Protams, tie, kuri izgāja. Tēma ir ļoti plaša, tāpēc es neapskatīšu, cerams, ļoti labi pazīstamo: Ivana Jefremova, brāļu Strugacku, Kira Buličeva, Vladimira Mihailova, Sergeja Sņegova un Sergeja Pavlova daiļradi, tad vajadzētu sarakstīt veselu monogrāfiju vai arī atsevišķas lekcijas. Tomēr ir vesela rinda to laiku autoru, par kuriem vēlējos pastāstīt, bet lekcijas ietvaros tas nav iespējams. Tāpēc tapa šis papildinājums.

Anatolijs Dņeprovs (Анатолий Днепров, Анатолій Дніпров, īstajā vārdā Anatolijs Petrovičs Mickevičs, dzimis 1919. gada 17. novembrī Jekaterinoslavā, tagadējā Dņepropetrovskā, miris 1975. gadā Maskavā). Padomju zinātniskās fantastikas autors un fiziķis. [13]

Viņa pirmais zinātniskās fantastikas novele (“Kuģa vraks”) parādījās 1958. gadā, kad viņam bija gandrīz 40 gadu. Tajā pašā gadā tika publicēts viņa, iespējams, pazīstamākais stāsts "Krabji iet pa salu" ("Krabju sala"). Krabjiem līdzīgi automāti, kas spēj pašreplicēties, ir pamesti uz neapdzīvotas salas. Pēc neilga laika vienīgais pieejamais materiāls automātu pavairošanai ir citi automāti, tāpēc sākas nežēlīgs karš starp metāla krabjiem. Tomēr jaunbūvētās mašīnas nav identiskas, bet uzrāda nelielas modifikācijas, kas iedarbina sava veida mehānisko evolūciju. Uz tiem tiecas arī zinātnieki, kas novēro eksperimentu. Viņi cer iegūt kaut kādu ideālu kara krabi kā rezultātā. Cerības tomēr ir vīlušās, jo galu galā palicis tikai milzīgs, smagi bruņots un gandrīz nekustīgs krabju koloss.

Stāsts bija paraugs Čehoslovākijas īsfilmai "Krabi" no 1976. gada (režisors: Václav Mergl), kas tika rādīta arī Vācijas televīzijā.

Mūža nogalē kļuvis par hronisku alkoholiķi, ar visām no tām izrietošām sekām. Miris no sirds nepietiekamības.

Viņa pseidonīms ir cēlies no viņa dzimšanas vietas (krievu: Dnepropetrovsk).

Vladislavs Krapivins.

Dzimis: 1938. gada 14. oktobrī Tjumeņā pie Turas upes.

Miris: 2020. gada 1. septembrī Jekaterinburgā [15]

Viņa fantastikas, faktiski - fantāzijas - galvenā pasaule ir Lielā kristāla pasaule ir dzīvu pasauļu daudzveidība, kas pāriet viena otrā vai pieskaras, pastāvot vienotā "vertikālā laikā". To apdzīvo galvenokārt bērni (tajā ir maz pieaugušo, viņiem reti ir “izšķirošā” balss, un viņi kļūst par varoņiem tikai tad, ja viņu dvēselē ir saglabāta bērnība).

Krapivina mīļākie varoņi ir "koivo" bērni (pēc autora definīcijas), zēni-robežsargi, kuri ir apveltīti ar spēju iekļūt citās pasaulēs. Katra cikla darba sižeta pamatā ir viena vai vairāku šo zēnu liktenis.

Krapivina radītā Lielā kristāla pasaule mūsdienu krievu bērnu un jauniešu literatūrā joprojām ir unikāla savā veidā (apjoms, detalizēta izpēte, pasaules uztveres vienveidība), tās sākotnējais turpinājums bija rakstnieka pēdējo gadu darbi. "Oranžs portrets ar plankumiem", "Lidmašīna ar nosaukumu Seryozhka", "Perforēts mēness", "Kuģi".

Krapivins ir viens no paradoksālākajiem mūsdienu bērnu un jauniešu literatūras autoriem. Neskatoties uz visu savu kolosālo slavu, šis autors ir pārsteidzoši maz pētīts ar nopietnu kritiku.

Pats rakstnieks savos izteikumos par savu radošo koncepciju ir ārkārtīgi atturīgs un atstāj lasītāju ziņā rakstītā interpretācijas brīvību - “bez komentāriem”.

Romans Podoļnijs.

Romāns Grigorjevičs Podoļnijs (1933. gada 16. oktobris, Maskava, PSRS - 1990. gada 23. februāris, turpat) - padomju žurnālists, zinātnes popularizētājs, zinātniskās fantastikas rakstnieks. [17]

Vairāk nekā divdesmit gadus viņš vadīja zinātnes nodaļu žurnālā "Znaņije - sila", kas pagājušā gadsimta 60. un 70. gados, lielā mērā pateicoties viņa entuziasmam, kļuva par vienu no krievu zinātniskās fantastikas rakstnieku “saziņas centriem”. Pašā žurnālā Podoļnijs un viņa kolēģi izveidoja rakstus “Jautro zinātņu akadēmija”, kur tika publicētas dažādas fantastiskas palaidnības, un “Kontaktu komisija”, kas no zinātniskā viedokļa mēģināja analizēt visa veida pierādījumus par citplanētiešu Zemes apmeklējumiem, par šo apmeklējumu “pēdām”, kā arī visādu “ekstrasensoro spēju” gadījumiem.

Isajs Lukodjanovs un Jevgeņijs Voiskunskis.

Isajs Borisovičs Lukodjanovs (1913-1984) - krievu padomju zinātniskās fantastikas rakstnieks, inženieris. [21]

Visi Lukodjanova zinātniskās fantastikas darbi bija līdzautori ar viņa brālēnu (no mātes puses) E. L. Voiskunski. Radošajā duetā Lukodjanovs sniedza idejas un tehniskas detaļas, Voiskunskis nodarbojās ar literāro apstrādi.

Pēc Voiskunska teiktā, negadījums pamudināja viņus uzrakstīt savu pirmo zinātniskās fantastikas romānu ar Lukodjanovu - gājējs, kurš izlēca no kravas automašīnas riteņiem, viņiem šķita bezķermenis, izbraucis cauri automašīnai. Ideja par objektu, kas iet cauri citiem ķermeņiem, veidoja romāna "Mekongas apkalpe" pamatu. Darbs pie grāmatas ilga divus gadus. Autori nosūtīja manuskriptu uz Detgiz, kur to pārskatīja literārais redaktors A. N. Strugatskis. Arkādijs Natanovičs ieteica grāmatu publicēšanai, un tā tika publicēta 1962. gada vasarā sērijā «Библиотека приключений и научной фантастики» (pazīstama ar "rāmi" no vāka dizaina).

Romāns, kas stilizēts kā "Žila Verna" fantastika, satur vēsturiskas, jūrniecības, piedzīvojumu un detektīvu sastāvdaļas, satīras un humora caurstrāvots, atnesa līdzautoriem visas Savienības popularitāti. Vēsturiskās fantastikas līniju viņu darbos turpināja romāni “Ļoti tālais Tartess” (rakstīts 1966. gadā, izdots 1968. gadā), kas veltīti augsti attīstītas Ibērijas pussalas civilizācijas nāvei eksperimentu ar atomenerģiju rezultātā, un “Urs, Šama dēls” (1975), ir netiešs turpinājums "Mekongas apkalpei". Jaunie zinātnieki tiekas ar senajiem šumeriem, kurus nolaupīja citplanētieši.

Voiskunska un Lukodjanova kosmosa zinātniskā fantastika ir tradicionālāka. Romāns “Zvaigžņu jūru šļaksti” (1970) apraksta mēģinājumus pārveidot Venēru un sniedz komunistiskās Zemes panorāmu. Romānā “Nelikumīga planēta” (1980) cilvēce, kas pēta Saules sistēmas ārmalas, saskaras ar Plutona iemītniekiem, kuri barojas ar tīru enerģiju.

Jevgeņijs Ļvovičs Voiskunskis (1922. gada 9. aprīlis, Baku, AKFSR — 2020. gada 3. jūlijs, Maskava, Krievija) - padomju un krievu prozaiķis, zinātniskās fantastikas rakstnieks, jaunatnes grāmatu autors. Lielā Tēvijas kara dalībnieks.

