No Gilgameša laikiem episko teiksmu un leģendu varoņi nokāpa šajās krēslainajās dzīlēs. Senie šumēri uzskatīja, ka Zemes iekšienē atrodas milzīga apakšzemes telpa, kurā dzīvo mirušo dvēseles. Apmēram līdz XVI gadsimtam cilvēce pieņēma dobās Zemes ideju, kā tīru patiesību. Tāpat visi bija vienisprātis, ka šos pazemes tukšumus, spēja sasniegt tikai mirušo dvēseles, vai visretākajos gadījumos - īpaši, dievu ierosināti un atļauju saņēmuši ļaudis.

Zinātniskie "murgi".

Dobās Zemes idejas demitoloģizāciju rosināja Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmets. Pēc tam, kad jūrasbraucēji bija atklājuši plašas, jaunas, nezināms zemes visās debesu pusēs, varēja cerēt, ka arī, ceļojot uz Zemes centru, to pašu izdarīs drosmīgie pirmatklājēji. Un to apgabalu iekarošana, kas ir piederējuši tikai sātanam, ļaunajiem gariem vai mirušiem ciltsbrāļiem, izrādīsies ne grūtāka par Meksikas vai Peru iekarošanu. Jo vairāk, pat visai nopietnās zinātniskās biedrībās tika apspriests jautājums par idejām, kas apstiprina citas pasaules, kura atrodas mums zem kājām, esistenci.

No zinātniekiem dobās Zemes teoriju pirmo reizi izvirzīja slavenais astronoms Edmonds Hallejs referātā, ko izdeva Karaliskā zinātnes biedrība 1692. gadā. Slavenās komētas atklājējs pieņēma, ka Zeme un citas planētas ir tikai dobas lodes, kuru centrā spīd mazas zvaigznes - centrālie spīdekļi, kas apsilda Zemes garozu. Bet polārblāzmas ir tikai centrālo spīdekļu starojuma atblāzma, kas ir redzama pateicoties caurumiem Zemes garozā polu tuvumos. Pati Zeme savukārt pēc savas uzbūves atgādina "matrjožkas", tā kā sastāv no vairākām dobām sfērām, kas ievietotas viena otrā.

XIX gadsimta sākumā amerikānis D.K.Simss atbalstīja šo ideju, paziņojot, ka mūsu planēta iekšpusē ir doba un Zemes kodols ir spīdeklis veselai pazemes pasaulei. Simsa Zemeslodes modelis ļoti līdzinājās Halleja modelim. Lūk, kā to apraksta L. Spregs de Kamps un V. Lejs

grāmatā "No Atlantīdas līdz Eldorado": "Simss sprieda, ka mūsu dobajā pasaulē vidū tukši ir kauli, mati, augu stiebri utt. Tāpēc dobas ir arī planētas, arī Zeme, piemēram sastāvot no piecām sfērām, kas atrodas viena otrā, un visām ir plašas atveres polos, caur kuriem katras sfēras iemītnieki varot ceļot no vienas uz otru, tāpat kā skudras, kas rāpo pa porcelāna krūzītes ārpusi un pēc tam pa iekšpusi." Tāpat kā Hallejs Simss uzskatīja, ka polārblāzmas ir "pazemes saules" atblāzmas.

Viens no dobās Zemes teorijas propagandētājiem, amerikānis V.S.Tids pat noorganizēja veselu reliģisku kustību uz šīs idejas bāzes. Viņš apliecināja, ka 1869. gadā pie viņa ir ieradusies debesu vēstnese Koreša, kura ir paziņojusi, ka cilvēki dzīvo, nevis Zemes ārpusē, bet gan iekšpusē. Un, ka glābiņu debesīs iegūs tikai tie, kas apzināsies mūsu pasaules īsto uzbūvi. Tida piekritēju kustība ieguva "korešanisma" nosaukumu un tās pārstāvji, starp citu, vēl joprojām ir atrodami ASV. Vispār jau Tida teorija nedaudz atšķīrās no klasiskās versijas. Bet cits amerikānis V.Rīds, rūpīgi izpētīja Arktikas un Anterktikas pētnieku pierakstus, kuros ziņots par anomālām parādībām, kas novērotas ekspedīcijās (piemēram, atklāta jūra un siltas zemes polāros rajonos). Rezultātā, 1906. gadā, grāmatā "Poli-spoki" Rīds raksta, ka polārpētnieki ir saskārušies ar šīm neparastajām parādībām, tāpēc ka, paši nezinot, ir nonākuši dobās Zemes iekšpusē. 1923. gadā līdzīgas domas izteica vēl viens Simsa tautietis M. Gārdners, kas pierāda, ka mūsu planētas centrā atrodas minisaule 900 km diametrā, bet eskimosi ir atnācēji no šīs pasaules.

