Pazīstamais astronoms un ZF romāna "Kontakts" autors Karls Sagans par iespējamo kolonizācijas objektu uzskatīja Venēru. Amerikāņu astrofiziķis Džerards O'Neils, kas vadīja Prinstonas inženieru un zinātnieku grupu, vēl pagā'jušā gadsimta vidū piedāvāja milzīgas, cigārveida stacijas projektu 1,5 km diametrā, kas spētu nodrošināt saviem iemītniekiem Zemes gravitāciju (stacijas griešanās rezultāts) un diennakts ciklus (spoguļu sistēmas, kas atstarotu Saules gaismu). Stacijas izmantotu Saules enerģiju. Pārtikas problēmu atrisinātu slēgta cikla ekoloģiskas cilvēka dzīvi nodrošinošas sistēmas ar autonomu vadību. Stacijas iekšienē tiktu izvietoti rūpniecības uzņēmumi, bet iedzīvotāju skaitam būtu jābūt ap 10 000 cilvēkiem. Galvenais uzdevums būtu, ne vien cilvēces pārcelšana tuvējā kosmosā, bet arī Zemes biosfēras atjaunošana.

Pēc zinātnieku aprēķiniem Prinstonas projekta realizācijai ar apmēram 10 miljardu cilvēku iedzīvotāju skaitu būtu vajadzīgi tikai 250 gadi.

Mākslīgas biosfēras radīšana ap Sauli ir nākošais likumsakarīgais etaps civilizācijas attīstībā un nozīmē tās pāreju uz otro līmeni, pēc zināmās Kardaševa skalas, kas šķiro civilizācijas pēc to enerģijas patēriņa līmeņa. Pirmā līmeņa civilizācijas izmanto savas planētas enerģiju.

Otrā līmeņa civilizācijas jauda jau ir salīdzināma ar tās zvaigznes jaudu, ap kuru griežas tās planēta. Lai iegūtu šo enerģiju, būtu jāuzbūvē mākslīga sfēra ap zvaigzni - tā saucamā Daisona sfēra, kas spētu pilnībā uztvert Saules enerģiju. Saules sistēmas resursu apgūšana, pēc pazīstamā zinātnieka Josifa Šklovska aprēķiniem, prasītu no 500 līdz 2500 gadiem. Pēc tam jau rastos vajadzība izmantot tuvējo Galaktikas apgabalu resursus. Vēlāk jau visu mūsu zvaigžņu sistēmas resursus. Jaunais, trešais civilizācijas tips pēc Kardaševa jau izmantotu visas galaktikas enerģētisko jaudu.

Protams, tādu jaunu, grandiozu plānu realizācija prasa atrast, ne vien zinātniski-tehniskus risinājumus, bet arī saprast, kādas jaunas iespējas un reakcijas veidosies sabiedrības apziņā. Tradicionāli šāda refleksija tiek realizēta ar kultūras palīdzību. Inovācijām, ko rada zinātnes progress, tiek dots skaidrojums ar zinātniskās fantastikas palīdzību.

ZF uzdevumos ietilpst arī modelēt nākotnes cilvēces visdažādākās sabiedriskās iekārtas, tās attīstības ceļus un agrāk neeksistējošu problēmu risināšanu. No šī redzes punkta "kosmiskie šķirsti" , kas zināmi arī ar nosaukumu "paaudžu kuģi", bija ideāls, sociālās modelēšanas laukums. Iespēja modelēt sabiedrības attīstību slēgtā telpā, kaut vai ar mākslas un izdomas palīdzību, likās visai valdzinoša.

Raksturīgs sižets ir vienam no pirmajiem stāstiem (ja tic Kluta enciklopēdijai) par šo tēmu, tā darbība notiek "kosmiskajā šķirstā". Stasta nosaukums ir "Ceļojums sešsimts gadu garumā", autors Dons Vilkokss, publicēts 1940. gadā žurnālā "Amazing Stories", tas stāsta par kuģa kapteini, kas pamostas reizi simts gados, lai pārbaudītu kuģa kursu un katru reizi sastop pavisam jaunu, kuģa, sociāli izmainījušos sabiedrību. Tādā veidā mākslinieciski aprakstīto "paaudžu kuģa" sabiedrību var aplūkot kā sociālās attīstības un sabiedrisko fobiju tendenču projekciju.

