Izmēģinātāji.
Padomju Savienībā jau 1952. gadā ar valdības tā paša gada 24. oktobra lēmumu tiek dota pavēle “izveidot īpašu izmēģinātāju komandu, kuras uzdevums būtu testēt tērpus, skafandrus, apģērbu un nodarboties ar citiem jautājumiem, kas saistīti ar dzīvības un darba spēju nodrošināšanu lidmašīnu apkalpēm, kas lido lielā augstumā”.
1953. gada 30. jūnijā PSRS GKS virspavēlnieks P. F. Žigarevs paraksta pavēli par pētnieku grupas izveidošanu uz GKS Aviācijas medicīnas izmēģinājumu zinātniski-pētnieciskā institūta bāzes (no 1959. gada tas ir Aviācijas un kosmiskās medicīnas institūts) Maskavā. Bieži šo datumu arī sauc par “zemes kosmonautu” vienības dzimšanas datumu. 1953. gada 14. jūlijā tiek izdota pavēle Nr. 118 par speciālistu-izmēģinātāju komandas organizēšanu, kas veido 7. (izmēģinātāju) nodaļu. Par tās vadītāju ieceļ aviācijas ārstu, medicīniskā dienesta apakšpulkvedi J. A. Karpovu, kas vēlāk kļūst par pirmo Kosmonautu sagatavošanas centra priekšnieku.
Pirmie izmēģinātāji institūtā ierodas jau jūlija beigās un no šī momenta institūta teritorijā sāk eksistēt unikāla un savā jomā vienīga, kompakta armijas daļa (Nr. 64688), kas tiek komplektēta no kara aviācijas skolu audzēkņiem, kas atbilda pēc veselības stāvokļa tām prasībām, kas tika uzstādītas iznīcinātāju un tālās aviācijas lidotājiem un kosmonautu kandidātiem.
Izmēģinātāju atlase notika pēc kosmonautu grupu atlases shēmas, kas tolaik bija visai stingra. Piemēram, 1962. gadā medicīnas komisija pārbaudīja vairāk nekā 5000 skolas kursantu, bet uz Maskavu rūpīgākai pārbaudei nosūtīja tikai 50 cilvēkus, no kuriem Maskavā pusi atsijāja, atstājot tikai 25.
Štata izmēģinātāju skaits dažādos gados svārstījās no 10 līdz 70-80 cilvēkiem (piemēram, 1961. gadā izmēģinājumos piedalījās 83 cilvēki). Kopējais štata izmēģinātāju skaits, kuri daudzas reizes tajos gados piedalījās izmēģinājumos ir apmēram 970 cilvēku. Pēc dažām preses ziņām, 60. gados ap 200 štata izmēģinātāju kļuva par invalīdiem, lai gan šāds skaitlis izraisa šaubas. Neskaitot štata izmēģinātājus eksperimentos piedalījās arī ārpusštata izmēģinātāji – brīvprātīgie – kara inženieri un mediķi.
Krievu interneta portālā http://www.astronaut.ru/ ir minēti 94 izmēģinātāji, tiek mēģināts iegūt vairāk informācijas par šo ar kosmosu apgūšanu saistīto periodu.
Pēc portāla datiem vienība ir eksistējusi no 1953. līdz 1965. gadam (pēc tam vienību sadala – līdzīgi izmēģinātāji ir arī 1963. gadā dibinātajā PSRS VAM Medicīniski-bioloģisko problēmu institūtā Maskavā un 1952. gadā dibinātajā PSRS ZA Bioloģiskās fizikas institūtā Piemaskavā, Puščino) un minēto izmēģinātāju vidu varam lasīt arī baltiešu vārdus. Pēc ziņām, kas pagaidām ir astronaut.ru rīcībā, vismaz trīs no viņiem ir latvieši. Izmēģinātāju saraksta tabulā var izlasīt, ka no 1955. līdz 1957. gadam grupā ir bijuši Tālivaldis Neicinieks (dažos krievu avotos, manuprāt, viņa vārds rakstīts nepareizi – Palivaldis – manuprāt, latviešiem tāda vārda vispār nav); par viņu teikts, ka viņš piedalījies 100 eksperimentos, kas droši vien ir rekords) un Māris Sitinieks, bet no 1963. gada līdz 1965. gadam - Ilgonis Šteinbergs. Diemžēl par pirmajiem diviem portālam nekādu informāciju nav izdevies iegūt, toties trešais izmēģinātājs ir arī tagadējā Latvijas valstī zināms cilvēks, 1990. gados bijis Rīgas rajona padomes deputāts un ieņēmis arī citus vadošus amatus, bijis izpilddirektors, Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs. Pēc Ilgoņa Šteinberga atmiņām, viņam zināmi vēl vismaz trīs latvieši, kas piedalījās šajos eksperimentos (tikos ar viņu personīgi):
Ilmārs Lūsis - dienēja Aviācijas un kosmiskās medicīnas institūtā 50to gadu beigās, 90tajos gados bija deputāts un priekšsēdētājs Stopiņu pagasta padomē;
Vilnis Āzis - dienēja 1964.-1966.g. Pēc armijas atgriežoties Latvijā mainīja uzvārdu uz Titāns, beidza Mākslas akadēmiju. Viņa veidotie akmens kalumi - piemiņas zīmes novietotas daudzās Latvijas vietās;
Sigurds Stāmurs - dienēja 1964.-1966.g. Pēc demobilizācijas apprecēja institūta medicīnas darbinieci un palika dzīvot Maskavā.
