Vēl pavisam nesen Bermeja saliņa atradās Meksikas līcī, 200 kilometru attālumā no Jukatanas pussalas ziemeļrietumu piekrastes un 150 kilometru no Skorpiona atola. Tās precīzas ģeogrāfiskās koordinātas ir šādas: 22 grādi 33 minūtes ziemeļu platuma un 91 grāds 22 minūtes rietumu garuma. Jebkurā gadījumā tieši šeit Bermeja saliņa, sākot ar XVI gadsimtu, attēlota uz kartes.

Pirmie, kuri atklāja šo saliņu ar 80 kvadrātkilometru lielo platību, bija portugāļu jūrasbraucēji. Uz 1535.gada portugāļu kartes, kura glabājas Valsts arhīvā Florencē, Bermeja jau ir atzīmēta. Tā redzama arī Alonso de Santa Krusa atskaitē Madrides galmā no 1539.gada ar nosaukumu “Jukatana un tai piederošās salas”. Bermeja sala aprakstīta arī Seviljas jūrasbraucēja Alonso de Čavesa grāmatā “Kuģniecības spogulis” no 1540.gada.

 Bermeja sala atrodas arī uz Sebastiana Kabota kartes, kas sastādīta 1544.gadā Antverpenē. Uz tās Bermeja sala attēlota kopā ar Trianglo, Arena, Negriljo, Aresifas, Alkarnes salām. Visu XVII gadsimtu un lielāko daļu XVIII gadsimta Bermeja nepārdzīvoja nekādas izmaiņas. Pilnībā saskaņā ar senajām kartēm meksikāņu kartogrāfi Bermeju ievietoja pēc XX gadsimtā norādītās vietas. Tomēr 1997.gadā atgadījās kāds kāzuss. Spāņu pētniecības kuģis nekādas salas pēdas neatrada. Vēl vairāk, ar Bermeja salas pazušanas jautājumu nodarbojās Meksikas Nacionālā universitāte. 2009.gadā uz salu tika nosūtīts vēl viens pētniecības kuģis! Diemžēl! Zinātniekiem neizdevās atrast ne pašu salu, ne arī jebkādas pazīmes par tās eksistēšanu.

Citas pazudušās

Protams, Bermeja nav vienīgā sala, kura pēkšņi pazudusi. Līdzīgs notikums atgadījās ar Sendi salu Koraļļu jūrā, kas atrodas starp Jaunkaledoniju un Austrāliju. Tiesa, Sendi sala, kas izskatījās kā izstiepta smilšu zemes strēle, nebija atzīmēta uz visām kartēm. Tā tika attēlota praktiski uz visām senajām kartēm, un uzskatīja, ka pirmais, kurš 1774.gadā to bija pamanījis un aprakstījis, bija Džeimss Kuks.

Vēl pēc 100 gadiem salu ieraudzīja no angļu vaļu medību kuģa. 1908.gadā ar precīzām ģeogrāfiskām koordinātām tā nokļuva britu Admiralitātes atskaitē. Par cik saliņa bija neliela un neapdzīvota, tā maz kuru varēja ieinteresēt, bet tās kontūras klejoja no kartes uz karti, iekams 2012.gadā uz Sendi salu nedevās austrāliešu jūras ģeologi un okeanogrāfi. Viņi jutās patīkami pārsteigti par to, ka salu neatrada. Salas vietā zem kuģa atradās 1400 metrus dziļa  jūras dzelme!

Pēc tam pētnieki uzdeva sev jautājumu – vai sala varēja pazust bez pēdām vai tā nekad vispār nav eksistējusi? Tas, ka sala nepastāvēja vēl pirms pāris desmitgadēm, noskaidrojās diezgan ātri. 1979.gadā Sendi salu no savām kartēm izņēma franču kartogrāfi, bet 1985.gadā to pašu izdarīja austrāliešu zinātnieki.

Tādēļ sala palika tikai uz digitālajām kartēm, kuras tradicionāli atbilda “papīra” kartēm. Pati sala pazuda. Vai arī tā varēja eksistēt tikai to iztēlē, kuri to novēroja.

Bet pie Japānas krastiem, Hirosimas tuvumā, atradās saliņa Hoboro. Teiksim, neliela, toties diezgan pamanāma: 120 metrus gara un gandrīz 22 metrus augsta. Uz saliņas krastā kāpa zvejnieki, to īrēja tūristi. Uz pusgadsimtu senām fotogrāfijām var saskatīt klinšainas virsotnes, no kurām vienu klāja augu valsts. Tomēr pirms astoņiem gadiem sala pārvērtās tikai par nožēlojamu klinti – tā visa gandrīz atradās zem ūdens.

Ja par Sendi salas pazušanas iemeslu nekas nav zināms, tad Hoboro saliņas pazušanas iemesls ir pilnīgi skaidrs: to… apēda. Un to izdarīja sīkie jūras vēzīši-izopodi, kuri dēj savas olas klinšu iežos un gadu no gada nemitīgi grauj akmeni, no kura veidotas salas. Hoboro sala kusa un kusa, iekams nepārvērtās par vienkāršu nelielu akmeņu kaudzi.