Vadims Šefners.

Vadims Sergejevičs Šefners (1914. gada 30. decembris (1915. gada 12. janvāris), Petrograda – 2002. gada 5. janvāris, Sanktpēterburga) - krievu padomju prozaiķis, dzejnieks un tulkotājs, zinātniskās fantastikas rakstnieks, žurnālists, frontes korespondents. [22]

Kopš 1960. gadiem viņš ir strādājis arī tīri zinātniskās fantastikas žanrā, definējot savus fantastiskos darbus kā "pusiespējamus stāstus" un "pasakas gudriem cilvēkiem". Populārākie stāsti bija “Meitene pie kraujas” (1963), “Pils trim” (1968), “Apaļš noslēpums” (1969) un īpaši “Parādnieka būda” (1981). Viņa fantastika ir ļoti savdabīga, līdzīga Šeklija darbiem.

"Meitene pie kraujas" ir sapņu stāsts. Sapnis par laiku, kad draudzība un cieņa, ko neaizsedz nekādas pašlabuma intereses, kļūs par vienīgo saprātīgo pamatu attiecībām starp cilvēkiem; kad cilvēki būs brīvi no visa sliktā, pazemojot cilvēku kā personību; kad pat nejauši kādam nodarīts nodarījums tiks uzskatīts par smagu pārkāpumu; kad kārtējie - tomēr ne vienmēr veiksmīgie - aicinājumi saudzēt un saudzēt dabu ienāks visu cilvēku miesā un asinīs un kļūs par uzvedības normu...

Vladimirs Mihanovskis (1931. gada 2. oktobris (Harkova, Ukrainas PSR) — 2019. gada 1. marts) — krievu un ukraiņu padomju dzejnieks, rakstnieks, prozaiķis, dramaturgs, tulkotājs. [23]

Vladimirs Mihanovskis ir arī divu zinātniskās fantastikas romānu autors: “Soļi bezgalībā” (1973), sižets, kas griežas ap kosmosa kuģi, kas lido uz Tritonu, un melno caurumu Vērša zvaigznājā. Šī kuģa apkalpē ir cilvēku komandieris un vairāki bioroboti. Fantastiskais detektīvstāsts “Noslēpumainākā slepkavība” (1999) stāsta par kāda ievērojama fiziķa noslēpumaino nāves apstākļu izmeklēšanu, kurš radīja unikālu ierīci, kas atmodina matērijas atmiņu.

Kopumā daudzi fantastiski Mihanovska darbi lielā mērā atspoguļoja 20. gadsimta 60., 70. un 80. gadu krievu zinātniskās fantastikas vidējo līmeni. Tomēr autors ieradās zinātniskās fantastikas entuziasma viļņa virsotnē, kas sakrita ar akūtu šādu darbu izdevējdarbības trūkumu un zinātniskās fantastikas lasīšanas slāpēm. Tajos gados katrs jaunums, lai arī ne pārāk izcils, sastapa piekāpīgu uzmanību.

Saskaņā ar 2006. gada rezultātiem par daudzu gadu nodošanos zinātniskās fantastikas žanram viņu nosauca par Sergeja Pavlova balvas "Mēness varavīksne" ieguvēju.

Olga Larionova.

Visa Olgas Larionovas (pseidonīms; rakstnieces īstais vārds ir Olga Nikolajevna Tidemane) dzīve ir cieši saistīta ar Ļeņingradu (Sanktpēterburgu): viņa šeit dzimusi 1935. gada 16. martā, studējusi, kādu laiku strādājusi par inženieris Centrālajā metalurģijas un metināšanas pētniecības institūtā, un 1967. gadā G. beidzot un neatgriezeniski kļuva par profesionālu rakstnieku. [24]

1985. gadā L. publicēja pirmo stāstu no tāda paša nosaukuma triloģijas ar nosaukumu "Jūras sonāte", un 1987. gadā par šo darbu viņai tika piešķirta "Aelita" balva, kas piešķirta par gada labāko grāmatu. Triloģija pilnībā, šoreiz ar nosaukumu "Labirints troglodītiem", tika izdota 1991. gadā. Tajā pašā laikā parādījās autora kolekcija "Kontaktu formula", kas bija galīga astoņdesmitajiem gadiem.

Jurijs Medvedevs (dzimis 1937. gada 6. decembrī Krasnojarskā) ir padomju un krievu zinātniskās fantastikas rakstnieks, žurnālists, tulkotājs, mākslas kolekcionārs, pētījumu par Krievijas vēsturi autors. Viņš tiek uzskatīts par vienu no padomju zinātniskās fantastikas sagrāves organizatoriem un ideoloģiskajiem līderiem XX gadsimta 60.–70. gados [25]

1974. gadā viņš sāka strādāt par zinātniskās fantastikas, piedzīvojumu un ceļojumu nodaļas vadītāju izdevniecībā”Molodaja gvardija”, kas šajā laika posmā izdeva ievērojamu daļu zinātniskās fantastikas literatūras. Šajā amatā viņš nomainīja citu zinātniskās fantastikas rakstnieku Sergeju Žemaiti, kurš tika atlaists par it kā ideoloģiski kaitīgas literatūras publicēšanu. Lielākā daļa novērotāju Medvedeva darbu šajā amatā vērtē ārkārtīgi negatīvi, uzskatot viņu par galveno padomju zinātniskās fantastikas sagrāves organizētāju XX gadsimta 70. gados, jo īpaši brāļi Strugatski uzskata viņu par galveno šīs sakāves vaininieku. Jurijs Medvedevs uzskatīja sevi par tā sauktās "Jefremova skolas" atbalstītāju padomju zinātniskajā fantastikā, viņš pats pasludināja sevi par mantinieku un sevi par garīgo mentoru. Šajā amatā Medvedevs iesaistījās nopietnā konfliktā ne tikai ar brāļiem Strugackiem, bet arī ar Vladimiru Savčenko, Dmitriju Biļenkinu ​​un Sergeju Sņegovu. 1978. gadā Medvedevu izdevniecības „Molodaja gvardija” zinātniskās fantastikas un piedzīvojumu nodaļas vadītāja amatā nomainīja Vladimirs Ščerbakovs, kurš, lai arī uzskatīja sevi arī par Jefremova skolas atbalstītāju, tomēr, pēc brāļu Strugacku domām, viņam izdevās noslēgt mieru ar slavenākajiem zinātniskās fantastikas rakstniekiem un kvantitatīvā izteiksmē atjaunot fantastiskas literatūras izdošanu izdevniecībā.

Jurijs Medvedevs savu literāro darbību sāka XX gadsimta 60. gadu sākumā. Viņa pirmā zinātniskās fantastikas publikācija bija stāsts "Pārdomas par grāmatu", kas tika publicēts ar pseidonīmu "Julijs Kuzņecovs" 1960. gadā. 60. gados Medvedevs izdeva arī dzejoļu krājumu. Fantāzijas žanrā rakstnieks uzrakstīja četrus garstāstus un vairāk nekā 20 noveles. Lielākā daļa viņa darbu, it īpaši tie, kas iekļauti vienīgā krājumā "Laika rati", tika rakstīti no panslāvisma, mistikas un okultisma propagandas viedokļa. Taču visvairāk viņš kļuva slavens ne tik daudz ar saviem literārajiem darbiem, bet galvenokārt ar to, ka tie atrodami aizplīvurotā kritikā par rakstniekiem, kuru daiļrade bija pretrunā ar toreizējām ideoloģiskajām vadlīnijām. Jo īpaši stāstā "Oskaru velna ducis" (1977) ir gandrīz tiešs mājiens uz kinorežisoru Andreju Tarkovski, jo Medvedevs to veltīja "režisora ​​Barkovska svētīgajai piemiņai, kurš pazuda kaut kur Parīzē". kas varētu kalpot kā mājiens par Tarkovska iespējamo emigrāciju, jo ārzemēs viņa darbs tika vairāk cienīts.

Aleksandrs Mirers.

