„Hmm, Korelions bēdājas, ka viņa bērni mokās ar šādām ligām. Es domāju, ka varēšu jums palīdzēt, uzgaidiet vienu mirklīti.”

Pēc kādas stundas priesteris atgriezās un apmierināts teica, ka Inx vairs nekad nedzeršot. Amerija priecīga sasita plaukstas un aizsteidzās uz istabu, kur no slimības, kuru viņš bija ieguvis uzbrūkot baznīcai, ārstējās viņas dvīņubrālis. Ienākusi gaišajā telpā ar koka sienām un lapu griestiem, Amerija ieraudzīja, ka Inx vairs nav viens. Divi priesteru drēbēs ģērbušies elfi pašlaik apkopa kādu smagi cietušu rūķi, kurš bija noguldīts blakus gultā. Inx gan viņam nepievērsa nekādu uzmanību – elfs bija dziļi iegrimis arkāno rakstu pētīšanā un šķita, ka tas viņu patiesi aizrauj. Kad viņu jaunais istabas biedrs bija atguvis samaņu un nedaudz atkopies, Amerija paprasīja rūķim viņa vārdu, bet Traubons tikai kaut ko norūca un paziņoja, ka tā vienkārši netaisās atklāt savu vārdu kaut kādiem tur elfiem. Mazliet runīgāks Traubons palika, kad elfi mēģināja uzzināt iemeslu kā rūķis ir nonācis elfu pilsētas elfu dieva templī.

Traubona atmiņu bija krietni pabojājis belziens ar vāli pa galvu, bet to, ka viņa ciems atrodas Kadebogna pakājē uz dienvidaustrumiem no Liamnumnas viņš mācēja pateikt. Vēl rūķis pastāstīja kā ogri esot uzbrukuši viņa nocietinātajam ciemam, kā viņš ar tiem cīnījies, kā zaudējis, kā saņemts gūstā un vests ar plostu lejup pa Agaras upi. Plostam, tam slīdot garām Liamnumnai, un ogriem uz tā, esot sākušas krist virsū elfu raidītās bultas. Traubons esot izmantojis apjukumu un bēdzis, gandrīz noslīcis, bet tomēr kāda gādīga elfu priestera izglābts un nogādāts templī.

Kamēr viņa elfu draugi dziedēja templī savu slimo miesu, Hordaness kā tumša ēna līkņāja pa pilsētu, pārdodot savu Renedīnas laupījumu un iegādājoties dažādas viņa drūmajam mērķim noderīgas lietiņas. Ik pa laikam viņš iegriezās arī Koreliona templī, kur aprunājies ar Traubonu, pierunāja rūķi apkalt savus zābakus ar sudrabu. Vēlāk vakarā Hordaness aizgāja uz kādu darbnīcu, kurā viņš bija pasūtījis izgreznot savu apmetni. Pa ceļam, nekromantam likās, ka elfi uz viņu tā dīvaini skatās. Dīvaini un par draudīgi. Ticis līdz darbnīcai un uzvilcis savu jauno apmetni, Hordaness jau bija nomierinājies, bet tad kāds pieskārās viņam pie muguras. Pagriezies, burvis ieraudzīja elfu, kurš pašlaik izsoļoja ārā pa durvīm.

„Ko tev vajag?” Hordaness jautāja tā mugurai, bet elfs neatbildēja un pagaisa pūlī uz ielas.

Domās nolādējis elfu, burvis jau gribēja doties ārā, bet apstājās un uzvilka savu apmetni. Hmm, pie tā bija pielipusi sarkani krāsota ozollapa. Pielipusi? Bet varbūt pielipināta? Steidzoties atpakaļ uz templi pie saviem biedriem, nekromants pavēlēja savam krauklim vērot, kas notiek viņam aiz muguras un nokļuva savā galamērķī bez starpgadījumiem. Inx un Amerija bija jau atkopušies un visi nolēma rīt pamest templi. Hordaness uzaicināja līdzi arī rūķi – burvis jau domās bija uzlicis viņam zīmogu „Hordanesa miesassargs” un, tā kā abiem elfiem nekādu pretenziju nebija, mazā ceļotāju grupiņa papildinājās ar prasmīgo, bet ne vienmēr loģisko Traubonu.

Visu atlikušo vakaru Inx par kaut ko diskutēja ar Hordanesu un no rīta elfs aizsteidzās uz Liamnumnas magu saietu, kur par pieklājīgu summiņu iegādājās maģijas grāmatu. Tikmēr, pabeigusi savu apgaitu pa tirgu, Amerija soļoja atpakaļ uz krogu, kur bija apmetušies viņas biedri, kad viņai priekšā nostājās kāds elfs.

„Vai tu esi no tās grupiņas, kas iznīcināja Vernonas izlūkus?” viņš jautāja.

Amerija atbildēja, ka patiesi tā tas arī ir.

„Ļoti jauki, Viljams grib jūs satikt pēc iespējas ātrāk,” nepazīstamais elfs teica un pastāstīja, kur šo Viljamu atrast un, ka viņš esot atbildīgais par Liamnumnas attiecībām ar pārējo pasauli.

Tā arī Amerija pateica savam brālim, Hordanesam, Meiram un Traubonam. Nolēmuši būt atsaucīgi, piedzīvojumu meklētāji ieradās greznajā mājā, kur, pēc elfa teiktā, dzīvoja Viljams.

Namatēvu ceļotāji atrada augšējā stāvā. Viljams stāvēja ar muguru pret durvīm un apdomāja to, ko viņam bija teicis Meliass, kad ieradās Inx ar pārējiem.

