Aprunājies ar elfiem, Inx dabūja atļauju palikt fortā pa nakti, bet tā abiem ceļotājiem neiznāca nekāda mierīgā, jo kāds apsviedīgs tirgotājs – Erends piedāvāja abiem elfiem vienu ļoti izdevīgu darbiņu ...

Un tā nu nakts vidū abi dvīņi tupēja krūmos tuvu pie kāda ar mazām, sarkanām odziņām pilna krūma, gaidot zeltainos sikspārņus, kam šīs odziņas it kā varen garšojot. Un tiešām – drīz arī viens no šiem Erendu tik interesējošiem lidoņiem ieradās uz savu nakts maltīti. Inx steidzīgi meta tam virsū tirgotāja doto tīklu, kas gandrīz ideāli netrāpīja sikspārnim un iepinās krūmos, kuros abi mednieki slēpās. Arī turpmākās medības bija tik pat veiksmīgas. Elfi jau gandrīz atmeta visam ar roku, kad krūmā ielaidās vēl divi, mazāki, zeltainie sikspārnīši. Inx, pilns cerību, meta tiem virsū daudz cietušo tīklu, bet netrāpīja. Dusmās iebļaudamies, viņš svieda abiem sikspārnīšiem ar vienu no Erenda dotajiem krātiņiem. Pasmagais krātiņš notrieca vienu no abiem lidoņiem, bet otrs pazuda nakts tumsā. Apdullušais sikspārnis tika izvilkts no krātiņa apakšas un veiksmīgi iebāzts pašā krātiņā. Kopā ar vēl vienu pelēko sikspārni, kas pirms neilga laiciņa bija iepinies Amerijas garajos matos, elfi atgriezās priekšpostenī. Viņi bija tik priecīgi, ka tūliņ pat uzmodināja tirgotāju, saņēma atlīdzību un iegādājās divus litrus spirtotā dzēriena, kas stāvēja vienā no Erenda ratiem. Kārtīgi nosvinējuši veiksmīgās medības, Inx un Amerija devās pie miera.

* * *

Kaut kas kratīja Inxu aiz pleciem. Ar grūtībām atdarījis vienu aci, viņš nomurmināja pāris ne sevišķi pieklājīgas frāzes un saķēra savu sāpošo galvu. Elfs, kas bija viņu pamodinājis, pastāstīja, ka Killians – forta vecākais virsnieks gribot ar viņu parunāt. Ejot pāri centrālajam laukumam, Inx ievēroja, ka viens elfs saviebies tīra manekenu, ko kāds nelietis bija pa nakti pamatīgi apgānījis. Nevēlēdamies atcerēties, vai viņam ir ar to visu kāda saistība, Inx gāja uz galvenās ēkas pusi, bet viņam pretī jau nāca pats virsnieks, kurš gribēja pārliecināties par viņa spējām. Kā par brīnumu, neskatoties uz savām viegli drebošajām rokām un džinkstoņu galvā, Inx parādīja sevi, ja ne no labākās puses, tad vismaz neizgāzās.

Situācija, kā Killians viņam paskaidroja, bija vienkārša – mežā uz rietumiem no forta ir parādījušies goblinveidīgi radījumi – tautā saukti arī par utulāčiem. Tā kā daļa forta kareivju pašlaik atrodas vai nu ceļā uz Liamnumnu, vai arī steidzīgā izsaukumā uz ziemeļos esošo fortu, kur it kā ir manīti Vernonas izlūki, viņam pašlaik nav neviena, ko sūtīt, lai pārliecinātos, par baumu patiesumu. Kaut gan, daudz ticamāk, Killians vienkārši negribēja riskēt ar saviem vīriem. Atcerēdamies savu iepriekšējo pieredzi ar utulāčiem – govju zagļiem, Inx pasmaidīja un teica, ka ar lielāko prieku palīdzēs saviem ciltsbrāļiem.

Un tā, mazliet vēlāk, no forta uz rietumiem devās izlūku grupiņa – Inx, pantera, Amerija un trīs Liamnumnas elfi. Ap pusdienlaiku, viņiem izdevās, sekojot labi saskatāmām (utulāči nav nekādas pūciņas) pēdām, atrast kādu aizdomīgu alu. Palielā laukumā ap to koki bija nocirsti un pie ieejas vēl plēnēja ugunskurs. Lai arī alā bija tumšs, tas nebija šķērslis elfu jūtīgajām ausīm un izlūki ievēroja, ka tūlīt aiz ieejas pavīd koka barikādes. Inx, pēc dabas būdams rīcības cilvēks, emm ... rīcības elfs, iestūķēja Erenda dziras pudelē lupatu, aizdedzināja to un iemeta alā. Koka konstrukcijas acīmredzot aizdegās un no alas sāka vīties ārā dūmu strūkliņa. Drīz vien izlūki ievēroja, ka alā notiek kāda rosība un vēl vēlāk visi elfi saprata, ka utulāčiem ir veiksmīgi izdevies noslāpēt liesmas. Tā kā Inxam bija žēl vēl vienas spirtotā pudeles, sākās strīds ko darīt tālāk. Neveiklo brīdi pēkšņi pārtrauca varens rēciens no aizmugurē esošās biežņas un no tās, krūmus laužot, izdipināja kādi pieci, seši utulāči. Visi neradījumi, sekodami savam vadonim, metās virsū elfiem, kuri paspēja izšaut tikai pāris bultas, līdz tos sasniedza un gandrīz iemīcija zemē varenais uzbrukuma vilnis. Viens no izlūkiem uzreiz tika notriekts no kājām un pārējiem nebūt neklājās vieglāk. Kurš īsti izsaucās „Bēgam!”, neviens tā arī vēlāk neatzinās, bet visi bija vienisprātis, ka tā tobrīd bija vienīgā pareizā rīcība. Utulāči viņiem pakaļ nedzinās, bet līksmoja par savu vieglo uzvaru un Inx atkāpdamies viņus vēl nolamāja goblinu mēlē, kuru bija apguvis savos klejojumos. Kāds laikam apvainojās, jo bēgošajā Inxā iedūrās labi tēmēta bulta, kam sekoja vēl skaļākas gaviles no utulāču puses.

