„Jauki, bet mums seko vēl divsimt vīru, kas te ieradīsies pēc trijām dienām un mēs nevaram aizmirst arī par dzelzs leģiona nodaļu, kas uzņemsies vadību pār šo operāciju,” virsnieks mierīgi atteica.

„Dzelzs leģions? B-bet Liamnumna ir tikai viena nožēlojama pilsētele. Vai tad mēs varam atļauties atsaukt mūsu labākos kareivjus no austrumu robežas tagad, kad Gothsena tik kārīgi aplūko mūsu īpašumus?” inkvizitors nespēja noslēpt savu izbrīnu.

„Viņa augstība, se Pjūss domā, ka varam gan atsaukt. Vēl vairāk – neaizmirsti, ka mēs te cīnāmies pret elfiem. Tas tev nav nekāds zemnieku dumpis,” virsnieks jutās apmierināts, ka spējis pārsteigt inkvizitoru – viņš tiem neuzticējās un uzskatīja, ka par Vernonas kārtību tīri labi spētu rūpēties parastā milicija, bez visiem tiem aizdomīgajiem burvju trikiem.

* * *

 Kaut kur tālāk uz dienvidiem, pie varenās Agares upes krasta, Serins nožāvājās un mazliet pavēra savas būdas durvis. Jā – dīvainie svešinieki vēl aizvien bija turpat viņa pagalmā un arī jau bija pamodušies. Kamēr mežinieks skatījās, pie svešiniekiem pienāca divi stalti jaunekļi un svešinieku starpā izcēlās kaut kādas nesaskaņas. Serins skatījās, kā viens no atnācējiem ievilka mežā jauno meiteni, kura bija atnākusi līdzi pārējiem svešiniekiem un no biezokņa atskanēja tādas kā plīkšķošas skaņas.

„Ak, mīļā, kas tev noticis? Ko tu tāda noraudājusies?” tēlodama patiesu līdzjūtību., Amerija apjautājās sapīkušajai Alisijai, kad viņas brāļi bija beiguši savu pāraudzināšanas darbu.

„Es vēl atvadīšos no tava brāļa – man ar viņu diemžēl ir jāšķiras uz kādu laiku, bet es apsolu, ka es viņu noteikti vēl sameklēšu,” Alisija vēl gribēja skriet pie Inxa, bet viņas vecākais brālis jau vilka savu nerātno māsu uz citu pusi. Jaunākais vēl kavējās.

„Cik es saprotu, Alisija ir kaut ko uzņēmusies un ģimenes gods prasa no manis izpildīt viņas neapdomīgos solījumus,” jaunākais brālis skaidroja un, tā kā citiem grupas biedriem nekas iebilstams nebija, Meirs apsolīja kopā ar viņiem stāties pretī Vernonas izlūkiem, ja tādi te tiešām atrastos.

Cenzdamies pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no nelūgtajiem viesiem, Serins tiem norādīja virzienu uz tuvējo ciematiņu un, mežiniekam par prieku, svešinieki, sakravājuši savas mantas, nozuda mežā viņa norādītajā virzienā.

Pēc apmēram stundas mūsu ceļotāji ievēroja, ka mežs kļuvis retāks un visbeidzot paveras skats uz tipisku Vernonas ainavu – auglīgu līdzenumu, kas stiepās līdz pat horizontam. Tālumā varēja redzēt mazu ciematiņu, kura vidū pāri nožēlojamām būdiņām lepni slējās iešķībs baznīcas zvanutornis. Vietā, kur elfi (un Meirs) iznāca no meža, bija ciematiņa kapsēta. Ceļotāji nolēma intereses pēc iziet tai cauri un pagājuši garām vecam mauzolejam, viņi ieraudzīja vēl diezgan svaigu kapu. Kapakmens bija apskricelēts ar savādiem simboliem, kurus nespēja izlasīt pat Meirs – visnotaļ gudrs cilvēks. Vienīgais vārds, kurš likās saprotams, bija „Čufs”.

„Ei, vai tas nebija tas beigtais monstrs, ko Hordaness staipīja sev līdzi?” pēkšņas atklāsmes iespaidā ierunājās Inx.

Sanija viņam piekrita, ka droši vien tas pats vien esot. Meža elfs Envins pa to laiku apošņāja kapakmeni, bet Meiram radās interese par šo, viņa jauno biedru pieminēto, Hordanesu. Saņēmis paskaidrojumu, ka tas nav bijis tas jaukākais cilvēks, kuru viņiem ir nācies sastapt savos ceļojumos, burvis saprotoši pamāja ar galvu. Te Inxa uzmanību piesaistīja kāds uzkalniņš un ziņkārīgais elfs, piegājis pie tā, pasauca turp arī visus pārējos.

„Hei, ļaudis, paskatieties, ko es atradu!” viņš iesaucās, rādīdams uz uzrakstu „Renedīnu ģimenes kapi”, kas rotāja masīvās koka durvis uzkalniņa dienvidu pusē. Meirs nopūtās un sāka Inxam skaidrot, ka traucēt mirušo mieru ir tikpat barbariski, kā izvandīt sēņu audzes mežā, ko vieglprātīgais elfs bija paspējis izdarīt, viņam ejot caur biezoknim. Bet gudri vārdi vēl nekad nebija apstādinājuši Inxu un drīz vien durvis bija atrautas vaļā un elfs pazuda zem uzkalniņa. Pārējie sekoja viņam, aizbildinoties cits citam, ka kādam taču ir jāuzmana Inx un nevar jau zināt kas mājo šādā aizdomīgā uzkalniņā, lai gan zīmīte ”Renedīnu ģimenes kapi” vedināja uz domām, ka uzkalniņā varētu mājot tikai Renedīni. Un tiešām – nišās sienā gulēja apputējušas mūmijas un skeleti, bet telpas tālākajā stūrī kaut ko aizrautīgi skrubināja milzīgs tarakāns. Inx bija manāmi vīlies, bet tomēr neizšķīrās par mirušo aplaupīšanu un, pārējo skubināts, atkal iznāca ārā.

Turpmākais elfu (un Meira) ceļš veda uz sīko ciematiņu, kuru viņi bija redzējuši, kad iznāca no meža. Pēc krāšņās Liamnumnas šis ciems viņiem likās sevišķi nožēlojams. „Ciems” bija kādas trīsdesmit mājas, kas bija celtas uz krustcelēm, kuras aizņēma vecs koka dievnams.

„No kurienes nākuši, svešinieki?” viņiem apjautājās kāds garāmgājējs. Varēja redzēt, ka bailes no Inxa panteras un Envīna leoparda viņā cīnās ar ziņkāri par ciemu tik reti apmeklējušajiem ceļotājiem.

„No kapenēm,” drūmi nosēcās Inx.

„Vai jūs domājas Renedīnu kapenes?”

