Tehnika kosmosa ēras sākumā bija vairāk attīstīta nekā medicīna, tāpēc mediķi nezināja, ka kosmoss varētu ietekmēt cilvēka organismu. Tas bija jāpārbauda uz dzīvniekiem. Valsts noslēpums par četrkājainajiem astronautiem tika sargāts vairāk nekā četrdesmit gadu – patiesību sāka atklāt tikai deviņdesmitajos gados. Šis raksts balstīts uz jaunākajiem publiskotajiem dokumentiem un ekspperimentu dalībniemu atmiņu stāstiem.
Nākamie astronauti – klaidonīši
Piecdesmitajos gados abas lielvalstis – PSRS unASV – centās ne tikai uzbūvēt raķetes, bet arī noskaidrot, vai cilvēks varēs izturēt lidojuma pārslodzi. Krievi nolēma eksperimentēt ar suņiem, jo uzskatīja, ka mājdzīvnieki ir vieglāk apmācāmi un labāk pakļaujas cilvēkiem nekā savvaļas zvēri pērtiķi, ko izvēlējās ASV. Par ideāliem tika atzīti bezšķirnes krancīši vecumā no diviem līdz sešiem gadiem, aptuveni 5 kg smagi (vēlāk, kad vajadzēja lidot kosmiskajos pavadoņos, ņēma 3 kg smagus sunīšus), pieticīgi, apķērīgi un ar baltu apspalvojumu. Izrādās – novērošanas kameras, kas bija ierīkotas raķetēs, gaišas krāsas siluetus spēja uztvert labāk (kad fototehnika attīstījās, derēja arī melnie), pirmie astronauti bija Maskavas ielu klaidonīši. Treniņi ilga vairākus mēnešus un pat gadus, topošos astronautus apmācīja 19 labākie Padomju Savienības zinātnieki, suņiem izmantoja tādas pašas ierīces, kādās trenējās lidotāji un kosmonauti.
Kas tad īsti suņiem bija jāapgūst? Vispirms – jāpietod pie speciāla apģērba, kas saturēja vadus un raidītājus no implantētiem elektrodiem, kuri ziņoja par ķermeņa temperatūru, sirds ritmu un asinsspiedienu. Vajadzēja arī pierast ilgstoši uzturēties šauros, hermētiski slēgtos metāla konteineros, griezties centrifūgā un katapultēties. Nācās mācīties ēst kosmiski. Kā stāsta profesors Igors Balahovskis, kurš toreiz izstrādāja kosmosa ēdienu suņiem – bezsvara stāvoklī nedrīkstēja lietot putras un šķidrumus, tāpēc gaļu kaltēja, bet no citām ēdiena sastāvdaļām veidoja želeju. To visu salika metāla kārbās, kas lidojuma laikā divreiz dienā atvērās. Grūtākais uzdevums bija izveidot tādu barību, ko spētu pārstrādāt nekustīga dzīvnieka kuņģis.
Suņi kā ģimenes locekļi
Treniņu norises vieta – slepenais PSRS Kara aviācijas un kosmiskās medicīnas institūts – tika izveidota ķieģeļu mājā blakus tagadējam Maskavas Dinamo stadionam. Šī ēka pirms revolūcijas pildīja viesnīcas Mauritānija funkcijas. Visi projektos iesaistītie konstruktori, fiziķi, biologi un mediķi pret suiem izturējās ar iejūtību un mīlestību, tāpēc astrosuņi bija tik paklausīgi un centīgi. Kā piemēru var minēt notikumu īsi pirms leģendārās Laikas palaišanas kosmosā. Bija neparasti auksts rudens, taču Laikai vajadzēja stundām ilgi trenēties stindzinošajās metāla raķetēs. Ļaudis nevarēja uz to vienaldzīgi noskatīties un līdz raķetei aizvilka cauruli ar silta gaisa plūsmu.