Vēlāk dobās Zemes teorija ir pieprasīta dažādu ufologu aprindās, kas paziņo, ka NLO nemaz neierodas no kosmosa, bet izlido no pazemes pasaules pa rūpīgi nomaskētiem caurumiem polu rajonos. 1960-tajos gados amerikānis A. Nunans, līdzīgi kā V.S.Tids, radīja veselu ufoloģisku kultu, paziņojot, ka mūsu planētas centrā slēpjas vesels Galaktiskais komandpunkts, kas viņu ir izvēlējies par pasaules

glābēju un visas cilvēces jauno mesiju.

Taču vairums no šiem dobās Zemes popularizātoriem apmierinājās tikai ar abstraktiem spriedumiem par mūsu planētas uzbūvi. Simss gan centās, ne tikai zinātniski pamatot šo ideju, bet pat vāca naudu pazemes ekspedīcijai. Ekspedīcijas grupu Simsam noorganizēt neizdevās, taču pēc dažu literatūras pētnieku domām tieši viņš bija 1820. gadā iznākušās grāmatas "Simzonija: ceļojums uz atklājumu" autors. Rakstnieks, kas slēpās ar pseidonīmu "kapteinis Adams Sīborns", ilustrēja Simsa hipotēzi, dodot tai pievilcīgu beletristisku formu. Drīz pa pēdām Sībornam devās vesela literātu karavāna, kuras mērķis bija Zemes "iekšieņu" izpēte.

Alternatīvā civilizācija.

Kāpēc pazemes pasaule tā pievilka fantastus? Vispirms, tukšums Zemes iekšienē izrādās ērta vieta, kur iemiesot utopiskas idejas. Vai otrādi, šo ideju indīgai un sarkastiskai kritikai. Halleja ekstravagantā ideja visai labvēlīgi tika pieņemta literātu aprindās, tāpēc ka likās

patiesa. Protams, Viduslaiku eiropieši ticēja, ka zem zemes atrodas "ugunīgā pekle". Taču pēc Renesanses vētrām un spiediena ironiskajā un skeptiskajā Apgaismības laikmetā šī ideja zaudēja savu nopietnību. No šī brīža milzīgos tukšumus Zemes dzīlēs vajadzēja apdzīvot "alternatīvās sabiedrības" pārstāvjiem. Piemēram, dāņa L. Holberga satīriskajā romānā "Nilsa Kilma ceļojums uz pazemes pasauli" mūsu planētas iekšienē atradās maza saules sistēma, kur ap Zemes kodolu riņķoja planēta Nazars. Daudzas Holberga ekstravagantās idejas pārsteidza līdzpilsoņus, to vidū galvenā un tolaik pavisam neiespējamā doma: uz Nazara dominē sievietes, nevis vīrieši. Leģendārā siržu lauzēja Džakomo Kazanovas romāna "Iksamerons jeb Stāsts par Eduardu un Elizabeti, kuri pavadīja astoņdesmit vienu gadu starp megamikriem, Protokosmosa iemītniekiem mūsu Zemes iekšienē" varoņi pazemes pasaulē atklāja oldējējus, divdzimumu radījumus. Pazemes civilizāciju attēlošanā savu roku ir pielicis arī krievs Fadejs Bulgarins, kas 1848. gadā publicēja satīrisku garstāstu "Neticamie brīnumstāsti jeb Ceļojums uz Zemes centru".