„Jā,” sekoja tikpat drūma atbilde.

„Tikai neejiet kapsētā pa nakti,” cieminieks vēl noteica un turpināja savas gaitas, steidzīgi attālinādamies no tumšajiem svešiniekiem, kas pie tam vēl bija elfi.

„Nē, nē, pagaidi! Kāpēc nevar iet kapsētā pa nakti?” Inx jautāja viņa mugurai.

„Es domāju, ka vietējie labāk zina šādas lietas un mums vajadzētu respektēt viņu viedokli,” Inxam skaidroja Meirs, kuram visā patika ievērot zināmu kārtību (lai gan viņa uzskati par kārtību bieži vien atšķīrās no apkārtējo viedokļa). Amerija gan šoreiz nostājās sava brāļa pusē uz iztaujājusi cieminieku, uzzināja, ka viņa sieva domā, ka tur spokojoties, kaut gan viņš pats teicās neko tādu tur redzējis neesam.

„Eh, vajadzēja mums tomēr ieiet tajā mauzolejā,” Inx sarūgtināts norūca.

Nonākuši ciematā, kuru, kā viņi tagad zināja, sauca par Rendīnu (par godu dzimtai, kas jau vairākas paaudzes bija rūpējusies gan par vietējo iedzīvotāju miesu, gan arī par viņu dvēseli), ceļotāji moturēja īsu apspriedi, ko darīt tālāk.

„Nu kā – ieejam baznīcā un uzprasām, vai kāds te ir redzējis spiegus,” Envinam kā parasti plāns jau bija rokā.

Meirs izdvesa savu kārtējo pacietīgo nopūtu un sāka skaidrot savam primitīvajam draugam, ka tagad, kad viņi atrodas Vernonas teritorijā, spiegi ir viņi paši un nebūtu sevišķi gudri, ja pēkšņi ierastos šeit vēl nekad neredzēti svešinieki un sāktu taujāt vietējos pēc aizdomīgiem cilvēkiem. Tā vietā Alisijas brālis piedāvāja aiziet uz vietējo krogu un atpūsties, varbūt uzdejot kādu deju.

„Tu man jau atgādini savu māsu,” noteica Inx un sāka stāstīt ko tikai viņi kopā netika darījuši. Meirs atteica, ka visa viņu ģimene ir tāda.

„Ak šausmas,” pie sevis nodomāja Inx.

Ar kroga atrašanu gan ceļotājiem neveicās. Visbeidzot viņi meklēja padomu pie kāda vietējā, kurš viņiem atbildēja, ka parasti svešinieki atpūšoties pie Heinriha un norādīja uz kādu māju, kas ne ar ko neatšķīrās no visām pārējām. Iegājuši norādītajā būdā, ceļotāji ieraudzīja pāris pamatīgus lauku večus, kas kaut ko strēba, sēdēdami pie masīva koka sola. Pats Heinrihs arī bija turpat. Inx nekavējoties pasūtīja sev alu un noguris atkrita pie tuvākā sola. Envīns, izmantodams brīdi, kad neviens viņu nepieskatīja, piegāja pie Heinriha klientiem un sāka viņiem uzmākties ar jautājumiem par dīvainiem cilvēkiem. Abi cieminieki viņam atbildēja, ka viņus šobrīd vairāk uztrauc dīvains elfs, kas traucē viņiem pabrokastot un, ja Amerija nebūtu iejaukusies, Envīns varēja kļūt par pāris zobiem nabagāks. Redzēdams briestam konfliktu, iejaucās arī Inx un izvilka no savas mugursomas pudeli ar augstākā labuma graudu šņabi. Amerija noraizējusies domāja, ka viss viņa mugursomas saturs sastāv no šādām te pudelēm, bet pagaidām vēl neko neteica. Inx ātri atrada kopīgu valodu ar vietējiem iedzīvotājiem un drīz vien viņam likās, ka tie viens otru pazīst jau kopš bērnības. Viens no Heinriha apmeklētājiem vēl pabrīdināja elfus, lai tie izvairās no Ruana, jo viņš ōs rasi neciešot. Turpinot izprašņāt laucinieku, ceļotāji uzzināja, ka Ruans ir inkvizitors un tikai vakar vakarā ieradies Rendīnā. Inxu gan vairāk interesēja stāsts par spokiem kapsētā.

„Muļķības! Spoki? Kurš gan tic spokiem?!” iesaucās Lojs.

„Nu, nezinu ... es vēl neesmu redzējis,” domīgi novilka Inx.

„Nu lūk, es arī ne – par to jau es runāju,” atteica Lojs, pārliecināts par savu taisnību.

„Bet kas tad tur īsti notiek tajās kapenēs,” Inx neatlaidās.

„Da nekas tur nenotiek - miroņus mēs tur glabājam,” Heinriha klients atcirta un turpināja jau mierīgākā tonī, „Nupat arī viens te atvilkās ... tāds dīvains cilvēks – viss melnā ietinies. Veda uz ēzelīša savu mirušo draugu. Mēs viņam atļāvām tur viņu ...”

„Apglabāt?” painteresējās Inx.

„Jā, izrakām bedri, iesviedām viņu tur iekšā ... kaut gan viņš izskatījās gluži kā dzīvs – tas, tas ... beigtais.”

„Kā!? Jūs apglabājāt dzīvu cilvēku?” iesaucās Inx.

„Nē, nu mēs jau tam tumšajam prasījām un viņš teica, ka beigts, beigts,” Lojs stāstīja.

Amerija smējās, bet ātri apvaldīja smieklus.

„Viņš teica, ka dzīvs, dzīvs –„”Bet neviens neticēja” – Meirs ar Inxu tikmēr jokoja savā starpā.

„Nē nu ko – nekustas cilvēks, neelpo, viss auksts ... UN NEGLĪTS, AK DIEVS CIK VIŅŠ BIJA NEGLĪTS!” iesaucās Lojs, „es domāju – vai tas maz bij’ cilvēks. Varbūt tas bija ... nu, kaut kāds tur ...”

„Monstrs? Zirneklis?” Inx ar Meiru turpināja uzjautrināties.

„Ja arī tas bija zirneklis, tad viņam bija sasodīti daudz kājas atrautas,” Lojs pabeidza savu domu un ierāva vēl vienu mēriņu Inxa piedāvātās dziras.

„Un kāda jums tur cena par apbedīšanu?” Inx centās apgūt vietējo situāciju.

„Nu vēl jau visiem tur vieta pietiek,” Lojs viņam atbildēja.

„kā? Vienkārši paņem lāpstu un ej rakt?” Inx turpināja viņu izprašņāt.

„Jā, tikai uzmanīgi – nevienam citam gan nerocies virsū,” Loja noteica un pievērsās Inxa pudelei.