Šteinberga kungs atceras, ka izmēģinājumi patiešām ir bijuši bīstami: pārbaudes ekstrēmās situācijās, piemēram, izmēģinātājs atrodas kuģa izmēru kapsulā, kas savienota ar lielu cisternu, no kuras izsūknēts gaiss, sadalošā sieniņā tiek izcirsts caurums un notiek ātra kuģa kapsulas dehermetizācija, viss gaiss aizplūst uz cisternu. Lai gaisa spiediena izzušana nesarautu izmēģinātāju gabalos, viņš bija tērpies augstumu kompensējošā kostīmā vai skafandrā. Vai arī izšaušana ar katapultu, vismaz vienā gadījumā viens izmēģinātājs (Bogdans Guks) ir ieguvis mugurkaula bojājumu milzīgās pārslodzes dēļ. Par to viņam piešķīra Sarkanās zvaigznes ordeni.
Vai arī, piemēram, kā minēts vienā no rakstiem, kāds no izmēģinātājiem (Leonīds Sidorenko) 12 diennaktis tika turēts mazā baseinā ar ūdeni, lai imitētu organisma reakciju uz bezsvara stāvokli. Rezultātā, viņam pazeminājās kalcija daudzums kaulos. Notika tādi paši treniņi, kā kosmonautiem, ar viņiem eksperimentēja tuksnesī, taigā, okeānā, kalnos, baro- un surdokamerās, centrifūgās, viņi “apdzīvoja” kuģus “Vostok”, “Voshod” un “Sojuz”, bet viņu vārdi tolaik palika nezināmi. Kosmonauti bija elite un arī tad zināmi kļuva tikai to kosmonautu vārdi, kas lidoja kosmosā.
Tomēr jāpiebilst, ka par eksperimentiem maksāja salīdzinoši labi, atkarībā no to bīstamības. Atrašanās barokamerā, vakuumā, bija izcenota pat līdz minūtei.
Kosmonauti.
Zināmā mērā Latvija ir saistīta arī ar četriem cilvēkiem, kas tieši gatavojās vai veica lidojumus kosmosā. Protams, vispirms, es te domāju Rīgā dzimušo Anatoliju Solovjovu un Jūrmalā dzimušo Aleksandru Kaleri, taču šie padomju-krievu kosmonauti ir pietiekoši slaveni, lai vēlreiz par viņiem stāstītu, viņu veikums ir vispār zināms. Taču izrādās, ka Rīgā, 1970. gada 28. decembrī ir dzimis vēl viens krievu kosmonauts Oļegs Artemjevs. Tikai kosmosā viņam lidot tā arī vēl nav sanācis. 1990. gadā beidzis Tallinas politehnisko institūtu, dienējis Viļņā, pabeidzis arī Maskavas Baumaņa Valsts tehnisko skolu, tad no 1998. gada strādājis par inženieri-izmēģinātāju RKK Energija, bet no 2003. līdz 2005. gadam veic gatavošanās treniņus un nokārto valsts eksāmenus ar atzīmi «teicami», 2005. gada 5. jūlijā ieskaitīts kosmonautu grupā ar kvalifikāciju «kosmonauts-pētnieks».
2006. gada 29.-31. janvārī kā nosacītās apkalpes komandieris kopā ar amerikāņiem Maklu Baratu (Michael Barratt) un Sandru Magnusu (Sandra Magnus) piedalījās divu diennakšu ilgā izdzīvošanas eksperimentā, imitējot kuģa avārijas nosēšanos neapdzīvotā apvidū. Eksperiments gan notika Piemaskavas mežā.
