Viņi cīnās ar smagām āvām, dzer elu un nēsā garas bārdas. Viņi ir asi mēlē, īgni un neuzticīgi. Viņi gatavi uz visu dārgumu dēļ un ienīst tos, kuri var sagribēt iegūt viņu labumus.

    Viņi dzīvo Viduszemē, Feirunā un Azerotā. Viņus nesastapt mūsu vidū, taču mēs visi zinām: vini ir kaut kur līdzās... Zem zemes.

    Īgņa no “Sniegbaltītes”, Gimlijs no “Gredzenu pavēlnieka”, Brenors Kaujas Cirvis no Salvatore romāniem par Tumšo elfu, karotāji un izgudrotāji no Warhammer’а un Warcraft’а — visi viņi ir rūķi, un visi viņi ir tik atšķirīgi. Kas tad viņus vieno? No kurienes viņi atnāca? Kā dzīvo?
    Dzimuši no milža ķermeņa
    Pirmie literatūras avoti, kuros minēti rūķi, bija islandiešu 13.gadsimta varoņu dziesmas no krājuma “Vecākā Edda”, kā arī “Jaunākās Eddas” teksts, kurs bija Snorri Sturlusona sastādīts, kurš dzīvoja 12. un 13.gadsimtu robežā. Abi literārie darbi saturēja 8. – 10.gadsimtu mitoloģiskās teiksmas, kā arī vācu 13.gadsimta sākuma varoņeposa elementus. Atrunāsim, ka pats vārds “rūķis” parādījās krietni vēlāk, un par tā pielietojuma likumsakarību mēs vēl pastāstīsim. Seno tekstu varoņi tomēr ir dvergi (vienskaitļa forma “dvergur”, daudzskaitļa – “dvergar”), kurus “Eddas” krievu tulkojumos tradicionāli dēvē par “punduriem”. Šim vārdam ir tā pati sakne, kura ir ari ciltīm citās vācu valodās: salidziniet ar vācu “cverg” (Zwerg) un angļu “dvorf” (dwarf).
    “Eddā” dvergus reizēm sauc arī par melnajiem alviem atšķiribā no gaišajiem alviem (Tolkīna elfu prototipiem).

    “Vecākās Eddas mītos par pasaules radīšanu dveru-punduru izcelšanās aprakstīta šādi:
    Tad apsēdās dievi
    uz varenības troņiem
    un apspriesties
    sāka svētie:
    kam vajag cilti
    punduru radīt
    no Brimira asins
    un Blaina asins.

    “Jaunākajā Eddā” ir skaidrots, ka punduri radās vispirms nogalinātā milža Imira (vai Brimira) ķermenī. Viņi bija tārpi, taču pēc dievu gribas ieguva cilvēku saprātu un pieņēma cilvēku veidolu, tiesa, nedaudz parodētu. Viņi bija bērna augumā, tomēr viņiem bija liels fizisks spēks, viņi nēsāja bārdas, bija miroņpelēka sejaskrāsa. Viņi baidījās no saules: tās gaisma pārvērta pundurus akmenī.
    Dvergi nelokāmi izturēja jebkuras grūtības, bija īpaši izturīgi un pasakaini darbu mīloši. Viņi dzīvoja krietni ilgāk par cilvēkiem, taču ne mūžīgi. Pundoriem nebija sieviešu un savu dzimtu viņi turpināja izkaļot savus pēcnakamos no klintīm. Raksturs bija slikts: bija spītīgi un iekarsīgi, aizvainojami un aizkaitināmi, mantkārīgi, pie tam arī viņi mācēja burties un bija zemes dzīļu bagātību glabātāji. Pret cilvēkiem un dieviem dveri izturējās pārsvarā naidīgi, vispār, ne bez pamata: dievi pastāvīgi vēlējās apsargājamos dārgumus.
    Dārgakmeņu un metālu apstrādes makslā dveriem nebija līdzīgu – viņiem izdevās izgatavot pa īstam brīnumainas lietas. Un paši dievi bija spiesti vērsties pie viņiem pēc palīdzības pie tam izmantojot glaimus un viltību. Tieši melnie alvi, pēc teiksmas, izkala Odīnam (skandināvu panteona galvenais dievs) šķēpu Gungniru, kurš kauj nezinot šķēršļus, dievam Toram – āmuru Mjolniru kaujai ar milžiem (aizmestais āmurs atgriezās saimnieka rokā līdzīgi bumernagam),  Gleipniras važas priekš šausmīgā vilka Fenrira.