Meirs ar Amēriju pa to laiku bija paspējuši sarunāt ar Heinrihu, lai viņš šovakar noorganizē te kādu saviesīgu pasākumu, un Heinrihs viņiem neatteica, tā kā bija taču svētdiena.

Pēkšņi telpā palika tumšāks – it kā mākonis būtu aizsedzis sauli, durvis atsprāga vaļā un tikko jūtams nepatīkams aukstums apņēma visus istabā sēdošos. Durvju ailē parādījās izģindis stāvs melnā apmetnī un liels krauklis nolaidās uz viņa pleca.

„Ooo, mani jaukie, vēl dzīvie elfu draugi,” Hordaness iesaucās balsī, kurai viņš centās piedot pēc iespējas priecīgāku skanējumu.

„Vai tas ir tas Hordaness, par kuru jūs man stāstījāt?” ievaicājās Meirs.

„Jā, bet toreiz viņš nebija tik laipns,” Amerija domīgi noteica.

„Dzīve būs viņu izmācījusi,” prātoja Inx.

„Tas noteikti ir labi – visi cilvēki vispār ir labi,” vāvuļoja Meirs, kurš bija iestiprinājies ar Heinriha stipro alu. „Vai tu arī piedalīsies šīvakara pasākumā? Mani, starp citu, sauc Meirs,” viņš pievērsās Hordanesam.

„Un mani sauc Hordaness,” Hordaness paskaidroja.

„Prieks iepazīties.”

„Ļoti abpusēji,” teica tumšais burvis un ieminējās, ka ja nevienam nav nekādu iebildumu, viņš arī labprāt piedalītos svinībās.

„Ēēē, tikai to apmetni gan novelc,” Meirs ieteica, ieraudzījis lielo miroņgalvu, kas rotāja Hordanesa apmetni.

„Bet tas ir SKAISTS,” iesaucās burvis.

„Ak dievs,” novaidējās Inx.

„Es atvainojos, bet tas ir mans mīļākais apģērba gabals – es nevaru bez tā.”

„Jā, bet tas bojātu svētku atmosfēru,” Meirs pretojās.

„Kāpēc? Vai tad jūs neredzat šo brīnišķīgo izliekumu, šīs zaļās acis?” Hordaness ņēmās skaidrot sava apmetņa priekšrocības.

„Vismaz apvelciet to uz otru pusi,” ieminējās Meirs un visbeidzot Hordaness viņam paklausīja. Visiem par brīnumu, uz otras puses nebija izšūts milzīgs sarkans dēmons. Konflikts bija atrisināts, lai gan Hordaness ar Meiru vēl ilgi strīdējās, kā apmetnis iespaidotu vietējos iedzīvotājus un vai viņi spētu saprast tā īpatno skaistumu.

Amerija pa to laiku bija atsākusi sarunu ar Loju un interesējās, kas viņiem vispār te tāds ievērības cienīgs ciemā notiek.

„Jūs to saucat par ciemu? Caurums, lūk, kas tas ir! Ja nebūtu tie kultisti mežā parādījušies, tad vispār nebūtu par ko runāt,” skaidroja cieminieks.

„A ko viņi dara tajā mežā,” Amerija izprašņāja.

„Mani tas nemaz tā neinteresē, bet cilvēki sāk pamest ciemu un piebiedroties viņiem tur - ...” Loja jau gribēja vēl ko teikt, bet Inx viņus teidzīgi  pārtrauca.

„Kults, ja? Un vai mums kaut kas pienāktos par tā iznīcināšanu?” viņš jautāja.

„Iznīcināt? Ak tu mī un žē – es taču neprasu jums viņu iznīcināt!” Loja kratījās vaļā no asinskārā elfa, „Ja jums kaut kas vairāk par to lietu interesē, tad pajautājiet mūsu mācītājam – viņš jau tāds skolots cilvēks un, cik es zinu, viņu šī kulta būšana varen interesē.”

Envīns, to dzirdēdams, ātri piecēlās kājās un devās izejas virzienā. Amerija, sajuzdama nepatikšanas, skrēja viņam pakaļ un noķēra straujo meža iemītnieku pie pašām durvīm.

„Pagaidi, neej pie priestera!” viņa iesaucās.

„A ko tad man darīt?” Envīns viņai atrūca.

„Nu, bet pagaidi vismaz pārējos.”

„Tu man atgādini kādu mūku,” Hordaness pievērsās Envīnam, „viņš arī bija dedzīgs un straujš ... līdz viņa dvēseli aprija ļaunums.”

Hordanesa morāle nomierināja meža elfu un tas vairs tā nerāvās uz dienamu viens pats. Starp ceļotājiem uzsākās strīds – kurš būtu vislabākais kandidāts sarunai ar priesteri. Visiem bija aizdomas, ka noslēpumainais kults ir kaut kā saistīts ar Vernonas spiegiem un tāpēc sarunai ar priesteri jānorit gludi un par pašu kultu jāuzzina pēc iespējas vairāk. Envīna kandidatūra tika noraidīta, jo visi ļoti labi spēja iztēloties kā Envīns ieskrien dievnamā un uzbļauj priesterim: „Saki kur ir spiegi vai arī es tevi nogalināšu!” Pagāja labs laiciņš, bet nevienam tā arī netika uzticēta runātāja loma. Gan jau uz vietas redzēs kā labāk – visi nosprieda un devās uz baznīcu.

„Sveicināti svešinieki un laipni līgti mūsu jaukajā un visnotaļ mierīgajā ciemā,” priesteris Renedins viņus laipni sagaidīja.

„Vai drīkstu uzzināt, kādu dievu jūs pārstāvat?” Hordaness viņam jautāja.

„Nu, ja jums tas interesē, es pārstāvu vienīgo īsto dievu – Obadai.”

„Šī jaunā dāma gribēja jums ko teikt,” Hordaness norādīja uz Amēriju.

„Jā, mēs tikko bijām pie Heinriha un tur mums pastāstīja, ka mežā notiekoties dīvainas lietas. Ka tur kaut kāda sekta vācoties ... mēs gribētu par viņiem ko sīkāk uzzināt ..” Amērija sāka stāstīt.

„Kāpēc tas jums tā interesē?” aizdomīgi ievaicājās Renedins.

„Mēs gribētu viņus atgriezt baznīcas klēpī,” paskaidroja Meirs.

„Es uzskatu, ka viņi jau ir aizgājuši aiz tās robežas, kad ...”

„Vai tiešām jūsu ticība ir tik vāja, ka jūs nepieļaujat iespēju, ka viņus varētu atgriezt baznīcas klēpī?” Meirs turpināja.

Šis jautājums priesteri pārsteidza, bet viņš veiksmīgi noslēpa savu apjukumu: „Nē, es domāju, ka viņus vairs nekas nespēj atgriezt. Vienīgais kas ar viņiem būtu jādara ir jāiznīcina līdz pēdējam!”

