Pavisam citas nāriņas

Kaut arī no Andersena laikiem ir pagājuši tik daudzi gadi, tomēr laiku pa laikam cilvēki atgriežas pie leģendām par nārām. Turklāt visdažādākās versijās, kā jau tas ir pieņets ar populāriem fantāzijas trendiem: vampīriem, vilkačiem, zombijiem, fejām, rūķiem un citām pasaku būtnēm.

Tomēr nāru izcelšanās ir daudz senāka un daudzveidīgāka. Turklāt mēs varam runāt par vairākiem nāru tipiem: nāras kā dievības un gari, nāras kā mirušo dvēseles un visbeidzot - nāras kā zinātnei nepazīstamas dzīvas būtnes.

Nāru parasti attēlo kā meiteni ar zivs asti; taču viņai var būt arī kāju pāris un astu pāris, kas, savukārt, var būt ne tikai zivs, bet arī delfīna vai pat čūskas. Viņa dzied brīnišķīgas dziesmas, nereti vēl spēlē arfu. Bez nārām ir pazīstami arī "nāri", reizēm tādi paši romantiski, reizēm karstasinīgi un nikni. Nārām patīk sildīties saulē pludmales smiltīs vai uz klints, ķemmējot savus garos matus. Tās dzīvo ne tikai jūrā, bet arī ezeros, upēs un pat akās. Krievijā arī atvaros.

Praktiski visu tautu kultūrās ir zināmas leģendas par ūdens gariem, bieži šie gari ir dziedošas sievietes, kas iezīmē ūdens un tā skaņas skaistumu. Nāras ir kaprīzas, mežonīgas un varenas, tāpat kā upes, kur tās dzīvo. Tās var darīt labu, bet var arī kaitēt.

Senākā no zināmajām jūras dievībām ir  babiloniešu dievs Ea (jeb Oanns, kā viņš saukts grieķu tekstos). Viņš iznāca no Eritrejas jūras un iemācīja cilvēkiem zinātnes un mākslu. VIII gs. pirms mūsu ēras bareljefā, kas atrodas Luvrā, Oanns ir attēlots kā cilvēks ar zivs asti. Tuvajos Austrumos senatnē godāja Mēness dievieti-nāru, ko sīrieši sauca par Atargatu, bet feniķieši par Derseto.

Indijas mitoloģijā ūdens sargātājas bija debesu nimfas - apsaras, kas spēlēja lautas, Ķīnā un Japānā pūķi un viņu sievas. Grieķu un romiešu mītos figurē daudzas ūdens dievības un radījumi: jūras dievs Poseidons (Neptūns), viņa dēls tritons, jūras nimfas, mierīgas jūras dieva Nereja meitas - nereīdas, upju najādas (nimfas) un beidzot, okeanīdas, ūdens stihijas dieva Okeāna meitas. Tritonu parasti attēloja ar zivs asti, pārējie ūdens gari bieži izskatījās kā parasti cilvēki.

Britānijā un Īrijā sacerēja leģendas par jūras jaunavām, kuras nometa zivs asti pirms tam, kad iznāca krastā. Skandināvijā un Vācijā ūdens radījumi tika iedalīti jūras un upju radībās. Francijā, Itālijā, Portugālē un Spānijā tās sauca par sirēnām, kaut arī grieķu mītos tās bija putni ar sieviešu sejām. Franču leģendu varone, sieviete-čūska Meluzīna dažreiz tiek attēlota kā nāra ar divām astēm. Krievu pasakās ūdens gari ir – rusalkas, kas slīcina peldētājus, un jokainie ūdensvīri. Āfrikāņu teiksmās tās ir ūdens sievietes un raganas. Ziemeļamerikas indiāņu leģendās tiek stāstīts par divastainām jūras dievībām un jaunavām-zivīm.

Seno dievību pielūgšanas kults palicis pagātnē, taču ticība nārām, gudrām un varenām ūdens radībām, turpina dzīvot. Iespējams, ka pirmie mīti par nārām radās no stāstiem par slīkoņiem un cilvēku upuriem, kas nesti ūdens dievībām.