„Liamnuma ir neapskaužamā stāvoklī,” viņš uzsāka savu monologu, „Mēs esam vieni paši starp naidīgo Vernonu un atturīgajām Verdoloras pilsētām ...ilgi mēs tā nenovilksim. Mums trūkst metāls, ko līdz šim piegādāja Vernonas tirgoņi. Pie tam – pilsētā ir parādījusies tā organizācija’ .... „Svētie” kā viņi sevi dēvē un griež rīkles visiem, kam nav spicas ausis.”

„Bet ir vēl kāda lieta, kas ... es nezinu vai varu jums uzticēties, bet jūs taču tikāt galā ar izlūkiem un esat daudz ceļojuši, un labi pazīstat Vernonu, vai ne?” viņš jautājoši nolūkojās Inxā un pārējos.

„Tieši tāpēc jūs būtu piemēroti ... piemēroti Atslēgas atrašanai.” Saņēmis apstiprinošus galvas mājienus, turpināja Viljams.

* * *

Aigars pabeidza savu darbu universitātē un noguris devās mājās, kur viņu sagaidīja Billijs un Tereks – viņa māceklis. Burvja sērošanu par kādu smalku alķīmijas ierīcīti, kuru Tereks bija sabeidzis, pārtrauca nepieklājīgi skaļš klauvējiens pie durvīm. Atvēris tās, Aigars saņēma pergamenta rullīti no kāda sūtņa, kas paklanījās un, neteicis ne vārda, pagriezās un gāja prom pa dārza celiņu.

Vēstījumu bija parakstījis kāds Derenss. Derenss rakstīja, ka Aigaram, kā inkvizīcijas loceklim ir rīt jāierodas de Pjūsa pilī un, ka viņš – Derenss sagaidīšot viņu pie vārtiem. Nepaklausīt priekšniecības pavēlēm nebūtu prātīgi, prātoja Aigars, veikdams savu ikvakara pastaigu pa pilsētu. Ar sava amuleta palīdzību burvis atsauca vienu žurku, kuru pēc tam upurēja Nerulla templī. Diemžēl tumšais dievs nevēlējās atklāt Aigaram nākotnes aprises un burvis likās gulēt tā arī neko neuzzinājis par to, kas viņu gaida rīt.

Nākošajā dienā, kas, ja kādam interesē, bija visai drūma un apmākusies, Derenss satikās ar Aigaru tieši kā bija norunāts.

„Seko man,” inkvizitors teica jaunajam aģentam un ar rokas vēzienu atvēra vārtus, nemaz tiem nepieskaroties. Abu varas pārstāvju ceļā veda caur iekšpagalmu, vairākiem vārtiem, durvīm, lejupejošām kāpnēm. Visbeidzot abi burvji atradās zemā velvētā koridorā, tieši zem pašas pils. Atvēris smagas, ar dzelzi apkaltas durvis, Derenss ieveda Aigaru plašā telpā, kur ap lielu apaļu caurumu zemē monotonās balsīs kaut ko dziedāja astoņi inkvizitori. No cauruma plūda ārā dūmi vai tvaiks – Aigars īsti nebija pārliecināts. Tie krāsojās sārti no sarkanās gaismas, kuru izstaroja caurums.

„Tu tāpat kā daudzi citi esi izraudzīts vienam delikātam uzdevumam,” Derenss pievērsās apmulsušajam Aigaram, „Ko tu zini par šo telpu?”

Pēc mirkļa klusuma inkvizitors turpināja: „Redzu, ka neko, kaut gan tas ir piedodami, ņemot vērā, ka tu esi no provinces. Nu tad klausies – paaudžu paaudzēs Vernonas karaļu varu ir nodrošinājuši šie vārti, kurus tu redzi savā priekšā. Nākot pie varas mūsu cienījamajam valdniekam – de Pjūsam, atradās neticīgie, kas izlēma stāties viņam pretī. Šie tumšie ļautiņi paslēpa vārtu atslēgu. Bez tās mēs nespējam pilnībā izmantot spēkus, kas nāk no tiem.”

„Un mans uzdevums būtu ...” Aigars iesāka.

„Tev, tāpat kā neskaitāmiem citiem aģentiem, būs jāpārbauda viena no aizdomās turamajām personām,” Derenss teica un pasniedza Aigaram salocītu lapiņu, kuru atlocījis, Aigars ieraudzīja uzrakstu „Priesteriene Amīra Gavelerienā”.

„Noskaidro vai viņa zina par šo Atslēgu. Lai gan de Pjūss domā, ka Atslēgai ir jābūt Liamnumnā, Liamnumna nebūt nebija vienīgā pilsēta, uz kuru bēga mūsu valdnieka nodevēji.”

„Labi, es neciešu šos spicausainos radījumus un uzņemšos misiju, bet man ir vajadzīgi līdzekļi,” Aigars teica mirdzošām acīm – beidzot, uzdevums, kurā viņš var sevi pierādīt kā cienīgu vecākā aģenta titulam.

„Jā, protams, puse no Gavelerienas iedzīvotājiem ir elfi, tamdēļ esam nolēmuši nodemonstrēt tev spējas, ko mums sniedz šie vārti, lai arī tikai pusatvērti,” Derenss teica un deva signālu rituāla sākšanai.

Maģiskais rituāls ilga pāris stundas, un Aigars juta, ka pamazām mainās. Kad visi astoņi inkvizitori bija beiguši savu dziedāšanu, Aigars atklāja, ka līdzinās visīstākajam elfam. Saņēmis naudu sīkiem blakus izdevumiem un vienkāršas zemnieku drānas, Aigars savā jaunajā izskatā ienāca Pjusonas inkvizīcijas štābā.