„O, to mēs arī varam!” Amerija priecīgi iesaucās.

„Jūs to tiešām varat?” Renedīns vairs neslēpa savu pārsteigumu.

Inx, kurš, stāvēdams aiz muguras saviem biedriem, bija manāmi iebaudījis savu līdzpaņemto dziru, sauca: „Jā, nonesīsim, ka nebūs ko redzēt!”

„Ja jūs to paveiksiet, Obadai svētība nāks pār jums,” mācītājs atviegloti turpināja, „Kā arī, ja jūs vairāk interesē materiālas lietas ...” viņš jautājoši aplūkoja ceļotājus.

„Nē, es domāju, ka ne īpaši,” Meirs atteica.

„Lieliski, tad jūs dabūsiet Obadai svētību,” Renedīns aši nobēra, „Ejiet un iznīciniet viņus!”

„Uzredzēšanos,” noteica Inx, bet Meiram aiz muguras bija dzirdama neapmierināta murdēšana no Hordanesa un Envīna puses, ka viņi jau nu gan ar svētību vien paēduši nebūs. Visbeidzot priesteris apsolīja arī kādu mazumiņu zelta.

Amerija vēl gribēja kaut ko sīkāk izzināt par kulta būtību, bet Renedīns viņu pārtrauca: „Viņi ir necilvēki, mežoņi. Ejiet un iznīciniet viņus!’

„Labi, mēs ejam,” atbildēja Envīns kam bija apnikusi šī pļāpāšana.

„Ē, nu bet varbūt mazliet sīkāk, lūdzu – kāpēc tie cilvēki tur iet un kāpēc pievienojas viņiem?” Amerja nepadevās.

„Skatieties – viss ir vienkārši – es jums uzdevu darbu, jūs teicāt, ka varat to izdarīt un pat gribat to izdarīt, tā ka – ejiet un iznīciniet viņus un tad mēs runāsim,” priesteris sāka kļūt nemierīgs.

„Labs i’ – ejam,” atkal ierunājās Envīns, bet visi cītīgi turpināja viņš neklausīties.

„Šī dāma vienkārši vēlējās uzzināt, kas tieši ir šie te kultisti un ko viņi pielūdz,” Hordaness iesaistījās sarunā.

Visbeidzot viņiem izdevās izspiest no Renedīna, ka kults ir atkritēji no viņa draudzes un tos vada viņa tumšais māceklis, kuru viņš necieš ne acu galā.

„Tātad viņš arī kalpo Obadai?” Hordaness vaicāja.

„Nē, viņš kalpo drausmīgam tumšam dievam ...”

„Kādam?” Hordaness neatlaidās.

„kādam? Es nemaz i zināt to negribu,” priesteris attrauca. „Viņi upurē mazus bērnus!” viņš iesaucās, vēl mazliet padomājis un slepus noslaucīja pāris sviedru lāsītes uz pieres, kad redzēja, ka svešinieki viņam tomēr ir noticējuši.

„Nu tad ejam uz mežu,” kārtējo reizi iesaucās meža elfs un skrēja uz baznīcas durvju pusi, bet šoreiz pārējie viņu bija dzirdējuši un metās pakaļ, saukdami, lai viņš apdomājas jel. Visa kompānija izskrēja ārā no dievnama un redzēja, ka Envīns jau diebj uz meža pusi.

„Bet varbūt viņš tur viens pats visus izkaus,” skrienot iesmējās Amerija.

„Viņu pašu tur izkaus,” atrauca Meirs un uzsauca Envīnam: „Kur tu skrieni? Vai tev mazā darīšana vai kas?”

„Nu kā – mums taču darbs tika iedots?!” Envīns apstājies prasīja.

Meirs, tādas neapstrīdamas loģikas satriekts, steigā nevarēja atrast īstos vārdus, bet tad saņēmās un sāka savu ierasto tautas izglītošanas procesu.

„Jā, bet pirms tam ir plānošana,” viņš teica.

„Kas ir plānošana?” neizpratnes pilns meža iemītnieks viņam jautāja.

„Nu tas ir tā,” Meirs viņam skaidroja, galīgi apjucis par sava kolēģa visaptverošo nezināšanu: „vispirms aiziet un paslēpies aiz koka saskaita cik ir ļauno.”

„Jā, droši.”

„Tad saskaita cik viņiem ir ieroču.”

„Jā, labi.”

„Un tad saskaita cik mums ir ieroču, un izdomā, vai uzbrukt, vai neuzbrukt. Pie tam – tumšās lietas parasti notiek naktī un tas nozīmē, ka vislabāk mums būtu doties naktī, nevis tagad – dienas vidū.”

„Nu a ko mēs darīt pa to laiku?” Envīns noplātīja rokas.

„Atpūsimies, baudīsim dzīvi, vakarā te dejas, alus būs, meitenes būs.”

„Nu jā, bet ja mēs šovakar piedzersimies, tad nekāda iešana vairs nesanāks,” Envīns nepiekāpās.

„kas teica, ka mēs piedzersimies,” sarunā iejaucās Amerija un Hordaness.

„Es piedzeršos,” atskanēja Inxa balss.

„Nu labi, labi,” Envīns beidzot ļāva pierunāt sevi.

„Es nedomāju, ka mums vajadzētu piedzerties, mans draugs,” Hordaness Inxam aizrādīja.

„Kā ne? Vajaf!” Inx atbildēja un izvilcis no savas mugursomas jaunu pudeli, sāka to tukšot, kamēr viņi visi devās pie Heinriha, strīdoties, kur pavadīt nakti un ko darīt līdz vakaram.

Viņiem gan nesanāca sevišķi ilgi sēdēt tavernā. Amerija, redzēdama, ka viņas brālis neliek mieru pudelei, paaicināja viņu sānis un piedāvāja pastaigāties pa mežu. Envīns beidza meklēt blusas savam leopardam un arī saausījās. Abi dvīņi paskaidroja, ka uz pāris stundām izies un pameta Heinriha māju. Inx, ejot caur ciemu vēl nocēla no kādas sētas pamatīgu spaini un uz Amerijas jautājumu atbildēja, ka tas viņam esot vajadzīgs sēņošanai. Te viņi pamanīja, ka Envīns arī ir izgājis viņiem pakaļ. Aizsūtījuši meža bērnu atpakaļ, abi elfi turpināja ceļu. Tikko iegājis mežā, Inx pamanīja piepi, kas auga uz kāda daļēji nokaltuša koka. Viņš nekavējoties ķērās tai klāt un pēc nelielas raustīšanas un spārdīšanas piepe jau atradās elfa spainī.

