Zivju vieta

Brīnišķīga zeme ar pastorālām ainavām, kuras priecē acis un dvēseli. Kopti ciemati, simpātiskas, it kā no pasakas, mājiņas, kuras paceļas virs briljanta laukiem un caurspīdīgām upītēm dzirnavas. Tas viss ir Frislandija – visumā konkrēts apgabals uz ziemeļiem no Nīderlandes. Nejauciet ar Frislandi! Šī sala-spoks, pazudusi ziemeļu jūrās, nebija tik pretimnākoša un laipna pret saviem apdzīvotājiem. Pīters Heilins, angļu ģeogrāfs un rakstnieks, kurš dzīvoja XVII gadsimtā, to aprakstīja kā mūžīgā sasaluma un aukstuma teritoriju. “Pati garākā diena vasaras vidū ir apmēram 20 stundas, un tomēr augsne ir tik auksta un neauglīga, ka uz tās nedzimst ne graudaugi, ne citi zemes augļi, un iedzīvotāji pārtiek galvenokārt no zivīm. Zivis tāpat ir arī vienīgā prece, ar kuru var ieinteresēt tirgoņus. To zvejo pie šiem krastiem tādā daudzumā, ka salu pastāvīgi apmeklē hanzieši, skoti, dāņi un angļi. Pēdējie pēdējos gados dodas turp tik bieži, ka cilvēki sāka saukt šo salu par Rietumu Angliju. Pēc izmēra tā ir nedaudz lielāka par Islandi, taču dēļ tā, ka klimats tur ir bargs, un citu iepriekš minēto trūkumu dēļ tā ir maz apdzīvota. Šīs salas galvenā pilsēta saucas Frislande, pēc salas nosaukuma. Izvietojusies tā ir austrumu krastā. Bez tās, uz kartes airzīmētas ir arī citas apmetnes, taču tās nerada īpašu interesi”, - rakstīja Pīters Heilins savā “Kosmogrāfijā”, kura dienasgaismu ieraudzīja 1701.gadā. Ja viņam ticēt, sala atrodas zem norvēģu kroņa jursidikcijas un pakļaujas norvēģu karalim.

Skrējienā pēc slavas un goda

Trīs gadsimtus agrāk, 1390.gadā, venēciešu bruinieks Nikolo Dzeno uzsāka jūras braucienu uz ziemeļiem – uz Angliju un Flandriju. Viņš sapņoja “iekarot sev slavu un godu”. Pēc viņa pavēles uzbūvēja un aprīkoja kuģi, uz kura viņš ar ceļabiedriem izgāja caur Gibraltāras šaurumu atkātā okeānā un uzņēma kursu uz ziemeļiem. Ceļā nepaveicās: jūrasbraucēji iekļuva ļoti spēcīgā vētrā, viņi pazaudēja kursu, kuģis sasitās pret krastu. Ceļotāji izsēdās uz nepazīstamas salas. No vietējiem iedzīvotājiem viņi uzzināja, ka nokļuvuši uz salas ar nosaukumu Frislande. Viesus aizvadīja pie turienes valdnieka, kurš brīvi sarunājas latīņu valodā. Dzeno zināšanas militārajā jomā noderēja, un viņu nozīmēja par frislandiešu flotes admirāli. Gājieniem viņa vadībā bija lieli panākumi, un saliniekiem izdevās atbrīvoties no norvēģu karaļa jūga. Nikolo Dzeno galarezultātā panāca to, ko meklēja: ieguva gan slavu, gan godu, gan cieņu. Taču nāve noveda bruņinieku kapā agrāk par laiku. Pēc viņa palika slavenā karte, kuru viņa sekotāji 1405.gadā nosūtīja uz Venēciju, viņa jaunākajam brālim Karlo. Tur, Dzeno ģimenes dzimtas savrumpājā, karte nogulēja viarāk par 100 gadiem, kamēr to neatklāja Nikolo Dzeno – dižciltīgas venēciešu dzimtas mantinieks un sava slavenā senča vārda brālis. Tomēr Nikolo vēl bija pārāk mazs, lai saprastu visu atraduma vērtību. Zēns rotaļājās ar seniem rokrakstiem, kamēr nesaplēsa tos sīkos gabaliņos. Saprast, ko viņš sadarījis, viņš spēja tikai tad, kad izauga. Tad viņš nolēma izlabot savu neuzmanības kļūdu. Savāca visas driskas un nodeva kādam Markolini. Tas atjaunoja jūrasbraucēja karti un dienasgrāmatas. Tā 1558.gadā sabiedrība uzzināja par venēciešu bruņinieka ziemeļu braucienu un viņa atklāto Frislandes salu. Kopš tā laika strīdi par salu nebeidzas.