    Cvergu evolūcija
    Mainoties civilizācijai virszemē mainās arī pazemes iedzīvotaji. Vācu varoņdziesmās un balādēs cvergiem (vācu analogi skandinavu dvergiem) izsekojam feodālo attiecību attīstību zem zemes. Celsirdīgie bruņinieki apmeklē pazemes karalistes, kuras piepildītas dārgumiem, draudzējas vai naidojas ar karaļiem-punduriem, cīnās ar punduriem-bruņiniekiem. Tāpat kā senoe laikos, cvergi apgādā mirstīgos ar burvju priekšmetiem un neparasta spēka ieročiem.
    “Nībelungu dziesmā” skaistais un drosmīgais karaļdēls Zigfrīds izmanto pundura Alberiha palīdzību, cīnās ar zobenu, kuru izkaluši pazemes meistari. No citiem avotiem mēs uzzinām, ka tas pats Zigfrīds viesojas pie kāda karaļa-pundura Egvalda, bet tūkstotis punduru, visi skaisti tērpti un bruņās, piedāvā viņam savus pakalpojumus.
    Ar laiku punduri-rūķi praktiski izzūd no literatūras lappusēm turpinot dzīvot folklorā. Tautas fantāzija parāda tos kā pazemes radījumus, vecīšus ar bārdam, reizēm uz putnu kājām. Vini var palīdzēt cilvēkiem, būt viņiem pateicīgi, taču bieži – aizdomigi un ļaunīgi. Daži rūkveidīgi personāži miermīlīgi sadzīvo ar cilvēkiem, kaut arī ir kaprīzi: tie ir gan skotu brauniji, gan īru klarikoni. Īru leprehuns un neapolitāniešu monasello pērceļas pie cilvēkiem par cik slēpj no viņiem dārgumus. Bet skotu sarkanā mice, kurš mīt pamestās pilīs, kurās kaut kad mita pilnīgais ļaunums, pats uzbrūk cilvēkiem.
    Par savu atgriešanos literatūrā rūķi ir pateicīgi brāļiem Grimiem, nozīmīgiem vācu senatnes un tautas zinātniekiem-pētniekiem, vācu senās literatūras zinātājiem. 1812.gadā viņi izdeva savas “Bērnu un mājas pasakas”, dažās no tām galvenie varoņi bija. Brāļu Grimu rūķi ir maz līdzīgi “Eddas” punduriem, tomēr tie vēl nav multfilmu sīkaliņi sarkanās micītēs. Viņi ir diezgan labsirdigi, nerātni, reizēm atklāti ļaundabīgi un naidīgi pret cilvēkiem, kaut arī viņiem vairs nav viņu senču agresīvā kareivīguma.
    Rūķu tālākā evolūcija noved līdz cilvēkiem draudzīgā un cverga vārdu apkaunojošā labsrdīgā sīkaliņa parādīšanās.
    Profesora rūķi
    Dž.R.R. Tolkīns ir ne tikai fantāzijas žanra pamatlicējs, bet arī pazīstams zinātnieks-filologs. Nav brīnums, ka Tolkīna pasaules pamatā guļ seno ziemeļu mītu tēli un ticējumi.

     Tu atceries, kā viss sākās...
    Tolkīna pasaulē visas vielas, no kurām radīta Arda, pieder valaram Aulam, kalējam un visu amatu pratējam. “Visi dārgakmeņi viņa radīti, gan brīnišķīgais zelts, gan majestātiskās kalnu sienas...”. Viņš radīja arī rūķus. Aulam tik ļoti gribējās ieraudzīt Ilvatara Bērnu (elfu) atnākšanu, lai padalītos ar viņiem savās zināšanās, ka viņš nolēma nedaudz pasteidzināt notikumus, un slepus no visiem radīja Septiņus Rūķu ciltstēvus. Taču Iluvatars (pasaules radītājs) uzzināja par to un nolēma sodīt Aulu izsakot viņam nopietnu aizrādījumu. Un līdz tādam izmisumam noveda rūķu radītāju, ka pēdējais satvēra milzīgu āmuru, lai ar vienu sitienu iznīcinātu paša radīto. Tikai pēdējā brīdī Ilvaturs apžēlojās pār Aulu. Rūķi bija glābti, taču viņiem vajadzēja aizmigt un gulēt tik ilgi, kamēr pasaulē neparādīsies elfi.
    Aula, zinot, ka rūķu pamošanās notiks kā reizi uz Melkora valdīšanas laiku, padarīja viņus stiprus un izturīgus. Viņi augumā nav lieli (no 140 līdz 150 cm),drukni un platiem pleciem. Tāpat viena no rūķu īpatnībām ir pilnīga neuzņēmība pret maģiju, no kuras viņi, tomēr, izvairās un piesargās. Iespējams, tieši elfu maģija ir viens no iemesliem, kura dēļ rīķi nemīl elfus, taču par to mēs parunāsim vēlāk.
    Par rūķu raksturu var pateikt tā – viņi ir godīgi, taču piesardzīgi; taisnīgi, taču ne plaši dvēselē; “ātri draudzībai un ienaidam”. Rūķi nekad nevienam pilnībā neuzticas un netic, iespējams, tāpēc uz viņiem neiedarbojās Melkora un Saurona melīgās runas. Vispār, visai iekarsīgas un alkatīgas personības, rūķi paši sastrādāja arī ne mazums bēdu, ņemt kaut elfu kņazistes Doriatas valdnieka Tingola nogalināšanu vai viltīgā rūķa Mima varoņa Turīna Turambara nodevību.
    Rūķi dzīvo ilgi (apmēram 250 gadus), taču ne mūžīgi, tiesa, kas tieši ar viņiem notiek pēc nāves īsti nav zināms. Paši rūķi apgalvo, ka viņi, līdzīgi elfiem, dodas uz Mandosas palātām, kur priekš viņiem izdalīta atsevišķa zāle.