***

Hronoloģiski pirmais beletristikas darbs par "kosmisko šķirstu" (iepriekš šo ideju attīstīja savos aprakstos K.E. Ciolkovskis) bija padomju fantasta Aleksandra Beļajeva romāns "Lēciens tukšumā" (1933.). Patiesību sakot, kapitālistu bēgšana no revolūcijas pārņemtās Zemes un ieplānotais ilgstošais lidojums romānā pārvērtās neieplānotā lidojumā uz Venēru.

Tā 1930-tajos gados ideologu "reglaments" jūtami iegrožoja fantāzijas lidojumus. Venēra - tas vēl ir pieļaujami, bet zvaigznes - tas būs par traku! Tomēr pašu ideju Beļajevs bija uztvēris precīzi.

Par pašu nozīmīgāko sacerējumu kļūst Roberta Hainlaina romāns "Visuma pabērni". Sākumā romāns bija publicēts divos paņēmienos, divu garstāstu veidā žurnālā "Astounding Science Fiction" 1941. gadā. Tikai 1963. gadā abas daļas iznāk zem viena vāka kā romāns. Hainlains attēlo vēlāk par kanonisku kļuvušu dzīves ainu uz "kosmiskā šķirsta" borta, kad komanda un pasažieri ir aizmirsuši savu uzdevumu un mērķi, un kļuvuši par maza visuma iemītniekiem, aprobežojoties ar kuģa izmēriem. Raksturīgi asā manierē rakstnieks parāda sava varoņa izaugšanu, kļūšanu par līderi, atklājot viņam reālo lietu būtību.

Jāatceras par to, kad parādījās garstāsti. 1941. gads, otrais pasaules karš. Ideālistiskie sapņi par vispārējo gaišo nākotni, ko radīs zinātnes un tehnikas progress, bija aizlausti pirmajā pasaules karā (pieskaitiet vēl "Titanika" un "Hindenburga" bojā ejas), apziņā valda vispārēja vilšanās un apjukums. [Ne velti laikmetu pirms ""Titānika" bojā ejas mēdz saukt par Nevainības laikmetu, jo to raksturoja vispārēja ticība zinātnei un tehnikai, kas atrisinās visas problēmas, cilvēce bija iemācījusies lidot, būvēja vislielāko kuģi pasaulē utt. - ZG piez.] Nav brīnums, ka par grāmatas vadmotīviem kļūst: konservācija, dezorientācija un atjaunošana.

Patiešām, kolonistu sūtīšana uz Centaura Proksimu (starp citu, "kosmisko šķirstu" iemīļots maršruts) simbolizēja sabiedrības vēlēšanos saglabāt sevi. Kuģa lidojuma mērķa un būtības aizmiršana, tā kļūšana par visumu, atspoguļo orientieru zaudēšanu un nākotnes iepriekšējā apveida sabrukumu.

Ja viens no pirmā pasaules kara rezultātiem bija "pazaudētās paaudzes apdziedātāju" rašanās (Oldingtons, Remarks), tad jaunā kara sākumā Hainlains attēlo "apmaldījušos" paaudzi.