Laika periodā no 2006. gada 2. līdz 10. jūnijam, Sevastopolē (Ukrainā), kopā ar krievu kosmonautiem Juriju Lončakovu un Oļegu Skripočku, arī kā nosacītā apkalpe trenējās imitējot ārkārtas gadījumu ― kuģa nosēšanos ūdenī.
2007. gada 16.-27. janvārī, tādā pašā eksperimentā, kā pirms gada, trenējās izdzīvošanā kopā ar Čārlzu Šimonjī (Charles Simonyi, ASV) un Sergeju Revinu.
Turpmākos gados divas reizes piedalījies eksperimentā «MARS-500», pavadot: 2007. gadā 14 diennaktis, bet 2009. gadā 105 diennaktis slēgtajās Marsa kuģa-stacijas telpās.
2010. gada 12. oktobrī tiek apstiprināta viņa AAS RKK «Energija» kosmonauta-pētnieka atestācija, bet 2011. gada 22. janvārī, izpildot Roskosmosa pavēli par to, ka visas Krievijas kosmonautu grupas tiek apvienotas vienā grupā, Oļegs Artemjevs tiek uzņemts FVBIe ZPI Gagarina kosmonautu sagatavošanas centrā tādā pašā amatā. Kas to lai zina, varbūt viņam vēl rodas iespēja lidot kosmosā.
Ceturtajam no šeit mināmiem cilvēkiem ar Latviju ir mazāks sakars, taču tēvs viņam bija latvietis.
Georgijs Katis ir dzimis 1926. gada 31. augustā, Maskavā. Turpat arī beidzis skolu, tehnikumu, Maskavas Metalurģijas institūta vakara nodaļu (1945.) un Maskavas Automehānikas institūta dienas nodaļu (1949.), ieguvis inženiera-mehāniķa specialitāti. Pēc tam viņš turpina studēt aspirantūrā, bet 1961.-62. gadā kārto doktorantūru Automātikas un telemehānikas institūtā. Pašreiz viņš jau ir akadēmiķis trīs Krievijas akadēmijās un goda akadēmiķis Krievijas Ciolkovska Kosmonautikas akadēmijā.
Georgija tēvs Pēteris Katis (1876. - 1931. gada 2. marts) bija ierēdnis Pasta un telegrāfa ministrijā, ticis represēts un nošauts pēc viltus ziņojuma par viņu. Reabilitēts 1957. gadā. Vēlāk izrādījās, ka no Kata tēva pirmajām laulībām ar kādu francūzieti dzimuši divi bērni: dēls Roberts (1905.) un meita Irina (1907.), 1910. gadā visi trīs aizbraukuši uz Parīzi. Pats Georgijs par to, ka viņam ārzemēs ir bijuši pusbrālis un pusmāsa uzzināja tikai 1964. gadā no VDK darbiniekiem.
Gluži kā tēvs, Georgijs Katis ir precējies divas reizes (iepriekš minētais O. Artemjevs nav precējies) un abas sievas viņam ir docentes (pirmā sieva jau mirusi, 1975.). Georgija māte strādājusi par ekonomisti, tad ― mājsaimniece. Arī Georgija Kata bērni ir izvēlējušies iet līdzīgus ceļus kā vecāki: dēls Aleksandrs (1949.) no pirmās laulības ir aviācijas inženieris, meita Marina ― žurnāliste, dēls no otrās laulības Pēteris ― tehnisko zinātņu kandidāts.
Georgijs Katis no 1944. gada strādā Centrālajā Aviācijas motorbūves institūtā Maskavā, pēc tam vairākās citās darba vietās, taču visas tās ir saistītas ar mašīnbūvi, aviāciju un raķetēm. Vēlāk viņš vairāk pievēršas automātikai un telemehānikai, Zemes virsmas skanēšanas optiski-elektroniskajām sistēmām.
1962. gada jūlijā pēc S. P. Koroļova rekomendācijas viņš uzraksta iesniegumu PSRS valdībai (uz Ņ. S. Hruščova vārda) ar priekšlikumu veikt kompleksus zinātniskus pētījumus no pilotējamā, kosmiskā kuģa borta, ar mērķi zondēt Zemi ar optiski-elektroniskajiem aparātiem, lai iegūtu sīku informāciju par Zemeslodi, un piedāvā savus pakalpojumus kā kosmonauts ― zinātnieks. Drīz viņu nosūta uz medicīnas komisiju, ko viņš sekmīgi iziet un tajā pašā gadā uzsāk treniņus.