    Ar gadiem rūķu kļūst arvien mazāk, zaudējumi karos neatjaunojas, jo rūķu vidū ir pārāk maz sieviešu, un arī precas rūķi visai reti (starp citu sakot, rūķi ir ļoti greizsirdīgi un rūpīgi apsargā savu “dzīvo” labumu). Par sievietēm-rūķiem jāizsakās atsevišķi, tāpēc, ka viņu āriene ir visai neparasta. Tāpat kā vīrieši, sievietes -rūķi audzē bārdas, viņām ir rupjas balsis. Iespējams, tāpēc daudzi uzskata, ka rūķu vidū vispār nav sieviešu, bet dzimst viņi tieši no akmens.
    Visas Viduszemes tautas dēvē rūķus dažādi, piemēram, elfi – naugrimamiem, nogotrimamiem, hadhodiem, paši rīķi sevi sauc pat khazadiem.
    Akmens lietu meistari
    Ja sakt pārskaitīt visu rīķu meistaru radīto, tad sanāks neticami garš saraksts, tāpēc es apskatīšu Tolkīna rūķu tikai pašas pazīstamākās un varenākās celtnes un ražojumus.

    Zināms, ka vecākais no rūķu Septiņiem Ciltstēviem Durīns (oriģinālā Durin; par cik transkripcija pa burtiem krievu valodai ir nelabskanīga, tulkotāji parasti sauc viņu par Darinu vai Drinu – kā raksta epigrāfā) pamodās no miega pazemes pilsētā Kxazad-Dumā, savādāk – Morijā.
    Morija, kas tulkojumā no elfu valodas nozīmē “melnais bezdibenis”, ir lielakās no rūķu zālēm. Šī pils ir gara palātu un zāļu virkne, kuras izvietotas vairākos līmeņos. Viszemāk atrodas leģendārās raktuves, kur tiek iegūts burvju metals mitrils. Morijas izmēri ir patiesi milzīgi (galvenā koridora garums – 64 km), tā ir īsta pazemes pilsēta. Par nožēlu, Trešajā laikmetā rūķi pamodināja Morijā seno Ļaunumu, balrogu, un bija spiesti pamest savu dzīvesvietu. Gredzena kara gados viens no tā Glabātājiem, Gendalfs Pelēkais, nogalināja balrogu, tomēr šajā kaujā bija sagrautas daudzas Morijas celtnes.
   Lai cik dīvaini, vairums rūķu labāko izstrādājumu bija viņu radīti elfiem. Viena no tādām celtnēm ir pazemes pils Menegrota, kuru cēla kņazam Tingolam, draudzīgajiem holdoriem (otra elfu tauta) Belegostas rūķi. Tieši Menegrotā Tingols sastapa savu nāvi. Pēc likteņa ironijas viņš krita kā reiz no rūka rokas, tiesa, no cita klana.

     Alfabēts un valoda
    Valars Aula iedalīja rūķiem īpašu slepenu valodu khuzdulu. Šī valoda vienmēr palika izolēta.
    Khuzdula tiek saukta par slepenu valodu, tāpēc, ka rūķu patiesiem vārdiem, kurus tie nevienam neatklāja, bija khuzdulas saknes. Un tie vārdi, kurus mēs zinām iegājušus rūķu vēsturē – ne vairāk, kā iesaukas.
    Zināms, ka alfabētu izdomāja elfi. Viens no pašiem populārākajiem elfu alfabētiem ir  elfa Daerona radīts, tieši tas arī kļuva par pamatu rūķu alfabētam, Agnertas Morija.
    Rūķi tikai nedaudz izmainīja Daerona alfabētu piemērojot to savai valodai, khuedulai. Eksistē vēl viens rūķu alfabēts, Erebora Manera, kurš ir Agnertas Morija paveida.
    bez tam, eksistē vēl viens rīķu rūnas rakstības veids – mēness rūnas. Tas ir tā saucamais rūķu slepenraksts. Mēness rūnas ir redzamas tikai mēness gaismā, tieši ar to palīdzību tika izveidots raksts uz Morijas durvīm: “Pasaki draugs un ej iekšā”.
     Ienaidnieki un nedraugi
    Par rūķu un elfu savstarpējo nepatiku zināms jebkuram Viduszemes iedzīvotājam. Var pieņemt, ka divu tautu naidīgums pamatots ar viņu kultūras atšķirībām: elfi mīl kokus, atklātas debesis un medības zvaigžņu gaismā, rūķiem koki – tikai degošs materiāls, bet debesu un zvaigžņu vietā viņi priekšroku dod savu pazemes zāļu akmens sienām. Tomēr vairāk ticams, ka ienaids izskaidrojams ar rūķu pārmērīgo alkatību un elfu slimīgo augstprātību. Nekas rūķiem nesagādās lielāku prieku kā iespēja iegūt dārgumu, kurš pieder elfiem, bet lepnais elfs iegūs lielu apmierinātību nosaucot rūķu dzimumu par “sablietētu tautiņu’.