Par vēl vienu nozīmīgu darbu, kas apraksta "zvaigžņu šķirstu" kļūst nelielais Kliforda Saimaka garstāsts "Paaudze, kas saniedza mērķi" (1953.). Kā visā daiļredē, Saimaks ir labsirdīgs, sentimentāls, patriarhāli apdomīgs un galvenais - optimistisks. Abu darbu fabula galvenos vilcienos sakrīt. Tāpat kā Hainlaina romānā kosmiskā kuģa iemītnieki ir aizmirsuši, ne vien savu ceļa mērķi, bet arī to, ka viņi atrodas kosmiskajā kuģī. [Piezīmēju, ka runa ir par lidojumu, kura laikā nomainās daudzas paaudzes. Tie vēl nav nekādi "Zvaigžņu kari", kuru varoņi mētājas no vienas galaktikas malas uz otru, izmantojot hipertelpu. Līdz tādai lietai cilvēce vēl nav aizdomājusies. -ZG piez.] Tomēr, atšķirībā no Hainlaina tēliem, Saimaka varoņus vada, nevis egoisms, bet pienākums. Turklāt, Saimaka garstāstam ir strikti izteikta antidogmatiska, daļēji antiklerikāla ievirze. Ticības un zināšanu dihotomija ir raksturīga "zvaigžņu šķirstu" literatūrai (un mūsdienu sabiedrībai). Kaut gan, jāatceras, ka Viduslaikos tieši klosteri bija zināšanu uzglabātāji un nesēji, kalpojot par bāzi Renesansei. Saimaka pozicija ir vērsta, ne jau tieši pret reliģiju, bet pret dogmatisko domāšanu, kas nepieļauj attīstības un pārmaiņu iespēju. Ne jau velti Saimaka un Hainlaina, kā arī citu autoru "šķirstos" visvērtīgākā krava izrādās grāmatas - zināšanu krātuve un avots patstāvīgai domāšanai. "Paaudžu kuģa" iemītnieku aizmirstais ceļojuma mērķis, galvenais varonis, kas atklāj patiesību, viņa tālākais ceļš, lai stātos pretī savos pieņēmumos sastingušajai sabiedrībai - viss tas kļūst par sava veida obligāto minimumu autoriem, kas pievēršas dotajai tēmai.

Piemēram, pēc tās pašas shēmas ir sarakstīti: Lī Breketas "Centaura Alfa - vai nāve!" (1953.), Tomasa Basa diloģija, kurā ir romāni "Pa pusei pārcilvēks" (1970.) un "Dievs-valis" (1974.), Edmonda Kupera romāns "Gaismas sēkla" (1959.), Rodžera Diksona "Noass-2" (1970.). Džeimsam Blišam "zvaigžņu šķirstu" ideja tā iepatīkas, ka viņs pat rada veselu grāmatu sēriju "Pilsētas lidojumā", kas ietver sevī romānus: "Nāc mājās, zemieti" (1953.), "Zvaigznes piederēs viņiem" (1954.), "Laika triumfs" (1958.), "Dzīve dēļ zvaigznēm" (1962.). Vēlāk autors vēlreiz atgriežas pie šīs tēmas darbā "...Un zvaigznes - skatuve" (1971.). Tēmu attīsta Fransiss Karsaks diloģiju veidojošajos romānos "Šī pasaule - mūsu" (1962.) un "Mūsu mājas - kosmoss" (1962.).

Interesanta klasiskās tēmas variācija ir Džina Vulfa cikls "Garās saules grāmata", kura varonis pēta "zvaigžņu šķirsta" pasauli vairāku grāmatu garumā, tā arī nesaprotot, kā tā radusies. Tik pat pesimistisku deģenerācijas ainu "Spoku kuģī" (1969.) tēlo Fricis Leibers. Stabilas, veselas sabiedrības radīšana, kas nav vērsta uz sociāliem satricinājumiem, visai oriģināli tiek atrisināta Harija Harisona garstāstā "Sagūstītais visums" (1969.). Šoreiz "šķirsta" būvētāji nav aprobežojušies tikai ar kuģa būvi, viņi ir modelējuši arī kultūras un sociālo vidi, ņemot par paraugu seno acteku civilizāciju. Harisona varonis Čimals, kas piedzimis, pārkāpjot tabu - sajaucot kaimiņu ciemu asinis, izrādās "pirmā bezdelīga" - neplānots, bet pašā laikā - no bērniem, kuriem jau ģenētiski ieplānota ģenialitāte. Šajā "zvaigžņu šķirstā" arī nav izticis bez kulta kalpotāju vadošās un virzošās rokas, kam jānodroši kuģa pienācīga funkcionēšana. Taču sociālo pienākumu dalīšanas ideja, ko pastiprina gēnu inženierija, varēja tikt realizēta, kā uzsver pats autors, tikai autoritārā valstī, ko vada Lielais Radītājs.