„Teleportējiet mani uz Gavelerienu, tas ir steidzami!” jaunais aģents iesaucās. Dežūrējošais inkvizitors paraustīja plecus un atvēra astrālo tuneli, kurā Aigars tūlīt arī ielēca.

* * *

Korlejs lasīja ne pārāk aizraujošu grāmatu par ziemeļu varoņa Ugstofa dēkām, kad teleportācijas vārti viņam blakus iegailējās zilganā gaismā un pa tiem, ar galvu pa priekšu izlidoja Aigars, apmeta kūleni un atsita galvu pret akmens klonu.

„Pirmā reize, ja?” līdzjūtīgi apjautājās dežūrējošais aģents un atkal pievērsās grāmatai.

* * *

„Tātad tuvāk pie lietas,” teica Viljams, pabeidzis stāstīt Meiram un pārējiem par atslēgas būtību, „Iepriekšējā karaļa augstākā priesteriene bija Levinjona. De Pjūsam nākot pie varas, mēs bēgām kopā un pašlaik viņa slēpjas Gavelerienā. Ja nemaldos, tagad viņa sevi sauc par Amīru. Ļoti iespējams, ka viņa ko vairāk zina par šo Atslēgu. Atrodiet Amīru, un noskaidrojiet, kur ir Atslēga. De Pjūss domā, ka tā tiek slēpta šeit, Liamnumnā, bet, te nu viņš maldās. Lai vai kā – es neieteiktu jums kavēties, jo uzbrukums mūsu pilsētai varētu sākties jau nākošnedēļ.”

Inx saprotoši pamāja un kopā ar pārējiem pameta Viljama apartamentus. Nākošās divas dienas pagāja ceļojot uz Gavalerienu. Nakts tika pavadīta mežmalā, kur ceļiniekiem izdevās atvairīt mazu zaļu mošķīšu uzbrukumu. Hordaness, redzēdams, ka Inx sāk pievērsties maģijas studijām, palūdza, lai elfs iedod viņam savu maģijas grāmatu un par attiecīgu samaksu pierakstīja to pilnu ar savām tumšajām burvestībām. Inx tomēr atteicās kļūt par viņa mācekli. Otrās dienas vakarā mazā grupiņa iesoļoja Gavelerienā, kurā Aigars tikmēr pūlējās uzzināt kaut ko par Amīru. Pēc vairākiem nesekmīgiem mēģinājumiem tas viņam arī izdevās. Diemžēl viņš uzzināja tikai to, ka Amīra pašlaik nav Gavelerienā – viņa esot devusies ceļojumā uz Verdoloras mežiem un būs atpakaļ tikai rīt.

Šīs pašas ziņa ieguba arū ceļotāji no Liamnumunas. Iekārtojušies abu elfu iecienītajā tavernā „Zelta kauss” viņi visi nolēma velti netērēt brīvo laiku un, kamēr Amerija izklaidēja bāra apmeklētājus un Inx viņus aptīrīja, Trabouns nu jau kuro reizi mēģināja izkalt sev jaunu kara cirvi.

Pabeidzis savu „darbu” Inx piegāja pie bāra un pasūtīja sev mēriņu šņabja. Viņš jau sniedzās pēc kausa, bet pēkšņs riebums lika elfam sarauties un kauss tā arī nenonāca Inxa rokā. Pēkšņi viņš saprata, ka alkohols ir vispretīgākā lieta pasaulē. Godīgi sakot, Inx vairs neko nesaprata. Viņš mēģināja atkal celt kausu pie lūpām, bet šoreiz nevis ielēja tā saturu sev mutē, bet pāršļāca to sev pār plecu. Nolamājies, viņš padevās un gāja sūdzēties pie Amerijas.

„Es nezinu kas ar mani ir noticis – man pat šņabis vairs negaršo!”

„Būtu priecājies, dzīvē ir arī citas lietas bez alkohola,” Amerija viņam atbildēja, bet tas nespēja pārliecināt viņas brāli un Inx sadrūmis atslīga krēslā. Toties tagad viņš bija attiecīgajā mentālā kondīcijā, lai spētu sevī uzsūkt Hordanesa lekcijas par maģiju un abi attālinājās uz Inxa istabu.

Nakts pagāja mierīgi un nākošajā rītā pie Koreliona tempļa bija vērojama zimāma drūzmēšanās. Ejot iekšā pa durvīm Inx pamanīja kādu parastu, ne ar ko neievērojamu elfu, kurš arī izrādīja vēlmi ieiet. Elfs jau gribēja iet aiz Inxa, bet pārdomāja un palaida Ameriju pa priekšu. Uzzinājuši, ka Amīra ir atgriezusies, visi draudzīgā bariņā metās pie priesterienes celles durvīm.

„Vai tev arī ir darīšanas ar Amīru?” kāds no Inxa grupiņas pajautāja svešajam elfam.

„Ēēē, jā, un es skatos, ka jūs arī vēlaties pie viņas ierasties,” elfs atbildēja.

„Tieši tā. Vai es varētu uzzināt jūsu vārdu?” Inx viņam jautāja.

„Protams. Mani sauc Aiga...riels,” elfs atbildēja gandrīz bez aizķeršanās un likās ar kaut ko ir ļoti apmierināts.

Lai gan saruna notika pieklājīgā tonī, sasnieguši vajadzīgās durcis, abi elfi mēģināja  tikt iekšā vienlaicīgi un, kamēr viņi stīvējās, Traubons iegāja pirmais pa apakšu.

Savā priekšā ceļotāji ieraudzīja Amīru – pusmūža elfu priesterieni. Viņas vēsais un atturīgais runas veids lika apkārtējiem domāt, ka priesteriene vienmēr sargās pateikt ko lieku. Redzēdams burzmu, kas bija izveidojusies mazajā cellē, Inx palūdza Amīru uz pāris vārdiem zem četrām acīm un tā nu pārējie tika bez ceremonijām izlikti ārā.