Piemāram, Sabrinu, karaļa Lokrina ārlaulības meitu, pamāte iemeta upē, ko no tiem laikiem sauc par Severnu, un kļuva par upes dievību, nevainīgu meiteņu aizbildni. Līdzīgas pārvērtības ar mazāk patīkamām sekām notika ar kalponi Pegu O’Nellu, kura ielūza ledū, smeļot upes ūdeni, un tagad katru septīto gadu slīcina peldētājus Riblas upē. Tomēr nāras nereti izdara arī labas lietas; brīdina par tuvojošos vētru, izpilda vēlēšanās, paceļ no dzelmes dārgumus, māca zinības. Velsiešu leģendā ezera nimfa Llina in Fan Faha apprecēja mirstīgo un dzemdēja viņam dēlu, bet pēc tam pazuda. Pēc tam parādījās trīs gudrie un iemācīja viņas dēlam visu, ko paši zināja.

Saskaņā ar leģendu nāru var piespiest izpildīt jebkuru vēlēšanos, ja atņem viņai kādu tualetes priekšmetu. Precības ar nāru parasti nav ilgas. Tādu laulību noslēgšana parasti sasitās ar kādu nosacījumu, kad to neizpilda, nāra pazūd. Nāras nereti paņem mirstīgos līdzi uz zemūdens valstību. Aklais Moriss Konors bija labākais Minsteres dūdinieks, taču sekoja nārai līdzi jūrā. Saskaņā ar leģendu viņa spēli joprojām var dzirdēt zem ūdens.

Agrīno bestiāriju personāži bija nevis nāras, bet sirēnas. Taču pēc tam, kad sirēnas un nāras sajaucās tautu atmiņā, tas pats notika arī bestiārijos. Vaita bestiārijā (XII gs.) nāras tiek aprakstītas kā puscilvēki-puszivis, taču ilustrācija attēlo meiteni ar spārniem un jostas vietas, ar putna ķepām un zivs asti. Gijoma Leklerka XIII gadsimta „Dievišķajā bestiārijā” tiek teikts, ka nāras apakšdaļa ir kā putnam vai zivij.

1811. gadā dienas gaismu ierauga barona le Lamota Fukē „Undīne”, pēc darba drīz tiek sarakstīta opera. Tajā stāstīts par upes nimfas Undīnes precībām ar mirstīgu cilvēku: Undīne spētu iegūt cilvēcisku dvēseli un jūtīgu sirdi, taču vīrs viņu krāpj, un viņa atgriežas upē.

Vārds „undīne” (no latīņu „unda” – „ūdens”) pirmo reizi lieto šveiciešu ārsts un alķīmiķis Paracelss (XVI gs.), „sistemātiskās mitoloģijas” pamatlicējs, viņš apvieno mitoloģisko būtņu tēlus ar grieķu mācību par pasaules četrām sastāvdaļām: zemi, gaisu, uguni un ūdeni. Undīne kļūst par ūdens simbolu. Taču, nārām un cilvēkiem nav lemts gūt laimi kopā.

Lai atceramies, kaut vai to, ka Andersena oriģinālajā pasakā princis apprec zemes meiteni.