Padomju fantastikā, kā arī Austrumeiropas ZF "zvaigžņu šķirstu" ideja plašu izplatību neguva. Klasiskā shēma, kas paredzēja cilvēka un sabiedrības pretnostatīšanu, saprotamu iemeslu dēļ nevarēja nostrādāt: sabiedriskā sistēma un šķiriskums to nepieļāva. Ja varētu vēl iedomāties cilvēka un kolektīva konfliktu, tad pieņēmums, ka tajā varētu uzvarēt cilvēks, vispār nebija iedomājams pat fantastikā. Un darbi, kas skāra "zvaigžņu šķirstu" tēmu, tā vai citādi sabiedrības specifiku atspoguļoja. Izņēmumi, sava veida socialistiskās fantastikas autsaideri bija divu redzamu bulgāru fantastu romāni: Pāvela Vežinova "Ajaksa" bojā eja" (1973.) un Ļubena Dilova "Ikara" ceļš" (1974.). Abu sižetu pamatā - zemiešu daudzu gadsimtu ilga ekspedīcija uz tālajām robežām (Dilovam zvaigžņu kuģa lomā kalpoja pat vesels asteroīds), taču autoru uzmanība pievērsta psiholoģiskajām un morāles problēmām (piemēram, paaudžu konfliktam), kas rodas zvaigžņu klejotāju vidū. Abas grāmatas ir, ne vien aizraujošas, bet arī visai drosmīgi uzrakstītas. Atklāti diskutējamais romānu raksturs bija par iemeslu tam, ka krievu valodā Vežinova grāmata tika izdota stipri "apgraizītā" veidā, bet Dilova sāga PSRS laikā vispār netika pārtulkota.

Tomēr socialistiskās ZF galvenā grāmata joprojām paliek "Magelāna mākonis" (1954.), tās autors Stanislavs Lems. Tā sava veida himna cilvēces komunistiskajai nākotnei un tās labākajiem pārstāvjiem. Grāmatas darbība notiek XXXII gadsimtā, kad vairums Zemes problēmu ir atrisinātas un cilvēki sūta kuģi "Geja" uz Centaura zvaigznāju. Lems velta savu uzmanību nākotnes sabiedrības un "jaunās formācijas" cilvēku - kuģa iemītnieku aprakstam. Zināms, ka pats autors vēlāk bija pret savu agrīno darbu atkārtotu izdošanu, tieši to pārlieku lielās "ideoloģizācijas" dēļ, taču spēcīgie un vīrišķīgie kosmosa iekarotāju tēli Lemam patiešām bija izdevušies. [Nu ja, tas jau bija cerību laiks, ka tiešām iespējams uzcelt vispārējas laimes valstību zemes virsū, eiforija par uzvaru karā, Staļina kulta nosodīšana, atkusnis, dzīve likās tik skaista. - ZG piez.] Neskatoties uz to, ka šos tēlus grūti iedomāties ārpus komunistiskās sabiedrības, bet vairums grāmatas konfliktu saistās ar radošiem meklējumiem, sevis pārvarēšanu un dabas spēku iekarošanu.

Padomju ZF līdzīgai tēmai veltīti tikai Vladimira Mihailova romāns "Durvis no tās puses" (1974.), kaut gan, visai pastarpināti, un diezgan lielu troksni radījušais Borisa Lapina garstāsts "Pirmais solis" (1973.). Starptautiska ekspedīcija, kas ilgst gandrīz 50 gadus, rezultātā izrādās, nevis ceļojums uz zvaigznēm, bet speciālā bunkurā uz Zemes iecerēts un visai cinisks eksperiments. Kaut gan, pašam autoram šāds eksperiments (kurā bija iesaistītas vairākas nenotikuša kosmiskā ceļojuma paaudzes) cinisks nelikās. Interesanti, ka pēc garstāsta iznākšanas viens no kritiķiem, salīdzinot "Pirmo soli" ar Saimaka garstāstu, apvainoja darba cietsirdībā un antihumānā raksturā tieši amerikāņu rakstnieku.