Vakarā pa nocietinājuma vārtiem iesteberēja pamatīgi cietusi grupiņa, nesdama sev līdzi vienu no izlūkiem, kuru no drošas nāves bija glābusi tikai Amerijas dziednieces prasme.

Inx vārgi paziņoja, ka baumas ir apstiprinājušās – mežā IR utulāči un viņam būtu vajadzīgi vēl vismaz desmit strēlnieku, kā arī liels daudzums alķīmiķu uguns, lai tos patriektu.

* * *

Vēl nebija aususi saule, kad neizgulējušais Inc atkal tika pierauts kājās un, būdams vislielākais utulāču speciālists, nostādīts 20 elfu lielas vienības priekšgalā.

Klusi kā ēnas, elfi nenovēršami tuvojās utulāču midzenim, atrada alu, pa kuru vakar neradījumi bija tikuši izlūkiem aizmugurē, aizbarikādēja to un drīz vien sasniedza arī galveno ieeju midzenī. Neiztika arī bez starpgadījumiem – viltīgie goblinoīdi tuvākajā apkārtnē bija izvietojuši daudzas lamatas, dažas no kurām tika pamanītas mazliet par vēlu, viens no elfiem dīvainā kārtā nojaucās no koka, kurā Inx tam bija licis uzrāpties, bet visbeidzot elfi bija pilnībā ielenkuši alas ieeju. Un tieši laikā, jo no tās, bezmaz vēl rīta čībiņās, ikdienišķā gaitā izčāpoja miegains utulācis. Lai nu ko, bet 20 uz sevi notēmētus lokus viņš nebija paredzējis ieraudzīt. Inxam, pateicoties savām goblinu valodas zināšanām, izdevās noskaidrot šo to par utulāču spēkiem, bet tad spalvainais rīta pastaigu cienītājs izšķīrās par īsu skrējienu atpakaļ alā. Viņā gan iedūrās trīs bultas, bet lai nogāztu spēcīgo radījumu, ar to vien nepietika. Pakaļa bēglim tika iemesta degmaisījuma pudele, kas izšķīda pret koka barikādēm dziļāk alā un aizdedzināja tās. Tikai tagad Inx saprata, ka pateicoties viņa kareivju neveiksmīgajam izkārtojumam, tie visdrīzāk nošaus cits citu nevis uzbrūkošos utulāčus, bet bija jau par vēlu. No dūmojošās alas viņiem virsū jau skrēja vesels bars ar pinkainajiem radījumiem.

Elfi, pēc Inxa pavēles, notēmēja un izšāva uz utulāču vadoni, kurš vienā mirklī palika par daudzām bultām bagātāks un sabruka zemē. Viņa ciltsbrāļi, redzēdami sava priekšnieka pēkšņo nāvi, izlēma atkāpties atpakaļ alā, no kuras vairs neviens nemēģināja izbēgt.

Pagaidījuši, kamēr beidz degt koka konstrukcijas alā, elfi devās tajā iekšā, bet atrada tikai divus pārogļojušos utulāčus. Pēc tālākas izpētes tika atrasta arī viltīgi noslēpta, bet diemžēl jau iztīrīta mantnīca un šādi tādi dārgumiņi vadoņa istabā, kurus veikli piesavinājās Inx. Turpinot pētīt alu, atklājās arī šaura eja, kas noveda elfus uz mazas smilšu sērītes, gar kuru skalojās strauja pazemes upe. Smiltīs bija skaidri redzams, ka kāds ir ūdenī stūmis kaut ko smagu, visdrīzāk jau pāris plostus vai laivas. Bija vien jācer, ka utulāči jaunai migai centīsies izvēlēties kādu mierīgāku vietu.

Priecādamies par utulāčiem atņemto laupījumu, abi dvīņi un pantera devās atpakaļ Gavalerienas virzienā – vēlme iesaistīties Liamnumnas un de Pjūsa konfliktā nebija ne Inxam ne arī Amerijai, kura gandrīz vienmēr domāja tāpat kā viņas brālis.

 8. Mainīgā veiksme

Rīta saule iespīdēja vecā zvejnieka sejā un, aizsedzis to ar roku, viņš ieinteresēts turpināja vērot dīvaino laivu, kas jau labu laiciņu mēģināja atrast kādu brīvāku vietu pārpildītajā Gavalerienas piestātnē. Beidzot tas izdevās un no laivas krastā izkāpa tumšā mantijā ģērbies stāvs, kam sekoja nožēlojama paskata ēzelītis ar tam uz muguras uzsietu otru ceļotāju un viņa mantu kaudzi, bet gājienu noslēdza divi, ar varenām vālēm bruņoti, noauguši vīri.