Palicis viens ar priesterieni, Inx pasniedza viņai aizzīmogotu vēstuli, kuru Viljams bija viņam iedevis kā pierādījumu viņu labajiem nodomiem. Izlasījusi to, Amīra pētoši nolūkojās Inxā un nesteidzīgi jautāja: „Tātad jūs vēlaties atrast Atslēgu?”

„Ar atrašanu vien te nebūs līdzēts,” viņa turpināja, saņēmusi no elfa apstiprinošu atbildi, „Atslēga ir pārāk svarīga, lai nonāktu de Pjūsa rokās ... mums tā būtu jāiznīcina.”

„Vai tā ir pie jums?” prasīja Inx.

„Nē, Terions aizveda to sev līdzi ... bēgdams no Pjusonas. Bet es zinu kur tā ir.”

„?” teica Inx.

„Paslēpta Senlorienas drupās, visticamāk.”

„Nu tad dodamies uz Senlorienu, atrodam atslēgu un iemetam to upē vai aprokam zemē,” ieminējās Inx.

„Nav tik vienkārši. Lai arī kur atslēga atrastos, to varētu sameklēt ... pēc tās auras. Kamēr tā guļ starp Senlorienas gruvešiem, tā ir drošībā ... vismaz pašlaik. Bet, neatradis atslēgu Liamnumnā, de Pjūss sāks to meklēt citur ... un tad ...” priesteriene apklusa.

„Nu tad ko mums darīt?”

„Ja vien mēs spētu iemest atslēgu atpakaļ vārtos ... pēc tā ko es zinu ... vārtiem tad vajadzētu aizvērties un tad jau vairs neviens nespēs tos atvērt ... bez atslēgas ...” un atkal Amīra iegrima savās domās.

„labi, bet no sākuma mums vajag ATRAST Atslēgu,” ierosināja Inx.

„ ... ko? Ak, jā, pareizi. Ja vien jūs esat gatavi doties ceļā rīt no rīta ...”

„Mhm, satiekamie rīt no rīta pie pilsētas vārtiem,” teica Inz un atvadījies no Amīras izgāja ārā, pavēstīt ziņas pārējiem.

Pārējos viņš atrada pagalmā aiz templa visai dažādās pozās. Izskatījās, ka Aigariels un Traubons nebija varējuši kaut ko sadalīt un bija notikusi cīņa. Amerija, kurai visnotaļ simpatizēja jaunais elfs, bija nostājusies viņa pusē, kamēr Hordaness, kurš negribēja zaudēt savu potenciālo rūķi miesassargu, palīdzēja Traubonam. Par laimi viss bija beidzies bez sevišķas asinsizliešanas un Aigariels iebēga atpakaļ templī līdzko Inx novērsa Hordanesa uzmanību uz sevis.

„Un ko tad jaunais elfs vēlas?” Amīra paprasīja Aogarielam, kad tas bija ienācis viņas cellē.

„Es vēlos jūs brīdināt,” satrauktā balsī teica Aigariels.

„Brīdināt? No kā gan?”

„Daži cilvēki grib kaut ko, kas piedr jums,” Aigariels turpināja.

„Es vienmēr esmu pratusi parūpēties par sevi, bet paldies par brīdinājumu,” Amīra smaidīdama atteica.

„Nē, jūs nesaprotat! Jūs meklē Inkvizīcija!” Aigariels nepadevās.

„Un ko tad viņi grib?” priesteriene joprojām smaidīja un tas elfu mazliet samulsināja.

„Nu .... cilvēki runā, ka jums pieder viena tāda lietiņa, kuru labprāt gribētu iegūt Inkvizīcija.”

„Aha,” teica Amīra, gaidīdama turpinājumu.

„Un ... un es labprāt ... ja jūs man iedotu šo lietiņu, es labprāt to iznīcinātu. Iemestu upē, piemēram.”

„Jūsu palīdzība nāk tieši laikā,” noteica priesteriene un piegājusi pie grāmatplaukta, izvilka no tā biezu sējumu un pasniedza to Aigarielam, „bet tikai uzmanieties, lai tas nenonāk ļaunās rokās,” viņa teica un piemiedza ar aci.

Aigars, sakampis grāmatu abās rokās nobļāvās „paldies” un izsteidzās ārā. Tas jau bija pārāk vienkārši, viņš nodomāja un aplūkoja savu guvumu.

Amīra apstājās, dzirdot dusmīgu brēcienu aiz durvīm, pasmaidīja un tad turpināja kravāt savas mantas, gatavodamās ceļojumam.

 15. Kas meklē, tas atrod

Nosviedis Hetrika „dārzkopību” uz zemes Aigars dusmīgā izskatā izskrēja ārā no tempļa. Tā priesteriene bija viņu piemānījusi, bet viņa viennozīmīgi kaut ko zina, prātoja burvis. Viņš mazliet atplauka, kad Billijs paziņoja par savu ierašanos no Pjustonas. Licis dēmoniņam vērot Amīru pa viņas logu, Aigars devās savās gaitās.

Tikmēr Inx staigāja pa Tūkstoš Dievu laukumu un iegājis uz labu laimi izvēlētā templī, apjautājās priesteriem par savu dīvaino slimību. Kāds atsaucīgs Hekstora priesteris atbildēja, ka tas visdrīzāk ir kāds lāsts un, ka viņš varētu to par attiecīgu summu noņemt. Inx aši piekrita un drīz vien viņu varēja redzēt kādā bodītē nometam uz letes savus pēdējos 30 zelta gabalus un iesaucamies: Man lūdzu šņabi par visu šo naudu!” Pārdevējs viņam laipni paskaidroja, ka 90 pudeles viņam kā reiz neesot un elfs samierinājās ar trijām.