Jūras vēzīši nav vienīgie zemūdens pasaules iemītnieki, kuri salas izmanto savām “uzkodām”. Daudzas koraļļu salas kļuva par okeāna iemītnieka – jūras zvaigznes “dzeloņvainaga” upuriem.

Sevišķi daudz koraļļu rifu un saliņu gāja bojā pie Austrālijas krastiem, kur šīs zvaigznes bija pamatīgi “iedzīvojušās”.

Bet mēdz gadīties, ka salas neviens neēd, bet tās pašas uzpeld un pēc tam nogrimst. Tā notika ar vienu no salām, kas atrodas Vidusjūrā.

Mēnesi pēc spēcīgās zemestrīces pie Sicīlijas krastiem, 1831.gada jūlijā pie rietumu raga “no dūmiem un liesmām” parādījās sīciņš sauszemes gabaliņš, kurš acīmredzami “uzrūga”.

Augusta vidū tas jau pacēlās virs jūras līmeņa par 65 metriem un izpletās vairām nekā 3 kilometru apkārtmērā. Par jaundzimušo sauszemes pleķīti nekavējoties sākās starptautiskās medības. Pirmais uz salas izkāpa britu kapteinis un tur uzslēja savas valsts karogu. Par godu savam admirālim brits šo salu nosauca par Grema salu. Pēc tam uz salas izkāpa sicīliešu profesors un to nosauca par godu savam Sicīlijas karalim par Ferdinandiju. Pēc tam sekoja francūzis, kurš mastā uzvilka franču karogu un salu nosauca par Džūliju – par godu vasaras mēnesim. Drīz vien šiem nosaukumiem pievienojās vēl pusducis. Sākās strīdi, kam šī sala  pieder pēc likuma.

Taču strīdi bija veltīgi: tā paša gada beigās Grema (arī Ferdinandija, Džūlija, Hoda, Korrao, Nerita, Šakha) nozuda zem ūdens! Virsotne, kas tik ļoti priecēja acis, pārvērtās par asu, viltīgu rifu.

Bet mūsdienās pakāpeniskā okeāna līmeņa paaugstināšanās rezultātā šīs vulkāniskās saliņas likteni atkārtoja pilnībā iepriekš stabilās un nekad neapdzīvotās – piemēram, piecas no Zālamana salām: Rapita, Kale, Reāna, Zolesa, Kakatins, bet vēl sešas uz pazušanu gaida rindā.

Varbūt ar Bermeju notika tāpat?

“Apēstā” Bermeja

Bermeja varēja pazust tāpat kā Sendi. Pirmie aculiecinieki Bermeju aprakstīja kā liesmojošu un ugunīgu salu, tai pilnībā varēja būt vulkāniska izcelsme. Bet tāda tipa salas viegli dzimst, un viegli mirst. Tikai parasti to bojāeja ievelkas uz vairākiem gadsimtiem…

Bermeju varēja arī apēst. Tomēr pētnieciskie kuģi neatrada ne mazākās salas pēdas. Ne klinšu paliekas, ne akmens gruvešus, absolūti neko. Tikai jūras dzelmi.

Bermeja neizgaisa un nepazuda. Pētnieki visā nopietnībā runā par to, ka tā vispār nekad nav eksistējusi. To pašu, kā jau sapratāt, runā arī par Sendi salu. Tomēr vai ir iemesls tā uzskatīt? Jā, ir. Vēl XVIII gadsimta beigās tādās domās bija Jaunās Spānijas kartogrāfi, kuri vairāk uz ziemeļiem no Arenas saliņas neatzīmēja vairs neko citu.

Pētnieks Siriako Sebalos, veicot kartogrāfiskos meklējumus, neatrada ne Bermeju, ne Negriljo. Iepriekšējo kartogrāfu kļūdas viņš izskaidroja vienkārši: ūdeņi līcī ir strauji un daudzo rifu dēļ kuģošana, sevišķi XVI kuģīšiem, bija ļoti bīstama.

Nav brīnums, ka jūrnieki centās atrasties dziļākos ūdeņos un nesteidzās izpētīt salas. Bet liecībās un novērojumos ir tik viegli nokļūdīties. Bet pēc Meksikas neatkarības pasludināšanas šis redzes viedoklis tika atcelts un aizmirsts. Līča kartografēšanai sāka izmantot kartes, kur Bermeja bija attēlota. Un salas esamību vai neesamību neviens nekad nepārbaudīja.

Vārdu sakot, izņemot acīmredzamus izskaidrojumus, eksistē absolūti konspiroloģisks izskaidrojums. Būtība tāda, ka Bermeja ir viens no atbalsta punktiem, pēc kuriem noteikta jūras robeža starp Meksiku un ASV. Saskaņā ar šo versiju, amerikāņiem, protams, ir izdevīgāk, lai nekāda Bermeja neeksistētu, jo tad naftas-gāzes atradnes Meksikas līcī pieder nevis Meksikai, bet Savienotajām Valstīm. Un it kā amerikāņu atrisināja jautājumu ar saliņu, kurai nav jāeksistē, ir ļoti vienkārši: viņi to uzspridzināja. Un izdarīja to ne vakar, bet vēl pagājušā gadsimta 70.gados, kad kosmosa attēli Bermeja vietā sāka parādīt vienu vienīgu ūdens spoguli…