    Nepatika elfu un rūķu starpā var izpausties gan atklātā naidīgumā (rūķu nogalināts elfu karalis), gan nomainīties uz patiesu draudzību. Par labāko patiesas draudzības piemēru kļuva rūķa Gimlija, Gloina dēla, un elfa Legolasa, Traduīna, Drūmmeža elfu karaļa, dēla attiecības...

    Taču par “elfu draugu” Gimliju iesauca ne tikai stiprās draudzības ar Legolasu dēļ, bet arī tā goda, kuru viņš ieguva valdnieces Galadriēlas galmā, dēļ. Skarbo rūķi sagūstīja viņas skaistums. Pēc Gimlija lūguma Galadriēla uzdāvināja viņam savu matu šķipsnu kā “draudzības zīmi starp Mežu un Kalniem līdz dienu beigām”. Runā, ka pēc Aragorna nāves Gimlijs kopā ar Legolasu aizbrauca aiz jūrām, uz Valinoru. Ja tas ir tiesa, tad šo godu rūķis Gimlijs ieguva tikai tāpēc, ka Galadriēla, varenākā elfu vidū, palūdza par šo iespēju rūķim.

    Rūķu patiesie, pirmatnējie ienaidnieki ir drakoni. Šie ugunsvēmēji radījumi izsenie medī rūķu dārgumus un bieži dodas iekarot viņu apmetnes. Parasti tādas kaujas beidzas bēdīgi: drakons, kā likums, uzvar, bet izdzīvojušie un nabadzībā nonākušie rūķi dodas kur acis rāda. Izraidījums ilgst tik ilgi, kamēr neatradīsies varonis, kurš spējīgs uzvarēt drakonu. Par tādu varoni visbiežāk kļūst kāds no cilvēkiem (atceraties kaut vai “Hobitu”, kurā rūķu ienaidnieku drakonu Smaugu nogalināja cilvēks vārdā Bards). Starp citu, tieši tur paslēptas saknes rūķu un cilvēku nedraudzībai. Jo cilvēki, kā likums, nogalinot drakonu paņem tā dārgumus sev, bet rūķi, turpinot uzskatīt šos dārgumus par saviem, neapstājas nekā priekšā lai atgūtu bijušo īpašumu.
    Taču visas šīs domstarpības starp rūķiem un citām tautām tiek aizmirstas kopīgā ienaidnieka priekšā, un tad izveidojas patiesa savienība.

    Perumovs un Sapkovskis – kura rūķis labāks?
    Mūsdienu fantāzijas literatūrā dažādu autoru rīķi var stipri atšķirties viens no otra. Salīdzināsim rūķus, kuri mīt Andžeja Sapkovska un Nika Perumova romānu lappusēs.
    Sapkovskis iedala mazā auguma bārdaiņus punduros (vārda dwart poļu analogs) un tieši rūķos.

    Sapkovska punduri mums atgādina Tolkīna rūķus. Neparasti izturīgie un stiprie – viņi ir lieliski karotāji, kuri cīnās galvenokārt ar smagiem cirvjiem, metamajiem līdzekļiem, kā arī atzīst zobenus. Visiem punduriem ir bārdas, ar kurām viņi ļoti lepojas. Punduru sievietes ir neglītas, taču šīs rases stiprais dzimums uzskata viņas par pašu pilnību un ir greizsirdīgi gan ar iemeslu gan bez iemesla.
    Punduri dzīvo klanos, kurus veido pārsvarā radinieki, kuriem ir klana vārds (uzvārds). Jauno punduru tiesības klanā visādi nospiež. Viņiem nav tiesību izteikt savu viedokli par jebkuru jautājumu, un viniem visā ir japakļaujas vecākajiem.
    Par rūķiem kā par tautu zināms mazāk. Augumā viņi nav lieli, viņu mīmika ir smieklīga un karikatūrīga, bet deguni viņiem ir šausmīgi gari un spici. Rūķi dzīvo dzimtās, norobežojoties no pārējās pasaules problēmām. Sapkovska rūķi savā būtībā ir “tehniķi”, viņiem var pierakstīt daudzus interesantus izgudrojumus.