1881. gadā M. Bredlijs Leins publicē romānu "Mizora", kurā attēlo zemes centrā izveidojušos ideālu sociālistisku un feministisku utopiju. (Starp citu, vīriešu šajā sabiedrībā vispār nebija, sievietes vairojās vienīgi partenoģenēzes ceļā, un visas kā viena bija blondīnes!) Nezināms

autors, kas slēpās zem pseidonīma "misis D. Vuda", turpretī pavisam sarkastiskā veidā apraksta sieviešu pazemes sabiedrību romānā "Pantaleta". Daudz rakstnieku aprakstīja arī sekmīgi realizētu sociālistisku eksperimentu "vienā, konkrēti ņemtā pazemes pasaulē":D. Adamss "Nekua", B. Velkams grāmatā "No Zemes centra", M. Lūiss Mūrs "Al Modads". Tajā pat laikā, līdzīgi necaurejamiem Āfrikas džungļiem vai nepazīstamām salām Klusajā okeānā, tukšās Zemes centrs izrādās pateicīgs fons ZF piedzīvojumu romāniem. Dažādas grūti sasniedzamas Zemeslodes vietas glabāja ieejas noslēpumus pazemes pasaulē. Piemēram, neviesmīlīgā Antarktīda ilgus gadus bija cieši saistīta ar mītu par ieeju pazemes pasaulē, kas atradās kaut kur pie pola. Par to vēsta XVIII gadsimtā ļoti populārais P. Peltoka  romāns. Par grāmatas galvenā varoņa piedzīvjumiem jau vēsta tās garais nosaukums - "Kornvolieša Pītera Vilkinsa dzīve un piedzīvojumi, kas kā likums vairāk saistās ap viņa kuģa katastrofu Dienvidpola rajonā, viņa brīnumainie ceļojumi uz pazemes pasauli un tikšanās tur ar lidojošo sievieti Gauri".

[Starp citu, tajos laikos gari nosaukumi bija modē un tas nebūt nav tas garākais. - ila piezīme] Līdzīgu antarktisku mītu nostiprina arī E. Po, kas nopublicē divus klasiskus darbus: "Pudelē atrastais rokraksts" un "Stāsts par Artūra Gordona Pima piedzīvojumiem" (vēl vienu noslēpumainu ieleju pie pola redz cita slavena E. Po darba varonis Hanss Pfāls, kas aizlido uz Mēnesi gaisa balonā). Pamazām pazemes pasaules aprakstos, kas rodas piedzīvojumu fantastikas žanrā, sāk izpausties nerakstīta, taču stingra shēma, kas tiek lietota, lai aprakstītu jebkuru zudušo pasauli. Varoņiem ceļā uz šo pasauli noteikti bija jāsastop briesmīgus dzīvniekus, kas izmiruši pārējā pasaulē, un naidīgus

vietējos iedzīvotājus, kas neieredz virszemes iemītniekus vai vispār neko nezina par viņiem. Dekadento civilizāciju saimnieki, kas slēpjas Zemes centrā, noteikti ir ar kādām maģiskām spējām vai glabā kādus noslēpumus, kas viņiem nākuši līdz no tāliem senčiem. Bet atgriezties no jaunās Aīda valstības piedzīvojumu grāmatas varoņiem vajag noteikti kaut kādā eksotiskā veidā - pa darbīga vulkāna krāteri vai izmantojot kaut kādu brīnumtehnoloģiju, kas ļauj "izslīdēt" cairi iežiem. Šāda ceļojuma klasisks piemērs ar visiem atribūtiem (juras un krīta perioda briesmoņiem, kas peld pazemes jūrās) ir Ž. Verna radītais romāns "Ceļojums uz Zemes centru". Nākošajiem fantastiem mainījās tikai citas pasaules sasniegšanas veids. E. P. Berouzs izmantoja "pazemes gājēju" ("Uz Zemes kodolu", "Pelusidara", "Tarzāns pie Zemes kodola" un citi romāni par "iekšējo zemi Pelusidaru"). Č. Bila "Zemes noslēpumā" aeronauti lidojuma laikā ierauga eju, pa kuru var nonākt planētas centrā.

A. Merita "Mēness baseina iekarotājos" nolaupītos cilvēkus uz pazemes pasauli aiznes spīdošs monstrs. Taču vairākums nokļuva līdz Zemes sirdij pa vecam - ar kājām, caur slepenu eju, kas atradās polu tuvumā. V. Obručevs romānā "Plutonija" attēloja, gan nezināmu salu Arktikā, gan pazemi, ko apdzīvoja mamuti un dinozauri. Rakstnieks jau sākumā savu grāmatu iecerēja kā zinātniski-populāru, kas viegli stāstītu par paleontoloģiju. Tāpēc arī izmirušie dzīvnieki viņam ir izvietoti pa pazemi disciplinēti, pēc periodiem un bioloģijas rokasgrāmatām. patiesībā jau Obručevs piedāvā tīri loģisku Plutonijas rašanās vēsturi un apdzīvošanas gaitu: Zemes garozu cautrsitusī komēta radīja spraugu, caur kuru vispirms iekļuva dinozauri, pēc tam vēlāk dzīvojušie zīdītāji un visbeidzot pirmatnējie cilvēki. No šejienes arī apbrīnojamā, pēc 1920.-to gadu bioloģijas mācību grāmatu zinībām augu un dzīvnieku pasaules grupu izplatība pazemes pasaulē.