Aleksandrs Isakovičs Mirers (pseidonīms Aleksandrs Zerkalovs; 1927. gada 2. maijs, Maskava - 2001. gada 18. jūlijs, turpat) — padomju un krievu zinātniskās fantastikas rakstnieks, literatūrzinātnieks, kritiķis un tulkotājs. [26]

Sešdesmitajos gados Aleksandrs Mirers bija biedrs neformālā Maskavas zinātniskās fantastikas rakstnieku lokā, kas tikās izdevniecības „Molodaja gvardija” fantastikas redakcijā (šajā lokā bija arī Arkādijs Strugatskis, Severs Gansovskis, Anatolijs Dņeprovs, Eremejs Parnovs, Mihails Emcevs , Dmitrijs Biļenkins, Ariadna Gromova, Romāns Podoļnijs).

Aleksandrs Mirers debitēja zinātniskajā fantastikā ar stāstu “Būs laba diena!” (1965). 1966. gadā viņš piedalījās kolektīvā fantāzijas garstāsta-burime rakstīšanā "Lidojot cauri mirklim". Viņa pirmā autora grāmata bija bērnu fantāzijas stāsts "Zilā vaļa zemūdene" (1968). 1969. gadā tika publicēti divi stāsti, kas padarīja Aleksandru Mireru par vienu no ievērojamākajām tā laika padomju zinātniskās fantastikas figūrām - “Man ir deviņas dzīvības” (paplašināta versija tika publicēta grāmatas izdevumā 1990. gadā) un “Galvenais pusdienlaiks” (1976. gadā izvērsta versija izdota kā romāns "Klaiņotāju nams"; pēc romāna motīviem uzņemta spēlfilma "Starpnieks").

Vladimirs Osinskis ir krievu valodā rakstošs zinātniskās fantastikas rakstnieks un žurnālists no Gruzijas. [27]

Dzimis 1933. gada novembrī Tbilisi. Beidzis Tbilisi Universitātes Filoloģijas fakultāti. Viņš strādāja dažādu laikrakstu redakcijās Gruzijā. Dzīvoja Tbilisi. Viņš bija precējies ar slavenā scenārista Borisa Dobrodejeva māsu.

70. un 80. gados vairāki Osinska zinātniskās fantastikas romāni un stāsti tika publicēti reģionālajos un vissavienības periodikā, žanru antoloģijās, kas parasti pieder pie tā sauktās “mīkstās” zinātniskās fantastikas, kas ir dabā tuvu literārai pasakai un fantāzijai R. Bredberija un A. Grīna garā. Rakstnieks pat uzsvēra pēdējo atdarināšanu ar vairākām detaļām, vispārīgu stilu un intonāciju. Kopumā Osinska nelielais literārais mantojums ir pārsteidzoša parādība pagājušā gadsimta 70. gadu padomju zinātniskajā fantastikā un viņa labākie stāsti "Kosmosa kuģis" (1970), " Delfīnu bāka" (1975), "Universālā valoda" (1974). ) un "Autostāvvieta" (1984) iekļuva krievu zinātniskās fantastikas "zelta fondā". Lielākā daļa rakstnieka tā laika fantastisko darbu tika iekļauti viņa autora krājumos „Kas tur?” (1975), „Brīvdienas uz Zemes” (1984) un „Delfīnu bāka” (1989).

Vladimirs Valerjanovičs nomira 2001. gadā Tbilisi.

Vladimirs Malovs (dzimis 1947) ir krievu padomju zinātniskās fantastikas rakstnieks un žurnālists. Studējis Maskavas Zemes ierīcības inženieru institūtā. Beidzis A. M. Gorkija Literāro institūtu. Kopš 1966. gada viņš strādāja populārzinātniskajā žurnālā "Jaunais tehniķis". Viņš strādāja žurnālā "Apkārt pasaulei", "Komsomoļskaja Pravda". Kopš 90. gadu vidus viņš ir žurnāla “A počemu?” atbildīgais redaktors ("Jaunā tehniķa" pielikums). Dzīvoja Maskavā. [28]

Pirmā publikācija bija fantastiskais joku stāsts "Divi simti gadu vēlāk" (1964). Viņš galvenokārt strādāja bērnu zinātniskās fantastikas žanrā. Uzrakstīja romānu "Akadēmija "Bisektrise". 21. gadsimta skolnieka piezīmes" (1968), "Septiņi sprīži" (1970), "Es esmu šeristānietis" (1973), "Lelles no kosmosa" (1975). Rakstnieka mēģinājumi paplašināt vecuma diapazonu ar fantastikas stāstiem "pieaugušajiem" - "Cerības” lidojums" (1976), "Priekšpostenis" (1981) u.c. nebija tik veiksmīgi kā viņa grāmatas bērniem. Malova darbi tika apvienoti kolekcijās “Akadēmija “Bisektrise” (1982) un “Priekšpostenis “Cerība” (1989). Deviņdesmitajos gados viņš atgriezās bērnu literatūrā, rakstot zinātniskās fantastikas "izglītojošo" romānu sēriju "Dabas vēstures pārbaude" (1989), "Divpadsmit vietas laika mašīnā" (1990), "Cariskās grāmatas" (1991), " Ļoti noslēpumaina sala" (1992), "Galakspoles dāvanas" (1993), "Pavārs zem pārsega" (1996), "Pelēkā kaķa bruņinieks" (1997).

Miris 2021. gada 22. maijā, pēc Vitālija Piščenko teiktā, no Covid.

Sergejs Drugals.

Sergejs Aleksandrovičs Drugals (dzimis 1927. gada 10. maijs — 2011. gada 20. jūnijs) bija krievu zinātniskās fantastikas rakstnieks un inženieris-izgudrotājs. [29]

Pirmā zinātniskās fantastikas publikācija bija novele "Tiesības izvēlēties" (1966). Autora ironiskie un siltie stāsti un romāni, no kuriem daudzi publicēti žurnālā ”Uraļskij sļedopit”, kā arī apkopoti krājumi "Tīģeris aizved uz garāžu" (1984) un "Bazilisks" (1990), var iedalīt divos ciklos. Pirmais stāsta par Dabas atjaunošanas institūta darbību, kura uzdevums ir dabas atjaunošana un saprātīga pārveidošana ar zinātnes sasniegumu palīdzību. Autora oriģinālās ekoloģiskās idejas (faunas rekonstrukcija un bagātināšana, jaunu dzīvnieku šķirņu un hibrīdu, tai skaitā pasakainu mitoloģisko) audzēšana šajā ciklā ir apvienoti ar rakstnieces pārdomām par nākotnes pedagoģiju. Ciklu veido stāsti un noveles - "Zaķis" (1984), "Eksāmens" (1979), "Tīģeris aizved uz garāžu" (1977), "Ķiršu kompots bez kauliņiem" (1984), "Jāņtārpiņu pļava" ( 1980), "Vitāli nepieciešams" (1980), "Bazilisks" (1986). Otrais darbu cikls - parodiski un humoristiski stāsti par kontaktiem ar citplanētiešiem: "Rehabilitācija" (1978), "Atgriešanās šūpulī" (1984), "Tiška pazudusi" (1984), "Īpašā forma" (1982), "Mēs , devēji" (1984), "Katram kokam savs putns" (1977). "Ekoloģiskā" cikla darbi vēlāk tika apvienoti romānā "Pagāni" (1989).

Sergejs Drugals ir Aelitas balvas (1992) laureāts par kolekciju “Bazilisks”.

Rakstnieks bija viens no dalībniekiem pirmajā padomju zinātniskās fantastikas cienītāju konventā - KLF reģionālā seminārā Permā (1981).

Pēc autora domām, nozīmīga loma viņa rakstnieka karjerā bija žurnāla ”Uraļskij sļedopit” zinātniskās fantastikas nodaļas redaktoram V. I. Bugrovam. Viņš arī kļuva par iemeslu rakstnieka aiziešanai no žanra 90. gados: "Viņš nomira, un es vairs neinteresējos par zinātniskās fantastikas rakstīšanu."