Arī pats PSRS kosmonautikas tehnikas galvenais konstruktors Sergejs Koroļovs bija suņumīlis līdz sirds dziļumiem. Taču visaizkustinošākie stāstiņi saglabājušies par suņu mītnes komendanti Šuru. Viņa savu darbu neuztvēra kā valsts mēroga slepenību un pievēra acis uz visādām neatļautām izdarībām. Suņi nedrīkstēja pamest institūta teritoriju, taču Šura ik vakaru ļāva trijiem vai četriem nākt līdzi uz mājām un pārlaist nakti vienā gultā ar viņu vai viņas diviem bērniem. Visjaukākais stāsts ir par stadiona apkārtnes māju kucītēm, kurām ik pēc laiciņa sākās meklēšanās. Protams, institūta suņupuikas trinās un dīdījās līdz treniņu beigām un pēc tam kā traki – joprojām ieģērbti skafandros! – joza pie kārotajām meitenēm. Šura pat necentās viņiem liegt šo prieciņu. Par kādu gan valsts mēroga noslēpumu varēja būt runa, ja visi apkaimes ļaudis zināja, no kurienes nāk četrkājainie kosmonauti! Taču Šuru no darba atbrīvoja, jo kādu vakaru viņa krogā piedzērās un pastāstīja, ka agrāk uzdzīvojusi kopā ar bandītiem. Tajos laikos stukaču netrūka, tāpēc jau nākamajā dienā šī informācija bija nodota čekai.
Paši pirmie (1951.gada 22.jūlijs)
Astrahaņas apgabala poligonā Kapjarā modificētās raķetes R-1A kabīnē tūdaļ sēdinās divus astrosuņu pionierus – Ciganu (Čigānu) un Deziku. Abi suņuki vispirms tiek kārtīgi pabaroti ar sautētu gaļu, maizi un pienu, ieģērbti speciālos tērpos. Pie raķetes stāv un uztraucas arī Sergejs Koroļovs. Cigana un Dezika uzdevums ir uzšauties 100 km augstumā un atgriezties uz Zemes dzīviem. Amerikāņi šādu lidojumu jau izmēģinājuši ar pērtiķiem, un tie gājuši bojā.
Lidojums ilgst dažas minūtes – raķete uzlido, suņu kapsula atdalās un sāk krist zemē ar reaktīvas lidmašīnas ātrumu. Vai tiešām izpletnis neatvērsies? 7 km virs zemes beidzot atveras baltais kupoliņš... un kapsula nolaižas. Visi, kas atrodas poligonā, skrien skatīties, vai sunīši dzīvi... Jā! Prieks ir abpusējs – abi mazie astronauti no piedzīvotā stresa un prieka par atgriešanos jož kā sasviluši, arī cilvēki laimē smejas, cenšas sunīšus noglaudīt... Kā atceras mediķis Aleksandrs Serjapins, vislaimīgākais bijis tieši Koroļovs: “Viņš skraidīja ar suņiem, deva viņiem ūdeni, baroja ar desu, cukuru. Pēc tam iesēdināja savā mašīnā...”
Cigans iepatikās kosmosa programmas komisijas priekšsēdētajam, ģenerālleitnantam un akadēmiķim Anatolijam Blagonravoam, kurš paziņoja, ka šo suni grib ņemt pie sevis kā mājas mīluli. Cigans līdz mūža beigām gulēja pēļos un mielojās ar doktordesu un soļanku. Kā atceras Blagonravova kaimiņi, augumā mazais Cigans diktējus noteikumus visiem rajona suņiem. Vienreiz pie Blagonravova ieradās kāds KGB ģenerālis, kas Ciganam nav iepaticies, - suns palēcies un iekodies viņam kājstarpē. Pēc incidenta Blagonravovs paziņojis, ka sakostajam viesim nav tiesību ne tikai iespert, bet pat uzkliegt viņa mīlulim...
Taču pavisam cits liktenis bija paredzēts Dezikam...
Pirmās neveiksmes (1951.gada vasara)
Zinātniekus interesē, vai suns spēj otrreiz pārdzīvot to stresu, ko izjutis pirmajā lifojumā, un 29.jūlijā tiek organizēts atkārtots eksperiments ar to pašu Deziku un jaunu pārinieku – Ļisu (Lapsu). Viss notiek kā pirmajā reizē – novērošanas kamera rāda, ka Deziks kabīnē uzvedas mierīgi – saprot, ka tūlīt atvērsies izpletnis un viņš nosēdīsies uz zemes... Taču izpletnis tā arī neatveras. Skats ir šausmīgs – kapsula reaktīvā ātrumā ietriecas zemē... Dezika un Ļisas vairs nav.