Barouzs savukārt mīlēja haotiski sajaukt visas rases un sugas, viņa Pelusidarā tiranozauri medī mamutus, bet triceratopsi kaujas ar zobenzobu tīģeriem.

Dobā Zeme izrādās ērta vieta autoriem, kas sludina dīvainas reliģiskas idejas un mistiskus kultus. Pirmais un pats pazīstamākais no šādiem fantastiem bija E. Bolvers-Litons, kas bija okultā ordeņa "Zelta ausma" biedrs. Romānā "Nākošā rase" viņš attēlo pazemes pārcilvēku pasauli, kas kontrolē brīnumainu enerģiju "vrilu" un, kuri gatavojas nomainīt bojā ejošo cilvēci. Kanādieša D. De Milla grāmatā "Dīvainais

rokraksts, kas atrasts vara cilindrā" rakstīts par nabadzības un humānas nāves kultu, ko sludina nezināmas antarktiskas ielejas iemītnieki, kuru ielejā atrodas eja uz Zemes centru. V. Bredšova romānā "Atvatabaras  dieviete: Iekšējās pasaules atklāšanas un Atvatabaras iekarošanas vēsture" dobās Zemes iemītnieki, pateicoties īpašam reliģiskam un seksuālam rituālam, ir uzzinājuši gandrīz bezgalīgas dzīves noslēpumu.

Pazemes paradīzi, kurā mīt milži, kas pielūdz mazo, iekšējo sauli, tēlo V. Emersons "Dūmu dievā jeb Ceļojumā uz iekšējo pasauli". Par paradīzes, ideālākas iekšējās pasaules dabu raksta arī D. Bels "Mistera Osebas pēdējā atklājumā" un E. Atkinss "Manā līgavā no citas pasaules". Daži no šiem fantastiskajiem ceļojumiem bija tikai dvēseles attīstības alegorijas, kā D. Lindseja "Ceļojums uz Arktūru", kas nenotiek uz citu planētu, bet gan uz Zemeslodes centru. Tā, D. Loida romānā "Atidorfa jeb Zemes Gals", varonis, kuram palīdz akls

humanoids, veic vienlaikus, gan nokāpšanu līdz Zemes centram, gan mistisku ceļojumu uz "ideālu mīlu". Viens no apbrīnojamākajiem stāstiem, kas saistīts ar literāriem klejojumiem uz Zemes centru, izrādījās mistifikācija, ko žurnāla "Amazing Stories" lappusēs veica rakstnieks R.Šavers. Stāstu ciklā, kas iznāca no 1945. līdz 1948. gadam, šis autors sludināja, ka ir pats stājies sakaros ar pazemes pasaules iemītniekiem. Pazemi apdzīvojot ļauni roboti "derosi" (saīsinājums no "detrimental robots" - "kaitīgie roboti"), kas spējot telepātiski ietekmēt cilvēkus, ka dzīvo uz Zemes virsmas. Viņš nosauca šo pazemes pasauli par Lemuriju, apliecinot, ka to apdzīvo šī, pēc ģeogrāfiskas kataklizmas pazudušā kontinenta bijušie iedzīvotāji.

Cita mītiska kontinenta Atlantīdas iemītnieki lielākoties esot aizlidojuši kosmosā. Taču viņi turpina kontaktēties ar Lemurijas iemītniekiem, ar starpzvaigžņu kuģiem nokļūstot pie tiem caur caurumiem polu rajonā. Fantastu-vizionieri aktīvi atbalstīja "Amazing Stories" galvenais redaktors R. Palmers, kas sacēla veselu reklāmas kampaņu ap tā saukto "Šavera noslēpumu". Vēlāk arī viņš pats sarakstīja vairākus stāstus par Lemuriju un pat izdeva kārtējās pazemes pasaules "pirmatklājēja" piezīmes atsevišķā krājumā. Starp citu, Šavera paziņas apliecināja, ka līdz mūža galam viņš bija absolūti pārliecināts par savu ideju patiesumu.