Aleksandrs un Sergejs Abramovi. Artjoms Abramovs

Aleksandrs Ivanovičs Abramovs (1900, Maskava - 1985, turpat) - padomju zinātniskās fantastikas rakstnieks, scenārists un teātra kritiķis, žurnālists. Beidzis Svešvalodu institūtu un V. J. Brjusova Literāro institūtu (abi Maskavā). Strādājis žurnāla "Inostrannaja Literatura", "Teātris" redakcijās, laikrakstā "Večerņaja Moskva". PSRS Rakstnieku savienības biedrs. [31]

Sergejs Aleksandrovičs Abramovs (dzimis 1944. gada 10. aprīlī Maskavā, PSRS) ir padomju un krievu zinātniskās fantastikas rakstnieks, žurnālists un sabiedrisks darbinieks. Rakstnieka Aleksandra Abramova dēls.

Agrīnie darbi, kas tapuši sadarbībā ar tēvu A. Abramovu, ir tipiski smagās zinātniskās fantastikas paraugi. Slavenākā S. un A. Abramovu triloģija “Jātnieki no nekurienes” (1967), “Paradīze bez atmiņas” (1968), “Sudraba versija” (1978 - “Laiks pret laiku”; papildus 1978) par citplanētiešu pārstāvjiem. Civilizācija, kas pēta Zemi. Arī pirmie patstāvīgie S. Abramova darbi - romāns "Virvesstaigātāji" (1972) un stāsts "Vilciņš Guliveram" (1973) tiek uzturēti tradicionālajā zinātniskās fantastikas garā. Vēlākajos darbos viņš pamazām attālinājās no tradicionālajiem žanra kanoniem, pārejot uz mūsdienu pasakām un fantāzijai raksturīgiem paņēmieniem.

Artjoms Abramovs dzimis Maskavā, 1976. gada 28. martā zinātniskās fantastikas rakstnieku ģimenē. Sergeja Aleksandroviča Abramova dēls, Aleksandra Ivanoviča Abramova mazdēls. Kopš 2003. gada viņš ir Krievijas Rakstnieku savienības biedrs un kopā ar savu tēvu Sergeju Abramovu ir vairāku fantastisku grāmatu autors.

Vjačeslavs Nazarovs.

Vjačeslavs Aleksejevičs Nazarovs (1935. gada 22. septembris, Orjola — 1977. gada 20. jūnijs, Krasnojarska) - krievu zinātniskās fantastikas rakstnieks, sešdesmito gadu dzejnieks. Nepilnos četrdesmit divos dzīves gados autoram izdevās izdot 4 dzejoļu krājumus un uzrakstīt vairākus fantastiskus romānus un stāstus. Slavenākie Nazarova fantastiskie darbi ir romāni “Zemes zaļās durvis” (cits nosaukums ir “Vienādo nasta”), “Silajas ābols”, “Supru sacelšanās”. [32]

1953. gadā Vjačeslavs Nazarovs iestājās Maskavas Valsts universitātes Žurnālistikas fakultātē. Studiju laikā viņu interesēja XIX beigu - XX gadsimta sākuma krievu un ārzemju literatūra, jo īpaši Aleksandra Bloka un Henrika Ibsena daiļrade; pēdējo darbi bija Nazarova disertācijas priekšmets. Vjač. Nazarovs bija Maskavas Valsts universitātes dzejnieku literārās asociācijas biedrs un tika kritizēts par saviem dzejoļiem, kas veltīti sudraba laikmeta dzejniekiem un impresionisma māksliniekiem (kā "ārpus saskares ar dzīvi" un "estētisku", tālu no sociālistiskā reālisma). . 1956.-1958.gadā Nazarovs radīja dzejoļus ("Uz malas", "Melnā saule", "Antejs", "XX gadsimts"), kas bija populāri studentu vidū.

Tomēr, iespējams, slavenākie bija rakstnieka fantastiskie darbi. Pirmais no tiem "Iebrucējs" tika publicēts 1968. gadā žurnālā "Jeņiseja". Tur pirmo reizi publicēts arī stāsts "Spēle mirstīgajiem" (1969). 1970.-1971.gadā Nazarovs uzrakstīja romānus "Zilie dūmi" un "Dubultais spogulis".

Mihails Puhovs.

Mihails Georgijevičs Puhovs dzimis 1944. gada 3. janvārī Tomskā izcila matemātiķa, akadēmiķa Georgija Jevgeņeviča Puhova ģimenē. [33]

Par pirmo publicēto Mihaila Puhova darbu tiek uzskatīts zinātniskās fantastikas stāsts "Medību ekspedīcija" (kolekcija "Fantastika-67", M., “Molodaja gvardija”, 1968). Citi viņa darbi vēlāk tika publicēti žurnālos «Техника – молодёжи», «Знание – сила», «Земля и Вселенная», «Химия и жизнь», «Наука в твоей профессии», «Искатель» u.c. Dzīves laikā tika publicētas arī četras grāmatas: trīs krievu valodā: “Gleznu galerija” (1977), “Zvaigžņu lietus” (1982), “Ļaunuma sēkla” (1983) un viena vācu valodā: “Sternenregen” (1988). Ievērojama daļa Puhovas mantojuma ir tulkota bulgāru, ungāru, poļu, franču, itāļu un citās pasaules tautu valodās. Daļa darbu ir nofilmēti.

Divi lielformas darbi - romāns "Dueļu zāle" un mozaīka "Koks un upe" palika nepabeigti, rakstnieka dzīves laikā nodrukāti tikai to fragmenti. Tā no "Dueļu zāles" tika publicēta tikai viena daļa - "Robotu kuģis" stāsta "Cilvēks ar tukšu apvalku" (1977) un garstāsta "Robotu kuģis" (1982) formā.

Viktors Kolupajevs.

Viktors Dmitrijevičs Kolupajevs (1936. gada 19. septembris, Nezametnijas ciems, JASR — 2001. gada 4. jūnijs, Tomska) - krievu padomju zinātniskās fantastikas rakstnieks. [34]

Lielāko daļu Kolupajeva stāstu var klasificēt kā lirisku fantāziju, kas reti sastopama 70. un 80. gadu padomju zinātniskajā fantastikā (piemēram, R. Bredberijs Rietumu zinātniskajā fantastikā rakstīja līdzīgā manierē) vai "dīvainā pilsētproza" ar zinātniskās fantastikas elementiem. Rakstnieka darbs ir cilvēka mēģinājums apzināties savu vietu Laikā un Telpā, un varoņi, tāpat kā A. Grīna varoņi, nemitīgi ir vērsti uz brīnumu, uz tikšanos ar nezināmo: stāsta varoni. „Kiosks” (1971) iegūst iespēju ieskatīties savā tuvākajā nākotnē; nākotnes cilvēki no stāsta "Kādi smieklīgi koki" (1977), kuri kopā ar bērniem devās aizraujošā kosmosa ekskursijā, lai klātienē redzētu īsto tālās pagātnes karu. "Lielākajā mājā" (1974), ko varone meklē (par to viņai stāstīja vecāki - mirušie astronauti), tāda ir planēta Zeme; dzejnieks, Kolupajeva programmatiskā stāsta "Kāpēc dzīvoja cilvēks?" (1970), lemts aizmirstībai, bet joprojām turpina radīt ar iedvesmu; un stāsta "Aizsardzība" (1977) varonis iegūst iespēju pa telefonu sazināties ar savu sirdsapziņu.

Savas dzīves pēdējos gados viņš strādāja pie triloģijas “Ārpus laika. Laiki. Mūžība". 2001. gadā triloģijas pirmais romāns “Ārpus laika” tika izdots kā atsevišķs izdevums, kura līdzautors bija J.I.Maruškins. Otrā triloģijas grāmata, parodijas romāns „Sibīrijas Atēnu Sokrats”, tika publicēts 2001. gadā Krasnojarskas žurnālā «День и ночь».

Pāvels Amnuels.

Pāvels (Pesahs) Rafaelovičs (Rafailovičs) Amnuels (dzimis 1944. gada 20. februārī Baku) ir padomju un Izraēlas astrofiziķis, zinātniskās fantastikas rakstnieks, zinātnes popularizētājs. [35]

Īstais vārds: Pesach Amnuel. Citi pseidonīmi: Amoss Brošs, Jurijs Grambajevs, Šimons Davidenko, Andrejs Pašins

Fizikālo un matemātikas zinātņu kandidāts (“Dažas neitronu zvaigžņu novērošanas iespējas”, 1972), savā specialitātē ir publicējis vairāk nekā 70 zinātniskus rakstus un piecas grāmatas. Pirmā zinātniskās fantastikas publikācija bija stāsts "Ikaria Alpha" žurnālā «Техника – молодёжи» (1959, 30.-32. lpp.). 1990. gadā viņš emigrēja uz Izraēlu. Dzīvo Beit Shean.