Hordaness piemiegtām acīm novērtēja situāciju un apprasījis vietējo tautu, par tuvākā tempļa atrašanās vietu, viņš nonāca kādā laukumā, kur turpināja savu aptauju. Aptaujas objekts, izdzirdējis, ka burvim vajag izārstēt savu slimo draugu, nekavējoties sāka uzmākties Hordanesam, cenšoties pārdot viņam kādu no savām brīnumdzirām. Kad beidzot magam izdevās tikt vaļā no uzmācīgā ielu tirgoņa, viņa garastāvoklis bija galīgi samaitāts. Tas nepalika gaišāks, kad burvis ievēroja laukumam visapkārt esošos tempļus, ko pirmīt nebija pamanījis. Kāds izpalīdzīgs pilsētnieks norādīja, ka ne velti šo vietu sauc par tūkstoš dievu laukumu.

„Šī būs pirmā vieta, kurai pāri ies mana dzīvo miroņu armija!” Hordaness saērcināts nobļāvās un iegāja vienā no tempļiem.

Korelona priesteri izrādījās saprotoši un izpalīdzīgi. Par attiecīgu samaksu viņi pastāstīja burvim lietas būtību. No Čufa, pēc viņu teiktā, kāds esot izsūcis gandrīz visu dzīvības spēku, dvēseli, ja tā var izteikties.

„Jā, protams”, viņi atbildēja uz Hordanesa jautājumu „protams, ka ir iespējams atgriezt tavā draugā viņa dvēseli, bet būtne, kas pašlaik staigā ar to apkārt, diez’ vai gribēs šķirties no savas jauniegūtās dvēseles.”

Par vēl vienu čupiņu ar zelta monētām priesteri nosolījās noteikt šīs būtnes atrašanās vietu. Iekārtojis Čufu tempļa stūrī, kur bija vismazākais risks kādam pret viņu nejauši aizķerties un paklupt, Hordaness ar saviem pavadoņiem pameta templi, lai realizētu vēl vienu no saviem plāniem, kurus viņa apgarotās (visdrīzāk jau formalīna un ētera apgarotās) smadzenes ražoja lielā daudzumā un nepārtraukti.

Noīrējis sev istabiņu vienā no Gavalerienas pārpildītajiem viesu namiem un savācis pa tempļiem, kas veltīti tumšajiem dieviem, visu rituālam nepieciešamo, Hordaness iegrima meditācijā, kas noveda viņa apziņu astrālajā telpā, kur pēc kāda laiciņa burvim izdevās nodibināt kontaktu ar kādu viņam pašam tik ļoti līdzīgu būtni. Pagāja vēl pāris stundas un kaut kas sāka sisties pret maga istabas logu. Atvēris to, Hordaness sveicināja savu jauno familiāru.

„Es tevi saukšu par ... KRAUKLI!!!!’ viņš svinīgā balsī paziņoja un krauklis uzlaidās uz pleca savam saimniekam, izmanīdamies to mazliet nošmucēt, tā parādot savu attieksmi pret pavēlnieka patosu. Saniknots, Hordaness lika krauklim izmazgāt savu mantiju, bet tad, saprazdams situācijas absurdumu, iedeva viņam trīs zelta gabalus – divus katrā ķetnā un vienu – knābī un pavēlēja tam nopirkt jaunu mantiju. Kā krauklim izdevās to izdarīt, laikam tā arī neviens neuzzinās, bet patiesi – krauklis atlidoja stiepdams jaunu melnu mantiju. Priecādamies, ka tā nav rozā, Hordaness pārģērbās un nosolījās paņemt kraukli aiz abām kājām un nesaudzīgi dauzīt viņu pret sienu, ja kaut kas tāds vēl atkārtosies.

Nākoša diena tumšajam magam pagāja šķirojot Čufa inventāru un pārdodot to.

„Tev vēl vajag šo visnotaļ maģisko cirvi? Ja nē, tad vienkārši nesaki neko.”

* * *

„Skaidrs, paldies!”, „Vai tu neiebilstu, ja es paņemtu šīs apzeltītās bruņas?”

* * *

„Nu ja – klusēšana nozīmē piekrišanu.”

* * *

Te pēkšņi Hordanesa uzmanību piesaistīja iegarena melna un spīdīga kaste, kas bija iekrauta starp visādām dīvainām lietiņām, kuras savos ceļojumos bija ieguvis Čufs. Tai nebija nekāda slēdzene, pat ne sprauga, bet iekšā tomēr kaut kas bija. Pārdevis visu pārējo un sapircies visvisādas maga karjerai nepieciešamas lietiņas, Hordaness kādā pussabrukušā un necilā Wīdžasa templī iegādājās pergamentu ar uz tā uzrakstītu burvestību, kas pēc priestera vārdiem varūt dabūt vaļā jebko. Kabatas magam vēl bija pilnas ar zeltu un viņš labu laiku mīņājās pa templi, domādams pasūtīt kādu speciāli izstrādātu unikālu un izcili pretīgu lāstu, bet nevarēja izdomāt neko asprātīgāku par veco labo „Lai tev acis no pieres izsprāgst!” un atmeta plānam ar roku.

Priesteris nebija melojis – līdzko Hordaness turpat templī bija nolasījis pēdējās burvestības zilbes, visā kastes garumā parādījās šaura sprauga, sadalot to divās daļās. Burvis aizrautīgi atrāva vaļā vāku un viss templis pieplūda pilns ar drausmīgi smirdošu miglu.

Hordaness savā dzīvē bija saskāries ar daudz šausminošākām smakām un pievēris asarojošās acis, kā arī aizspiedis degunu, ņēmās pētīt kastes saturu, kamēr daži vēl nenoģībušie priesteri steidzīgi attālinājās. Beidzot viens no saprātīgākajiem klēriķiem atnesa no skriptorija un steidzīgi nolasīja burvestību, kas ātri vien atkal attīrīja gaisu. Ja Hordaness nebūtu tik izdevīgs klients, priesteri viņu nolinčotu uz vietas, bet tā vietā viņi aizskaitīja līdz desmit ... tad vēl mazliet paskaitīja ... un tad jau Hordaness bija prom.