Pēc divām un trim nedēļām eksperimentus atkārto ar Mišu (Lācēnu) un Čižiku, Smeliju (Drosmīgo) un Rižiku. Abi lidojumi izdodas. 28.augustā kapsulā atkal ieliek Mišu un Čižiku. Šoreiz atsakās strādāt raķetes vārstulis, un abi suņi nosmok... Starp citu, par Čižiku saglabājies aizkustinošs stāsts, par ko savās atmiņās dalās doktors Viktors Malkins: “Vitālijs Popovs – viens no institūta zinātniekiem – bija vecpuisis un ļoti pieķērās Čižikam, gluži kā bērnam. Visi zināja, ka Popovs visvairāk dzīvē necieš stāvēt rindās. Un piepeši viņu satiek bufetē, stāvot rindā! Popuvs man saka: “Saproti – labus cīsiņus atveduši. Pats tos neēdu, bet Čižikam ļoti garšo...””
Protams, Čižiks drīkstēja staigāt saimniekam līdzi pa visu institūta teritoriju. Visamizantākās ainiņas notikušas sapulcēs, kurās Popovam vajadzējis sēdēt prezidijā. Tik ilgu saimnieka prombūtni Čižiks nevarējis izturēt, ar ķepām atvēris zāles durvis un, ar milzīgu pašcieņu šķērsojot zāli, uzkāpis uz skatuves un apsēdies pie tēta.
Kad Čižiks gājis bojā, Popovs ļoti raudāja. Institūtā mirušo suņu līķus neapglabāja – tos nodeva likvidācijai, bet Popovs riskēja, izdarot dubultu pārkāpumu: vispirms viņš savu mīlulīti institūta teritorijā apglabāja un tad paslepus ienesa savu privāto fotoaparātu, lai nofotografētu Čižika kapavietiņu. Par to viņam varēja draudēt tiesa.
Dezertieris (1951.gada rudens)
Konstruktori saprot, ka jāuzlabo raķešu sistēmas. Visi astrosuņi tiek atstāti Maskavā, uz poligonu aizved tikai divus – Smeliju un Ņeputjoviju (Vējgrābsli). Taču dienu pirms lidojuma – 2.septembrī – Smelijs pazūd! Cilvēks, kas viņu bija vedis pastaigā, saka, ka suns burtiski kā zemē iekritis. Darbinieki ir šokā, jo poligonā vairs nav neviena rezervista! Smelija meklēšanā tiek iesaistīti zaldāti, mašīnas un pat helikopters. Nekā... Ko darīt? No ēdnīcas tiek paņemts kāds pieklīdis plušķis, kuru nosauc par ZIB (tulkojumā no krievu valodas – pazudušā bobīša rezervists). Jaunais kandidāts – lai arī neapmācīts – izrādās apķērīgs un par žāvētas desas luņķi ļauj sevi aplīmēt ar raidītājiem. Lidojums beidzas veiksmīgi. Un atkal iejaucas akadēmiņis Blagonravovs – viņš arī ZIB vedīšot uz mājām.
Jāpiebilst, ka kosmiskie vārdi suņiem tika doti gandrīz vai lidojuma dienā – dokumentos ir pamatīga putra, jo dažviet suni reģistrēja ar pirmo, citviet – otro, trešo un pat ceturto vārdu.
Nāve skafandrā (1954. – 1957.gads)
Suņu izmēģinājumi atsākās tikai 1954.gada vasarā – vajag pārbaudīt katapultēšanos kosmosā un atgriešanos uz zemes skafandrā. 26.jūnijā lidojumam vēlreiz izvirza Rižiku, aizmukušā Drosmīgā pārinieku, un Lapsu 3, nosauktu bojāgājušās Ļisas vārdā. Veiksme stāv blakus – abi suņi atgriežas sveiki un veseli. Diemžēl 17.jūlikā Rižiks iet bojā, bet pēc gada arī Lisa 2, kas bija kļuvusi par visa institūta darbinieku favorīti, pievienojas saviem draudziņiem citos kosmosa laukos... Lai savai luteklītei sagādātu ērtāku nolaišanos skafandrā, mediķi bija izstrādājuši īpašu katapultēšanās shēmu. Taču raķeti strauji parāva sāņus, Ļisa 2 iztriecās cauri kabīnes duevīm un uz zemes nolaidās jau mirusi. Eksperimenta vadītājs Aleksandrs Serjapins Ļisai 2 bija īpaši pieķēries, un arī viņš, tāpat kā Popovs, nolēma savu suņabērnu ar cieņu apglabāt poligona stepē.