Neskatoties uz to, ka pirmā zinātniskās fantastikas grāmata - krājums „Šodien, rīt un vienmēr” - tika izdots tikai 1984. gadā, tās autors jau gandrīz ceturtdaļgadsimtu tiek uzskatīts par vienu no vadošajiem "hard" (zinātniskās) fantastikas meistariem, Geinriha Altova sekotājs un kolēģis. Kā likums, Amnuela darbu varoņi ir radoši cilvēki, kas drosmīgi pēta neatrisināmas zinātniskas problēmas. Tāds ir Noels Belčers no stāsta "Medaļas trešā puse" (1968 – sadarbībā ar Romānu Leonidovu), mākslinieks, kurš uz Marsa atklāja vēstījumus no tālas civilizācijas; tāds ir Igors Astahovs, stāsta "Klaidonis" (1975) un stāsta "Vēsums" (1975) varonis, skolotājs un zinātnieks, kurš radīja zinātni par kļūdām - eratoloģiju, kurš kļuva visvarens un devās "kājām" uz zvaigznēm; tādi ir "variatori" no stāsta "Es eju pa šoseju" (1973) - cilvēki ar modificētu ģenētisko mehānismu, spēj dzīvot nepasaulīgos apstākļos - un viņu radītāji.

Padomju periods Amnuela daiļradē beidzās ar stāstu „Sprādziens” (1986), „Laika bumba” (1990) un „Augstākais mērs” (1990) publicēšanu. Stāsta "Sprādziens" varonis, spožs amerikāņu biologs, atklāj līdzekli pret vēzi un tajā pašā laikā iegūst pārcilvēka īpašības; varoņa (kurš arī kļuvis par sava veida mesiju, ienesot cilvēcei jaunas idejas) sadursme ar politiķiem un militārpersonām, ko satrauc ideālists-supermena parādīšanās, veido stāsta aso sižetu. Stāsta "Bumba ar laika degli" ideja: cilvēce ir sava veida "bumba ar laika degli" Visumam, kas kādu dienu "darbosies" un izglābs Visumu no nāves.

Izraēlas laikā Amnuels periodiskos izdevumos publicēja vairākus simtus zinātniskās fantastikas stāstu, kas veidoja ciklus "Kas būs, tas būs" (2002) un "Ionas Šeketas dīvainie piedzīvojumi" (2005; mājiens uz Ijonu Kluso, Ebr. Šekets) - klusums), kā arī zinātniskās fantastikas romāni "Koda cilvēki" (1997, 2006, 2008), "Trīsvisums" (2000, 2004), "Ceļš uz Eleonoru" (2008). Šo romānu un lielākā daļa stāstu zinātniskās fantastikas jautājumi ir cilvēka vieta un loma Visuma sistēmā, cilvēka atbildība pret sevi un pasauli, kurā viņš dzīvo, cilvēka un cilvēces ietekme uz norises procesiem, tās vieta Visumā.

Askolds Jakubovskis.

Askolds Pavlovičs Jakubovskis (1927. gada 10. jūlijs, Novosibirska — 1983. gada 8. marts, Maskava) — krievu prozaiķis, vairāk pazīstams kā zinātniskās fantastikas rakstnieks. [36]

Tēvs - Pāvels Gerontjevičs Jakubovskis (1891-1945) - bija grafiķis, gleznotājs un arhitekts, viens no pirmajiem Novonikolaevskas (Novosibirska) profesionālajiem māksliniekiem.

Romānu un stāstu krājumu "Mšava" (1969), "Sarkanais taimiņš" (1971), "Argus-12" (1972), "Ugunīgais mežs" (1976), "Cēzara atgriešanās" (1977), "Nivļanas vērsis" (1979), „Zemenes sniegā” (1981), „Sarkano gaiļu iela” (1985), „Kvazārs’, ‘Transparents” (abi 1987), izdoti Novosibirskā un Maskavā. Viņš veiksmīgi darbojās gan kā reālistisks rakstnieks, gan kā zinātniskās fantastikas rakstnieks (viņš uzrakstīja vairāk nekā duci fantastisku darbu, tostarp tādu plaši pazīstamu lietu kā garstāsts "Argus-12").

Leonīds Panasenko.

Leonīds Nikolajevičs Panasenko (1949. gada 25. aprīlis, Koveļskas rajons, Volinas apgabals - 2011. gada 10. marts, Simferopole, Ukraina) — padomju un ukraiņu zinātniskās fantastikas rakstnieks. [37]

Pirmā fantastiskā publikācija notika 1967. gadā – stāsts "Kontrabandists" tika publicēts ukraiņu valodā žurnālā "Znaņnja ta Prjaja". Pirmais stāsts krievu valodā ("Polivit") tika publicēts žurnālā "Uraļskij sļedopit" 1976. Viņš bija PSRS pirmā Dņepropetrovskas zinātniskās fantastikas kluba vadītājs, kura dalībnieku vidū bija Vasilijs Golovačovs. Pirmā grāmata - "Nemirstīgo darbnīca" - tika izdota 1978. gadā ukraiņu valodā.

Leonīda Panasenko darbu raksturo maigs lirisms, filozofija, mīlestība pret oriģināliem virsrakstiem un aforistiska rakstība. Viņš nodarbojies ar sociālo utopiju (romāns „Saules dārznieki”), filozofisku daiļliteratūru, pasaku žanru („Sarūsējušā noslēpums vai Pārsteigtā mazuļa piedzīvojumi”), kas ir visu apakšžanru konglomerāts (nedaudz huligāniska fantāzija ”Nejaušais bruņinieks”), bet viņa galvenais žanrs ir proza ​​ar fantāzijas elementiem. Tajos ietilpst "Nestināriešu dejas", "Baltais amarants", "Vieta dzērvei", "Statisti", "Nāc, inkvizitor!" un daudzi citi romāni un stāsti.

Hodžiakbars Šaihovs.

Hodžiakbars Islamovičs Šaihovs (1945-2002) - uzbeku zinātniskās fantastikas rakstnieks. [38]

Dzimis Čugučakā, Ķīnā 1945. gadā, kur viņa ģimene pārcēlās staļinisko represiju laikā. Viņi atgriezās Taškentā 1955. gadā.

Rakstīja uzbeku valodā. Pirmā zinātniskās fantastikas publikācija bija novele "Septītā SER" (1965).

Šaihova fantastiskie stāsti un romāni apkopoti krājumos „Septītā SER” (1972), „Noslēpumainās zvaigznes” (1976), „Renē noslēpums” (1977; krievu 1988 - dažāds sastāvs); krājumā prezentēti tulkojumi krievu valodā - "Tajā neparastajā dienā" (1985), "Dimanta spīdums" (1988), "Demonstrācija orbītā" (1988). Ciklā "Dimanta spīdums". apraksta zinātnieka-pētnieka Olmosa Azizova piedzīvojumus kosmosa dzīlēs, tikšanos ar citplanētiešu prātu, saskarsmes problēmas ar tiem.

Zinovijs Jurjevs.

Zinovijs Jurjevičs Jurjevs (īstais vārds un uzvārds Zalmans Judovičs Grinmans; 1925. gada 1. jūlijs, Čašņiki — 2020. gada 22. jūnijs, Maskava) — padomju un krievu zinātniskās fantastikas rakstnieks un scenārists, satīriķis, 1982. gada Aelitas balvas laureāts. [39]

Zinovijs Jurjevs ir zinātniskās fantastikas darbu autors. 20. gadsimta 60.-80. gadu darbiem ir antikapitālisma pamfletu raksturs. Tie pirmkārt, ir romāni "Baltā narkotika" (1973) un "Pilnīgs pārstrādājums" (1979), romāni "Finansists uz četrām kājām" (1964) un "Cilvēki un akti" (1973). Šajos darbos aprakstīta zinātnes un tehnikas sasniegumu amorāla izmantošana kapitālistiskā sabiedrībā. Parādīta saikne starp finanšu un industriālo eliti un organizēto noziedzību.