Atlikušo dienas daļu Inx pavadīja kopā ar kādu meiteni, kas teicās esam meita tirgonim, kuram piederot noplukusi pārtikas bodīte ārpus Gavelerienas mūriem. Vakara izklaides beidzās ar to, ka Inx izdomāja parādīt Tvillai viņa bijušā paziņas – Kērtisa rokdarbu, kuru no nu jau beigtā maniaka bija nopircis kāds dīvainību tirgotājs.

Uzlauzis attiecīgā veikala durvis, Inx iegāja iekšā, bet nekur nevarēja atrast mazo akmens idoliņu, kuru bija izkalušas garīgi slimā slepkavas rokas. Toties elfa acis pamanīja ko citu – glītu, spīdīgu akmentiņu kolekciju un pāris sudrablietas. Pamazām tika izvandīts viss veikals. Tvilla vakara gaitā bija iedomājusies mēroties ar Inxu alkohola patēriņā un tas viņu bija novedis visai neapskaužamā situācijā. Vienkāršiem vārdiem runājot, Tvilla tagad bija aizņemta ar sienas balstīšanu – ne pārāk grūtu, toties atbildīgu nodarbi.

Iepakojis savu guvumu maisā, Inx iznāca ārā, ieslēdza Tvillu veikalā, apgriezās ... un ieraudzīja divus sargus, kas ar interesi bija noraudzījušies viņa izdarībās.

„Tas bija aizraujoši, bet tagad atslēdz durvis un noliec atpakaļ visu ko esi paņēmis,” viens no viņiem laipni ierosināja.

Inxam tomēr bija mazliet citi plāni. Aši ierāvis maģisko dziru, no kuras viņš nekad nešķīrās, elfs veikli uzrāpās augšā pa stāvo sienu un aizskrēja prom pa jumtiem. Pāris šķēpi gan vēl lidoja viņam pakaļ, bet neviens nedeva gaidīto rezultātu. Pārdevis daļu sava laupījuma, Inx, nomaskējies, iegriezās glaunajā restorānā, kur, pa to laiku, Amerija baudīja izsmalcinātas vakariņas simpātiskā Aigariela klātbūtnē.

Aigariels jutās možs. Viņš bija licis restorāna personālam speciāli priekš viņa pagatavot uzmundrinošo dzērienu „Sikspārņa kliedziens”. Tā bija nāvīgi iedarbīga dzira un tikai paši izturīgākie Aigariela provinces vīri riskēja patērēt šo brūvējumu. Tagad, pēc diviem kausiem melnā šķīduma, Aigariels juta, ka vairs nevar nosēdēt mierīgs. Elfa kreisais plakstiņš nekontrolējami raustījās, viņa kājas sita dīvainu takti pret koka grīdu un visas viņa kustības iznāca tādas kā raustītas.

Inx paņēma brīvu krēslu un piesēdās pie abu galdiņa. Amerijai par izbrīnu un sarūgtinājumu viņas brālis izvilka no mugursomas šņabja pudeli un ielēja sev mēriņu.

„Tu arī gribi?” viņš pajautāja Agarielam.

„Jā, ja āā zzz!” mežonīgi kratot galvu, nobrēca elfs.

Aigariels neaptveramā ātrumā saķēra kausiņu, iztukšoja to vienā rāvienā un kādu brīdi nekas nenotika.

„man liekas, ka mums vajadzētu viņu izvest svaigā gaisā,” Amerija domīgi nomurmināja, vērdamās Aigarielā, kurš bija nogāzies zemē un ar apbrīnojamu centību griezās riņķī, izkliedzot frāzes dīvainā valodā.

Tas arī tika izdarīts un, pēc pamatīgas iekšu skalošanas pie tuvīnās akas, elfs jau jutās mazliet labāk. Kaut ko nomurminājis, Aigariels atslēdzās. Visu ceļu uz „Zelta kausu” Amerija nepārstāja pārmetoši klusēt uz savu brāli, kurš uz muguras stiepa sagurušo elfu.

Nākošā rītā Amīra sagaidīja savus jauniegūtos biedrus un viņi uz savu zirgu (un Hordanesa ēzelīša) mugurām pameta viesmīlīgo Gavelerienas pilsētu. Ceļā nebija nekāds īsais – atslēgas meklētājiem vajadzēja šķērsot visus mežainos un mazapdzīvotos Vernonas rietumus, kamēr viņi nonāca vietā, kur agrāk, kā vizuļojošs dārgakmens, bija atradusies Senloriena. Bet, pateikt, ka ceļotāji nonāca pie Senlorienas drupu vidū uzceltās laimes (un aizmirstu bagātību) meklētāju nometnes, nozīmētu pārlekt pāri kādam visnotaļ dīvainam atgadījumam, tāpēc nesteigsimies.

Tātad, ceļinieki nupat kā bija sastapušies ar ceļojošu mūku bariņu, kad viņi nonāca pie krustcelēm. Platais ceļā, pa kuru viņi bija jājuši līdz šim, tūlīt pēc krustcelēm izskatījās maz lietots un pat daļēji aizaudzis. Ceļa malā bija uzcelta maza būdiņa, no kuras, ieraudzījis viesus, iznāca kāds neskuvies vīrietis noplukušās drēbās un informēja viņus, ka labāk izmest līkumu nevis doties taisni tālāk.

„Kāpēc?” gandrīz visi reizē ievaicājās.