„Man ir tāda sajūta, ka, kopš Alisija ir prom, ar tevi kaut kas noticis – tu tāds galīgi nesavākts esi palicis, uz sēnēm, meties ...es tevi vairs nepazīstu. Un kā tu uzvedies!” Amerija sāka tirdīt savu brāli, bet tas tikai atrūca kaut ko par to, ka viņš jūtoties nomākts un prasīja, vai Amerija kaut kur tuvumā nav gadījumā redzējusi mušmires. Pēc neilga brīsniņa viņam tiešām palaimējās uziet veselu puduri ar šīm sēnēm un Inx vairs savai māsai nekādu vērību nepiegrieza. Toties viņš piegrieza veselu pusspaini ar mušmirēm.

Pa to laiku Heinriha mājās pāris uzņēmīgi veči bija par kaut ko vienojušies un uzticēja bezdarbībā nīkstošajam Meiram atstiept no tuvīnās fermas maisu ar graudiem. Apjautājies, vai tur ir daudz meiteņu un saņēmis apstiprinošu atbildi Meirs devās ceļā, kamēr Hordaness cītīgi vērās sava zižļa savādajos rakstos, kas likās maināmies paši no sevis.

„ ... Un vēl, ja? Tu pēdējā laikā par daudz dzer!” Amerija turpināja borēt smadzenes Inxam.

„Jā, tiešām – Alisija mani noveda līdz nervu sabrukumam,” Inx centās no viņas atkauties.

„Bet viņa ir prom. Būtu tā ka laiks atkopties! Un ko tu taisies ar tām sēnēm darīt?”

„man ir savs plāns,” Inx smīnēdams atteica, bet iedziļināties šinī problēmā atteicās, jo bija ieraudzījis vēl kaut ko piepjveidīgu, kas auga pie tuvējā koka stumbra. Piegājis tuvāk, Inx secināja, ka tas visdrīzāk ir kādu kukaiņu darinājums un iedūra tajā zobenu, lai apskatītos vai tur iekšā gadījumā nav medus. Medus tur iekšā tiešām bija, bet tas nāca komplektā ar veselu baru drausmīgi sīcošu kukaiņu, kas uzbruka viņu mītnes postītājam.

„Aizmidzini viņus, aizmidzini viņus!” klaigāja Inx, atgaiņādamies no uzmācīgajiem un dzelošajiem insektiem. Beidzot Amerijai tas izdevās un viņas brālis, atviegloti nopūzdamies, salēja atrasto medu turpat spainī pie sēnēm. Apskatījies apkārt, Inx ieraudzīja, ka uz daudziem kokiem ir šādi teveidojumi, bet Amerija pamanīja arī ko citu un apturēja savu dedzīgo brāli, norādīdama, ka uz kokiem ir uzšņāptas īpašuma zīmes. Inx piegāja klāt vienai no zīmēm un iešņāpa tai blakus smaidīgu sejiņu un jau sāka grebt uzrakstu „Elfi valda”, bet Amerija atkal pārtrauca viņa pašdarbību un vilka Inxu atpakaļ uz ciemu.

„Es domāju, ka mums ir laiks iet atpakaļ, kamēr tu te neesi visu sazāģējis,” viņa teica.

Bija jau pusdienas laiks, kad abi elfi atgriezās Renedīnā. Tur viņi sastapa Meiru un veselu baru vīru, kas par kaut ko strīdējās. Ieraudzījuši Inxu, viņi sāka to izprašņāt par elfa pļāpūdens recepti. Inx pakasīja aiz auss un teica, ka tur vajadzīgs viens makten sarežģīts aparāts, kuru uztaisīt nemas nebūs tik viegli. Cieminieki gan neatlaidās un visbeidzot ar Inxu priekšgalā apstaigāja visu Renedīnu, vākdami vajadzīgās detaļas. Pēc tam Inx ilgi kaut ko meistaroja, sēdēdams pie Heinriha uz grīdas, pats neticēdams, ka kaut kas tur galā sanāks. Varbūt tas bija dieva pirksts, varbūt – vienkārša veiksme, bet Inxa aparāts tiešām darbojās!

„kur ir Envīns?” pēkšņi iejautājās Amerija. Meirs tikai paraustīja plecus un atkal pievērsās Mārai – meitenei, kuru viņš bija iepazinis fermā, no kurienes viņam bija jāatnes maiss ar graudiem, kas tagad tika likts lietā, lai radītu Inxa brīnišķīgo dziru.

* * *

Envīns zagās arvien tuvāk zaļganpelēkā apmetnī tērptajam stāvam, kas ar savu sirpīti šķibīja kādu krūmu nepilnus desmit metrus no meža elfa un viņa leoparda. Apsvēris visas iespējas, Envīrs izšķīrās par labu sarunai un noņēma roku no zobena roktura.

Svešinieks salēcās, kad viņam aiz muguras pēkšņi atskanēja balss” „Sveiks, vecais!”, bet viņš tomēr saņēma sevi rokās un mierīgi pagriezās, lai satiktos aci pret aci ar skujām apbirušu meža elfu, kas centās draudzīgi smaidīt, atiezis savus dzeltenos zobus. Svešais paskaidroja Envīnam, ka viņš ir tāds pats vienkāršs meža iemītnieks kā pats elfs un, kad Envīns turpināja plosīt viņu ar savu skatienu, nervozi pamīņājās un pastāstīja, ka vācot šos te visai noderīgos zaļumus sava skolotāja uzdevumā.

„Skolotāja, ja?” Envīns painteresējās.

„Ē... Kefko, ja esat par tādu dzirdējis,” svešais nedroši turpināja, bet tad kaut ko atcerējās un prasīja meža elfam par viņa ticību.

„Es? Es nekam netic. Es nāku no meža,” Envīns viņam cītīgi skaidroja.

„No meža ... bet vai tu zini, kas ir radījis šo mežu, ko tu sauc par savām mājām?” svešais painteresējās.

„Ne-e.”

„Nu tad tagad tu zini – mežu ir radījis Obadai,” svešais bija atguvies un tagad runāja ar pārliecību savā balsī. Envīns vēlējās vēl kaut ko uzzināt, bet svešais jau aicināja meža elfu doties kopā ar viņu dziļāk mežā un viņi abi pazuda brikšņos aizvien attālinādamies no Renedīnas.

* * *

Atpakaļ ciemā aparāts darbojās ar pilnu jaudu un vesels bars sēdēja tam apkārt, veroties tajā kā brīnumā. Inx bija pamanījies kaut kur dabūt arī ievārījumu un iejauca to spainī ar medu, mušmirēm un piepi, sasmalcināja un samaisīja izveidojušos kokteili, dungodams pie sevis kādu vienkāršu meldiņu. Te pie Heinriha ienāca Hordaness, uzmeta skatienu Inxa spainim un izzvejoja no tā kādu vaboli, ko Inx pirms tam nebija tur pamanījis.

„Ooo, Piramius Sellar, ļoti garšīgi,” nomurmināja burvis un ar gardu muti kraukšķinādams notiesāja vaboli.