Romāns "Ātrie sapņi" (1977) ir veltīts saskarsmes problēmai ar ārpuszemes civilizācijām. Darbs ir ar antireliģiozu ievirzi, parāda reliģijas negatīvo lomu, kas pretendē cilvēku atbrīvot no mūsu laika neizbēgamajām problēmām.

Romānā „Es dāvāju jums atmiņu” (1980) viņš apraksta superinteliģentus citplanētiešus, kuri mirst no garlaicības. Tikai parasto cilvēku emocijas un atmiņas atgriež aizraušanos ar dzīvi.

Vairākos stāstos Zinovijs Jurjevs izmanto fantastiskus sižetus, lai kritizētu padomju sociālās realitātes trūkumus. Zinovijs Jurjevs kritizē bezjūtību un karjerismu padomju iestādēs. Pie tādiem darbiem pieder, piemēram, romāni "Melnā Jaša" (1978, zināmi divās versijās, ar radikāli pretējām galotnēm) un "Bezvārda zieda plānā balss" (1985). Jau “perestroikas” romānā “Tālie radinieki” (1991) aprakstīta necilvēcīga attieksme pret veciem cilvēkiem padomju pansionātā.

Vairākos Zinovija Jurjeva darbos darbība notiek uz citām planētām. "Perestroikas" laikmetā Zinovijs Jurjevs iebilda pret sociālisma idejām. Romāns „Tuvāk apskatot Beta Septiņi” (1990) apraksta robotu sabiedrību, kas pastāv uz tālās planētas, kuru vada viens centrs - elektroniskās smadzenes.

Boriss Šterns.

Boriss Gedaļevičs Šterns (1947. gada 14. februāris, Kijeva - 1998. gada 6. novembris, turpat) — krievu padomju, pēc tam ukraiņu zinātniskās fantastikas rakstnieks. [41]

Eirokona balvu laureāts (1994), „Bronzas gliemezis”, „Straņņik” (abi - 1995, 1998).

No 1976. gada līdz 80. gadu beigām viņš publicēja vairākus zinātniskās fantastikas stāstus: „Burvji” (1976), „Mājas” (1980), „Kam pieder šī planēta?” (1980) un citi.

Kopš deviņdesmito gadu sākuma Boriss Šterns sāka publicēt vairāk. Viņa žanriskais diapazons paplašinājās – viņš pievērsās pasakām, satīrai, sociālai un reālistiskai prozai. Viens no slavenākajiem šī perioda darbiem ir stāsts "Dinozaura piezīmes", kā arī turpinājums stāstu ciklam par inspektora Bel Amora piedzīvojumiem. Tajā pašā laikā tika izdoti Borisa Šterna krājumi “Kas tur?”, “Mīlestības zivs” un citi, romāns “Etiops”, kas saņēma Bronzas Gliemeža balvu.

1998. gada 6. novembrī Boriss Šterns negaidīti nomira (kā viņš pats rakstīja savā autobiogrāfijā, zīlniece paredzēja viņa nāvi 2010. gadā). Romāns par inspektoru Bel Amoru "Uz priekšu, stabili!" publicēts pēc autora nāves.

Boriss Šterns ir Starta balvas (1989) laureāts par krājumu „Kam pieder šī planēta?”, Eiropas Zinātniskās fantastikas biedrības Eirokona balvas laureāts nominācijā Slavas zāle. Labākais rakstnieks (1994). 1999. gadā Krievijas zinātniskās fantastikas kongresā "Straņņik" rakstniekam pēc nāves tika piešķirta "Zinātniskās fantastikas paladina" balva.

Boriss Rudenko.

Boriss Antonovičs Rudenko dzimis 1950. gada 22. septembrī Maskavā. [42]

Pirmā publikācija zinātniskajā fantastikā bija viņa trešais stāsts "Iebrukums". Viņš parādījās 1978. gadā žurnāla "Tehnika - molodeži" lappusēs. Nākamo desmit gadu laikā viņš dažādos žurnālos un krājumos publicēja pusotru desmitu stāstu un divus romānus, piedalījās leģendārajos Maļejevas semināros jaunajiem rakstniekiem, kas strādā zinātniskās fantastikas un piedzīvojumu literatūras žanrā. Padomju izdevniecības vienmēr ir devušas priekšroku Iekšlietu ministrijas darbiniekiem, kas raksta detektīvus, taču Boriss Antonovičs nelokāmi turējās: viņa pirmais detektīvstāsts “Vēl ir tālu no pavasara” parādījās tikai 1989. gadā, un pēc tam rakstnieks pilnībā pārgāja uz detektīvliteratūru.

Tomēr rakstnieks atzīst: «Ir grūti rakstīt detektīvus, kad visa dzīve apkārt ir stingri pārtapusi par pamatīgu kriminālromānu bez cerībām uz laimīgām beigām. Ir pienācis laiks atgriezties - savās, personīgi izdomātajās pasaulēs, ”un 2003. gadā žurnāla „Jesļi” lappusēs parādījās viņa stāsts ”Nav problēmu!”. Tas ir uzrakstīts noziegumu detektīva žanrā ar fantastisku pieņēmumu: tiesībsargājošajām iestādēm tiek dotas tiesības noziedzniekus nošaut bez tiesas un izmeklēšanas. 2005. gadā tika izdots viņa pirmais zinātniskās fantastikas romāns „Tie, kas ir pret mums”.

Boriss Rudenko ir vairākkārt citēto frāžu “Jo mazāk zināt, jo labāk guļat” un “Negatīvā personāla atlase” autors.

Dmitrijs Aleksandrovičs De-Spillers (dz. 195?) ir krievu padomju zinātniskās fantastikas rakstnieks. Pēc profesijas fiziķis, fizikas un matemātikas zinātņu kandidāts. Dzīvo Maskavā. [44]

Pirmā zinātniskās fantastikas publikācija bija “Pārsteidzošais Igvi” (1974). Autora stāsti publicēti žurnālos “Iskateļ” un “Tehņika – molodeži”, pēc tam izdots viņa stāstu krājums “Dziedošās klintis” (1981). Autora "hipotēzes stāsti" ir vāji no literārā viedokļa, bet ļoti oriģināli fantastiskas vides modelēšanas ziņā un pārstāv tipisku dabaszinātnieka "zinātniskās fantastikas spēli", kurš pat nedomā par savu ideju un hipotēžu māksliniecisko noformējumu.

Vladimirs Ribins ir krievu zinātniskās fantastikas rakstnieks, žurnālists un redaktors.

PSRS Rakstnieku savienības biedrs (1979), PSRS Žurnālistu savienības biedrs. [45]

Dzimis Kostromā 1926. gada 13. septembrī.

Literatūrā viņš nonāca vēlu, tikai 50 gadu vecumā, pievēršoties militārajai prozai, piedzīvojumiem un fantāzijai. 1974. gadā parādījās viņa pirmie militārie piedzīvojumu romāni “Majora Kuzņecova labākā stunda” un “Es gatavojos pārtvert”, kā arī fantastiskais stāsts “Zeme aicina”. Tajā pašā 1974. gadā Vladimirs Aleksejevičs vadīja fantāzijas un piedzīvojumu žurnālu”Iskateļ”, kura galvenais redaktors bija līdz 1986. gadam.

Kopumā Ribins publicēja 36 fantastiskus darbus, tostarp: 2 romānus “Vientiešu planēta”(1995) un “Visuma kontrolieri” (2003); 8 garstāsti - "Zaļais spoks" (1975), "Radīšanas hipotēze" (1982), "Pastāsti man par Metsamoru" (1983), "Senžermēna noslēpums" (1986), "Kas mēs esam Pandorai?" (1986), “Tempļa zelts”(1991), “Glābiet mūsu dvēseles!” (1992), “Krusta spēks ir ar mums” (1993), “Odesā viss ir mierīgi” (1994), kā arī 26 stāsti, no kuriem lielākā daļa veidoja pamatu viņa autora zinātniskās fantastikas krājumiem “Sveiki, Galaktika!” (1981), "Radīšanas hipotēze" (1986), "Nebaidieties no zvēra" (1994) un "Visuma kontrolētāji" (2006). Kopumā Ribina daudzie oriģinālie fantastiskie darbi demonstrēja vidējo krievu zinātniskās fantastikas līmeni 20. gadsimta 70. un 80. gados un lielā mērā to noteica, izceļoties tikai ar lielisko literāro prasmi.