„Tāpēc, ka man tā ir pavēlēts teikt – es esmu sargs un rūpējos par ... ēēē ... no to ... sabiedrības drošumu ... drošību.” Sargs atbildēja un piemetināja, ka tiešām nebūtu prātīgi tīšuprāt līst briesmām rīklē.

Atslēgas meklētāji apstājās, pakasīja pakaušus (vai citas vietas, kuru kasīšana stimulē domāšanu) un izlēma, ka jāt pa garāko ceļu būtu laika šķērdēšana. Sargs tikai nogrozīja galvu, skatīdamies uz gaistošo putekļu mākoni un pakavu dipoņu, kas pamazām palika aizvien klusāka, līdz to pavisam apslāpēja netālais mežs.

„Nu tā, vajadzētu laikam ierīkot te nometni – jau pavisam tumšs palicis,” teica Amīra.

Pārējie viņai piekrita, tikai Hordanesa krauklis ar knābi pieklauvēja pie sava saimnieka galvas un paziņoja, ka viņš tālumā redzot tādu kā spīdumu. Tagad, kad arī pārējie sāka vērties Hordanesa norādītajā virzienā, viņi varēja saredzēt oranžu uguntiņu, kas nebūt neizskatījās briesmīga un atbaidoša. Tieši otrādi – tā pat vilināja ceļiniekus pienākt tuvāk. Visiem likās, ka tieši šāda gaismiņa varētu nākt no siltas apgaismotas telpas, kur noteikti tālu nav arī kauss putojoša alus un mīksta gulta.

Un patiesi – gaisma nāca no kroga ceļa malā. Pavēlējis savam velnēnam uzlidot uz ēkas jumta, Aigariels iegāja krogā. Tas bija pilns ar ceļiniekiem un visi atrada priekš sevis ko saistošu. Inx iegrima alus kausa satura pētīšanā (tikai pētīšanā, jo elfs bija atklājis, ka viņa nedzeršanas lāsts ir dīvainā kārtā atgriezies) Amerija zāles stūrī satika pāris bardus, kuri pieņēma viņu savā kompānijā, bet Traubons, noņurdējis, ka jau ir vēls, aizgāja gulēt. Tikai Aigarielam nebija miers. Pārāk aizdomīgi labi viss te izskatās – viņš pie sevis domāja. Viņš izmēģināja noteikt vai tuvumā nav kāda maģiska aura un jutās pārsteigts – spīdēja visa apkārtne.

Pienācis pie smaidīgā krogus saimnieka, viņš apjautājās, vai viss esot kārtībā un vai pēdējā laikā nav gadījušies kādi ... neizskaidrojami notikumi. Saimnieks pieliecās viņam tuvāk un teica, ka viens ... neizskaidrojams notikums esot gan gadījies un, ka, ja elfs viņam sekošot līdzi uz pagrabu, viņš to parādīšot. Aigariels piekrita un abi nogāja pagrabā.

Inx, to redzēdams, palika aizdomīgs un sekoja abiem. Nonācis pagrabā, elfs ieraudzīja, ka atrodas starp alus un vīna mucām. Inxam sagrīļojās galva un viņam palika slikti no visaptverošās alkohola klātbūtnes. Trīcošām kājām viņš tuvojās krogus īpašniekam un Aigarielam, kuri par kaut ko sarunājās un Aigariels pašlaik turēja rokā kādu žurku.

„Kas te notiek?” Inx ieinteresēti apjautājās un saņēma nīgru Aigariela atbildi, ka vienā mucā vīns esot neizskaidrojamā kārtā galīgi sarūdzis. Inxam likās, ka bērnībā viņš esot šo to dzirdējis par briezmoņiem, kas varētu ko tādu paveikt, bet tā arī nekas noteikts netika paveikts un visi atgriezās atpakaļ viesu zālē.

Vakars pagāja jautri un ceļotāju gupiņa devās gulēt ... tikai lai pamostos tukšā pļaviņā. Viņi bija pārsaluši un izsalkuši. Blakus uz kāda akmens mētājās nauda, ko viņi bija it kā samaksājuši par vakariņām un dzērieniem. Aigariels bija apjucis. Sažņaudzis savu amuletu viņš izsauca to žurku, kuru valar bija atradis pagrabā. Žurkas galva tiešām parādījās no kādas alas mazliet attālāk. Savu velnēnu burvis atrada sēžot priedē un, pārbaudot viņa atmiņu, secināja, ka pats viņam esot pavēlējis sēdēt tajā priedē un tad gājis gulēt uz kailas zemes.

Kādu brītiņu paraustījuši plecus, ceļotāji devās tālāk. Tajā dienā viņi izjāja cauri dažiem ciematiņiem. Inx pat iegriezās vietējās baznīcās, bet turienes mācītāji nespēja noņemt viņa dīvaino lāstu. Nākošā nakts pagāja bez pārsteigumiem, ja neņem vērā to, ka Hordaness, gluži kā mēnessērdzīgs nakts vidū piecēlās un devās pa ceļu atpakaļ. Pārējie viņu apstādināja tikai pateicoties viņa kraukļa satrauktajai krākšanai. Pamodināts, burvis stāstīja, ka viņam ļoti esot gribējies atgriezties atpakaļ tajā krogā, kur viņi bija tik jauki pavadījuši to vakaru.

Hordanesa naksnīgās pastaigas turpinājās katru nakt līdz viņi sasniedza Senlorienas nometni. Nometne sastāvēja no mājām, kas bija savāktas no vecāko, nu jau sabrukušo māju daļām un dažas bija tikai teltis vai nojumes. Apprasījuši vietējos par dīvaino krogu un Hordanesa ligu, ceļotāji uzzināja, ka neviens šejienietis tīšu prātu pa to mežu nestaigā.

