Mazie pavadītāji

Tam par apstiprinājumu var kalpot notikums, kurš norisinājās Maskavas apgabalā pagājušā gadsimta 70-gadu beigās. Atgriežoties no rajona centra viens no tālā ciema iedzīvotājiem gāja vasaras krēslā pāri laukiem uz dzimto ciemu. Ejot garām grāvim, kurš jau daudzus gadus bija bēdīgi slavens, vīrietis izdzirdēja smalkas pīkstošas balsis. Te uzreiz uz lauka ceļa “spēra kāju” spilgts gaismas stars, un tā atblāzmā zemnieks ieraudzīja maziņus cilvēciņus augumā ne garākus par 60 centimetriem ar bālām sejām, gariem gaišiem matiem, tērptus dīvainos pelēki brūnos kombinezonos. Likās, ka “rūķiem” nav nekādas daļas gar gājēju – viņi lēkāja pa ceļu, te izlecot no gaismas stara, te atgriežoties atpakaļ, pie tam sarunājās savā starpā spiedzīgās balsīs, kuras bija līdzīgas maza bērna runai. Kā pēc tam stāstīja dotā notikuma aculiecinieks, viņš neizjuta cilvēciņu redzēšanas laikā īpašas bailes, taču tomēr turpināja savu ceļu cenšoties nepievērst sev uzmanību. Un te gaismas stars, kurš apspīdēja “rūķus”, arī sāka kustēties virs ceļa nedaudz priekšā gājējam, un mazie cilvēciņi, nepārstājot lēkāt un šķobīties, arī devās uz priekšu ar smiekliem rādot uz aiz viņiem ejošo cilvēku ar sīciņiem pirkstiņiem.

Minētā procesija soļoja pa lauku ceļu dažas minūtes, taču kad līdz vīrieša ciemam atlika skaitīti metri, gaismas stars sāka lēni dzist, bet “rūķīšu” balsis kļuva jo klusākas. Tad, kad spokainā gaisma apdzisa, cilvēciņi uzreiz pazuda.

Īkstītes ciltsbrāļi

Tomēr tādi brīnumi mūsu zemē notiek ne jau katru dienu, un tāpēc pieņemts uzskatīt, ka maziem nebēdņiem ir “pastāvīgs pieraksts” Eiropā, tajā skaitā Britu salās. Šo “eiropiešu” augums nav liels – tikai 80 centimetri, un tādēļ briti un skandināvi iesauca šos noslēpumainos kaimiņus par “mazo tautiņu”, bet slavenais pasaku teicējs Hanss Kristians Andersens krāsaini aprakstīja tās pārstāvjus savā pasakā “Īkstīte”.

Tomēr britu teiksmas ne visā piekrīt dāņu rakstniekam. Gadsimtiem ķelti ir ticējuši, ka “mazā tautiņa” dzīvo nevis ziedos, bet gan brīnišķīgās pazemes zālēs, kuras iekārtotas zem seniem pauguriem, pavadot lielāko daļu sava laika dziesmās un dejās. Teiksmas vēsta, ka pazemes mazuļu jautrības skaņas ir neticami patīkamas, un cilvēks, kurš nejauši izdzirdējis sīkaliņu, kuri slēpjas zem pauguriem, melodijas, pamirst kā apburts, pēc kā nevar atjēgties ilgu laiku. Tomēr jautrojas viņi ne tikai zem zemes. Saskaņā ar leģendām, pilnmēnesī vasaras naktīs sīkaliņi iziet zemes virspusē un dejo pļavās līdz saullēktam, pēc kā parādās skaidri raksti zālē.

Balstoties uz šīm teiksmām, daži Lielbritānijas ezotēriķi sauc noslēpumainos apļus laukos par “elfu pēdām” – sak, tās atstāj ne jau atnācēji no tālām planētām, bet gan mūsu kaimiņi – pazemes iedzīvotāji.

Ja ticēt tām pašām teiksmām, dziedāšana un dejas – nav vienīgās mazuļu no pakalnu apakšas izklaides. Reizēm sava nebēdnīgā rakstura dēļ mazuļi izjoko cilvēkus, un diezgan cietsirdīgi. Šiem nebēdņiem neko nenozīmē nozagt paviršām saimniecēm maizi un pienu, aizdzīt aizsnaudušamies ganam lopus, bet nelaipni par viņiem atsaukušamies ļaunvārdim sapiņķerē matus tādā juceklī, kuru nelbvārdim nākas vairākas dienas izķemmēt. Ar piesardzību pret mazajiem nebēdņiem izturas arī jaunās māmiņas, kurām joka pēc zaga jaundzimušos zīdaiņus viņu vietā šūpuļos ieliekot saviebušos kropļus vai koka mānekļus. Lai pasargātu sevi no tādiem “jokiem” jaunie vecāki vēl pirms 100 gadiem obligāti iesita šūpuļa kājā dzelzs nagliņu, par cik tiek uzskatīts, ka sīkie huligāni vairāk par visu uz pasaules baidās no šī metāla izstrādājumiem.

Lietišķais pierādījums?!