Protams, Šavers, kas ticēja paša fantāzijām, bija izņēmums no likuma. Vairums rakstniekiem, īpaši tiem, kam bija nosliece uz satīru un ironiju skatā uz pasauli, dobās Zemes koncepcija likās pārāk neticama. Bet tomēr doma par apslēptu civilizāciju mums zem kājām bija pārāk pievilcīga, lai to atmestu. Turklāt, daudzu tautu folklorā bija stāsti par ciltīm, kas savulaik ir aizgājušas iekšā "dobajos pauguros", bet reizēm iznāk virszemē (no Britu salas ""fejri" līdz krievu folkloras "podzemnoj čudji"). Rezultātā dažu autoru grāmatās pazemes iemītnieki palika, bet pazemes pasaule saruka līdz alu kompleksam, kurā slēpjas baigie iemītnieki. Diezgan reālistiski pie šīs tēmas piegāja A. Konans Doils pazīstamaj a stāstā "Zilā Džona plaisas bieds", kur pazemes tumsā mīt aklie akmens laikmeta alu lāču pēcteči. A. Meičens reanimē priekšstatus par "dobo pauguru" iemītniekiem; turklāt viņa šausminošajos stāstos elfi nav vis jautri jokdari, bet gan baigi monstri ar pavisam demonisku dabu (nodaļa "Stāsts par melno zīmogu" romānā "Trīs viltvārži"; stāsts "Uguns piramīda"). Pazemes telpas, kurās dzīvo tādas radības ir neizsakāmu šausmu patvērums un cilvēkiem labāk turēties no tām tālāk. Par to runā profesors Gregs, "Stāsta par melno zīmogu" varonis: "Mans liktenis bija tik briesmīgs, ka to nevarēja pat baigos murgos nosapņot".

Stāstus par alu iemītniekiem rakstīja arī vēlākie autori. Piemēram, D. Lejam "Dromā" cita, necilvēciska rase dzīvo alās zem Kalifornijas; D. Vindemam "Slēptajā tautiņā" - Anglijas dabiskajās katakombās. Protams, ka savu nodevu līdzīgai ekstravagantai pasaules uztverei ir maksājis arī H.F. Lavkrafts. Amerikāņu šausmu meistara grāmatās var atrast visus apdzīvoto pazemju variantus - no mazām, raktām alām, ko radījuši neprāši "Žurkās sienās" un "Čārlza Dekstera Varda stāstā", līdz veselām pazemes pasaulēm, ko apspīd pašiem sava saule kā "Bezvārda pilsēta". Interesantu pazemes un antarktiskas civilizācijas tēmu savienojumu Lavkrafts veic garajā stāstā "Neprāta klintis", kurā jūtamas vēsmas no E. Po romāna par Artūru Gordonu Pimu. Šajā amerikāņu fantasta darbā aprakstīta cilvēku tikšanās ar pirms cilvēces saprātīgo amfībiju Veco civilizācijas mantojumu. Šie abinieki ir dzīvojuši Zemes galējo dienvidu kontinentā pirms miljoniem gadu. Kad kļuva vēsāks un sākās ledus laikmets, amfībijas pārcēlās milzīgajās pazemes alās ar siltu ūdeni, kuras atradās zem viņu pilsētām. Tur tad arī Vecos iznīcināja bioroboti šogoti, kurus paši Vecie kādreiz bija radījuši.

Šausmu literatūras metrs vissīkākā veidā dobās Zemes tēmai pieskaras nelielajā garstāstā "Kurgāns", kuru viņš saraksta kopā ar S. Bišopu. Garstāsta darbība notiek Oklahomā, kur stāstnieks - arheologs ierodas, lai izpētītu uzbērtu pauguru - zudušas indiāņu civilizācijas paliekas. Kurgāna virsotnē zinātnieks atrod metāla cilindru ar spāņu konkistadora Panfilo de Zamakonas rokrakstu, kurā viņš apraksta pazemes pasauli Keinanu. Pretēji Bulvera-Litona idejām lavkraftam dobās Zemes iemītnieki ir īsti sātani un izdzimteņi. Viņi baidās no virszemes un kontrolē visas ieejas Keinanā, pakāpeniski pārvēršoties spokos un dēmonos.