    Gan rūķu gan punduru profesijas parasti saistītas ar metalurģiju, kalnrūpniecību, reizēm tirdzniecību vai algotņa rūpalu. Par rūķu un punduru maģiju autors nerunā, iespējams, spriežot ka abas tautas ir tālu no maģijas mākslas.
   Pirms pāriet pie Perumova rūķiem, jāpiemetina, ka ne rūķi, ne punduri nav īpaši cilvēku rases mīlēti. Šīs diskirminācijas dēļ viņi nevar iestāties ģildēs un cehos, kā arī, papildus parastiem nodokļiem, viņiem ir obligāti jāmaksā vēl papildus.

    Perumova rūķi nav aplikti ar pārmērīgiem nodokļiem, un vispār arī pilnīgi nav līdzīgi Sapkovska rūķiem, drizāk atgādinot pēdējā pundurus.
    Pirmajā acu skatienā Evialas (pasaule, kurā norisinās sērijas “Zobenu Glabātājs” darbība) rūķi ne ar ko nav ievērojami: stipri, apaļsejaini, parasti rudbārdaini. No amatiem rūķi priekšroku dod kalnrūpniecībai, viņi ir lieliski kalēji un neslikti.... alķīmiķi. Perumova rūķu īpatnības sākas tieši ar alķīmiju, jau vēlāk noskaidrojas, ka viņi arī ar maģiju rotaļājas, bet viņu sievietes ir pat ļoti simpātiskas, kas vispār galvā neiekārtojas...
    Sāksim ar vidējā statistiskā rīķa mājokļa aprakstu, kurš ir kaltuves, ieroču glabātuves un, galvenais, alķīmijas laboratorijas sajaukums. Visur burciņas, kolbiņas, sildāmierīces un maģisku grāmatu kalni. Secinām, ka Evialas rūķi – praktizējoši magi. Nē, protams, viņiem ir tālu līdz elfiem, taču ieroču apvārdojums, nākotnes paredzējums, ārstēšana – tas viss viņiem pilnīgi pa spēkam. Interesanti, ka pie tam rūķi vienalga maģiju nevar ciest uzskatot to par visu nelaimju cēloni. Tādas lūk īpatnības mazajai tautiņai.
    Pēdējais, par ko man gribētos šeit pateikt, tad tas ir par rūķu sievietēm. Niks Perumovs, laikam, ir pirmais autors, kurš padarīja viņus pievilcīgus.par to mums ļauj pārliecināties rūķes (sieviešu dzimte vārdam “rūķis”) vārdā Eitera apraksts. Viņa augumā ir neliela, viņai ir plati pleci un kupli gari mati, ne sliktāki par elfu matiem. Bet galvenais – viņai nav bārdas.... Lūk par ko Perumovam atsevišķs paldies!
    D&D: veselas divas rases
    Un tā, mēs nonācām pie Dungeons & Dragons, uz šodienu pašas populārakās lomu spēļu sistēmas pasaulē. Grūti iedomāties to bez divām kolorītām rasēm, tādām, kā rūķi (gnomes) un dvorfiem (dwarves). Pēdējie, esot lieliem alus mīļiem, kā divas ūdenslāses lāses līdzīgi Tolkīna rūķiem. Tāpēc vispirms parunāsim par viņiem.