***

Vēl no Beļajeva laikiem viens no galvenajiem "zvaigžņu šķirstu" būves iemesliem bija elites vai visas cilvēces glābšana no globālās katastrofas, kas draud Zemei, vai tā būtu pandēmija vai vispasaules revolūcija. Artūra Klārka stāsts "Glābšanas nodaļa" (1946.) vēsta par citplanētiešu civilizāciju, kas atklāj bojā ejošo Zemi, kuras visi iedzīvotāji ir pametuši dzimto planētu ar veselu "zvaigžņu šķirstu" armādu. D. Makintoša triloģija, kas sastāv no romāniem "Dzimis līderis" (1954.), "Viens no trīs simta" (1954.) un "Divsimts gadus pirms Ziemassvētkiem" (1961.), apraksta kandidātu izvēli pirms gaidāmās Zemes katastrofas un pašu lidojumu. Glābjas, bēgot no Zemes, arī Hārlana Elisona stāsta "480 sekundes: skaitot atpakaļ" varoņi, jo gaidāms spēcīgs Saules radiācijas izvirdums.

Šis autors, starp citu, ir veicinājis nākt pasaulē pašam pazīstamākajam no kino un TV projektiem par šo tēmu - viņš ir sarakstījis scenāriju seriālam "Starp zvaigznēm pazudušie". Sižeta pamatā - kārtējā cilvēces bēgšana no katastrofas, dodoties kosmosā. Uz jaunajām pasaulēm viņi dodas gigantiskā "šķirstā", kas veidots no noslēgtu biosfēru ķēdītes, kuras apdzīvo dažādu kultūru pārstāvji.

Lai gan, rakstnieks bija tik neapmierināts ar gala iznākumu, ka noņēma savu vārdu no filmas titriem. Elisons ieguva Amerikas rakstnieku ģildes prēmiju par oriģinālscenāriju pilotepizodei"Fēnikss no pelniem", bet vēlāk kopā ar Edvardu Braiantu izdeva epizodes novelizāciju (1975.) ar tādu pat nosaukumu.

***

Ne vienmēr piedzīvojumi beidzās ar "šķirsta" pēcnācēju pēkšņu "atskārsmi", uzzinot savu īsto lidojuma mērķi. Džona Brannera "Tikšanās ar Likteni" (1957.) stāstīts par "bēgļiem no Zemes", kuriem kuģis kļūst par surogātmāti.Un pat nokļuvuši galamērķī, viņi nespēj to pamest. Braians Steblfords "Novēlētajās zemēs" (1974.) apraksta sabiedrību, kas pārnes uz koloniju sociālo struktūru, kas izveidojusies "paaudžu kuģī". Bet Čads Olivers stāstā "Caurvējš" (1957.) demonstrē, kā vienīgais "šķirsta" iemītnieks, kas neslimo ar klaustrofobiju, atver ārējo lūku un ierauga, ka kuģis ir jau piezemējies pirms vairākiem gadsimtiem.

Braiana Oldisa romānā "Non stop" (1958.) darbība arī notiek "zvaigžņu šķirstā", taču tādā, kas atgriežas mājās. Šoreiz zvaigžņu ceļotājiem īstenības iegūšanas ceļā nākas saskarties, ne tikai ar līdz pirmatnējai kopienai degradējušiem līdzbiedriem, bet arī ar citu sugu pārstāvjiem: noslēpumainiem Gigantiem un saprātīgām žurkām. Interesants autora atradums ir savdabīga reliģija, kas izveidojusies uz psihoanalīzes un citu psiholoģisku skolu bāzes, un kurai būtu jāatvieglo ceļojuma dvēseliskās mokas. [Runa ir par to, kā motivēt paaudzes, kas piedzims un nomirs lidojuma laikā, tā arī nesasniedzot lidojuma mērķi. - ZG piez.]. Ar labu ironijas tiesu Oldiss apraksta ceļojuma finālu, kad pēkšņi izrādās, ka kuģis jau riņķo apkārt Zemei un to vairākus gadus cītīgi pēta zemieši.