Kastē, uz kuras bija skaidri redzams inkvizīcijas simbols, bija atradies melns un neparasti ass zobens, no kura bez maz vai pilēja maģija. Hordaness bija gandrīz vai pārliecināts, ka otra tāda zobena nav nekur citur Vernonā. Diemžēl viņa nu jau pazīstamais tirgotājs nevarēja atļauties maksāt par to pilnu cenu un tā nu mags to aiznesa uz vietējo inkvizīcijas štābu ... kur gandrīz tika pakārts par zādzību. Laimīgā kārtā visi inkvizitori bija tik priecīgi par unikālā zobena atrašanos, ka apbalvoja burvi ar dzīvību un izspēra ārā pa durvīm.

„Jūs būsiet pirmie, kam pāri ies mana dzīvo miroņu armija!” iesaucas Hordaness, kam nupat bija tapis skaidrs, kādas pasakainas bagātības uz īsu mirkli bija atradušās viņa rokās. Viņš pagriezās un savā priekšā ieraudzīja divus elfus un panteru. Piktais burvis nolamāja tos un norādīja, ka pantera ir bīstams zvērs, it sevišķi kraukļiem un to nekādā gadījumā nevajadzēja ielaist pilsētā.

Kamēr Hordaness domās sūtīja abiem elfiem virsū savu dzīvo miroņu armiju, Amerija jau aicināja Inxu doties tālāk, bet Inx vēl vilcinājās līdz visbeidzot, savai māsai par nepatiku, paprasīja burvim, vai viņam nevajag kādus spējīgākus kompanjonus savos ceļojumos un norādīja uz abiem mežoņiem, viens no kuriem pašlaik veltīgi mēģināja aizsniegt kādu niezošu vietu sev uz muguras.

Burvis kaut ko apstiprinošu nomurmināja un aicināja trijotni sev līdzi – viņa galvā jau bija nobriedis nākošais plāns, kurš iespējams bija saistīts ar faktu, ka tagad viņš zināja, ka Gzodumnas tuvumā, pateicoties Čufa dvēselei, dzīvo kāda viņu interesējoša radība.

 9. Viena nāvīga dieniņa

Pabeidzis pēdējo lekciju, Aigars mazliet atpūtās un drīz vien viņu jau varēja redzēt klīstam pa Pjusonas ielām, noziegumam pa pēdām. Nekas, ko barētu klasificāt kā noziegumu, burvja ceļā šodien negadījās līdz jauno inkvizītoru piesaistīja kautiņa skaņas no tuvējā bāra. Iegājis iekšā, viņš ieraudzīja kādu rūķi, kas ar savu cirvi nesaudzīgi bruka virsū bālam un kaulainam jauneklim. Aplūkojis telpu, burvis ātri vien ieraudzīja jauniešu bariņu, ar kuru steidzīgi noslēdza derības. Aigars lika par bālo jaunekli un tad domās pavēlēja savam neredzmajam dēmoniņam pielikt rūķim kāju priekšā. Triks izdevās – ar neredzamā palīga atbalstu kaulainais tipiņš pievārēja savu pretinieku un Aigars, starodams pa visu seju, pievērsās trijotnei, ar kuru bija noslēdzis derības. Trijotne gan neizrādīja sevišķu degsmi maksāt un Aigars, izmantojot savu inkvizitora emblēmu, izveda to ārā uz ielas. Tur, kādā šķērsielā, viņi vienojās, ka viens no jauniešiem aizskries pie sava tēva – lai tas tiek galā, bet kad viņš pazuda aiz stūra, burvis bez sirdzapziņas pārmetumiem nosvilināja abus tā draugus ar savu spēcīgāko burvestību. Atlika tikai iebāzt abus vēl gruzdošos līķus maisos uz aivilkt tos uz Aigara pagrabu, ko viņš arī mēģināja izdarīt, kā rezultātā aizdegās neuzmanīgā burvja garā mantija ...

Pēc kādas stundad, sardzes štābā pavērās durvis un pa tām ienāca kāds tips apdegušā mantijā un, nodemonstrējis savu piederību inkvizīcijai, sāka rakāties pa sardzes dokumentiem. Aigara meklējumi vainagojās ar panākumiem un jau pēc brīža burvis aptaujāja apkārtējos iedzīvotājus, mēģinot uziet pēdas kādam dīvainu gadījumu cēlonim. Dīvaini gadījumi bija saistīti ar neparasti organizētām laupīšanām, kuras, pēc nedaudzo liecinieku aprakstiem, esot paveikušas žurkas.

Kā jau burvis bija paredzējis, visi pierādījumi galu galā noveda viņu pilsētas kanalizācijā, kur, pēc ilgstošas žampāšanās pa tur esošo žļurgu, neatlaidīgais inkvizitors uzgāja kādas cilvēkviedīgas būtnes dzīvesvietu. Aigara aizdomas, ka šī būtne varētu būt viņa meklētais žurku pavēlnieks, apstiprinājās, kad viņu no visām pusēm ielenca agresīvi noskaņotas žurkas un matainais vecis, pielecis no savas lāviņas, atvēzējās sitienam ar šusminoša izskata adatainu vāli.