     Dvorfi
    Dvorfi pazīstami ar savu karotāju varonību, un lielu un tīru mīlestību pret elu (dvorfi dzer pirms kaujas karagara pacelšanai, bet pēc – apslakot spīdošo uzvaru). Maģiju viņi, pretēji, ne īpaši mīl, taču pie tam spējīgi pretstāvēt tās iedarbībai. Dvorfi draudzīfi izturas tikai pret tiem, kuri pratīs iekarot viņu uzticību (bet to izdarīt nepavisam nav viegli), tikai viņiem viņi ir spējīgu uzdāvināt kaut ko no saveim dārgumiem, kurus tik rūpīgi sargā. Dvorfi mīl smagu darbu un pavisam nesaprot jokus, atliel tikai pabrīnīties, kā viņiem  izdodas tik lieliski sadzīvot ar jautrajiem rūķiem. Vēl bez rūķiem dvorfi darudzīgi noskaņoti attiecībā pret cilvēkiem, pusaugiem un puselfiem. Reizēm cieņpilni pat pret elfiem, kaut arī parasti uzskata viņus par augstprātīgiem un neparedzamiem. Dvorfi sliecas uz labo, tāpēc ienīst orkus un goblinus.
    Anatomiski dvorfus apraksta kā stiprus, platplecainus humanoīdus, augumā no 120 lidz 140 cm, āda viņiem gaiši brūna un sarkanīga, bet acis un mati tumši. Neaizstājam dvorfa atribūts ir krāšņa bārda. Viņi pieaug kaut kur ap 50 gadiem, bet kopējais viņu dzīves ilgums ir apmēram 400 gadu.
    Dvorfu karalistes atrodas dziļi zem zemes. Tieši tur, pazemes kalvēs, parādās lieliskie dvorfu izstrādājumi, bet šahtās viņi iegūst dārgakmeņus un metalus, pēdējo vidū īpaši tiek cienīts mitrils (kurš D&D tiek pierakstīts kā mithral). To, ko dvorfi nevar iegūt paši, viņi iegūst tirdzniecības ceļā.
    Pielūdz viņi Moradinu, Dvēseļu Kalēju, sarunājas dvorfu valodā un izmanto rūnas rakstībai.
    Rūķi
    Rūķi ir pazīstami kā lieliski tehniķi, alķīmiķi un izgudrotāji. Iespējams, rūķiem ir izdevies sasniegt tādus iespaidīgus rezultātus visos uzskaitītajos amatos pateicoties pašu zinātkārei. Rūķi sapņo visu pārbaudīt pašu pieredzē, viņi pastāvīgi izgudro praktiskas lietas. Rūķu zinātkāre neaprobežojas ar zinātniskiem meklējumiem, reizēm, ejot pavadā pašu interesei, rūķi sarīko dažādas izjokošanas tikai tāpēc, lai pavērotu upura uzvedību. Nereti tāda veida joki nepaliek viņiem nesodīti – ne visi ir spējīgi godam novērtēt rīķu smalko humoru. Nerātnākos rīķus sauc par “triksteriem”. Daudzi kļūdaini viņus uzskata par elfiem, taču tā tas nav, drīzāk, viņi ir pārāk haotiski
    Atšķirībā no dvorfiem rūķi iecietīgi izturas pret buršanos dodot priekšroku darbam ar ilūzijas maģiju. Daudzi pazīstami bardi un burvji nāk no rūķu cilts.
    neskatoties uz ārējo draudzīgumu rūķi pa īstam tuvi tikai ar dvorfiem, ar kuriem viņus apvieno mīlestība pret dārgumiem un mehāniku, kā arī ar pusaugiem, kuri var ar cieņu novērtēt viņu izdarības. Vairums rūķu aizdomīgi izturas pret tiem, kuri ir lielaki augumā, tieši pret cilvekiem, elfiem, puselfiem un, jo vairāk, pusorkiem.
    Augumā rūķi ir mazāki par dvorfiem, apmēram 90 – 110 cm, ādas krāsā no pelēkbrūnas līdz sarkanbrūnai, mati viņiem ir gaiši, bet acis zilas. Neproporcionāli lielais deguns ir atšķirīgums šīs tautas pārstāvjiem. Rūķu bārda nav tādā godā kā dvorfiem, un daudzi to noskuj. Rūķi pieaug 40 gadu vecumā, bet dzīvo līdz 350 gadiem.
    Dzīvo rūķi mežainā apvidū, zem zemes, taču tiem patīk būt virszemē priecājoties par apkārtējo dzīvo pasauli. Rūķa māju atrast nepavisam na viegli, parasti mājoklis droši noslēpts ar ilūzijas palīdzību, tāpēc ieeja rūķa mājā atvērta tikai aicinātiem viesiem – ienaidniekiem tur nav ko darīt.
    Rūķu galvenais dievs – Garls Zaigojošais Zelts, Uzmanīgais Aizstāvis. Rūķi runā valodā, kura nedaudz atšķiras no dvorfu valodas.

   D&D izstrādātāji vieni no pirmajiem sadalīja zemkalna tautu divās rasēs: dvorfos un rūķos. Pie kam katra no iegūtām rasēm izrādījās oriģināla, ar neatkārtojamām prātā paliekošām īpašībām, parašām un raksturu.

   Warhammer: armija, uz kuru var paļauties

    Uz šodienu eksiste daudzas fantāzijas kaujas-taktiskās spēles, un katras no tām visumu grūti iedomāties bez rūķu rases. Bet visgrūtāk iedomāties bez viņiem pašu pazīstamako un populārāko visumu — Warhammer. Šeit rūķi savā pazīstamībā piekāpjas, iespējams, tikai elfiem un arī tad, ja šos vārdus izdzirdētu jebkurš rūķis, viņš tiem nepiekristu.
    Ekskurss vēsturē
    Rūķi, esot visai iekarsīga un aizvainojama tauta, jau vairāk kā 4000 gadu laikā vada asiņainus karus. Daži no šiem kariem tika uzsākti pašu rūķu vainas dēļ (piemēram, karš ar elfiem), bet dazi ir tiešām agresija no citu rasu puses. Sekas tieši tādai nebeidzamai cīņai ar gobliniem un skajevniem (žurkcilvēkiem) - rūķu impērija sāka pagrimt. Daudzas rūķu nocietinātas vietas krita un pārgāja ienaidnieka rokās. Taču, neskatoties uz to, rūķi turpina cīnīties, un viņu impērija pagaidām ir pietiekami stipra.
    Rūķu galvenie īpašumi izvietoti Pasaules Malas Kalnu klinšu smaiļu vidū, jo tieši tur tika dibināts pirmais rūķu cietoksnis. Tomēr rūķu impērijas uzplaukuma laikā daudzi rūķu klani apmetās visā Vecās pasaules teritorijā. Tieši tā radās jaunās apmetnes. Rūķu-kolonistu vidū var izdalīt sekojošas grupas: Melno kalnu rūķi, Pelēko kalnu rūķi un visai kolorītie Norskas Rūķi, kuri pazīstami ar atšķirīgāiem no pārējiem paradumiem un valodu (daļēji pārņemtiem no Norskas Cilvēkiem) un prasmi lietot lielu daudzumu sildošu dzērienu (taču tam ar Norskas cilvēkiem vairs nav nekāda sakara).

