pārkāpa pāri savam pretiniekam un iebultējās viņa istabā.

Pie sienas burvis ieraudzīja izbāztu, spalvainu, cilvēkveidīgu milzi, bet uz grīdas bija izklāts ļoti biezs, krāsains un visticamāk arī ļoti dārdgs paklājs. Aplūkodams pārējo istabu, Meirs pamanīja aiz gultas novietotu lādīti. Alkatības pāŗmākts burvis gandrīz nemaz nejuta saindētās adatiņas, kas sadūrās viņa rokās, kad viņš pūlējās to attaisīt. Ek! Lādīte, kā izrādās, bija vēl arī aizslēgta. Neskatoties uz pēkšņi uznākušo vājumu, Meirs atsita lādīti vaļā ar no gultas izlauztu metāla stieni. Ātri sabērdams visu lādītes saturu savā mugursomā, Meirs atļāvās vēlvienreiz pārmeklēt istabu, jo kaujas trokšņi ārpusē bija norimuši. Pavelkot malā paklāju, burvis atklāja grīdā iebūvētu slēptuvi, no kurienes viņš izvilka iespaidīgu izmēru grāmatu. Savas dzīves laikā daudz ko pieredzējušais Meirs izvairījās pieskarties savādajai grāmatai ar rokām un iebīdīja to mugursomā ar lauzni – gan jau vēlāk tika skaidrībā. Iznācis ārā no barveža apartamentiem (un vispirms drošības dēļ uzšķērdis izbāzto radījumu), Meirs secināja, ka visi ir kaut kur pazuduši. Tas nekas – viņš nodomāja – vismaz neviens netraucēs man aplaupīt pašu barvedi – un noģērba apsvilušajam laupītājam viņa dīvaini violetās ādas bruņas. Bordaks ienāca barakās tieši tad, kad Meirs piesavinājās barveža smalko rapieri un, nogrozījis galvu par šādu amorālu rīcību, pasauca viņu uz pagrabu – tur, pēc viņa vārdiem, pārējie bija atraduši ko interesantu.

Zem staļīem atradās plašs pagrabs, kura ieeja bija prasmīgi noslēpta. Pārējie jau bija nokāpuši lejā un aiz kāpnēm esošajā telpā atraduši gadu laikā sakrātā laupījuma kaudzi. Ieeju pagrabā bija parādījis viens no sagūstītajiem laupītājiem un tagad Inx ar Aigarielu rakņājās pa apjomīgo matu kaudzi, uzvēlēdamies sev pienācīgas trofejas. Aiz noliktavas atradās klintī cirsts tunelis, kura sienās bija izcirstas četras restotas celles. Pirmajā Amerija atrada tirgotāju, kuram piederēja lielākā daļa mantu iepriekšējā istabā, otrā cellē viņa uzgāja tirgotāja sargu, bet trešās celles iemītniece bija pati Finlija. Vēl pagrabā bija iebarikādējies kāds laupītājs, kurš, ceļotājiem ejot tālāk iekšā, draudēja ar arbaletu, bet visbeidzot pārējiem izdevās pierunāt viņu padoties. Abi gūstekņi tika ieslēgti vienā no cellēm, līdz tiktu izdomāts ko ar viņiem darīt tālāk, bet Bordaks atbrīvoja Keilega meitu.

„Ak, drosmīgais Bordak! Es zināju, ka tu mani nepametīsi vienu!” Finlija iesaucās un metās virsniekam ap kaklu, skaļi noskūpstīdama viņu uz vaiga.

„Jūs tur paņēmāt visu, kas vajadzīgs? Nu tas es laižu vaļā īpašmieku,” noprasīja Amerija un atbrīvoja tirgotāju, kuram tika iedalīti divi zirgi un viņš, kopā ar savu sargu ātri vien aizgāja prom, priecādamies, ka viņš vismaz ir palicis dzīvs.

Bordaks jau sev un Finlijai segloja divus no atlikušajiem četrpadsmit zirgiem un viņa svešzemju palīgi arī kāpa ārā no pagraba, apkrāvušies ar dažādām trofejām, kad no pazemes ejas negaidīti atskanēja Inxa svilpiens.

„Es noiešu lejā apskatīties par ko viņi tur atkal uztraucas,” Bordaks teica un sāka kāpt lejup.

„Nu tad es jāšu atpakaļ uz ciemu,” Finlija ierosināja.