Cīņa bija īsa un nežēlīga – kamēr žurkas čurkstēdamas cepās Aigara izsauktajā maģiskajā ugunī, Billijs atgaiņāja to pavēlnieku, kurš, redzēdams, ka viņa armija ir sakauta un, ka tam pretī stāv neievainojams nezvērs un aizsardzības burvestībās ietinies mags, panikā bēga. Aigars negribēja palaist garām šādu izdevību pielikt pie savas pasniedzēja algas dabūt pāris simtiņus, kas bija izsludināti par mītiskā žurku pavēlnieka galvu un izlēma sekot bēglim. Tā kā nebija redzams uz kuru pusi žurku vecis ir aiztinies, burvis pavēlēja Billijam lidot pa vienu atzaru, kamēr pats pārbauda otru.

Sev apkārt piesardzīgais mags bija radījis vairākas ilūzijas un droši pārvarēja pagriezienu, kad vienu no tām izgaismoja pēkšņs trieciens ar bāli. Aigars atbildēja ar krāšnu un sāpīgu uguņošanu, bet izrādijās, ka viņš nav vienīgais, kas pieprot šādus trikus – žurku pavēlniekam bija izdevies veikli savērpt miega burvestību, kurai pretoties Aigars šoreiz nespēja. Inkvizitors vēl paspēja dusmās pasaukt palīgā savu dēmoniņu, kad pēkšņi ieraudzīja pats savu līķi, kura krūtis bija saplosījis adatainais ierocis.

Ap stūri parādījās lidojošais Billijs.

„Nē, tik viegli es nepadošos!” nodomāja burvja dvēsele un iespiedās Billija ķermenī, atstumjot paša dēmoniņa apziņu pie pašas galvaskausa sieniņas. Pretoties pārdasbiskajam uzbrucējam žurku pavēlnieks vairs nebija spējīgs ...

Kāds pieklauvēja pie tempļa durvīm. Agvīns tās atvēra, domās jau sagatavodamies vēl vienai vārdu cīņai ar neatlaidīgajiem žēlastības dāvanu lūdzējiem. Nu kāda gan žēlastība var nākt no nerulla – viņš tiem parasti skaidroja – vācieties vien pie sava Korelona, vai kurš jums tas labiņais tur skaitās.

Šoreiz gan situācija izvērtās citādi – aiz durvīm tempļa kalpotājs ieraudzīja nešpetna paskata radījumu, kas bija atstiepis sev līdzi kādu apdegušā mantijā tērptu neveiksmīgu maģijas adeptu, kura ķermenis pēc Agvina domām saturēja vairāk caurumu nekā cilvēkiem ar kuriem viņš parasti pavadīja savu brīvo laiku. Dēmons gan interesējās par naudu, bet Agvīns, paberzējis zodu, apsvēra, ka no šīs situācijas viņš varētu izspiest krietni vairāk par vienkāršu kaudzīti ar zeltu ...

* * *

Durvis sardzes iecirknī atkal pavērās un pa tām iesteberēja tas pats inkvizitors apsvilušā mantijā, kura pie tam vēl izskatījās izvārtīta dubļos un vietām pārvērsta nožēlojamās driskās. Noklepojies un izspļāvis uz grīdas sarecējušu asiņu kamolu, bālais, it kā no miroņiem atgriezies burvis nometa dežūrējošā virsnieka priekšā ilgi meklētā žurku pavēlnieka galvu.

Saņēmis atlīdzību par labi veikto darbu, nopircis jaunas drēbes un sēdēdams savas mājas istabā, Aigars aplūkoja ar dažādām žurku daļām izgreznoto kaklarotu, kas, kā viņš pats jau bija paguvis pārliecināties Pjusonas noliktavās, deva viņam varu pār visām apkārtnes žurkām. Bet pats jautrais vakars, ko viņš pēc tam pavadīja vienā no greznākajiem pilsētas restorāniem, notriekdams savu naudu kopā ar Pjusonas aristokrātiem, neļāva viņam aizmirst par Parādu. Par parādu, ko viltīgie Nerulla priesteri, atdzīvinot viņu, bija maģiski ievijuši pašā Aigara esība...

 10. negaidīts traucēklis

Alisija vēlreiz aplūkoja „Zelta kausa” apmeklētājus un drošā solī devās pie viena no galdiņiem. Lai gan šī bija tikai sešpadsmitā vasara, Alisija izskatījās pārliecināta par saviem spēkiem un tā arī jutās. Cik gan maz vajag, lai cilvēks justos laimīgs – dažreiz pietiek tikai ar kripatiņu maģisko dotību un šī mantas Alisijai  kā reiz netrūka. Problēmas? – kas tās tādas? Grūtības? – tās arī meitēnam bija svešas. Kam gan vajadzīgs darbs, ja cilvēki tev ar mīļu prātu tāpat atdod vidu, kas viņiem ir? Un kā reiz vienu tādu cilvēku viņa nupat bija pamanījusi.

Amerija vēl nezināja, kas īsti, bet kaut kas viennozīmīgi jaunpienācējā nepatika. Un kas vēl ļaunāk – viņas brālis, Inx izskatījās Alisijā pamatīgi ieķēries, kaut gan viltīgais skuķis viņam nemaz nebija devis nekādu izvēli. Tā vien trinās ap jauno elfu, kaut ko maigi dūdojot atbruņotajam Inxam ausī. Izskatījās, ka ilgstošais dvīņu duets draud izjukt. Nē! To viņa nepieļaus!