Tradīcija uzskatīt pazemi kā ellišķīga ļaunuma patvērumu kļūst par noteicošo XX gadsimtā, šausmu literatūras ziedu laikā. Šo motīvu cītīgi ekspluatē arī S. Kings romānā "Tas", kur demonisks radījums, kas pieņem visdažādākās biedējošas formas, dzīvo pazemes tuneļos zem Amerikas pilsētiņas Derijas.

PSRS stāsti par pazemes civilizācijām fantastu vidū nebija populāri. Pirmkārt, šādi teksti būtu pretrumā ar "progresīvo padomju zinātni", kurai, vismaz formāli padomju fantastiem vajadzēja sekot. Tāpēc varēja uzrakstīt par pazemes visurgājēju, kas graužas cauri magmas

slāņiem uz Zemes kodolu kā A. Adamova romānā "Zemes dzīļu uzvarētāji" vai ļoti dinamiskajā B. Fradkina garstāstā "Liesmojošo dzīļu gūstekņi", taču nevarēja attēlot pazemes civilizāciju. Visbiežāk fantasti apmierinājās tikai ar "pazemes gājēju" būvi un "virszemes urbšanu", kā N. Ohotņikova īsajos un garajos stāstos.

Tāpēc pa īstam zīmīgas kļuva tikai tādas grāmatas: V. Vladko garstāsts "Skitu pēcteči", kur uz alām ir pārcēlušies šīs Melnās jūras piekrastes tautas pēcnācēji, un A. Volkova fantāzijas garstāsti ("Septiņi pazemes karaļi" un tālākie stāsti no cikla par Brīnumzemi). Interesanti, ka Volkovs pilnīgi nejauši izmanto visas galvenās klišejas, kas ap to laiku bija sakrājušās pazemes valstības aprakstos. Pazemes kalnraču zemē ir gan dīvaini radījumi, kas Zemes virspusē jau izmiruši (pūķi un sešķepaiņi), brīnumlīdzekļi, kas pagarina dzīvi (pazemes karaļu brīnumavots). Autors pat atzīmē instinktīvo naidīgumu un neuzticību, ko pazemieši jūt pret zemiešiem, kā arī jūtīgumu pret saules gaismu.

Vispār, daudziem autoriem šī nepatika pāraug par metaforu gara tumsībai un zināšanu trūkumam. Tas labi jūtams S. Koblenca romānā "Apslēptā pasaule" un D. O'Nīla romānā "Valsts zem Anglijas". Pēdējā grāmatā autors pat neslēpj, ka raksta par naidīgiem telepātiem - romiešu leģionāru pēctečiem, kas itkā mīt Kamberlendas alās, viņš zīmē nesaudzīgu fašistu karikatūru. Interesanti, ka mīti par pazemes valstību papildinās ar tīri reālām leģendām par nacistu pazemes patversmēm un mītu par "Hitlera mantojumu", kas cirkulē mūsdienu masu kultūrā. Laiku pa laikam masu saziņas līdzekļos parādās kārtējais mīts par fašistu patvertnēm Antarktīdā, kur grosamirāļa Dēnica zemūdeņu apkalpes ir atraduši veselu alu sistēmas līdz pašam Zemes centram. No pagājušā gadsimta vidus dobā Zeme kļūst par ejošu sižetu dzeltenajā presē kā modernā mitoloģija. Taču fantasti sāka ignorēt šo ideju, kā novecojušu un jau pārāk izstrādātu. Viens no nedaudzajiem nopietnas attieksmes piemēriem pret šo tēmu XX gadsimta otrās puses ZFatrodams D. Gelouija grāmatā "Tumšais Visums". Tur aprakstīts, kā cilvēki, kas izdzīvojuši pēc ātomkara, slēpjas bumbu patvertņu tumsā. Taču tas ir tikai izņēmums no likuma. 1960-to gadu vidū kritiķiem un lasītājiem sāka likties, ka fantasti uz visiem laikiem ir pametuši Zemes dzīles kosmosa plašumu dēļ.

Vai dobā Zeme paliks tukša?