„Nē, nē, nē ... Tuksnesis ir pilns ar tiem adatainiem briesmoņiem. Labāk pagaidi mani,” Bordaks viņu atrunāja un pazuda pagrabā. Kur visi pārējie jau bija sapulcējušies pie tikko atvērtām durvīm, kuras agrāk nebija pamanītas.

Inx devās iekšā pirmais un ziņkārīgais elfs drīz vien atklāja, ka tā visnotaļ ir visai dīvaina telpa – to rotāja daudz dažāda resnuma kolonnu, kuras visas meta dīvainas ēnas visdažādākajos virzienos. Dažas no ēnām pat kustējās un Meirs noteica, ka tās visdrīzāk ir tikai ilūzijas, bet tomēr iekšā negāja.

Uz dažām kolonnām vērīgais Inx ieraudzīja švīkas, kas aizdomīgi atgādināja milzīgu nagu atstātas pēdas, bet elfs devās tālāk, līdz nonāca pie svaigi aizmūrētas sienas. Pavēstījis par savu atradumu pārējiem, Inx pasauca Traubonu, lai tas palīdz to izdauzīt. Amērija gan protestēja, bet tad saprata, ka aizmūrētai ejai jau nu viņas brālis nekad nepaietu garām to neuzlauzis. It sevišķi tad, ja uz tās būtu rakstīts „nekādā gadījumā, nekad neuzlauzt – bīstami” un atmeta cerības Inxu atrunāt. Traubons arī iegāja lēnīgajā telpā un drīz vien saskatīja pašu Inxu, kurš, mazliet pieliecies, pētīja sienu, cenzdamies atrast tajā kādu vājo posmu. Bet, tas nebija vienīgais ko rūķis ieraudzīja – viena no ēnām visai draudīgi uzglūnēja Inxam. Patiesi – tā lavījās elfam klāt no muguras un jau gatavojās lēcienam. Vajadzēja rīkoties nekavējoties.

Inxu pārsteidza mežonīgs rēciens. Apsviedies apkārt, elfs ieraudzīja savā priekšā trakojošu melnu radījumu, kurā rūķis bija iecirtis savu masīvo ieroci. Milzīgam sunim līdzīgais nezvērs uzbruka Traubonam, bet tad tam trāpīja Inxa raidītā zibensbulta. Dzirksteļojošā bulta sānos neļāva briesmonim koncentrēties un tas nespēja izvairīties no nākošā cirtiena ar Traubona cirvi, kas arī izrādījās izšķirošais. Melnais neradījums sabruka uz akmens klona. Izdzirduši kaujas trokšņus, istabā ieskrēja arī pārējie Inxa biedri un Bordaks. Vairāk nekas netraucēja Inxam un Traubonam izdrupināt sienu, aiz kuras pavērās stāvas akmens kāpnes, kas veda uz leju. Inx uzbūra ap sevi maģiskās bruņas, lika kādam akmentiņam zemē iespīdēties un piegāja pie kāpnēm. Aigariels pa to laiku bija pamanījis gar sienu esošus traukus, kuros atradās bieza, smirdīga viela. Izrādījās, ka to var viegli aizdedzināt un sarkanīgā uguns drīz vien nomāca Inxa akmentiņa vājo spīdumu.

Ļoti uzmanīgi elfs sāka kāpt lejā un viņa uzmanība atmaksājās – trešais pakāpiens izskatījās visai šaubīgs. Inx jau gribēja tam pāriet pāri, bet tad ieraudzīja, ka arī nākošais un aiznākošais pakāpiens ir tikpat šaubīgi. Klusi iesvilpies, Inx no droša attāluma uzsita pa pakāpienu ar savu lauzni. Pššš ... visu tuneli piepildīja gāze. Meirs, kurš stāvēja nostāk – pie ieejas, redzēja kā Traubons, Aigariels un Inx sabrūk zemē un Inx pie tam vēl noripo lejā pa stāvajām kāpnēm. Bordaks, aizturējis elpu, metās lejā pa trepēm, pakaļ Inxam, pa ceļam iesperdams zemē guļošajam Traubonam, kurš atjēdzās no sava miega un arī noskrēja viņam līdzi. Lejā viņi sastapa diezgan apdauzītu Inxu, kurš sēdēja zemē un braucīja apdauzītās ķermeņa daļas. Meirs pa to laiku izvilka no gāzes mākoņa apdullušo Aigarielu un tīri instinktīvi pārmeklēja burvja mantas. Viņš bija pārsteigts, atrodot starp tām maišeli ar platīna gabaliem, bet neko neteica. Kopā ar Ameriju viņiem izdevās atgriezt Aigarielu pie samaņas.