Tajā brīdī Meirs, izmantodams savas maģiskās spējas, radīja sīku ilūziju un Inxa kokteilis pārvērtās par ņudzošu tārpu kaudzi.

„Es esmu radījis dzīvību!” iesaucās Inx, bet Hordaness atklāja ilūziju, pabakstīdams spaiņa saturu ar pirkstu.

Viņu darbošanos pārtrauca durvis, kas čīkstēdamas atvērās un pa tām ienāca Ruans. Pasūtījis sev pusdienas, viņš apsēdās pie sola un nelikās ne zinis par Inxa izdarībām blakus istabā.

„Vai spoki ir maģiski?” Māra pārtrauca Meiru, kurš viņai stāstīja par saviem ceļojumiem un maģiju.

„Nu laikam jau, bet es nevienu spoku vēl neesmu redzējis,” Meirs atteica.

„Ejam, es tev vienu parādīšu,” Māra jautri iesaucās un vedināja savu jauno draugu uz durvju pusi. Viņiem vēl piebiedrojās Amerija. Hordaness, izdzirdis viņus runājam par spokiem, arī gribēja par katru cenu doties viņiem līdzi un bija ar mieru palikt pie Heinriha tikai, kad pārējie bija apsolījušies nekādā gadījumā nenodarīt spokam pāri.

 13. Taisnība uzvar

„Nu, lūk,” Māra teica, kad visi trīs bija sasnieguši kapsētu, „viņš gan parādās tikai pa naktīm, bet ja mēs viņu pakaitinātu, es domāju, ka gan jau viņš izlīdīs arī tagad.”

„Ēēē ... vai tas tiešām ir nepieciešams,” Meirs sāka šaubīties un uzsāka savu lekciju par mirušo miega traucēšanas barbarismu. Māra viņa vārdus laida gar ausīm un izvilkusi no brikšņiem kādu galvaskausu, paspēra to uz Meira pusi. Amerija, to redzēdama, joza prom uz tuvāko krūmu pusi un arī Māra ievilka draugu tuvējā krūmājā, kad no mauzoleja atskanēja žēli vaidi. No savas paslēptuves Meirs redzēja, ka no mauzoleja izslīd gaisīgs stāvs un mēģina pacelt savu apgānīto galvaskausu. Diemžēl parādības ēteriskie pirksti izgāja galvaskausam cauri un tas tikai vēl vairāk to saskumdināja. Pēc kāda laiciņa spoks, samierinājies ar savu nespēcību, pazuda atpakaļ mauzolejā. Meirs bija sašutis par šādu acīmredzamu barbarismu un solījās pienācīgi apbedīt galvaskausu svētā zemē tikko viņam radīsies laiks.

Tikmēr ciemā, Ruans, vairs nespēdams izturēt neciešamo smaku, kas nāca no blakus istabas, bija uzgājis Inxu, aizrautīgi vērojot savu aparātu.

Kad atgriezās Meirs, pie katras rokas vezdams pa meitenei, viņš atrada Inxu vēl joprojām strīdamies ar jauno inkvizitoru par Inxa pašdarbības likumību. Visbeidzot Ruans vienojās, ka Inx ņems savu aparātu līdzi, aizejot no šī ciema ne vēlāk kā pēc nedēļas. Kad inkvizitors bija pametis Heinriha telpas, Inx atkal pievērsās savai nodarbei – vērot pilītes, kas krita aparātam apakšā paliktajā traukā.

Tuvojās vakars un pie Heinriha saradās aizvien vairāk tautas. Sākās vispārēja jautrība ar visām tādās reizēs parastajām izdarībām – dziedāšanu, dejām un dzerstīšanos. Visiem bija jautri. Kaut kad vakara gaitā no meža atgriezās arī Envīns, bet neviens nelikās gar viņu zinis. Meirs bija aizņemts ar māru, šļaugano Inxu Amerija, nepārtraukti lamādamās, pašlaik stiepa uz nomaļu istabu, kuru Heinrihs bija ierādījis pagurušu viesu noguldīšanai, bet Hordaness bija samierinājies ar sava apmetņa trūkumu un kopā ar citiem ciematiņa iedzīvotājiem griezās riņķa dejā kaut kur pagalmā, galīgi aizmirsis par savu nekromanta inidžu. Meirs, izmantodams brīdi, kad bija palicis viens, cīņā par taisnību iznīcināja Inxa konstruēto aparātu, kas sarūgtināja ne vienu vien ciema dvēseli un tikai tad atgriezās pie savas Māras.

* * *

Šis rīts bija viens no Inxa grūtākajiem. Viņš ar sāpošu galvu pamodās sasmakušā telpā, kuru pildīja viņa sviedraino blakusgulētāju izgarojumi. Bet pats ļaunākais bija tas, ka viņš vairs nekur nevarēja atrast savu spaini ar sēnēm, kuru Amerija bija viņam atņēmusi, kad viņš vakarnakt bija papildinājis tā saturu ar savām pussagremotajām vakariņam. Secinājis, ka ir pirmais pamodušais cilvēks visā mājā, Inx palīdzēja sevi apkopt ar alu no Heinriha krājumiem. Pēc kāda brīža viņu tur atklāja Amerija un bruka virsū savam brālim par to, ka viņš jau atkal dzerstās. Drīz cits pēc cita pamodās arī pārējie svētku dalībnieki un tika atrasts arī Inxa sēņu spainis, kura smaka pārspēja pat to, kas nāca no spirta brūža blakus istabā.

Envins beidzot tika uzklausīts un visi viņa biedri uzzināja, ka meža elfs vakar bija uzgājis sektantus un varētu pārējos bez problēmām aizvest līdz viņu ciemam mežā. Atļāvuši Inxam vēl mazliet atgūties, visi sakravāja savas mantas un, Renedīna mācekļa skubināti, devās mežā, Envīna norādītajā virzienā.

Ceļojums bija ilgs, un bija jau krietni pāri pudienlaikam, kad mūsu varoņi sasniedza meža apmetni, kur vakar Envīns bija ticies ar priesteri Kefko. Ceļotāji pagaidīja, kamēr beidzas mežinieku rituāls ap ugunskuru apmetnes vidū un tika ieaicināti alā, kur mājoja kultistu vadonis, no kura elfi lēnām uzzināja viņa domas par to, kas te apkārtnē patiesībā ir noticies.

Kefko stāstīja, ka pirms kāda laiciņa viņa bijušais vecākais – Renedīns ir pārdevies de Pjūsa inkvizīcijai un atmetis savu ticību Obadai. Viņš, kefko, būdams vēl joprojām uzticīgs savam dievam, ir pametis ciemu kopā ar saviem sekotājiem, kuru pulciņš aug, ciema iedzīvotājiem uzzinot patiesību par savu bijušo vadoni, un tagad dzīvo te – meža patvērumā.