Patiešām, "šķirsti" un to iemītnieki ir pateicīgs izpētes objekts. Semjuela Dilenija garstāstā "Balāde par Betu-2" (1965.) students-antropologs pēta senu balādi par noslēpumainu notikumu uz viena no "sķirstiem", kas ved viņu uz izcilu atklājumu. Dilenija garstāsta atšķirīgā iezīme ir tas, ka viņa stāstījums neaprobežojas tikai ar kuģa telpu. Galvenais tomēr ir tas, ka Dilenijs bija pirmais, kas atzīmēja to, ka tikpat svarīgas, kā sociālās pārmaiņas, šajā lidojumā būs arī kulturoloģiskas, tajā skaitā, valodas normu izmaiņas. Tomēr jāpiezīmē, ka tādas metamorfozes iespēju piemin jau Lems "Magelāna mākonī".

No antropoloģiskā viedokļa ne mazāk interesanti ir arī citi darbi. Alekseja Panšina klasiskais romāns "Pārejas rituāls" (1968.), kas izauga no stāsta "Apakšā ir pasaules īstiem vīriem" (1963.), vēsta par izdzīvošanas rituālu, kas jāveic "šķirsta" iemītniekiem. Artūra Sellingsa garstāstā "Ievads dzīvē" (1951.) vēsta par to, kā tiek audzināti divi bērni, kas palikuši dzīvi pēc epidēmijas uz kūģa, turklāt audzinātāju lomās nonāk roboti. Bet Pamelas Sārdžentas romāns "Zemes sēkla" (1983.) vēsta par bērniem, kas ceļo ar asteroīdu. Vispār jau asteroīdi daudzas reizes nonāk ilgo lidojumu zvaigžņu kuģu lomās.

Dilenija romānu mēs jau minējām. Miltona Lesera romāna "Zvaigžņu meklētāji" (1953.) varoņi ceļo uz asteroīda; Džordža Zebrovska "Makrodzīvē" (1979.) cilvēki dibina veselu koloniju-apmetni; gigantisks kuģis-asteroīds pēkšņi parādās Saules sistēmā, par to stāstīts Grega Bira diloģijā "Eons" (1985.) un "Mūžība" (1988.). [Arī Artūram Klārkam ir līdzīgi romāni. - ila piez.] Džona Varlija triloģijā "Titāns" atnācēji vispār ir ieradušies uz tāda paša nosaukuma Jupitera pavadoņa. Taču visneparastāko "zvaigžņu šķirstu" ir izgudrojusi Alise Šeldone, kas vairāk pazīstama kā Džeimss Tiptrijs-jaunākais. Viņas garstāstā "Esības mirkļa garša" (1975.), kas labi pazīstams "Jesļi" lasītājiem, paši cilvēki izrādās vitālās būtības nesēji, savdabīgi spermatozoīdi, kas dodas kosmosa dzīlēs, lai izpildītu savu uzdevumu - apaugļotu Visumu.

Fantastisko astroinženierijas projektu vidū gadās piedāvājumi pārvērst par starpzvaigžņu kuģi pašu mūsu dzimto planētu. Lūk, ko saka viens no S. Lema "Magelāna mākoņa" tēliem: "Starpzvaigžņu ceļojumā vajadzētu sūtīt, nevis raķeti, bet visu Zemi; ar atomenerģijas vareniem sprādzieniem tā ir jāizsit no orbītas, lēnām jāsagriež spirāliskā orbītā, kas attālina to no Saules un tad beidzot ir jāievada ceļā uz izvēlēto zvaigzni". Spilgtāk par citiem šo ideju realizēja franču fantasts Frānsiss Karsaks slavenajā romānā "Zemes bēgšana" (1960.).