V. A. Ribins nomira Maskavā 2006. gada 5. jūlijā.

Zahars Maksimovs.

Genādijs Vasiļjevičs Maksimovičs - krievu padomju prozas rakstnieks un žurnālists. Dzimis 1943. gadā Maskavā, beidzis Maskavas Valsts universitātes Žurnālistikas fakultāti, strādājis populārzinātniskajā žurnālā “Vokrug Sveta”. Pirmā ZF publikācija - "Pelēkā kompānija" (1975 - ar savu vārdu). Miris 1999. [46]

Romāns “Viņa Majestātes sala”, ko Genādijs Vasiļjevičs Maksimovičs sarakstījis ar pseidonīmu Zahars Maksimovs, šķiet, ir tipisks “Molodaja gvardija” produkts – tas, ko Jaunais vilnis nicinoši nodēvēja par "tuvā mērķa fantastiku". Autors negrasījās nevienu gāzt un taisīt revolūcijas, bet vienkārši uzrakstīja aizraujošu grāmatu, kas izcēlās uz viņa brāļu fona - tajos laikos zinātniskā fantastika tika rakstīta vai nu “zem Strugackiem”, vai “zem Kazanceviem”, un Maksimovičs paņēma un izlaida fantastisku politisko trilleri “pēc Juliana Semjonova”. Tajā pašā laikā man ir aizdomas, ka iepriekš lasījos - vai skatījies filmas adaptāciju - Iras Levinas "Puiši no Brazīlijas".

Autora foto nav atrodams.

Oļegs Korabeļņikovs.

Oļegs Sergejevičs Korabeļņikovs dzimis 1949. gadā 13. augustā Krasnojarskā. Pēc izglītības ārsts. 1991.-1993.gadā vadījis Krasnojarskas rakstnieku organizāciju. [47]

No autobiogrāfijas:

“Pārāk daudz neesmu rakstījis – viss ietilps trīs četros sējumos. Izdevis duci grāmatu Krievijā. Publicēts ASV, Vācijā, Polijā, Čehijā, Portugālē. Pēc maniem stāstiem tika uzņemtas divas filmas, vēl par divām tika noslēgti līgumi, par viņu likteni neko nezinu un, atklāti sakot, arī negribu zināt.

Man ir daudz svarīgāk, lai bērni, kurus manas rokas atdzīvināja pirms divdesmit gadiem, šodien dzīvotu un būtu labi, neko par mani nezinot, un, iespējams, daudzi no viņiem nonāk dzemdību namā, kur es tagad strādāju, dzemdē savus bērnus, un - dzīve turpinās, un lai neviens no manis izglābtajiem nepaliek bāreņos...

Pēc paša atziņas, viņš vairs neraksta fantastiku.

Georgijs Šahs.

Georgijs Hosrojevičs Šahnazarovs dzimis Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku 1924. gada 4. oktobrī. Miris: 2001. gada 15. maijā. [48]

Šeit viņš pavadīja savu bērnību. Šeit viņš absolvējis Azerbaidžānas Valsts universitāti.

Šahnazarovs jau bija neoficiāls Gorbačova padomnieks, un 1988. gadā viņš pievienojās viņa personālam kā palīgs Austrumeiropas jautājumos un politiskās sistēmas reformēšanā.

Pēcpadomju laikā Šahnazarovs vadīja Gorbačova fonda Globālo programmu centru un rakstīja izcilus darbus par globalizācijas problēmām.

Georgijs Šahnazarovs pēkšņi nomira 2001. gada 15. maijā 76 gadu vecumā ceļā uz Jasnaju Poļanu pēc uzstāšanās zinātniskā konferencē Tulā. Pēc Georgija Šahnazarova palika viņa atraitne un vienīgais dēls Karens Šahnazarovs, viens no vadošajiem Krievijas kinorežisoriem.

Jevgeņijs Guļakovskis.

Jevgeņijs Jakovļevičs Guļakovskis - krievu prozas rakstnieks un scenārists, dzimis Kazaņā 1934. gada 29. augustā. Miris: 2017. gada 3. novembrī [49]

Aktīvā t. s. "Molodajas gvardijas skolas" darbu ZF pārstāvja Guļakovska tēmas - nepārsniedz standarta komplektu: kosmosa izpētes varonība, kontakti, tikšanās ar eksotiskiem ārpuszemes dzīves pārstāvjiem; dažkārt nepārdomāti piedzīvojumi tiek iekrāsoti ar specifiskiem ideoloģiskiem, norādītajai "skolai" raksturīgiem "virstoņiem". 1998. gadā Jevgeņijam Guļakovskim tika piešķirta Aelitas balva par "ieguldījumu krievu zinātniskajā fantastikā".

Andrejs Balabuha.

Andrejs Dmitrijevičs Balabuha dzimis 1947. gada 10. aprīlī Ļeņingradā. Miris: 2021. gada 2. decembrī

Pseidonīmi: N. F. Aleksandrejevs, Andrejs Dmitrijevs. [50]

Literatūrā viņš debitēja 1966. gadā, piedaloties Ļeņingradas zinātniskās fantastikas rakstnieku kolektīvajā radio sižetā “Laiks kristāliem runāt”. Pirmais stāsts "Apendikss" publicēts 1967. gadā izdevniecības "Molodaja gvardija" gadagrāmatā "Fantastika". Darbojas kā prozaiķis, dzejnieks, kritiķis, tulkotājs, atsevišķu krājumu un grāmatu sēriju sastādītājs, kā arī literārais un zinātniskais redaktors.

Tulkojis Džeimsa Greiema Ballara (Lielbritānija), Aļģa Budra (ASV), Alfrēda Eltona Van Vogta (ASV), Kliforda Saimaka (ASV), Roberta Silverberga (ASV), Roberta Ansona Heinleina (ASV) daiļliteratūru; detektīvi Arturs V. Apfīlds (Austrālija), Džons Bjūkens (Lielbritānija) un Pīters O'Donels (Lielbritānija); Luisa l'Amūra (ASV) vesterni; Džordža Makdonalda (Lielbritānija) stāsti-pasakas utt.

Kritisko darbu autors par ārzemju rakstniekiem – Aizeks Asimovs, Pols Andersons, Pīters Sojers Bīgls, Mariona Zimmera Bredlija, Aļģis Budris, Alfrēds Van Vogts, Žils Verns, Kristofers Gilmors, Rodžers Želaznijs, Irži Žulavskis, Kens Kato, Arturs Čārlks Klārks, Džons Vuds Kempbels jaunākais, Braiens Lamlijs, Stērlings Lanjē, Kīts Laumers, Mirejs Leinsters, Staņislavs Lems, Ēriks Frenks Rasels, Maks Reinoldss, Klifords Saimaks, H. G. Velss, Filips Hosē Fārmers, Roberts Ansons Heinleins, Frenks Herberts, Karels Čapeks un citi. Autors rakstīja par Aleksandru un Sergeju Abramoviem, Mihailu Ahmanovu, Aleksandru Beļajevu, Iļju Varšavski, Jeļenu Voronu, Andreju Daškovu, Sergeju Žemaiti, Juriju Zabello, Vasīliju Zvjagincevu, Vladislavu Krapivinu, Olgu Larionovu, Andreju Legostajevu, Svjatoslavu Loginovu, Pāvelu Mihailovu, Pāvelu Mihailovu. Arī Nikolajs Perumovs, Nikolajs Romanetskis, Vjačeslavs Ribakovs, Marija Semjonova, Igors Smirnovs, Leonīds Smirnovs, Aleksejs Tolstojs, Aleksandrs Tjurins, Ļevs Uspenskis, Jūlija Černova, Aleksandrs Šalimovs, Boriss Šterns, Aleksandrs Ščegoļovs, Aleksandrs Ščerbakovs un citi. Kopumā vairāk nekā pusotra simta apskatu un analītisko rakstu, eseju, aprakstu, priekšvārdu, pēcvārdu u.c.