Amerija viņam prasīja par spiegiem un Kefko atbildēja, ka te droši vien pie vainas būs pats Renedīns un viņa jaunie mācekļi, ko neviena cita viņam zināma inkvizīcijas kalpa te tuvumā neesot. Kad viņam jautāja par Ruanu, Kefko atteica, ka nekad neesot par tādu dzirdējis un visi nosprieda, ka viņš visticamāk ir te tikai īslaicīgi apmeties, lai pildītu kādu nenozīmīgu uzdevumu.

Inx, kas bija izlēmis neiet alā kopā ar pārējiem, baudīja svaigo āra gaisu pie alas ieejas, kad viņam garām uz Renedīnas pusi aizsteidzās kāds pelēkā mantijā ģērbies stāvs. Kad viņš par to pastāstīja saviem biedriem, Meirs uzreiz izteica domu, ka tas varēja būt tikai mācītāja spiegs un ieteica dzīties viņam pakaļ. Pēc kādu stundu ilgušas skriešanas pa mežu, viņi tomēr atmeta cerības notvert spiegu, kurš acīmredzot pazina šo biezokni daudz labāk par viņiem pašiem un iekārtojās nakšņošanai pie kādas meža takas. Tuvumā elfi uzgāja arī kādas lamatas – nomaskēti bedri, kuras apakšā bija sadzīti noasināti mieti. Pa nakti Hordanesa krauklis pamodināja savu saimnieku un tas dzirdēja raupjas balsis, kas nāca no viņu atklātajām lamatām – laikam bija atgriezušies to uzstādītāji un bija visai neapmierināti, par to, ka tās ir rukšas. Izlēmis neiejaukties citu darīšanās, Hordaness devās atpakaļ pie miera, vēl jo vairāk tāpēc, ka balss tembrs atļāva pieskaitīt to īpašniekus milžu dzimtai, kuras pārstāvjus ceļinieki bija gandrīs satikuši vakar, ejot uz kultistu apmetni.

Nākošajā rītā mūsu varoņi turpināja virzīties cauri mežam, līdz sasniedza apstrādātos laukus ap Renedīnu. Pēc īsas apspriedes, visi nolēma, ka visgudrākais būtu pagaidīt tumsas iestāšanos un rīkoties tās aizsegā. Iekārtojušies mežmalā viņi gaidīja. Ap vakarpusi, Inxievēroja, ka pāri laukam uz viņu pusi nāk viens no Renedīna mācekļiem. Visi elfi un Meirs paslēpās cik labi vien varēja, bet māceklis nāca aizvien tuvāk, metodiski pārbaudīdams mežmalu. Viņš jau bija pagājis garām Envīnam, kad Hordaness ievēroja, ka meža elfs ar savu leopardu pielavās jaunajam priesterim no muguras. Renedīna māceklis pamanīja savu sekotāju un metās bēgt, bet viņu gandrīz vienlaicīgi sasniedza Inxa bulta un Meira maģiskais šāviņš.

Grupas vidū izcēlās strīds, vai tas bija nepieciešams, jo tagad Rendīns zina par viņu tuvošanos. Strīds sākās ar savstarpējiem apvainojumiem, bet lēnām pārauga draudos un visi sāka atcerēties pagātnes grēkus. Hordaness pat sāka vicināties ar savu zizli, bet Inx pārtrauca viņa neprāta uzliesmojumu, uzmaucot burvim galvā milzu pūpēdi, ko bija pirms kāda laiciņa atradis mežā un domāja pievienot savam nāvīgajam sēņu un kā-tik-vēl-ne maisījumam. Envīns ar abām rokām to pārspridzināja un apkārtne ietinās necauredzamā sporu mākonī. No tā šķaudīdams iznāca Hordaness un šķavas vairs neļāva viņam pielietot savus maģiskos spēkus. Pamazām visi nomierinājās un turpināja gaidīt nakti.

Un nakts atnāca. Nemanāmi kā ēna Envīns, Inx, Amerija, Hordaness un Meirs iezagās ciemā un nonāca pie baznīcas. Dievnama kāpnes bija aplietas ar dīvainu saglumējušu šķīdumu, kurā šur tur bija manāmas sēņu paliekas. Inx atcerējās, ka viņš taču pagājušonakt bija joka pēc uzgāzis uz tām daļu sava maisījuma un kopā ar Envīnu un Hordanesu, uzmanīgi pārkāpis pāri nodevīgajam slidenajam posmam, sāka gāzt ārā aizbultētās baznīcas durvis. Meirs un Amerija stāvēja tā patālāk, bet arī viņi pamanīja atvērušos logu mazliet par vēlu. Visiem trīs vārtu šturmētājiem no augšējā loga uzgāzās smirdīga šķidruma šalts. Hordaness un Envīns vēl paspēja kaut kādīgi izvairīties, bet Inx tika apšļākts no galvas līdz kājām.

Kamēr Amerija pie akas tīrīja savu brāli, Envīns ar Hordanesu turpināja gāzt ārā durvis, bet tagad viņus piesedza Meirs, ik pa laikam raidīdams maģskos šāviņus uz logā redzamajiem baznīcas aizstāvjiem. Atlikušajam Renedīna māceklim pat nepaveicās tik tālu, ka viņš, dabūjis galvā maģisko šābiņu, izvēlās pa logu un nokrita uz akmens klona, kur viņu sagaidīja Envīna zobens.

Durvis neturējās ilgi un drīz vien Envīns ar Hordanesu jau skrēja baznīcā iekšā, bet sevišķi tālu netika. Priesteris Renedīns bija iebarikādējies pie altāra, telpas tālākajā stūrī un tikko Envīns parādijās durvju ailē, nolādēja viņu. Envīns tikai nosmējās par priestera lāstiem un pacēla loku šaušanai, bet loks dīvainā kārtā pārlūza. Hordaness pa to laiku sūtīja savu kraukli, lai tas izknābj inkvizīcijas izlūkm acis, bet Meirs, paslēpies aiz durvīm, bombardēja priestera slēpni ar maģiskajiem šāviņiem.