Sarunas laikā, izdzirdējusi, ka Alisija mākot dziedāt, Amerija uzaicināja meiču uzstāties kopā ar viņu. Šajā tavernā Ameriju jau visi pazina, un īpašnieks atļāva viņai izklaidēt viesus arī šovakar. Alisija piekrita uzaicinājumam, kas gan vairāk izklausījās pēc izaicinājuma un drīz vien abas rādīja ko mācēja. Vai nu tam par iemeslu bija izdzerais vīns, vai uztraukums par Alisijas dzidro un skanīgo balsi, Amerija ik pa brīdim jauca melodiju un izvilināja no sava instrumenta nepareizās notis. Amerijas uzstāšanās neuzlabojās arī tad, kad viņa ievēroja Inxu, kurš acīmredzot aizgrābts klausījās viņas konkurentes dziedāšanā. Beidzoties priekšnesumam, Amerija aiz dusmām gandrīz pārkoda savu flautu. Abas jaunietes atkal apsēdās pie Inxa un Amerija bēdīgi tukšoja vīna pudeli, kamēr Alisija flirtēja ar viņas brāli. Abi nalodīši drīz vien pameta tavernu, lai „apskatītu pilsētu” un atstāja Ameriju vienu.

Iedams ārā pa durvīm, Inx ievēroja, ka viņa panterai uzradies sarunu biedrs – kāds leopards. Tā īpašnieks kā reiz bija iegājis tavernā.

Amerijai gan nenācās skumt vienai pārāk ilgi – kompāniju viņai sagādāja tas pats noplukušais, mežonīgā paskata meža elfs, kurš bija ieradies pilsētā no medībām Verdoloras mežos un, kā likās Amerijai, turpat bija atstājis arī savas manieres. Tieši viņam piederēja leopards pie durvīm. Pasūtījusi mežinieku tālāk, Amerija atkal pievērsās savām skumjajām pārdomām, līdz apkalpotājs uz viņas galdiņa nolika pudeli dārga Monteskuā vīna, paskaidrodams, ka tā esot dāvana no „tā tur” un norādīdams uz tumšu siluetu pie viena no galdiņiem. Apskatījusi tuvāk „to tur”, Amerija atklāja, ka bez tumša silueta svešiniekam pieder arī tāds kā neprātīgs mirdzums acīs. Arī smaidam, ar kuru viņš sagaidīja Amerijas skatienu, piemita kaut kas, kas atturēja jaunieti iepazīties tuvāk ar savu labvēli.

Tikmēr Inx rādīja Alisijai Gavalerienas labumus. Abi roku rokā pastaigājās pa ielām, kuras nebija palikušas tukšākas arī pēc saules rieta. Kad viņi nonāca līdz Tūkstoš dievu laukumam, Alisijas aizdomas bija apstiprinājušās – Inxam patika zagt un laikam jau šajā amatā viņam veicās, par ko liecināja fakts, ka Inx vēl staigāja pa šīs pasaules ielām. Draudzības un taisnības vārdā Inx jaunā draudzenīte gandrīz pierunāja viņu apzagt kādu bagātu templi, kura priesteri pie šīs bagātības esot tikuši apkrāpjot naivus ļautiņus, kā arī aplaupīt vienu inkvizitoru, kurš, pēc Alisijas vārdiem, nav pelnījis neko labāku, ja reiz strādā tā nezvēra – de Pjūsa labā. Runājot par de Pjūsu, Alisijai pret viņu bija acīmredzamas antipātijas, bet Inx tā tuvāk arī neko viņai neprasīja.

Pēc pāris stundām Amerija pacēla savu miglaino skatienu no vīna glāzes un ievēroja, ka viņas brālis ir atgriezies. Inxam likās, ka viņš vakara gaitā ir paguvis pilnībā nosirmot un ar trīcošu roku pasniedzās pēc vīna.

„Kur tas prāts – uzbrukt inkvizitoram – viņa taču ir traka,” Inx pie sevis nodomāja tai pat laikā draudzīgi uzsmaidot Alisijai, kura atkal bija piekļāvusies savam jaunajam draugam. No vienas puses Inxam negribējās pamest Alisiju, no otras – negribējās sabojāt attiecības ar savu māsu, kura šķiet negribēja saprast, ka Alisija ir vienkārši brīnišķīga būtne. Amerija jau bija nospriedusi, ka Alisiju interesē tikai Inxa nauda, bet vēl nebija aizdomājusies, kamdēļ tā sīkā padauza cenšas izjaukt viņu duetu, kas bija veiksmīgi pastāvējis jau vairāk nekā simts gadu.

Enwyns (elfs muižnieks) un Kērtiss (tā sauca vītu, kurš bija izmaksājis Amerijai vīnu) rīt domāja doties uz Liamnumnu un, tā kā Hordaness bija kaut kur aiztinies, baiļojoties par sava kraukļa veselību, kuru apdraudēja jan Inxa pantera, gan Amerija, abi elfi sarunāja doties līdzi dīvainajam pārītim. Amerijai par nožēlu arī Alisija pieteicās iet līdzi – nu kas gan tādam skuķim var būt meklējams elfu pilsētā! Skaļi gan Amerija neko neteica, tikai veltīja Inxam, kurš pēkšņi bija palicis mazs un melns, sevišķi niknu skatienu.