Turklāt viņš rakstīja par tikpat daudz zinātnisku un māksliniecisku aprakstu un eseju - galvenokārt par vēsturiskām (lai gan ne tikai) tēmām.

Apbalvots ar Īpašo Goda diplomu Starptautiskajā konkursā par labāko fantāzijas stāstu (1981); I. A. Jefremova balva par vispārēju ieguldījumu krievu zinātniskajā fantastikā (1992); kā arī literāro balvu. A.R.Beļajevs (Beļajeva balva) par kritisku rakstu sēriju par angloamerikāņu zinātniskās fantastikas rakstniekiem (1993).

Jevgeņijs Fiļenko.

Filenko Jevgeņijs Ivanovičs ir mūsdienu krievu zinātniskās fantastikas rakstnieks. [51]

Dzimis Permā, 1954. gada 7. februārī.

Viņš debitēja ar stāstu „Kosmosa desants”(1964). Pirmie stāsti ir balstīti uz Strugatska Pusdienas pasaules realitāti. Tāpat kā visi savas paaudzes zinātniskās fantastikas rakstnieki, Fiļenko piedzīvoja grūtības ar publicēšanu, taču šo grūtību agrīnās debijas dēļ viņam bija jādalās vairāk nekā citiem. Aktīvi sadarbojies Permas KLF "Rifej" no tās dibināšanas dienas, valdes loceklis. KLF Permas semināra dalībnieks (1981), "Aelit-83, 89, 90", "Volgakon-91", "Interpresskon-95", "Interpresskon-97". Viņš bija RSFSR RS Permas organizācijas literārās asociācijas biedrs. Radošo jauniešu semināra dalībnieks (Perma, 1983). Jauno fantāzijas rakstnieku un piedzīvojumu meklētāju II Maļejevkas semināra (1983), semināra Dubultps (1988) dalībnieks. PTO biedrs, Jaltas semināru dalībnieks 1990., 1991. gadā. Publicēts Permas laikrakstos, žurnālos, krājumos "Poisk". Darbi tulkoti angļu, ungāru valodās.

Jevgeņija Fiļenko piederība pie t.s. "Permas vilņa" (terminu pirmo reizi lietoja V.I.Bugrovs) - autoru grupa, kas galvenokārt debitēja zinātniskajā fantastikā 80. gados. un apvienojās ap KLF "Rifej" kolekcijā "Poisk". 1993. gadā viņš organizēja izdevniecību „Begemot”, kas izdeva „Galaktisko konsulu”.

Fēlikss Dimovs.

Fēlikss Jakovļevičs Surkis (pseidonīms - Fēlikss Dimovs) (1937. gada 8. oktobris - 2016. gada 8. septembris) - krievu padomju rakstnieks, dzejnieks, esejists un tulkotājs. [52]

Dzimis Ļeņingradā, viņš tur pavadīja blokādi, un pēc tam pa Dzīvības ceļu tika nogādāts bērnu namā, kas atrodas Kirovas apgabalā. Turpmākajos gados viņš dzīvoja Bereznikos, Permas apgabalā, Vorošilovgradā (tagad Luganska, Ukraina), pēc tam Vorošilovgradas apgabala Melovskas rajonā, kur pēc atbrīvošanas viņa tēvs tika nosūtīts strādāt. 1954. gadā atgriezās Ļeņingradā

Kopš 70. gadu vidus viņš ir profesionāls rakstnieks. Pirmā publikācija ir fantastiskais stāsts "Noslēpumainā gravēšana", kas publicēts žurnālā "Baikāls" 1968. gadā.

Ziemeļrietumu starpreģionālās rakstnieku savienības biedrs.

Viņš dzīvoja Sanktpēterburgā, ir precējies, viņam ir trīs dēli un četri mazbērni.

F.Dimovs ir 15 izdotu grāmatu autors, viņa romāni un stāsti publicēti dažādos krājumos un tulkoti čehu, slovāku, bulgāru, ukraiņu un citās valodās.

Autora fantastiski darbi tiecas uz "mīksto" (humanitāro) zinātnisko fantastiku, mūsdienu "pilsētas fantāziju" un fantastiskām pasakām. No darbiem pasaku-mitoloģiskais stāsts "Krustceļš jeb Tavi pasaka" (1974), stāsts "Skola" (1984), stāsti "Pūce" (1976), "Pasaules radīšana" (1975) izceļas. Pēdējā darbība notiek uz "zvaigžņu šķirsta", un varoņi burtiski rada jaunu realitāti - viņus sagaidāma tāla zvaigznes pasauli. Viņš ir pazīstams arī ar bērnu zinātniskās fantastikas stāstu "Aļenkina asteroīds" (1981).

Viņš bija viens no dalībniekiem pirmajā padomju fantāzijas cienītāju konventā - KLF reģionālajā seminārā Permā (1981).

Kādu laiku (līdz 1989. gadam) viņš bija Borisa Strugatska semināra vecākais.

Genādijs Praškevičs.

Genādijs Martovičs Praškevičs dzimis 1941. gada 16. maijā Jeņisejas apgabala Pirovskas ciemā. Tēvs - Marts Aleksandrovičs (1890-1979), māte - Evdokia Timofejevna Gončarova (1903-1996), vecākie - brālis Jurijs, māsa Albīna. Profesionāls rakstnieks, PSRS Rakstnieku savienības biedrs (kopš 1982), Krievijas Rakstnieku savienības biedrs (kopš 1992), Ņujorkas krievu rakstnieku kluba biedrs (kopš 1997), Starptautiskā PEN kluba biedrs (kopš 2002. gada). [53]

Pseidonīmi: P. Genādijevs, Genādijs Gončarovs, Nikolajs Osjaņins, Mihails Tropiņins, J. Utkins

Kā zinātniskās fantastikas rakstnieks Genādijs Praškevičs debitēja 1957. gadā ar stāstu "Miglas sala". Mūsdienās viņš ir viens no ražīgākajiem un daudzpusīgākajiem zinātniskās fantastikas autoriem, kurš veiksmīgi darbojas dažādos tās žanros un virzienos: detektīvliteratūra, sociālā zinātniskā fantastika, liriski-filozofiskā un satīriskā fantastika. Slavenākie darbi ir “Kunga suns”, “Slepenais ierēdnis jeb kuģa avārijas valoda”, “Vēja grieztais”, “Gāzmaskas Sadamam”, “Dzīves aprīlis”, “Industriālā spiega piezīmes”, "Bruņinieka lāde", "Lielais Krabens", "Bullis", "Ģeogrāfijas stundas", "Nozagtais brīnums", "Kaina paradokss", "Degunrocis", "Aizved mani uz Kalkutu", "Kaķis kokā", "Laika karš".

Vladimirs Firsovs.

Dzimis Kalugā 1925. gada 3. oktobrī. [55]

Miris 1987. gada 14. aprīlī.

Viņš sāka drukāties 1954. gadā - viņa raksti un esejas parādījās laikrakstā „Moscow News”.

Pirmā zinātniskās fantastikas publikācija bija „Trīsdesmit minūtes uz Mēness” (1966).

Pazīstams galvenokārt ar saviem zinātniskās fantastikas darbiem 1970. un 1980. gados. Publicēts galvenokārt krājumos ("Piedzīvojumu pasaule", "Fantāzija", "SF") un periodiskajos izdevumos. Rakstnieka dzīves laikā tika sastādīts vienīgais viņa daiļliteratūras krājums - "Zvaigžņu eliksīrs" (1987), kas tika izdots pēc viņa nāves.

Kritiķi uzskata, ka Firsova nozīmīgākais darbs ir piedzīvojumu zinātniskās fantastikas romāns „Nocirst krustu” (1980), kurā "kosmosa operas" un zinātniskās fantastikas sižets par "progresivitātes" tēmu ir ģeniāli apvienots ar "varoņfantāziju". No viņa darbiem var izcelt arī stāstu "Gan dzīve, gan nāve" (1975), stāsti - "Nemirstība rudmatēm" (1969), "Tavas rokas kā vējš" (1975), "Ķengurs" (1975). ), "Pirmais solis uz Berlīni" (1978).

Viņš tiek uzskatīts par autoru anonīmajai ironiskajai poēmai "Fantastika no A līdz Z", kas 80. gados gāja no rokas rokā.