Tava rinda – pirmā

1983.gada otrajā februārī amerikāņu pilsētiņā Sjerra-Visua Koksu laulātajam pārim piedzima meitenīte bez rokām. Vecāki nolēma, ka viņai jāiemācās dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Un tādēļ roku vietā var noderēt… kājas. Vecāki lika Džesikai zem kājām rotaļlietas, sēdināja viņu pie galda mēģinot piespiest ēst turot karoti ar kājām. Vecāku pūliņi nebija veltīgi: meitenīte iemācījās patstāvīgi ēst, apģērbties un vispār apkalpot sevi. Kad Džesika sāka iet parastā skolā, viņa iemācījās arī rakstīt.

Taču neiztika bez cilvēcīgās bezsirdības: neparasto bezrokaino meitenīti kaitināja, rādīja uz viņu ar pirkstiem. Īpaši Džesikai tika, kad skolnieki redzēja, kā viņa raksta ar kājām. Taču viņa izturīgi panesa visas grūtības un likstas. Ar laiku viņa attīstīja neticamu kājas pirkstu “tveramo spēju”. Tāda netradicionalitāte ļāva Džesikai, vēl esot skolā, nodarboties ar vingrošanu un peldēšanu, kā arī apmeklēt deju pulciņu. Nevar teikt, ka viņa bija tāda pavisam pašpārliecināta un drosmīga, - nē. Pretēji, viņa kautrējās un ļoti uztraucās pirms pirmām uzstāšanās reizēm kolektīvajā dejā uz skatuves. Džesika palūdza nostāties pēdējā dejas rindā, taču skolotājs, nepiekrītot, nostādīja viņu priekšā. Pēc numura izpildīšanas pār meiteni pārvēlās aplausu vilnis, un viņa saprata, ka viņas vieta vienmēr ir pirmajās rindās.

Atvieglojumu nebūs!

Kad Džesikai palika desmit gadu, viņa aizgāja uz thekvando sekciju. Šīs korejiešu cīņas mākslas raksturīgā īpašība ir aktīva kāju un roku izmantošana cīņā. Pats vārds “thekvando” veidojies no “the” – “kāja”, “kvon” – “roka” un “do” – “māksla”. Thekvando ceļš – tas ir ceļš uz pilnību, roku un kāju ceļš, taču Džesikai roku nebija;;; Neskatoties uz to treneris teica, ka nekādu atvieglojumu viņai nebūs. Un pēc neatlaidīgiem treniņiem četru gadu laikā meitene saņēma balvu – melno thekvando jostu.

Pēc skolas pabeigšanas Džesika Koksa iestājās Arizonas universitātē. Tur viņa turpināja nodarboties ar sportu apgūstot vēl vienu thekavndo tehniku un iegūstot vēl vienu melno jostu. Šoreiz – pēc Amerikāņu thekvonso asociācijas versijas. Bez tam, Džesika sāka nodarboties ar daivingu – zemūdens peldēšanu ar speciālu aprīkojumu, kā arī apguva braukšanu ar snovbordu. Taču galvenais viņai bija mācības. Pēc mācību pabeigšanas Džesika ieguva bakalaura pakāpi psiholoģijas jomā.

Un tā, mūsu varones dzīvē noslēdzās etaps, kurā ne viss bija gludi. Pēcāk Džesika atcerējās: “Protams, bija situācijas, kad daži sāka nekautrīgi apskatīt mani vai izteica piezīmes sakarā ar maniem trūkumiem, taču visas negatīvās emocijas es centos pārvērst par kaut ko pozitīvu. Tas padarīja mani par izteikti mērķtiecīgu”.

Viņai daudzējādi palīdz, pirmkārt, tas, ka viņa nelokāmi seko vecāku ieteikumam dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, bet otrkārt, stabili apgūtie thekvondo principi: uzstājība, pašsavaldīšanās, gara nelokāmība. Džesika atsakās lietot protēzes, par cik tās nepavisam nav ērtas – uzberž un prasa daudz laika regulārai uzlādei. Viņas jaunā aizraušanās – nodarbošanās ar stepu un… klavieru spēle.

Mērķis tiks sasniegts

Džesika pati mazgā galvu, ķemmē matus, krāso acis, ievieto kontaktlēcas. Viņai tas sen kā kļuvis par parastu lietu. Bez tam, viņa raksta tekstus ar ātrumu 25 vārdi minūtē, bez problēmām raksta SMS smartfonā un māk apieties ar datoru – viena kāja uz klaviatūras, otra bīda peli. Taču lūk sasiet matus astē uz pakauša viņa nav iemācījusies, un nepakļāvīgās matu gumijas izved viņu no pacietības. Džesika nekad nesaka: “Es nevaru”, tā vietā viņa vienmēr saka: “Es vēl neesmu iemācījusies”. Nepieciešamo uzdevumu risināšanai viņa sadala tos svarīgos un otršķirīgos. Ja mērķis ir uzstādīts, tam jābūt sasniegtam.