    Tāpat vienā grupā var apvienot arī tos rūķus, kuri, pametot dzimtās vietas, apmetās Impērijas un Bretonijas pilsētās un ciemos. Tādu rūķu darbu augsti novērtē cilvēki. Jo tieši rūķi atnesa Impērijā pulveri un deva ieguldījumu Inženieru koledžas dibināšanā. Vecā kaluma rūķi uzskata daudzus no kolonistiem par nodevējiem, taču pilnīgi velti, jo, pat dzīvojot cilvēku vidū, rūķi-kolonisti stingri ievēro tradīcijas.

    Kara lietas
    Tagad parunāsim par rūķu kara taktiku. Rūķu tadniecība ar akmeni novērojama ne tikai uz papīra, bet arī dzīvē. Rūķu armija jums dod visu, ko tikai var sagaidīt no kājnieku nodaļām, bet pie tam viņas neuzvar nevienās sacensībās. Vispār, tas arī nav prasīts. Rūķi manevrēšanas trūkumu ar uzviju kompensē izturībā. Viņi ir stingri kā klints. Tik pat stingrs ir galvenais rūķu kara princips: “Tā cīnijās tavs tēvs, tava tēva tēvs, un viņa vecvectēvi. Tev arī jācīnās tāpat”. Šī devīze jau uzreiz liek saprast: rūķi necieš jaunievedumus kara mākslā.
    Rūķu armijas galvenais kodols ir rūķi-karotāji, arbaletisti un zibeņmetēji, tos papildina elitārās vienības: slepkavas un āmurmetēji. Rūķu mobilās vienības ir ieguvēji un reindžeri. Rūķi – zemes bērni, viņiem tā ir jājūt zem sevis. Atcerieties to pašu Gimliju: uz zirga viņš pārvietojās ar grūtībām pat kopā ar Legolasu.

    Ko tad ir rūķu armija, izņemot pārsteidzošo izturību, var pretstatīt citu rasu kavalērijas triecienspēkam? Lieliskas kaujas mašīnas. Warhammer’ā, kā arī citos spēļu visumos ,rūķi ir ne tikai lieliski karotāji, lieliski metālu kalšanas meistari, bet arī lieliski izgudrotāji. Par tehniskajiem jauninājumiem pie rūķiem atbild Inženieru Ģilde. Daudzi rūķi-karotāji ne īpaši mīl inženierus, taču tomēr atzīst, ka ģildes izgudrojumi ir lietderīgi (īpaši ugunīgais lielgabals un daudzstobru lielgabals-ērģeles). Ugunīgais lielgabals – patiesi nāvējošs ierocis, kurš spējīgs nest lielus postījumus tuvās distancēs. Šāvienu no tās var salīdzināt ar sprādzienu. Lielgabals-ērģeles (uzsvars uz “ē” – “ērģeles” kā mūzikas instruments) ir ne mazāk nāvi nesošs, taču tam ir cits darbibas princips. Rūķi var šaut no visiem tā lielgabaliem uzreiz nogalinot lielāku ienaidnieku skaitu.
    Īpaši jāatzīmē par pašu dīvaināko Inženieru Ģildes garadarbu – hirpkopetru. Šī lidojošā mašīna nes lielus rotējošus elementus, kurus iedarbina ar tvaika dzinēju. Tā var uzlidot no maza laukuma un nošaut ienaidniekus ar tvaika lielgabala palīdzību. Tikai paši drosmīgākie vai, kā kāds teiks, neprātīgākie rūķi lido ar hirpokopteriem un veido atsevišķu elitāru vienību, kuru sauc par Karaļa Lidojošo korpusu. Šī elitārā vienība veic izlūkošanas funkcijas.
    Rūķu armija – tas ir karaspēks, uz kuru var paļauties. Karotāju drosme un apņēmība ir neierobežota, viņu ticība rūķu impērijas atdzimšanai – patiesa.