Atgriešanās pie tēmas pēkšņi notika mūsu, postmodernisma laikmeta sākumā, kad fantasti sāka vairāk rūpēties, nevis par patiesīgumu un zinātnisko ticamību, bet par savu tekstu literāro ekstravaganci. Lai gan tādiem eksperimentiem bija cienīgs priekštecis. Dotās tēmas pats

ekstravagantākais darbs tika radīts vēl XIX gadsimta vidū. Kā noteikti atceras visi lasītāji, tad Brīnumu zeme, kurā nokļūst Alise caur truša alu, atrodas tieši Zemes centrā. Cita lieta, ka L. Kerola attieksme jau no sākuma pret E. Halleja un D. Simsa visai nopietnajām teorijām bija visai ironiska. Cenšanās veikt māksliniecisku eksperimentu vadīja tādu grāmatu kā "Dobā Zeme" (R. Rikers) vai "Pazemes Leviafāns" (D. Bleiloks) autorus. Spēle ar ZF ierastām tēmām, tādu literāru varoņu un autoru izmantošana, kas kļuvuši par pasaules kultūras ikonām, īpaši jūtama Rikera grāmatā, kur viens no varoņiem ir E. Po. Bleilokam atkal varoņu grupa - dīvaiņu kopa, kuru vada jucis ģēnijs Viljams

Hastings - atgādina tādas pat ekscentrisku džentelmeņu kompānijas no angļu XIX gadsimta klasiskajiem romāniem. kaut arī notikumi, kas risinās "Pazemes Leviafānā" ir ļoti precīzi datēti (tas ir 1964. gads), pēc stila grāmata ir daudz tuvāka Viktorijas laiku romāniem. Tajā pat laikā Bleiloks radoši pārvērtēja dažas ZF koncepcijas, kas bija postulētas anglo-amerikāņu fantastikā un vēl līdz šim spēcīgi ietekmē tās attīstību. Romānā dīvaini sajaukti motīvi no E. R. Berouza, (pazemes pasaule, kura vietām tieši saukta par Pelusidāru), H. F. Lavkrafta (cilvēki-zivis, kas it kā dzīvo pazemē), S. Romera (zinātnieks - ļaundaris, kas vajā varoņus) un daudzu citu pazīstamu fantastu darbiem. Tur var atrast pat R. Bredberiju un T. Pauersu. Diemžēl, tieši pazemes pasaules brīnumus Bleiloka grāmatā lasītāji tā arī neierauga. Romāns beidzas ar to, ka varoņi uzbūvē pazemes gājēju, kas vienlaicīgi ir arī zemūdene un dodas ceļā, pētīt Zemes dzīles.

Uz pilnu klapi žanra klasiku un tās varoņus izmanto S. Atlijs un H. Voldrops stāstā "Tumšs kā bedrē no pola līdz polam". Mūsu planētas plašos tukšumus izpētīt šie fantasti sūta Frankenšteina briesmoni. Tā kā, neskatoties uz šīs idejas kliedzošo nezinātniskumu, dobās Zemes koncepcijai joprojām atrodas piekritēji ZF autoru vidū. Kaut gan, gadsimtu robežas fantastikā var atrast pat vēl ekstravagantākas Homo sapiens planētas - šūpuļa formas. Piemēram, R. Lupofs romānā "Uz polu!" attēlo Zemi kā toru, bet S. Lindvals, T. Lī un S. Siņakins savās grāmatās stāsta par plakanu Zemi. Tomēr, dobā Zeme ir izteikts līderis fantastiskajos uzskatos par mūsu planētu. Turklāt kā planētas ar tukšu vidu fantasti un zinātnieki ir iedomājušies arī citus debess ķermeņus. Daudzi fantasti, no Velsa un Berouza līdz N. Nosovam, ir radījuši darbus par dobo Mēnesi un tās iekšienes iemītniekiem - selenītiem. Ideja par dobiem Marsa pavadoņiem tika sludināta, ne vien fantastu vidū (piemāram, brāļu Strugacku "Pusdiena. XXII gadsimts"), bet arī starp visai nopietniem zinātniekiem.

Laikam jau ir kaut kas nemanāmi pievilcīgs, senus, arhetipiskus apziņas slāņus modinošs pašā dobās planētas idejā. Tāpat kā alas, tikpat noslēpumainas un aicinošas kā pirms tūkstošiem gadu, tāpat domas rosinošas par to dzīlēs apslēptiem noslēpumiem, nekur nav pazudušas...