1963. gada janvārī, kopā ar pārējiem GKS 2. atlases 25 finālistiem, viņa kandidatūra tiek izskatīta Mandātu komisijā N. P. Kamaņina vadībā, taču GKS kosmonautu grupas sastāvā viņu neieskaita. Pēc oficiālās versijas tas noticis tikai tāpēc, ka Katis ir pārsniedzis vecuma limitu. Pēc informācijas, kas ir Georgija rīcībā ― viņa tēva biogrāfijas dēļ.
Pēc tam, kad 1963. gada decembrī viņš uzraksta vēl vienu vēstuli PSRS valdībai, PSRS GKS virspavēlniekam un PSRS ZA prezidentam, lai vēlreiz izskatītu jautājumu par viņa pielaišanu kosmiskajiem lidojumiem, viņu pieslēdz sagatavošanas darbiem lidojumam ar pārtaisīto ― trīsvietīgo «Vostok», kas tagad sauc par «Voshod». Kopā ar citiem finālistiem viņš iziet Mandātu komisiju un 1964. gada 29. maijā viņu ieskaita grupā, kas gatavojas lidojumiem kā kosmonauts-zinātnieks. No jūnija viņš kopā ar citiem sāk gatavošanos, jūlijā viņš ir pamatapkalpes loceklis kopā ar Borisu Volinovu un Alekseju Sorokinu (apkalpes ārsta dublieris – Vasīlijs Lazarevs), taču vēlāk pamatapkalpi un dublierus apmaina vietām, KK «Voshod» starta brīdī, 1964. gada 12. oktobrī Katis ir kosmonauta-pētnieka dublieris. Komisija pēkšņi atceras, ka Katim tēvs taču repesētais, un arī Lazarevs nav īsti “uzticams”, viņam māte – ebrejiete. Turklāt, dublieru apkalpes ārsta Borisa Jegorova tēvs, arī Boriss Jegorovs, tajā laikā ir PSRS Medicīnas akadēmijas akadēmiķis ar sakariem Politbirojā un pieprasa, lai kosmosā sūta viņa dēlu, tā nu kādas trīs dienas pirms starta Katis ar kolēģiem pēkšņi kļūst par dublieriem.
Katis turpina strādāt PSRS ZA Automātikas un telemehānikas institūtā, Maskavā, intensīvi gatavojot zinātnisko programmu un nodarbojoties ar nepieciešamo iekārtu un aparatūras izgatavošanu plānotajam kuģa «Voshod-3» lidojumam.
Gandrīz visu 1965. gadu viņš Kosmonautu sagatavošanas centrā gatavojas lidojumam ar «Voshod-3» (3KB Nr.6) kopā ar Borisu Volinovu galvenās apkalpes sastāvā, lai veiktu zinātnisko programmu. Taču 1965. gada decembra beigās ― 1966. gada sākumā, sakarā ar Koroļova slimību un nāvi, visas lidojumu zinātniskās programmas tiek nomainītas ar militārajām, konkrēti ― arī KK «Voshod-3» programma. Georgiju Kati izslēdz no apkalpes. Bet vēlāk, kā zināms, “Voshod” programma vispār tiek pārtraukta, jo pēc būtības “Voshod” – modificētais “Vostok” - savus resursus ir izsmēlis. Notiek darbs pie kuģa “Sojuz”.
1966.-68. gados Katis piedalās orgnizācijas darbos, lai izveidotu PSRS ZA kosmonautu grupu. 1968. gadā, līdz jūnijam viņš strādā par kosmonautu-zinātnieku grupas vadītāju. Vēlāk viņu atskaita rezervē, bet 1974. gada septembrī viņš nav vairs arī rezervē, jo nav perspektīvas veikt kosmisko lidojumu pēc zinātniskas programmas.
No 1984. gada Katis ir Maskavas Radiotehnikas, elektronikas un automātikas institūta profesors Optiskās elektronikas teorētisko pamatu katedrā. Viņš ir publicējis pār par 400 zinātnisku darbu, to vidū 30 grāmatas, viņam ir pāri par 200 autora apliecību un izgudrojumu, viņš ir divu atklājumu autors. Georgijs Katis aizraujas ar glezniecību, nodarbojas ar zinātnisko darbu informācijas sistēmu jomā.
Ilmārs Bite, arhitekts, 03.08.11.
Izmantotā literatūra:
- grāmata:
Советские и российские космонавты. 1960-2000 ― М., ООО Информационно-издательский дом «Новости космонавтики», 2001 г. - 408 стр., илл.
- interneta resursi:
http://www.nakotnesriga.lv/notikumi/116.html
http://www.progresivie.lv/?page_id=610
Raksti par izmēģinātājiem krievu valodā: