Lidojošā spoka nosēšanās

Avotos vēstīts, ka lielā mērā ļoti dīvaina atskaite publicēta 1989.gada 14.novembrī, ko parakstījis žurnālists Ērvins Fišers, pēc kā šis vēstījums daudz un bieži apspriests. Stāsts saistīts ar čīliešu aviokompānijas “Santjago” aviolaineri, kurš veicis reisu Nr.513 un kurā atradās 88 pasažieri un četri apkalpes locekļi. Lidaparāts 1954.gada 4.septembrī lidojis uz Čīli no Rietumvācijas pilsētas Āhenes, kas atrodas praktiski pie pašas Beļģijas un Nīderlandes robežas.

Un šī lidmašīna lidojuma laikā kaut kur virs Atlantijas okeāna pēkšņi bez pēdām pazuda, ir kā iekrītot nebūtībā un kļūstot par mistisku leģendu. Par spīti intensīvajiem meklējumiem, meklētājiem tā arī neizdevās atrast nekādas atlūzas, un beigās oficiāli pasludināja, ka lidmašīna, visdrīzāk, nokritusi okeānā un nogrimusi, līdz ar ko visi tajā esošie cilvēki uzskatāmi par bojāgājušiem.

Bet tas faktiski ir tikai šā aizraujošā stāsta sākums. Minētajā rakstā esot arī pausts, ka pēc dažiem gadu desmitiem, 1989.gada 12.oktobrī, pēkšņi šī lidmašīna uzradusies virs Brazīlijas pilsētas Portualegri, vispirms vairākas reizes apriņķojusi turienes lidlaukam un tad devusies uz nosēšanos, pēc kā palikusi klusu un nekustīgi stāvam uz asfaltētā skrejceļa…

Visas šīs absolūti sirreālistiskās ainas laikā diemžēl nebija nekādu sakaru, kas savienotu lidlauka gaisa kustības pārvaldītājus ar noslēpumainās lidmašīnas pilotiem. Vienkārši pārsteidzoša klusēšanu, nekas vairāk. Tad lidostas darbinieki operatīvi izveidoja nelielu komandu, kuras uzdevums bija pietuvoties noslēpumainajam lidaparātam, kas bija gan nosēdies absolūtā klusēšanas režīmā un bez jebkādas saskaņošanas, gan joprojām turpināja tur klusējot atrasties, un izzināt, kas tas tāds ir.

Tiklīdz lidostas darbinieku komanda pietuvojusies noslēpumainajai lidmašīnai, viņi acumirklī jutās pārsteigti saistībā ar faktu. Ka uz aviolainera sāniem gozējās skaidri salasāms aviokompānijas “Santjago” uzraksts, par kuru viņiem bija skaidri zināms, ka tā savu darbību pārtraukusi jau patālajā 1956.gadā. Turklāt uz vietas novērotāju komandas dalībnieki jutās vienkārši neaprakstāmi apstulbuši, labi apzinoties, ka viņu priekšā atrodas tā pati leģendārā lidmašīna, kas pirms vairāk nekā 30 gadiem bija bez pēdām pazudusi kaut kur, iespējams, virs Atlantijas okeāna.

Turklāt, arī neskatoties uz to, ka lidmašīna pazudusi pirms tik ievērojami ilga laika, ārēji šķita, ka tā ir nevainojamā stāvoklī un absolūtā darba kārtībā. Pilnībā nekas pat netieši neliecināja par to, ka kopš pēdējās tās redzēšanas reizes būtu pagājis tik ilgs laiks. Izpētes komandas dalībnieki nespēja izdomāt neko labāku un turpat uz vietas sarīkoja dedzīgas savstarpējas pārrunas, cenšoties puslīdz vienoties par iespējami labāko atbildi jautājumam par to, kāpēc gan lidmašīna, kas tik sen pazudusi gaisā virs okeāna, tieši tagad nolaidusies viņu lidlaukā un, kā izskatās, tikai vienā nolūkā – lai tur klusējot vienkārši stāvētu.

Tad daži no izpētes komandas locekļiem tomēr uzmanīgi piegāja vēl tuvāk skrejceļā “gulošai” lidmašīnai. Kas tur kopumā izskatījās gluži kā plēsīgs zvērs, kurš gatavs jebkurā mirklī atplest rīkli un mesties virsū. Viņi sadūšojās arī atvērt durvis. Tas izdevās itin viegli, un iekšpusē vīdēja blāva, neskaidra gaismiņa. Tajā mirklī nevienam pat prātā nevarēja ienākt tās šausmas, ko viņi tur drīz ieraudzīs. Un šo aculiecinieku vēlāk vēstītais patiešām izskatījies baisi: pasažieru un apkalpes locekļu skeleti vienkārši sēdēja savos krēslos, un no to galvaskausu tukšajiem acu dobumiem šķietami vīdēja stingrs skatiens kaut kur tālumā esošā, tikai tiem saskatāmā bezdibenī tā, it kā tur atrastos kaut kas visus ārkārtīgi vilinošs.

Uzsvērts, ka pat lidmašīnas apkalpes kapteiņa Migela Viktora Kirī skelets vadības kabīnē sēdējis savā vietā pilnībā bez miesas, cieši turot kaulainajās rokās vadības stūri. Tas, protams, acumirklī visiem lika mēmi jautāt: kā gan tādā gadījumā šī lidmašīna vispār varējusi piezemēties. Turklāt tik precīzi un faktiski nevainojami tieši asfaltētajā skrejceļā, apstājoties pašā tā galā? Atbildes, protams, nebija, un tās nav vēl joprojām.

Vēlāk viens no šā fenomena pētniekiem Selso Atello paudis, ka šāds gadījums, visdrīzāk, uzskatāmi apliecinājis kāda cilvēcei joprojām nezināma portāla vai tā dēvētās kosmiskās kurmja alas esamību. Viņš atbalstījis hipotēzi par to, ka šī noslēpumainā aviosabiedrības “Santjago” lidmašīna būšot iekļuvusi kādā mīklainā laika slazdā, jo citu izskaidrojumu tādam fenomenam neesot iespējams piemeklēt.

Mēģinājumi rast sakarīgu skaidrojumu

Atbilstoši avotos pieejamajiem materiāliem zināms, ka vienīgais, ko oficiāli atzinušas Brazīlijas varas iestādes, ir tas, ka lidmašīna uzradusies absolūti no nekurienes un neizskaidrojamā kārtā ar visiem iekšā sēdošajiem skeletiem sekmīgi piezemējusies lidlauka skrejceļā. Taču papildu tam neviens tā arī nav sniedzis nekādus citus paskaidrojumus vai par izvirzījis pieņēmumus.

Pensionētais fizikas profesors Roderigo de Manha arī paudis nožēlu par to, ka Brazīlijas valdība šo notikumu padarījusi praktiski necaurspīdīgu, jo tās pienākums tomēr gluži noteikti ir iepazīstināt pētnieku sabiedrību ar visiem sev zināmiem faktiem un apstākļiem. Un tās faktiski esot jebkuras sabiedrības svētas tiesības, jo nav itin nekādas nozīmes tam, vai runa ir par acīmredzamu faktu vai fenomenālu un pirmajā acumirklī neizskaidrojamu parādību, par kuru daudzi tādos jautājumos mēdz tikai paņiergāties.

Manha piebildis, ka tajā gadījumā, ja čīliešu aviosabiedrības “Santjago” aviolaineris patiešām savdabīgā kārtā iekļuvis laika deformācijā un par to zināmas kādas liecības, par to nekavējoties būtu jāuzzina visai pasaulei. Kaut kas tamlīdzīgs varētu pilnībā un kardināli mainīt patlaban spēkā esošo tā dēvētās oficiālās zinātnes skatījumu uz šo pasauli, kā arī praktiski sašķobīt pašus zinātnes pamatus. Turklāt par lielā mērā noziedzīgu Manha uzskata tādas informācijas slēpšanu – protams, tajā gadījumā, ja tāda patiešām ir Brazīlijas varas iestāžu rīcībā – no bojāgājušo pasažieru un apkalpes locekļu tuviniekiem.

Tostarp Brazīlijas valdība joprojām atteikusies nākt klajā ar jebkādu papildu informāciju par šo gadījumu, tādā veidā tomēr uzturot spēkā aizdomas par to, ka valdības slepenajos arhīvos glabājas kaut kas, ko it kā nebūtu vēlams darīt zināmu visai sabiedrībai. Un tieši tāpēc šī tēma un ar to saistītās diskusijas ir vienkārši atvērtas, ieskaitot arī pamatotu iemeslu apsūdzēt Brazīlijas varas iestādes faktu slēpšanā.

Protams, tikpat lielā mērā respektējama var būt arī atziņa, ka tas viss ir izdomāts un tā ir tikai veiklu žurnālistu prasmīgi sacerēta leģenda. Lai gan pētnieki pauduši, ka tam esot teju vai neiespējami noticēt, jo pārāk daudz aculiecinieku nav baidījušies atklāti, neslēpjot savu vārdu, stāstīt gan par redzēto, gan puslīdz noskaidroto un zināmo.

Un galvenais tomēr ir neesošā atbilde uz jautājumu: kā pēkšņi gaisā virs okeāna var pazust lidmašīna ar visiem tās pasažieriem tā, ka no tās gadu desmitiem ilgi neatrod itin neko? Un, protams, kā gan pēc 30 gadiem šī pati lidmašīna ar skeletiem salona un vadības kajītes sēdekļos tikpat pēkšņi var atrasties? Un nevis vienkārši atrasties,  bet gan daudzu aculiecinieku klātbūtnē prasmīgi, pareizi un nevainojami nosēsties lidlauka skrejceļā?