Dvīņi devās nakšņot ārpus pilsētas mūriem – tā nu reiz viņi bija paraduši darīt. Alisija protams nepameta Inxu un Amerijai necēlās roka padzīt jauno meitēnu – viņai droši vien nebija citur kur iet. Tikmēr Enwyns pilnībā izbaudīja mīksto gultu „zelta kausā”- tieši tādu, par kādu viņš bija sapņojis, pavadot ilgas un aukstas naktis mežā. Kērtiss arī noīrēja vienu istabiņu, bet ar to viņa normālā uzvedība izbeidzās. Pārējiem viņa ceļabiedriem nemaz nevarētu ienākt prātā, ka, kamēr viņi guļ, Kērtiss vazājas apkārt pa tumšajām pilsētas ielām, nervozi grābstoties ap sava rapiera rokturi un izsekojot vientuļus gājējus. Sev par bēdām, viņam šonakt neizdevās ieraudzīt piemērotu upuri. Atgriezies „zelta kausā”, Kērtiss jau iesnaudās, bet tad izdzirda skrubināšanos zem savas gultas. Neiedziļināšos sīkumos, vien piebildīšu, ka medības beidzās ar izlauztu sienu, satracinātu Kērtisu ar lauzni rokā, panikā bēgošu žurku un nobaidītiem blakusistabas īrniekiem.

Nākošajā rītā visi pieci ceļinieki bez sevišķiem starpgadījumiem virzījās pa meža ceļu uz Liamnumnas pusi un vakaram pienākot sasniedza Amerijai un Inxam tik labi zinžmo Killiana priekšposteni. Dabūjuši atļauju tur palikt pa nakti, ceļotāji iekārtoja guļasvietas un ieturējās ar siltām vakariņām, kuras bagātīgi atšķaidīja ar pēdējo Erenda dotās pudeles ugunīgo saturu. Saule jau bija norietējusi, no forta iemītniekiem negulēja vairs tikai sargi, bet ceļotāji vēl skaļi priecājās, graudami nocietinājuma aizstāvju disciplīnu. Ja ne viņu nopelni cīņā ar utulāčiem, skaļie piedzīvojumu meklētāji jau sen būtu no forta izmesti. Pat nakts vidū viņi staigāja šurp turp, traucēdami nakts sardzi, pie tam, drīz visu priekšposteni piepildīja kaitinoši trokšņi, kad Kērtiss ar savu āmuru un kaltu, dīvainas apsēstības mudināts, sāka apstrādāt akmeņus, kurus bija atstiepis no tuvējā strauta. Viņam pat izdevās izkalt divus atbaidošus, primitīvus akmens idoliņus. Citi ceļotāji norakstīja viņa dīvaino uzvedību uz Erenda dziras irdarbību. Inx ar Alisiju tajā laikā nodevās romantiskai izpriecai, mēģinot no tuvējiem akmeņiem sastatīt piramīdu, laikam jau par piemiņu viņu klātbūtnei šeit. Kā par nelaimi tā sabruka tieši Inxam virsū gandrīz saspiežot viņu.

Nākošā rītā forta virsnieku steidzināti, visi pieci ceļinieki turpināja gājienu uz Liamnumnu.

 11. Nostāties pareizā pusē

Krāšņā Liamnumna sagaidīja ceļiniekus ar veselu krāsu un smaržu buķeti, līdzko tie ienāca pa rietumu vārtiem. Grupiņa sadalījās, jo katram pilsētā bija savu mērķ, pat Kērtisam, kurš šķiet vispār neko uz priekšu neplānoja.

Alisija mēģināja izdīkt no Inxa kādu sevišķi smuku dārgakmeni, Amerija ar vietējiem bardiem sarunāja vakarā uzstāties tirgus laukumā, cerībā iegūt mazliet naudu, Enwyns aši pazuda vietējā bārā un Kērtiss devās uz tirgus laukumu, kur apsēdās uz zemes, nolicis sev priekšā abas statuetes un mēģināja tās iesmērēt kādam kā retas senlietas.

Diena vilkās lēnām un Kērtiss jau gandrīz bija zaudējis pēdējās pašsavaldīšanās paliekas. Neviens pat nebija painteresējies par viņa preci izņemot Inxu, kas garāmejot joka pēc paintersējās par cenu un saņēmis nīgru atbildi, ka statujas maksā 9000 zelta gabalus, pasmējās par dīvaini un turpināja savu pastaigu ar Alisiju, kas atkal bija pielipusi pie viņa rokas. Te pēkšņi Kērtisa priekšā apstājās divi aristokrātiska izskata, bagāti ģērbti elfi. Kādu laiciņu sačukstējušies, viņi piedāvāja neveiksmīgajam senlietu tirgonim darījumu. Kērtisa acis iemirdzējās priekā un jau pēc brīža viņu varēja redzēt ar kaltu un āmusu apstrādājam pāris kolonnas pie greznas mājas ieejas. Kad darbs bija pabeigts, jaunais amatnieks sadabūja rokā mājas sulaini un prasīja par atalgojumu. Sulainis no sākuma izskatījās visai apjucis, bet tad ieraudzīja abas kolonnas pie sava kunga mājas, vai drīzāk to, kas no tām bija palics pēc Kērtisa uzbrukuma. Drīz vien Kērtisa priekšā jau stāvēja pats mājas īpašnieks un bļāva uz viņu, ka nekādu akmeņkali viņš nebūt nav pasūtījis un, ka kolonnas bija ļoti smukas arī bez viņa groteskajiem ornamentiem. Palēnām noskaidrojās lietas būtība – Kērtiss acīmredzot bija kļuvis par divu elfu aristokrātu dzimtu praktiskā jociņa izpildītāju. Tā kā atmaksāt zaudējumus viņš nevarēja, Kērtiss tika nodots pilsētas sardzei. Tomēr veiklajam zellim izdevās izlocīties no sarga tvēriena un jau pēc brīža viņš skrēja projām pa ielu ko kājas nes. Paslēpies aiz kāda dzīvžoga, Kērtiss kādu stundiņu pagaidīja un tikai tad, slapstīdamies pa ēnām, virzījās uz norunāto satikšanās vietu. Tur viņš satika abus elfus un viņu jauno kompanjoni. Pats pēdējais ieradās Enwyns un paziņoja, ka esot dabūjis darbu, ar kuru viens pats galā netikšot. Bet, tā kā darbs nebija pārāk steidzams, grupa izlēma no sākuma noklausīties Amerijas priekšnesumu tirgus laukumā.