„Jā, bija reiz te ienācis viens nomocījies cilvēks, stāstīja pat to krogu, kuru jūs minējāt, bet viņš naktī pārrāpās pār žogu un ... nu, atpakaļ nācis viņš nav,”pavēstīja vietējais kalējs. Traubons jau gribēja iznomāt viņa kalvi, lai pagatavotu sev jaunu cirvi, bet pārējie norādīja, ka no sākuma esot tomēr jādabon Atslēga. Amīra viņiem paziņoja, ka jau nākot uz nometni, viņa esot sajutusi Atslēgas auru – atrast to nebūs nekādu grūtību.

Pēc pāris stundu ilgiem klejojumiem pa drupām, Hordaness, viņa elfu draugi, Meirs un Amīra stāvēja pie pussagruvušas mūra sienas, aiz kuras slējās varens templs ar daļēji iebrukušiem griestiem. Amīra, droši sperot soli, izveda pārējos caur gruvešiem nokaisīto tempļa pagalmu un, iegājusi templī, droši devās tieši pie altāra, kur zem pāris jumta atlūzām atradās prasmīgi noslēpta lūka. Kamēr ceļotāji ņēmās ap lūku, viņiem no muguras pienāca Hordaness, vezdams sev līdzi savu pirmo zombiju. Burvis bija pamanījis pāris šo apbrīnojamo radījumu klīstam savā vaļā pa tempļa laukumu un nespēja turēties pretī kārdinājumam pakļaut kādu no viņiem savai varai.

„Mirušajiem ir jāļauj atpūsties,”Amīra klusi pateica un zombijs no viņas liegā pieskāriena pārvērtās par putekļu čupiņu.

Hordaness iekliedzās. Gadiem ilgi viņš bija plānojis izveidot savu neapturamo nedzīvo armiju, kas nestu taisnību visai pasaulei un nu – kad tajā jau bija iesaukts pirmais kareivis, pirmais no daudzies, pirmais, kuru viņš vēlāk varētu novietot savā troņa zālē un, ar nostaļģisku skatienu aplūkojot, teikt: „Jā, tu biji pirmais pakļautais nedzīvais,” šo perfekto radību bija iznīcnājusi tā neciešamā priesteriene.

Amīra izlikās neredzam Hordanesa mentālo agoniju un, kopā ar pārējiem, devās pazemē.

Visi jau bija sagatavojušies ieraudzīt plašas pazemes zāles, nedzīvu briesmoņu pūļus, kas sargātu Atslēgu, viltīgas lamatas un baisus noslēpumus, bet šaurs drūms tunelis bija viss ko viņi redzēja. Pēc kāda laiciņa un viena nobeigta diezgan kaulaina un pasīva Atslēgas sarga, tunelis izveda Amīru un viņas pavadoņus palielā telpā, kuras vidū uz paaugstinājuma stāvēja trīs aprūsējuši metāla kubi. Brīnumainā kārtā neviens no ceļotājiem neskrēja tiem klāt, lai tos aptaustītu. Tā vietā viss tika izdarīts lēnām un pareizi. Īstā Atslēga tika noteikta un nodota Inxam, bet atlikušie divi kubi aiztikti netika. Ejot ārā, Aigariels, tīri ziņkāres dzīts, ar maģijas palīdzību izkustināja vienu no palikušajiem kubiem. Kaut kas noklikšķēja un telpas griesti iebruka, piepildot templi ar putekļiem. Šķaudot un klepojot jaunie Atslēgas sargi izmuka ārā no brūkošā tempļa un devās atpakaļ uz nometni.

Noturējuši nelielu apspriedi Senlorienas apmetnē, ceļotāji izlēma no sākuma tikt skaidrībā ar dīvaino krogu ar tā maģisko auru un tikai tad domāt ko iesākt ar Atslēgu. Nākošajā rītā, iegādājušies rokamos instrumentus, viņi visi pameta Senlorienas drupas un vēl pēc vienas dienas jau bija nonākuši vajadzīgajā vietā. Pus diena pagāja rokot zemi ap bijušo ilūziju, bet rakšana nevainagojās ar panākumiem. Vēlreiz pārbaudījuši visaptverošo maģisko auru, grupiņas burvji secināja, ka tās centrs atrodas kaut kur dziļāk mežā. Sakravājuši mantas, visi devās iekšā mežā un pēc neilgas meklēšanas nonāca pamestā ciemā. Ciems bija vecs, ļoti vecs. Tik vecs, ka koki, kas bija izauguši caur ēku pamatiem jau bija pieredzējuši vismaz pusgadsimta paiešanu. Visiem pētniekiem palika mazliet neomulīgi, bet tomēr viņi turpināja virzīties uz maģiskās auras centru. Hordaness gāja mazliet nostāk no pārējiem un laiku pa laikam rakņājās pa māju drupām. Ar lielām grūtībām viņam izdevās izrakt no zemes un sakņu stingrā tvēriena mazu koka lādīti. Burvis to parādīja pārējiem un Inx uzmanīgi atslēdza to. Iekšā viņš ieraudzīja dīvaina kaluma zelta monētas un mazu zilganbaltu lodīti, kas izstaroja gaismu. Nu, zelts paliek zelts, Inx nodomāja un savāca monētas. Hordaness aši satvēra lodīti, baiļodamies, ka kāds to var izdarīt pirms viņa, bet tūlīt iekliedzās un nometa to zemē. Zāle un sūnas ap nomesto lodīti sasala un uz burvja rokas izveidojās pāris nepatīkamas čūlas. Uzmanīgi ielicis artefaktu atpakaļ lādītē, Hordaness nogrozīja galvu un devās līdzi pārējiem, kuri pašlaik apgāja ar eglēm apaugušu uzkalniņu, aiz kura bija jābūt maģiskās auras cēlonim.