    Tāpat kā gadījumā ar citām fantāzijas rasēm (orkiem, gobliniem, elfiem), Warhammer visuma dizaineri demonstrē vietējo rūķu veidolā fantāzijas groteskas apogeju. Anfasā rūķu karotājs izskatās kā kvadrāts: plecu platums ar zemi novietotu galvu vienāds ar karotāja augumu. Pie kam milzīgie asmeņi un āvu asmeņi, ar kuriem vicinās rūķi, ir neproporcionāli lieli.
    Rūķi-berserkeri bieži iet kaujā puskaili, viņu galvas rotā gandrīz vai kazaku čubi, bet hipertrofēto muskulatūru dāsni klāj svētie tetovējumi.
    Citi rūķi
    Datorindustrija deva ne mazums rūķu tēla padziļināšanai (un arī vispār visām tradicionālajām fantāzijas rasēm). Tā, zinot, ka spēlē ir elfi, mēs gandrīz noteikti varam teikt ka tur ir arī rūķi... Protams, apskatīt visas spēles, kurās ir rūķi, - mēs to nedarīsim, tādēļ sīkāk apstāsimies pie tām, kurās rūķu cilts parādīta oriģinālāk.

    Populārās spēles The Elder Scrolls visums nav bagāts ar rūķiem. Pēc oficialās versijas rūķi (dvemeri) neatgriezeniski izzuda Pirmajā Ērā, atstājot aiz sevis tikai savus mehāniskos izgudrojumus. Ir zināms, ka dvemeri nepraktizēja maģiju aizvietojot to ar tehniku.

    Spēlē mēs varam sastapt daudz dvemeru mašīnas (visbiežāk, noskaņotas naidīgi pret spēlētāju, un ar to pašu sagādājot viņam daudz nepatikšanu), un tikai vienu rūķi... Dzīvo viņš ne uz Morrovidas salas bet Tel Fira tornī.
    Pavisam ne tā sastāv lietas Warcraft 3 vai daudzlietotāju onlainspēlē World of Warcraft. Rūķu loma Warcraft 3, teiksim tieši, nav liela – Alianses “piedēklis” (viens no spēles pamatspēkiem) tehniskajā ziņā, tas ir rūķiem nav personiskās armijas. Helikopteri, pašgājējas mortīras, lielgabalu vienības un, visbeidzot< musketes – ar visu to Aliansi apgādā rūķi. Pēc spēles sižeta rūķiem pienakas tikai viens varonis, Muradins Zeltabārdis, un arī tad viņš parādās uz nelielu brīdi.
    Onlainspēles World of Warcraft ietvaros ir vērts apskatīt divas rases: rūķus un dvorfus. Šo radniecisko tautu pārstāvji nepavisam nav lidzīgi viens otram.dvorfi, kuri dzīvo Airondrodžas cietoksnī – tā ir neliela auguma ļoti izturīga tauta. Viņi, kā teikt, ir paši uzticamākie cilvēku sabiedrotie, kuri palīdz viņiem pie jebkuriem draudiem. Aironfordžas svorfi ir neslikti izgudrotāji, taču ne ar ko nav salīdzināmi ar saviem brāļiem – rūķiem. Tieši pēdējie sasnieguši aizmākoņu augstumus radikāli jaunu tehnoloģiju jomā un inženierdomas brīnumu radīšanā. Agrāk rūķi dzīvoja brīnumainā tehnopilsētā Gnomeranā, taču kara ar Liesmojošo Leģionu laikā pilsēta tika zaudēta, bet izdzīvojušie izgudrotāji bija spiesti meklēt pajumti pie dvorfiem.
    Pavisam acinredzami, ka dvorfu-rīķu sadalījuma Warcraft visumā pamatā ir tā pati vecā D&D tradīcija.

     * * *
    Rūķiem ir tāda pat popularitāte fantāzijas žanra mīlētāju vidū kā elfiem vai orkiem. Bet iespējams pat lielāka! Un lai ari viņi nav tik skaisti, kā pirmie, un ne tik kolorīti, kā otrie. Varbūt, smagā dzīve vinus iemācījusi neizcelties? Pārāk daudz  bijuši tādi, kuri gatavi savākt viņu dārgumus un izmantot viņu meistarību savos alkatīgajos mērķos!
    Šajā rakstā mēs pamēģinājām izsekot rūķu evolūciju: no pirmatnējiem cvergiem un karaļiem-punduriem, caur Tolkīna khazafdiem, līdz D&D un datorspēļu dvorfiem un rūķiem.
    Lai uzrakstītu šo rakstu, man nācās iepazīties ar lielu daudzumu materiāla, sīki izpētīt rūķu vēsturi un viņu tagadējo dzīvi. Rezultāta es sāku ar daudz lielāku cieņu izturēties pret šo nelielo, bet lepno tautu. Un jūs?