1957.gadā zinātnieki molemj turpmāk izmantot tikai kucītes, jo viņām vieglāk pagatavot skafandrus. Urinēšanai visiem suņiem starp kājām tiek iekārti maisiņi – ar kucītēm nav nekādu problēmu, bet suņupuikas visu laiku ceļ augšā kāju un čurā garān...
4.oktobrī Padomju Savienība beidzot apsteidz Zemes mākslīgais pavadonis. Taču valsts vadītājs Ņikita Hruščovs dod pavēli uz Oktobra revolūcijas 40.gadadienu sagādāt vēl vienu sensāciju – palaist orbītā sputņiku ar suni. No slepeniem avotiem zināms, ka šī ideja ir tikai aizsegs citam iemeslam – amerikāņi jūtas nikni, ka zaudējuši sacensībā Zemes pavadoni, un draud tuvākajā laikā palaist orbītā pērtiķi. Jaunās pavēles izpildīšanai trūkst laika, konstruktori steidzas un saprot, ka nevar pagūt izveidot atgriešanās moduli jeb ierīci suņa kabīnes atvienošanai no raķetes. Visiem ir skaidrs, ka suns no lidojuma neatgriezīsies. Sākumā kamikadzes misijai izvirza trīs kandidātes – Muhu, Albīnu un Laiku. Pēdējā brīdī Albīna no spēles izstājas, jo viņau vēl jābaro kucēni. Tiek nolemts, ka lidos tieši Laika. Kāpēc? Visi institūta darbinieki apgalvo, ka viņa ir pats gudrākais, talantīgākais un paklausīgākais astrosuns.
Suns ar vienvirziena biļeti (1957.gada 3.novembris)
Agrā rītā no Baikonuras kosmodroma orbitālajā raķetē ar otro mākslīgo Zemes pavadoni izlido pirmais orbitālais suns – divus gadus vecā kucīte Laika. 5.novembrī šo sensāciju publicē The New York Times: “Pats izpūrušākais, pats vientuļākais, pats nelaimīgākais suns pasaulē riņķo apkārt Zemeslodei vairāk nekā 1000 jūdžu augstumā ar ātrumu 18 000 jūdžu stundā...”. ļoti trāpīgs raksturojums, jo, neraugoties uz slavu, Laika patiešām ir pati nelaimīgākā... Pēc pāris dienām informācija par Laiku vairs nav atrodama nevienā avīzē, bet pēc astoņām dienām PSRS ziņu aģentūra TASS paziņo, ka radiosignāli no pavadoņa vairs nepienāk... Kas notika?
Laikas konteiners, nespēdams atvienoties, uzkarsa līdz baltkvēlei un, pēc zinātnieku aplēsēm, mazais suns nosmaka un sadega jau pirmajās 13 stundās. Tā bija mokoša nāve karstā metāla zārkā... Taču valdību tas neuztrauc, jo patiesais eksperimenta mērķis ir pārbaudīt, vai suns spēj izturēt pārslodzi brīdī, kad pavadonis ieiet Zemes orbītā. Par laimi – Laika to bija izturējusi...
Eksperimentu vadītājs Vladimirs Jazdovskis atceras, ka īsi pirms lidojuma Laiku aizvedis mājās, lai pirms nāves kucīte paspēlējas ar viņa bērniem: “Man gribējās sunītim izdarīt kaut ko jauku. Viņam taču bija atlicis tik maz...”.
Patieso informāciju par Laikas nāvi atklāja tikai pēc 45 gadiem zinātnieku kongresā Hjūstonā (ASV). Pat vēstures lappusēs bija ierakstīti meli: Laika orbītā esot pavadījusi gandrīz nedēļu, kamēr beigušies skābekļa un pārtikas krājumi, pēc tam suns esot iemidzināts...
Vēl pusgadu – līdz 1958.gada 14.aprīlim – otrais zemes pavadonis ar mirušo sunīti riņķoja apkārt Zemei, līdz iegāja atmosfērā un sadega virs Karību jūras. Mūsdienās Laika Krievijā ir ļoti populāra, izveidots pat Laikas blogs, kur cilvēki ar viņu sarunājas. Daudzi uzskata, ka mazā suņa dvēselīte, nespēdama samierināties ar traģēdiju, ir ieciklējusies Zemes orbītā un nevar no tās izkļūt...