Kaut gan no astronomiska redzes viedokļa, kas humoristiski ilustrēts Sergeja Lukjaņenkostāstā "No Baloža līdz Herkulesam", mūsu planēta kopā ar visu Saules sistēmu šādu ceļojumu jau veic...

***

Visbiežāk "zvaigžņu šķirstu" ideju fantasti izmanto kā skatuvi mākslinieciskam eksperimentam: kā uzvedīsies cilvēks slēgtā telpā, atrauts no ierastās sociālās un kultūras vides?

Šodien līdzīgi eksperimenti notiek nevis romānu lappusēs, bet praksē. Pazīstamāko vidū - projekts "Biosfēra-2". Tā mērķis bija radīt Arizonas tuksnesī mākslīgas biosfēras, kas sadalītas vairākās zonās, pētīt, kā tās attīstās, pašatjaunojas, kā tajās spētu dzīvot cilvēki. Eksperimenta realizācijas laikā astoņi cilvēki pavadīja "Biosfērā" apmēram divus gadus, kas deva interesantus razultātus, ne tikai izdzīvošanas ziņā, bet arī mazu grupu sociālās dinamikas pētīšanā.

Mazāk zināms ir Krasnojarskas Biofizikas institūta projekts BIOS, kas arī veltīts noslēgtu ekosistēmu radīšanai, kas spētu nodrošināt cilvēku izdzīvošanu kosmosa apstākļos. Projektā BIOS-3 maksimālais eksperimenta ilgums ar cilvēku piedalīšanos ilga gandrīz pusgadu. Pašreizeksperimenti notiek kopā ar Eiropas Kosmisko Aģentūru.

Tomēr, atgriezīsimies pie fantastikas. Šodien sižeti par "zvaigžņu šķirstiem" praktiski ir pazudušino literatūras. Laikam jau interese par kādreiz populāro tēmu daudzejādā ziņā ir mazinājusies tāpat kā interese par reāliem lidojumiem kosmosā un kosmosa tēmatiku vispār - gan mūsu realitātē, gan ZF. Kosmoss, zvaigžņu sistēmas un planētas tiek attēlotas jau kā apgūta telpa.

Starpzvaigžņu plašumi kļuvuši par ierastu fonu stāstos, kuru varoņi viegli pārvar astronomiskus attālumus, pārvietojoties no planētas uz planētu daudzos, dažādos, bet vienādi kvazizinātniskos veidos. Bet kosmosa iekarošana un kosmiskās telpas apguve ir pārvērtusies par ZF pagātni un iespējamās, reālās nākotnes problēmu.

Taču, kā kādreiz ir teicis Josifs Šklovskis: "Noteiktā civilizācijas atīstības periodā loģiski sāktajam kosmosa apgūšanas procesam ir jākļūst tikpat nepārvaramam kā jauno zemju apgūšanai un Pasaules okeāna izpētei Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikā." Bet tas nozīmē, ka "zvaigžņu šķirsti" kādreiz patiešām var pāriet no fantastikas sfēras uz reālo.

[Ja cilvēce pārvarēs globālo sasilšanu un visādas citādas ķibeles, un neatradīs kādu citu vieglāku ceļu, lai dotos uz zvaigznēm, kādu tārpeju, vai ko citu? Arī laika mašīna diez vai tiks uzbūvēta... tad jau laikam "paaudžu kuģi" būs vienīgais variants. Vēl jau fantasti ir izgudrojuši sūtīt kosmosā cilvēkus guļot anabiozē, vai arī tikai spermu un olšūnas, tuvojoties mērķim, notiek mākslīgā apaugļošana, embriju attīstība mākslīgā vidē, "piedzimšana" un jaunas kolonistu paaudzes izaudzināšana, kamēr kuģis tuvojas mērķim. Taču, vai pilnīga paļaušanās uz automātiku neizrādīsies fatāla? - ZG piez.]