Tikmēr, pārdesmit metrus zem viņiem, Bordaks, Inx un Traubons apskatīja klintī izcirsto telpu, kurā viņi bija nonākuši. Inxa apīdošā akmentiņa gaismā pavērās skats uz četriem masīviem akmens sarkofāgiem, kas bija izkārtoti pie sienām. Pa vidu telpai viena pie otras bija sastatītas milzīgas amforas, bet telpas tālākais gals vēl joprojām slēpās tumsā. Pēkšņi aiz muguras atskanēja steidzīga kāju dipoņa un pa trepēm, aizturējis elpu, noskrēja arī Aigariels.

Paņēmis no Inxa viņa akmentiņu, Bordaks virzījās dziļāk, līdz viņa skatam atklājās pretējā siena, kurā bija izcirsta milzīga akmens seja, kas samiedza acis spilgtajā gaismā.

„Sveiks. Kā klājas?” apjautājās Bordaks un pārējiem likās, ka viņš katru dienu sarunājas ar šādām te sejām – tik mierīgi virsnieks izturējās.

„Garlaicīgi,” nopūtās akmens seja.

„Ko tu te dari?” Bordaks sāka to izprašņāt.

„Ehh. Es esmu tikai parasts sargs,” seja garlaikoti atbildēja.

„Varbūt mēs varētu priekš tevis ko izdarīt?” virsnieks pieklājīgi apjautājās.

„nu, ja nu vienīgi sagādāt man kādu ķermeni. Redziet, tas burvis., kurš mani izveidoja, acīmredzot domāja, ka es bez tā varēšu tīri labi iztikt – „ seja iesāka, bet Bordaks to pārtrauca.

„Un kas notiks, ja mēs paņemsim visas mantas, kas šeit atrodas?” viņš izaicinoši jautāja.

„Nu, pamēģiniet,” seja ierosināja.

„Nē, nu, bet teiksim –„

„Nu, bet es taču esmu tikai akmenī cirsta seja – ko es varētu jums izdarīt?” teica seja un Bordakam likās, ka tā parausta plecus, kas bija visai dīvaini, jo plecu tai nebija.

„Uzpūst uguni?” ierosināja Aigariels.

„Nē. Es nemāku pūst uguni. Skaties,” seja noteica un papūta un pašņāca. Aigariels jutās apmierināts. „Ja tu esi sargs,” viņš secināja, „tad tev ir arī kāds pienākums.”

„Jā,” sekoja garlaikota atbilde.

„Un kāds ir tavs pienākums?” Aigariels tincināja.

„Ak, nu es pagaidīšu, kamēr te ieradīsies attiecīgie radījumi un  atvēršu sarkofāgus,” seja bija pati atklātība.

„Un tev nav viņi JĀAIZSARGĀ? Lai citi tos neatver?” viltīgi turpināja burvis.

„Nu pamēģiniet atvērt,” un seja atkal izdarīja savu plecu paraustīšanas triku.

„Nē, nē, nē, nē, nē,” steidzīgi nobēra Bordaks un nervozi iesmējās.

Inx nolēma iesaistīties sarunā un, izvilcis Meira vārdnīcu, paprasīja sejai: „Kas ir sarkofāgs iekšā?”

„Kergolkanobisutss,” vienaldzīgi atbildēja seja. Inx neizpratnē paskatījās uz Bordaku un Aigarielu, bet tie arī nezināja, kas gan tas varētu būt. Tad Inx, joprojām apjucis, paskatījās uz seju.

„Kergolkanobisutss ir vārds, kuru es pats izdomāju, lai apzīmētu to, kas atrodas tajos sarkofāgos. Kā nekā mani izveidoja tikai pēc tam, kad tie jau bija piepildīti un aiztaisīti,” viņa lepni paskaidroja, „Nu, bet, protams, ja jūs vēlaties, es tos varētu attaisīt arī jūsu prieka pēc. Jums tikai jāsagādā man jauns ķermenis,” tā ierosināja.

Turpinājums sekos