Un tiešām – neliela smilšaina krātera centrā vizēja sarkanīgs kristālisks objekts. Aigariels ar Inxu to ieraudzīja pirmie. Aigariels tūliņ sūtīja Billiju, lai tas aiznes artefaktu drošībā – t.i. tālāk no ziņkārīgām grupasbiedru acīm, bet Inx, redzēdams, ka kristāls paceļas gaisāun, mazliet pariņķojis virs viņa galvas, sāk attālināties, nevis bēga māņticīgu šausmu pārņemts, bet gan iekampa kādas maģiskās pudelītes saturu un, atspēries no zemes, devās tam pakaļ. Kādu laiciņu viņi ar Billiju riņķoja virs koku galotnēm, līdz Aigariels saprata, ka tāpat neaizbēgs un pavēlēja velnēnam nomest kristālu zemē. Inx ar apbrīnojami veiklu manevru pārtvēra to gaisā un izdvesa apmierinātu „haha”.

Kristāls uz mirkli iemirdzējās un tad iesūcās elfa rokās kā ūdens smiltīs.

Pārējie uzreiz pamanīja sarkano spīdumu Inxa acīs, kad viņš atgriezās. Grupiņas burvji noteica, ka Inxa aura ir palikusi pavisam nelāga un pats elfs savās rokās juta dīvainu spēku, kas lauztin lauzās uz āru. Paskatījies sev apkārt, Inx nolēma izmēģināt savu jauno spēku un ar kailām rokām nogāza pamatīgu koku, vienkārši pāržņaugdams to uz pusēm. Te pēkšņi elfam sāka likties, ka kāds mēģina ar viņu sarunāties. Balss bija attāla un neskaidra, bet ar katru brīdi tā kļuva aizvien saklausāmāka. Lai vai kā, bet inxam nu nemaz negribējās uzzināt, ko tā viņam saka.

Iekārtojuši apmetni turpat ceļa malā, Atslēgas sargi devās pie miera. Tikai Inx nevarēja aizmigt. Pastaigājies pa apkārtni un nogāzis vēl pāris koku viņš sajuta sevī neapspiežamu vēlmi izdarīt ko sliktu. Pagriezis galvu atpakaļ nometnes virzienā elfs ar savām sarkani zvērojošām acīm vērās savos biedros ...

„Hei! Kur ir palicis mans maiss ar zeltu?!” iesaucās Meirs, no rīta pārbaudījis savu īpašumu.

„Nezinu,” meloja Inx, bet viņa vārdi nespēja apmānīt Meiru.

„Atdod manu naudu,” Meirs atkārtoja, tuvodamies ļauni smīnošajam Inxa.

„Nedošu,” nočukstēja Inx un viņa acis iegailējās kā divas sarkanas oglītes, starp kurām pēc mirkļa ietriecās Meira dūre.

Pastreipuļojis atpakaļ, Inx atbildēja Meiram ar to pašu. Spēcīgais zvēliens nogāza Meiru zemē un Inx jau gribēja novest darbu līdz galam, bet laikus savaldījās.

Tā arī neko nenoskaidrojuši, ceļinieki jāja atpakaļ uz Gavelerienu, kur Amīra teicās šo to sarunāt ar pāris spējīgiem cilvēkiem, pirms došanās uz Pjusonu, lai tur iznīcinātu Ayslēgu. Nevienam gan nebija sevišķas pārliecības, ka viss būs tik vienkārši kā priesteriene teica, jo, galu galā, vārti taču atrodas vislabāk apsargātajā vietā visā pilsētā. Visu atpakaļceļu Inxa biedri turējās no viņa tālāk, tikai Hordanedu acīmredzot pievilka elfa jaunais spēks.

Nonākuši Gavelerienā biedri izšķīrās. Amīra devās savās darīšanās, tikvien paziņojot pārējiem, ka rīt no rīta, austrumu dokos viņus gaidīs laiva, ar kuru tikt līdz Pjusonai. Meira ar Traubonu un Ameriju devās uz „Zelta kausu”, bet Inx, Hordanesa pavadībā slāja pa tiešo uz Hekstora templi.

Turienes priesteri pēc pāris spēcīgiem rituāliem paziņoja elfam, ka viņa ķermenī ir iemiesojies kāds dēmons. Visdrīzāk pēc pāris mēnešiem tas pilnībā pārņemšot elfa ķermeni un Inx beigs pastāvēt. Kad priesteriem tika prasīts par kādu amuletu vai gredzenu ar kura palīdzību būtu iespējams kontrolēt dēmonu, viņi tikai pagrozīja galvas, bet tomēr teicās pamēģināt kaut ko uzmeistarot.

„klau, ar Atslēgu UN taviem jaunajiem spēkiem mēs taču varētu valdīt pār Vernonu!” Hordaness pēkšņi ieminējās.

„Tu domā, ka mums nemaz nevajadzētu to iznīcināt, kā teica Amīra? Vispār JĀ ... hehehe ...” Inx iegrima pārdomās un vīzijas par neierobežotu varu sāka riņķot elfa galvā.

„Kas tad tur liels – šņik – un Amīras vairs nav...”

„Jā – tā priesteriene ir pelnījusi mirt, pēc tam kad viņa iznīcināja manu pirmo nedzīvo kalpu!” Hordaness viņam piebalsoja.

Brieda pārmaiņas. Lielas pārmaiņas.

Turpinājums sekos.