Hansa Kristiana Andersena pasakā (1836) mazajai nāriņai nav vārda un viņa dzīvo Zemūdens Karalistē ar savu tēvu (karali), piecām māsām un vecmāmiņu. Nārām šajā stāstā nav dvēseles un tās dzīvo 300 gadus un pēc nāves pārvēršas par okeāna putām. Vienīgais veids kā nāra var iegūt dvēseli ir: apprecot cilvēku, kas viņu mīl vairāk par savu ģimeni, un tādā veidā atdodot daļu savas dvēseles nārai. Disney'a versijā Ariela dodas pie jūras dzelmes nāras un vēlas iemainīt savu balsi pret kājām, lai varētu doties uz cilvēku zemi pie prinča. Bet atšķirībā no Disney'a versija, oriģinālajā stāstā jūras ragana neiesloga viņas balsi gliemežvāka kakla rotā, bet gan nocērt mazās nāriņas mēli ar nazi. Noslēdzot darījumu ar raganu un nonākot ar kājām uz zemes, mazās nāriņas ciešanas nebeidzās. Katrs solis, ko viņa sper ar savām jaunajām kājām, sāp kā dūriens ar nazi. Jūras ragana, atšķirībā no Urzulas Disney'a versijā, neapmuļķo princi, lai tas iemīlētos. Princis pēc paša gribas iemīlas princesē no citas karalistes. Pat pēc ļoti asiņainās dejas sāpošo kāju dēļ, kas nāca kā blakusefekts darijumam ar jūras raganu, un vēlmes atstāt uz princi iespaidu, mazā nāriņā tiek vienīgi friend-zonā un princis viņu uztver tikai kā mazo māsiņu. Pēc noteikumiem mazajai nāriņai ir jāmirst, ja tā neiegūst prinča sirdi. Brīdi pirms mazā nāriņa ir samierinājusies ar savu likteni kļūt par jūras putām no ūdens iznirst visas piecas viņas māsas, nu jau ar īsiem matiem. Garos matus viņas iemainīja jūras raganai pret durkli, kas var izglābt mazās nāras dzīvību. Bet, protams, ir viens BET šajā iespējā. Nāriņai ir jaiedur durklis prinča sirdī. Bet mazā nāriņa to nespēj izdarīt. Viņa pārāk mīl princi un ļaujas savam dramatiskajam liktenim. Bet notiek brīnums un tā vietā, lai nomirtu un kļūtu par jūras putām, mazā nāra kļūst par Gaisa meitu un viņas dvēsle tiks glābta pēc 300 gadiem dēļ tā, ka viņa izvēlējās ziedot savu dzīvību un neatņemt princim iespēju dzīvot. Ar šo pasaku Hanss Kristians Andersens vēlējās parādīt kā viņš uztver dvēseli, kas mīt cilvēkos. Morāle ir ļoti laba, bet grūti šo oriģinālo stāsta versiju iedomāties ar laimīgām beigām.

http://spoki.tvnet.lv/foto-izlases/Tragiska-maza-narina/850140

Raksts par nārām.

http://forum.fantasy-worlds.net/publ/11-1-0-239

Ar visdažādākajām nārām kino var iepazīties šeit.

https://www.vokrug.tv/listing/filmy_pro/filmy_pro_rusalok/

Labākie seriāli par nārām uzskaitīti te.

https://www.vokrug.tv/listing/serialy_pro/serialy_pro_rusalok/

Grāmatas par nārām.

http://rusalki-in-russia.ru/knigi-pro-rusalok/

Jaunākais seriāls par nārām. Seriāls "Sirēna" ("Siren").

Režisori: Skots Stjuarts, Džons Bedems, Marta Kulidža, Niks Kopuss un citi.

Kā redzam, tēma joprojām saista kino ļaudis.

Seriāla „Sirēna” sižeta centrā ir neliela pilsētiņa jūras krastā – liekas, Aļaskā. Bristoles līcis ir vieta, par ko kādreiz stāstīja leģendas. Runā, ka šeit ir dzīvojušas nāras. Daudzi joprojām uzskata, ka visi šie stāsti ir izdomas un pasakas, taču īstenībā viss ir savādāk. Negaidot pilsētā parādās savāda meitene, kas visus spiež atcerēties stāstus par noslēpumainajiem jūras iemītniekiem. Retais zina, ka nāras ir plēsoņas. Taču bez viņām jūra slēpj daudz šausmīgākas briesmas. Cilvēce sāk nevienlīdzīgu cīņu ar jūras stihiju. Ar ko gan tas viss beigsies?

Te pagaidām pieejamas piecas sērijas.

http://seasonvar.ru/serial-17734-Sirena_2018.html