Envīns, redzēdams, ka loks ir kļuvis nederīgs, pasauca savu uzticamo leopardu un skrēja tuvcīņā, bet viņa kāja aizķērās aiz līdzenas vietas un meža elfs nostiepās uz baznīcas klona. Uzticamais leoparda pa to laiku laiski nožāvājās un lēnām tipināja uz dievnama pusi, paskatīties ko tieši viņa saimniekam atkal savajadzējies. Hordaness caur savu kraukli uzlaida Renedīnam kādu sevišķ nepatīkamu tumšo burvestīnu, bet priesteris, par atbildi paralizēja viņu. Meiram sāka izbeigities maģiskie šāviņi, bet baznīcai jau tuvojās arī Amerija un daudzmaz notīrīts Inx ar savu pumu. Abi elfi ieskatījās pa durvju aili tieši tajā brīdī, kad Envīns bija sasniedzis Renedīna slēpni. Elfs zvēla priesterim ar savu zobenu, bet tas noslīdēja gar Renedīna bruņām. Mežinieks jau atvēzējās nākošajam ciritenam, bet priesteris to satvēra aiz rokas un pārējie uzbrucēji redzēja kā spēcīgs ārdošās maģijas lādiņš burtiski sarauj mežā elfu gabalos. Ticis galā ar Envīnu, Renedīns, manāmi noguris pēc tik spēcīgas maģijas lietošanas, sāka atgaiņāties no kraukļa, kas jau atkal bija uzlādējies ar Hordanesa burvestībām. Jā, Hordaness bija atguvies un pašlaik nodarbojās ar priestera spēka izsūkšanu, kad viņam uzbruka Envīna leopards, kurš, nokļuvis visam tam haosam pa vidu un pie tam vēl zaudējis savu saimnieku, bruka virsū viesim, kas pagadījās tam ceļā.

Renedīns, spēku izsīkumā nokrita sēdus un, atbalstījies pret altāri, vēl mēģināja kaut ko izdarīt, bet spēku pārsvars nebija viņam par labu.

„Es padodos!” viņš iesaucās un Inxa bulta caursita Renedīna krūšu bruņas, izbeigdama priestera gaitas šajā pasaulē.

Meirs, redzēdams, ka priesteris ir beigts, tika garām trakojošajam leopardam un sāka pārmeklēt Renedīna mantas, cerēdams atrast kādu maģisku lietiņu. Viņš neredzēja kā Envīna leopards metās tam virsū no mugurpuses. Toties to redzēja Amerija un mēģināja mežonīgo dzīvnieku aizmidzināt. Tā vietā viņai izdevās aizmidzināt Meiru, bet nu leopards uzbruka Amerijai. Kad Inx ar savas pumas palīdzību beidzot tika galā ar leopardu, viņš ieraudzīja, ka ir vienīgais, kas vēl spēj nostāvēt uz savām kājām. Piegājis pie guļošā Meira, elfs apskatījās ko īsti Alisijas brālis bija savācis no kritušā priestera. Inxam izdevās atrast pāris mazas pudelītes ar dīvainu šķīdumu. Tā kā viņš vēl joprojām juta spēcīgas slāpes, Inx iztukšoja vienu no pudelītēm. O, jā – tā tik bija manta! Inx uzreiz jutās labāk un pat galvassāpes pārgāja. Nodomājis, ka otrā pudelītē nevarētu būt nekas sliktāks, elfs iztukšoja arī to. Tagad viņš jutās ne tikai atspirdzis, bet arī tik viegls! Likās, ka atliek tikai palēkties un viņš varētu lidot. Inx to arī izmēģināja un atklājās, ka viņš tiešām var lidot.

Hordaness atjēdzās vienlaicīgi ar Meiru. Redzēdams postažu sev apkārt, Meirs ķērās pie Amerijas ārstēšanas ar pie altāra atrastajām dziednieciskajām dzirām, kamēr Hordaness pievērsa uzmanību izsaucieniem, kaut kur pie baznīcas lielās zāles griestiem. Tur viņš ieraudzīja Inxu, kurš baudīja brīvā lidojuma priekus. Neiztrūkstošais alkohols elfa ķermenī laikam bija reaģējis ar burvju dzērieniem un Inx uz mirkli bija zaudējis pēdējās saprāta paliekas. Viņš sāka ķircināt Meiru un noveda viņu bezmaz vai līdz nervu sabrukumam.

Atspirgusi no dziednieciskās maģijas, Amerija uzsauca savam nepaklausīgajam brālim, lai tas beidz muļķoties un laižas lejā, bet Inx par viņu tikai pasmējās un planējot pāris metru virs pārējo galvām, izvilka no mugursomas kārtējo šņabja pudeli un demonstratīvi sāka to tukšot.

„Kas te notiek?!” atskanēja balss no durvju puses un tajās parādījās Ruans. Sapratis, kas te notiek, inkvizitors pagriezās un metās bēgt, bet paslīdēja uz, uz kāpnēm izlietā Inxa maisījuma un noripoja pa tām lejā. Liecinieks, un, vēl jo vairāk – liecinieks inkvizitors, viņiem nebija vajadzīgs un visi metās viņam pakaļ. Pa īsāko ceļu uz mežu pirmais skrēja Ruans, viņam pakaļa lidoja Inx, mēģinādams aizsniegt inkvizitoru ar savu zobenu, un viņam sekoja pārējie. Ruanam tomēr izdevās aizbēgt, jo viņa dzenātāji bija noguruši un vēl joprojām strīdējās savā starpā par Inxam piemērojamo sodu.

Savākuši no baznīcas visu daudzmaz vērtīgo, ieskaitot pāris maģisko rakstu ruļļus, Renedīnu dzimtas svētās bruņas un mācītāja burvju apmetni, ceļotāji pameta ciemu, uzsējuši savu guvumu Hordanesa ēzelīša mugurā. Visi uzskatīja, ka labi būtu pavēstīt kultistiem, ka tagad viņi var bez bažām atgriezties Renedīnā un tā arī tika izdarīts. Ciemā gan mūsu varoņi vairs neiegriezās, bet pa taisno devās atpakaļ uz Liamnumnu, ar vēstīm par uzveiktajiem izlūkiem. Un tā nebija nekāda prieka vēsts priekš Meliasa – atbildīgā par elfu pilsētas drošību, jo, ja jau ar šo lietu nodarbojās tik spējīgs vīrs kā priesteris renedīns, tas nozīmēja, ka Vernona ir nopietni ieinteresēta kaur ko dabūt no Liamnumnas ... bet ko?!

„Liamnumna taču ir tikai parasta pilsēta,” Meliass domāja, stāvēdams uz kokā iekārtās platformas savā mājā un raudzīdamies uz viņam apakšā plaukstošo elfu pilsētu, „varbūt de Pjūss grib parādīt citām Vernonas pilsētām, kas notiek ar tiem, kas atsakās no viņa virspavēlniecības? Bet nē – Vernonai taču ir arī svarīgākas lietas par ko uztraukties ... būs jāpaprasa Frentikam – viņš taču pameta galvaspilsētu tūlīt pēc tam, kad de Pjūss nāca pie varas. Varbūt viņš zinās ko vairāk ...”

* * *

Mežmalā, Renedīnas kapsētā, blakus Čufa kapam tagad bija parādījies vēlviens kapakmens, uz kura bija lasāms, ka „Te guļ svešinieks elfs. Darījis daudz laba ciemam viņš ira.” Kaps lēnām apauga ar zāli un neviens vairs netraucēja Envīnam, kurš nu bija atradis mieru zemes klēpī.

Turpinājums sekos