To, ka pazemes mazuļi nav nekāda izdoma, bet viņu eksistences pastiprinājumu atrast nav nemaz tik grūti, ne reizi vien savos darbos atzīmēja skotu XVII gadsimta pētnieks Reverends Krīks. Daudzu gadu laikā Krīks veica ne mazu darbu vācot par mazo tautiņu visiespējamākās liecības, un par atrada dažus aculieciniekus, kuri bija tikušies ar dīvainajiem mazuļiem un bija pabijuši pie viņiem viesos. Lūk kādu ierakstu atstāja Krīks vienā no saviem darbiem: “Nav zināms, vai viņi sastāv no miesas un asinīm, par cik viņu ķermeņus var salīdzināt ar mākoņiem. Tautiņu šo redzējuši cilvēka veidolā, tikai augumā tā nav liela. Pašam garākajam bija augums īsāks par metru, bet pats mazākais bija vairāk līdzīgs lellei.”

Vienā no savām grāmatām Krīks stāstīja, kā viena no cilvēka tikšanās ar mazajiem nebēdņiem bija “piefiksēta” “ar lietišķo pierādījumu”. Reiz viens zemnieks no Hambersaidas grāfistes, vēlu vakarā atgriežoties mājās, izdzirdēja mūzikas skaņas un lielisku dziedāšanu, kas līdz viņam atlidoja no paugura, kuram viņš gāja garām, puses. Pieejot tuvāk ceļinieks ieraudzīja paugura nogāzē neparastu atvērumu, kurš bija līdzīgs atvērtām durvīm. Ieskatoties tajā zemnieks bija pārsteigts ieraugot bagātīgi izrotātu istabu, kuras vidū pie klāta galda sēdēja sīciņi cilvēciņi. Ieraugot neaicināto viesi saimnieki tomēr pienesa viņam vīnu lieliski izstrādātā kausā. Atceroties, ka elfu cienasts var piespiest cilvēku aizkavēties pie viņiem viesos uz dažiem gadsimtiem, zemnieks izlaistīja vīnu zemē, bet kausu paslēpa kabatā un pasteidzās aizvākties savās gaitās. No rīta, bažoties, ka apvainotie elfi sāks atriebties par apvainojumu un zādzību, cilvēks pasteidzās tikt vaļā no nakts laupījuma. Pēc brīnišķīgais kauss vairākas reizes mainīja saimniekus, tā īpašnieki bija Anglijas un Skotijas karaļi, taču tagad tā atrašanās vieta nav zināma.

Par nesliktu materiālu Krika darbiem kļūtu notikums, kurš norisinājās pirms dažiem gadiem ar vienu no Krasnojarskas novada medniekiem. Apmeties uz nakti meža mājiņā, viņš kļuva par liecinieku tam, kā tuvāk pusnaktij būdiņā ienāca divi maziņi cilvēciņi apmēram 40 centimetru augumā, bet pirms viņu ienākšanas bija dzirdamas jaukās harmonikas skaņas. Tomēr tādas kompānijas perspektīva noveda sibīrieti šausmās, viņš pasteidzās pamest būdiņu un deva priekšroku pavadīt atlikušo nakti mežā.

Kaut kas zem paugura dzīvo?!

Tomēr mūslaiki pienes mums jaunas mīklas, kuras saistītas ar pazemes sīkaliņiem. Tā, XIX gadsimta pirmajā pusē uz vienas no salām Lielbritānijas tuvumā tika atrasta vesela cilvēciņu, kuru augums nepārsniedza 90 centimetrus, kapsēta. Pēc dažām desmitgadēm vētra Dienvidu Īrijā pacēla augsnes virskārtu no viena no pakalniem vienas nogāzes atsedzot šo notikumu aculieciniekiem neparastas mītnes interjerus. Skatītāju acupriekšā parādījās istabiņas, iekārtotas ar gandrīz vai leļļu mēbelēm, kuras bija rēķinātas cilvēkiem augumā ne vairāk par metru.

Analoģisks atradums bija arī Krievijā Voroņežas apgabalā pirms dažām desmitgadēm. Tur izrakumu laikā vienā no kurgāniem arheologi atklāja mītni pazemes labirinta veidā un cilvēku atliekas augumā ne vairāk par 80 centimetriem. Vietējie iedzīvotāji paskaidroja zinātniekiem, ka dotā būve var piederēt noslēpumainai, zem zemes mītošai ciltij hanjangi. Un kaut arī mazuļi nemeklē kontaktus ar cilvēkiem, pie gadījuma neatteiksies cilvēkam veikt labu pakalpojumu. Tā, klīst runas, ka Lielā Tēvijas kara laikā hanjangi paņēma notriektu padomju lidotāju un izdziedēja tā brūces. Pazemes zālēs cilvēks nodzīvoja 14 gadus, pēc kā atgriezās pie cilvēkiem. Pētījumi uzrādīja, ka lidotājam patiešām pirms 15 gadiem tika veikta operācija – galvaskausa trepanācija, kas runā par pazemes mazuļu nozīmīgiem zinātniskiem sasniegumiem.

2001.gadā arheologu grupa nolēma turpināt izrakumus dotajā rajonā, taču šī ekspedīcija beidzās bēdīgi. Jau pirmajās darba dienās nometnē izgāja no ierindas visa elektrotehnika, bet grupas vadītāja teltī nesaprotami no kurienes parādījās beigta zirga galva. Punktu jau tā praktiski neizdevušajās ekspedīcijā pielika pieci darbinieki ar stipras saindēšanās pazīmēm.

Šis fakts pierāda, ka pazemes mazuļi nesteidzas atklāt cilvēkiem savus noslēpumus, taču, var būt, jau pavisam drīz pienāks diena, kad viņi beidzot atvērs pazemes zāles saviem “garajiem kaimiņiem”.