“Es esmu ļoti neatkarīga, taču vienīgais, ar ko man tiešām vajadzīga palīdzība, - tie ir mati, - saka meitene. – Tomēr mans vīrs Patriks iemācījās sasiet man ļoti mīlīgu astīti un pīt bizi. Tas ir svarīgi, tāpēc ja viņš saprata, cik ļoti es kļūstu aizkaitināta, kad mati krīt man sejā”. Starp citu, Patriks Čambetleins izteica Džesijai priekšlikumu jau pēc dažiem mēnešiem pēc viņu pirmās tikšanās. Viņš saka, ka vēl nekad nebija sastapis tik optimistisku sievieti.

Kaut kad Džesika izlasīja lielisku frāzi par to, ka dzīve – tā ir dāvana, tādēļ viņa cenšas saņemt cik vien iespējams daudz prieka no tādas dāvanas. Taču ja visas iepriekšējās neizraisīja viņā bailes, tad lidojumi, pretēji, noveda šausmās. Taču liktenis pagājās viņai pretī. 2005.gadā pēc Koksas uzstāšanās kādā pasākumā pie viņas piegāja pilots Roberts Stoddarts. Viņš piedāvāja Džesikai iemācīties lidot ar lidmašīnu, un viņa piekrita.

Uz zemes un debesīs

Un tas ir lieliski! Jau pēc dažām treniņlidojuma stundām Džesika sajuta neparastu vieglumu. Rezultātā viņa izlēma par katru cenu saņemt licenci lidmašīnas vadīšanai. Priekš tam vajadzēja būt automašīnas vadītāja tiesības. Taču tās Džesika jau sen bija saņēmusi, pat atsakoties no speciāliem palīglīdzekļiem. Vēl pirms lidojumiem viņa, tāpat kā citi jaunie cilvēki, braukāja ar automobili ar ātruma pārsniegšanu un ne reizi vien bija saņēmusi sodu.

Taču lidot bez rokām izrādījās nevienkārši. Ļoti grūti bija piemeklēt lidmašīnu. Džesika apguva četrus sporta tipus, un pats piemērotākais izrādījās vecs, bet pietiekami drošs 1946.gada izlaiduma monoplāns. Viegls vadībā, paredzēts neprofesionāliem pilotiem. Tomēr meitenei bija vajadzīgi veseli trīs gadi treniņu, lai pārvarētu bailes un sasniegt neredzētu meistarību. Katru reizi, kad Džesika ielīda kabīnē, viņai nācās parādīt izgudrošanas brīnumus. Kā ērtāk iekārtoties pie stūres, aizsniegties pie tā vai cita tumblera, kā bez rokām piestiprināt drošības jostu… Lūk, kā viņa to darīja: pirms apsēsties, viņa aizsprādzēja jostu pavājinot tās nospriegojumu. Pēc tam nostājās uz sēdekļa un iespraucās starp aizmuguri un sēdekli, bet pēc tam, ieņēmusi ērtu pozīciju, savilka jostu. Pēc tam bija gatava lidojumam.

Un lūk 2008.gada 10.oktobrī Džesika Koksa ieguva ilgi gaidīto pilota-sportista licenci. Viņas vārds tika ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā kā pirmais pasaulē pilots bez rokām. Pēc tam viņa ieguva svētību no Romas pāvesta Benedikta XVI. Meitene izteica pateicību visiem, kas palīdzēja viņai sasniegt tādu satriecošu rezultātu. Džesika Koksa neuzskata sevi par dzīves apdalītu. Viņa uzstājas ar lekcijām cilvēkiem, kuriem ir dažādi fiziskie trūkumi, propagandējot nodarbošanos ar aviāciju. Tajā viņai palīdz personīgā pieredze un iegūtās zināšanas psiholoģijas jomā. Viņa kļuva par instruktori un tagad apmāca lidošanā citus. Starp citu, viņas pirmais skolnieks – arī cilvēks bez rokām.

Bet vēl 2015.gadā Džesika uzrakstīja autobiogrāfisku grāmatu un kļuva par viņu uzņemtās dokumentālās filmas “Right Footed” (“Labā kāja”) varoni. Pati viņa atzīstas, ka ja viņa agrāk noskatītos filmu, tai līdzīgu, tad, iespējams, viss viņas dzīvē sakārtotos savādāk. Zināmi ne mazums piemēru, kad cilvēki ar iedzimtu defektu sasniedza augstus rezultātus. Taču tas nenotiktu bez tuvu cilvēku un sabiedrības, kurā viņi dzīvo, atbalsta.