Redzēja, un ne reizi

1375. – 1377.gados ebreju kartogrāfs Ābrams Kreskess sastādīja pazīstamās Katalonijas kartes, kurās pacentās iemūžinat visu, ko uz to brīdi bija atklājuši jūrasbraucēji un ceļotāji. 1459.gadā pēc Portugāles karaļa Alfonsa V iniciatīvas venēciešu mūks Fra Mauro ienesa izmaiņas Katalonijas kartēs. Kopš tā laika legendārā sala zīmējās jebkurā pasaules kartē, kuras tika sastādītas periodā no 1558. līdz 1660.gadam. frislande mainīja savus izmērus un aprises, to atainoja te uz dienvidiem no Islandes, te uz dienvidrietumiem no tās. Un pēkšņi uz XVII gadsimta beigām Frislande izzuda no visām kartēm, izņemot tās, kuru autori atšķīrās ar īpašu pedantismu. Bet pēc Pītera Heilina nāves, kurš atstāja salas sīku aprakstu, vēsturnieki, kartogrāfi un ģeogrāfi sāka uzdot jautājumu: bet vai bija sala? Heilina “Kosmoloģijas” prezentācijā jau teikts tieši: “Daudz strīdu ir par to, vai ir tāda sala pasaulē, un daudzi to apņēmīgi noliedz”.

Bet bija taču cilvēki, bez paša Nikolo Dzeno, kuri apgalvoja, ka redzējuši salu! Viens no viņiem – sers Martins Frobišers, angļu jūrasbraucējs un kaperis, kurš veicis trīs ekspedīcijas uz Ziemeļamerikas krastiem. 1578.gadā trešā ekspedīcija 15 kuģu sastāvā Frobišera vadībā izgāja jūrā no Harvičas. Ekspedīcijas locekļi loloja ambiciozus plānus dibināt jaunajā zemē pastāvīgu apmetni. Taču tā gada jūnijā flote, sasniegusi Grenlandes piekrastes ūdeņus, sadūrās ar Aizbergiem, viens kuģis bija stipri bojāts un noslīka, viens kuģis pagriezās Anglijas virzienā un vienkārši dezertēja, pārējie arī lēma atgriezties atpakaļ. Frobišers neslavā nokāpa angļu krastā. Taču svarīgs ir cits: vēlāk viņš ne reizi vien liecināja par Frislandes eksistēšanu. Sak, redzējis savām acīm! Tomēr tiek uzskatīts, ka Frobišers kļūdaini par Frislandi noturējis Grenlandi, bet par Grenlandi – Bafina zemi.

Viņam piebalsoja Džeimss Holss – angļu jūrasbraucējs, kurš izkuģojis ziemeļu jūras krustu šķērsu. Holandiešu 1745.gada navigācijas kartē norādīta noslīkusī Busa – vēl viena mītiska sala, kura eksistence arī izraisīja vētrainus strīdus. Vienu laiku tika uzskatīts, ka Frislande un Busa – tā ir viena un tā pati sauszemes daļa. Gan vienas, gan otras eksistence galīgi noliegta angļu ceļotājs Džons Ross viņa pirmās arktiskās ekspedīcijas laikā 1818.gadā ar kuģi “Izabella”, kad viņš neatklāja nekādu zemi paredzētajā salas atrašanās vietā.

1818.gadā Džons Ross, kā agrāk arī kapteinis Ričarda Pikersdžils 1776.gadā, veica jūras dziļuma mērīšanu. Ceļotāji atklāja stipru dibena pazemināšanos. Bet tas nozīmē, ka sala tiešām varēja noiet dibenā! Ja tas ir tā, paliek noslēpums, kāda iemesla dēļ notika šī dabas katastrofa.