Bardi jau viņu tur gaidīja. Sākās priekšnesums, taču līdzko Amerija sāka spēlēt, viņas mūzikai pāri pārklājās pretīga šņirkstoņa. Viss pasākums izjuka, bet Alisija apmierināti smaidīja, pārtraucot mazo traucējošo burvestību, līdzko Amerija nogāja no paaugstinājuma. Amerija bija izmisusi un viņai likās, ka šeit ir vainojama tā sīkā padauza Alisija, bet pierādīt neko nevarēja. Tikmēr viņas brālim veicās labāk – pie savas draudzenes viņš atgriezās par pāris desmitiem zelta monētu bagātāks.

Visbeidzot Enwyns aizveda ceļotājus pie pilsētas sardzes štāba durvīm. Mežinieks paskaidroja, ka Liamnumnai ir vajadzīga viņu palīdzība un to vēlreiz apstiprināja sardzes virsnieks. Viņš pastāstīja, ka ziemeļu priekšpostenim ir radušās zināmas „grūtības”.

Vēlu vakarā visi pieci piedzīvojumu meklētāj pameta ziemeļu priekšposteni tūlīt pēc tam, kad bija uzzinājuši lietas būtību. Alisija pat bija tik sajūsmināta par šo izdevību ieriebt de Pjūsam, ka pieteicās visu paveikt bez jebkādas samaksas. Forta pārvaldnieks bija viņiem paskaidrojis, ka nocietinājuma tuvumā redzēti cilvēki, kas varot būt vien Vernonas spiegi. Tā kā pa visu upes dienvidu krastu klaiņoja elfu patruļas no priekšposteņa, izlūkiem jābūt apmetušies kaut kur ziemeļu krastā.

Uz turieni arī devās patriotiski noskaņotā, mums jau pazīstamā elfu un cilvēku grupiņa. Enwynam izdevās atrast pēdas, kas noveda pie krūmos paslēptas laibas. Tas tikai apstiprināja aizdomas par Vernonas izlūkiem un Kērtiss ar savu nazi aši izurbināja caurumu laivā.

Saule jau bija norietējusi, bet mazā grupiņa turpināja virzīties pa mežu, Enwyna vadībā, kurš bija uzgājis pēdas, kas veda no laivas tālāk mežā. Brīžiem izskatījās, ka mežinieks pēdas drīzāk saož nekā saredz un pēc pailgiem klejojumiem ceļotāji nonāca izcirtumā, kura vidū melbēja guļbaļķu māja.

Kērtiss ar Enwynu uzreiz sāka lavīties uz būves pusi un mēnessgaismā nozibsnīja Kērtisa atsegtais rapieris. Inx un Amerija saskatījās – vēl nebija skaidrs, kas īsti mājā dzīv, bet tie abi jau taisās uzbrukt. Un ko īsti viņi zināja par saviem jaunajiem „draugiem” vai par viņu īstenajiem mērķiem? Alisija arī šķiet saprata situācijas būtību. Diemžēl, kamēr izdevās abus karstgalvjus savaldīt, tie jau bija piedraudējuši nogalināt mājas īpašnieku, apstiprinot elfu domas, ka Kērtiss ir, ja ne maniaks, tad vismaz pilnīgi neaprēķināms cilvēks ar sadistiskām nosliecēm un Enwyns, dzīvodams meža biezoknī, ir acīmredzot zaudējis pēdējās elfiskuma pazīmes.

Alisija, izmantojot visu savu šarmu un varbūt pat kādu kripatiņu maģijas, atvainojās mājas saimniekam, kas, kā izrādījās bija vietējais mežsargs. Sarunājuši, ka no rīta vecais vīrs viņiem izrādīs tuvāko apkārtni, mūsu varoņi turpat izcirtumā izveidoja apmetni. Situācija bija saspīlēta un stress auga. Apvainojumi smadzeņu nelietošanā grupas biedru starpā draudēja pāraugt atklātā konfliktā. Vienā brīdī elfi un Alisija vienojās, ka Kērtiss ir pārāk neparedzams, lai viņu atstāu brīvībā pa nakti, Amerija mēģināja viņu aizmidzināt, pielietojot vienu no savām burvestībām, bet tas neizdevās. Visi sastinga, neuticīgi vērdamies viens otrā un pēkšņi Kērtiss metās uz māju, mēģinādams uzrausties uz tās jumta. Viņš gan netika sevišķi tālu un nogāzās zemē otrās burvestības skarts.

Piesējuši Kērtisu pie koka visi devās gulēt.

* * *

Pagaidījis, kamēr visi aizmieg, Kērtiss no zābaka stulma izmakšķerēja savu nazi, priecādamies, ka elfi nebija viņu pārmeklējuši. Ticis vaļā no virv;em, viņš noturējās pretī kārdinājumam pārgriezt visiem rīkles un aizsteidzās uz upes pusi. Sasniedzis upmalu, viņš laivā aizīrās līdz otram krastam, kur sabojāja savu transporta līdzekli un iebēga krastmalas krūmos.

Turpinājums sekos