Slaveniem bija jākļūst citiem suņiem (1960.gads)
Pēc Laikas nāves sabiedrība sāk protestēt pret suņu izmantošanu kosmosa programmās. Eksperimenti atsākas tikai pēc trim gadiem. Tikmēr ir izveidota jauna raķešu kosmiskā sistēma Vostok. Pasaules slava sākotnēji bija paredzēta nevis Belkai un Strelkai, bet citām kucītēm – Čaikai un Ļisičkai (Lapsiņai). Turklāt Ļisička bija Koroļova mīļsunītis. Aculiecinieki stāsta, ka pirms starta Koroļovs apķēris savu lapsēnu un iečukstējis ausī: “Es ĻOTI vēlos, lai tu atgrieztos...”. Diemžēl suņuki neatgriezās. Vostok sistēmai atvienojās sānu bloks, un raķete ar suņiem uzsprāga 20 sekundes pēc starta.
Pēc trim nedēļām – 19.augustā – ar Vostok 2 kosmosā dodas Belka un Strelka. Viņu kapsulā ir ievietotas arī laboratorijas peles, žurkas, kukaiņi, mikrobi un augi. Abi suņi ar dzīvās dabas stūrīti veiksmīgi atgriežas uz Zemes. Cilvēki neslēpj sajūsmu, kad televīzijā rāda kadrus, kā suņuki raķetē bezsvara stāvoklī lēkā ap kameru.
Taču neveiksmīgi izrādās abi nākamie Vostok modeļi, kas paņem četru suņu dzīvību... Pēdējie negadījumi Koroļovu tik pamatīgi satriec, ka viņš paziņo: nepieciešams izveidot automātisko nolaišanās sistēmu – lai raķete sadeg pelnos, bet suņiem jāatgriežas dzīviem. Šāda sistēma patiešām tiek izveidota, un jau 22.decembrī orbītā dodas Alfa un Žuļka. Atkal rodas tehniski traucējumi un raķetei jāsadeg, bet jaunā sistēma nostrādā – katapulta ar suņiem aizlido un piezemējas kaut kur Sibīrijas sniegotajā tundrā. Ārā valda 40 grādu sals, melna nakts, taču eksperimenta vadītājs paziņo – jāņem helikopters un jādodas meklēt! Suņus neizdodas atrast nenākamajā, ne aiznākamajā dienā, cilvēki ir pārguruši un satriekti, jo zina – kapsulas siltumizolācija paredzēta tikai pusotrai dienai, tātad suņi ar laboratorijas pelēm un žurkām, kas bija ievietotas kapsulā, noteikti nosaluši. Tomēr eksperimenta vadītājs negrasās padoties, un trešās dienas pievakarē no helikoptera augstumiem sniegā tiek pamanīts kapsulas fragments. Neviens vairs netic laimīgām beigām, taču metāla kārbā atskan rējieni! Alfa un Žuļka, trīs dienas neēdot un nekustoties, 40 grādu salā ie spējušas izdzīvot!tiesa – pārējie eksperimenta dzīvnieciņi ir nosaluši. Suņus ieceļ helikopterā un aizved uz institūtu. Tūdaļ pēc notikuma Žuļku uz mājām paņem akadēmiķis Oļegs Gazenko – viņš vairs neļaus kucītei riskēt ar dzīvību. Arī Žuļka, tāpat kā Cigans un ZIB, atlikušo mūžu pavada greznībā.
Pēdējie eksperimenti (1961. – 1966.gads)
1961.gada 9.martā Zemes orbītā palaiž raķeti Vostok 4 ar sunīti Černušku, 80 pelēm, jūrascūciņu, vardēm un cilvēka manekenu, ko darbinieki nodēvē par Ivanu Ivanoviču. Kosmskais kuģis apmet Zemei loku, taču kapsula novirzās no kursa un kopā ar Ivanu Ivanoviču piezemējas Tatarstānā. Kā atceras ļaudis, kas kosmonautus atrada, uz manekena krūtīm bijis brīdinājums: “Neaiztikt, paziņot vietējai pašvaldībai!”... Pēc lidojuma Čenušku kā mājas mīluli paņem viens no institūta profesoriem.
Nākamajam lidojumam 25. martā tiek gatavots suns, vārdā Udača (Veiksme). Kāds no kosmonautiem iebilst, ka šāds vārds var izaicināt likteni, tāpēc suni pārdevē par Zvjozdočku (Zvaigznīti). Eksperiments izdodas, nākamais astronauts jau būs cilvēks... Starp citu, pēc sava leģendārā lidojuma 12.aprīlī Jurijs Gagarins kādā banketā pajoko: “Līdz šim nespēju saprast, kas es īsti esmu: pirmais cilvēks, vai pēdējais suns...”
Pienāk laiks arī pēdējam suņa lidojumam, kaut gan neoficiāla informācija norāda, ka suņi kosmosā lidojuši līdz pat astoņdesmitajiem gadiem. Un tā – 1966.gada 22.februārī kā izmēģinātājus īstajiem kosmonautiem sūta sunīšus Veteroku (Vējiņu) un Ugoļoku (Oglīti). Jāpiebilst, ka sākumā abiem suņiem bija citi vārdi: Veteroku sauca par Bzdunaku, ko sarunvalodā varētu tulkot kā purkšķinātāju – viņam bieži pūtās vēders... Savukārt otru šuneli ar melnu purniņu kāds jokojot bija nodēvējis par Sniedziņu! Pēc 22 dienu lidojuma abi suņi uz Zemes atgriežas ar izgulējumiem, pavisam pliki – apspalvjums palicis skafandros, kuros dzīvnieki trinušies. Lai arī veselības stāvoklis ir traģisks, mediķi viņus glābj. Drīz vien tiek paziņots, ka kosmosa suņu pakalpojumi vairs nav vaajdzīgi... 1966.gada sākumā noslēdzas ne tikai kosmisko suņu ēra, bet arī Sergeje Koroļova mūžs...
Kosmosa suņi dodas pensijā
Gandrīz visus astrosuņus paņem institūta darbinieki, taču trīs kosmosa spīdekļiem jāpakļaujas valdības rīkojumiem. Belkai un Strelkai jāpaliek institūtā kā valsts īpašumam. Tur viņas nodzīvo garu mūžu. Slavu sunītes izbauda līdz aknām – viņām jābrauc uz televīziju, pasākumiem un bērnudārziem... Kā stāsta profesore Ada Kotovska, kas institūtā suņus apmācīja, - kucīšu īstie vārdi bijuši Viļņa un Kapļa (Pilīte), tāpēc pirmajās preses konferencēs viņas pat nav atsaukušās uz jaunajiem vārdiem. Pāris dienu pēc veiksmīgā lidojuma valsts vadītāja Ņikita Hruščovs dod rīkojumu kucītēm kļūt grīsnām – viņam vajadzīgs kucēns, ko dāvināt ASV prezidenta Džona Kenedija sievai Žaklīnai. Institūta darbinieki ir nostādīti bezizejas stāvoklī, jo 1967.gadā tika nolemts lidojumiem trenēt tikai kucītes! Tomēr vienu puisīti atrod, viņu sauc Pušoks. Belka netiek pie bērniem, taču Strelka divreiz kļūst par māmiņu.
Interesants liktenis piemeklē vienu no pēdējiem astrosuņiem Zvjozdočku – viņu valdība pavēl atdot Maskavas zooloģiskajam dārzam kā apskates objektu. Vēl šodien vecāki maskavieši atceras afišu Lācēns Vasja, vilcēns Petja un suns Zvjozdočka, kas aplidojis apkārt Zemei. Tiesa – drīz Zvaigznīte no zoodārza pazūd. Oficiāli ziņo, ka viņa aizmukusi, bet patiesībā slaveno sunu kāds nozadzis.
Vairāki astrosuņi paliek dzīvot Kosmosa medicīnas institūtā. Piemēram, Bzdunoks par savu saimnieku izvēlas biologu Andreju Nazinu un nakšņo zem viņa rakstāmgalda. Visi laboratorijas darbinieki viņu iemīl, un tad, kad sunītim vecumā izkrīt zobi, viņi nes uz darbu dārgo desu un košļā to suņa vietā! Tas turpinās trīs gadus... Viņš mirst aptuveni 14 gadu vecumā.
No 1951. līdz 1960.gadam kosmiskajos eksperimentos piedalījās 48 suņi, 15 no viņiem lidoja divas un vairāk reižu, 20 suņi gāja bojā. Starp citu, vai zini, ko kazaku valodā nozīmē Baikonura? Vārda bai tulkojums ir suns, bet konura – mitne, būda. Šis kosmodroms nosaukts suņabūdas vārdā...