Nomirstot kļūt par mirušo dievu

To, kuram bija lemts kļūt slavenam ar vārdu Gilgamešs, patiesībā sauca Bilgamess. Tas bija šumeru apdzīvotās vietas Unugas (tā arī Uruka), kuru, starp citu, uzskata par pirmo pilsētu vēsturē, valdnieka vārds.

Pilsētas galva šumeriem tika saukts par en (tulkojumā “kungs”), bet visas valsts galva – lugals (“cars”). Galvaspilsēta Šumerā bija pārejoša, tas ir par lugalu kļuva te viens, te cits ens. Lugala nozīmēšana bija priesteru prerorgatīva. Bilgamess, iespējams, izrādījās pirmais ens, kurš bija tik pārgalvīgs, ka kļuva par pašpasludināto lugalu. Varbūt, tieši ar šo pārgalvību viņš sevi padarīja nemirstīgu.

Pirmo reizi Bilgamesa vārds atklājas XXVII beigu – XXVI gadsimta p.m.ē. māla tabulās. Pēc visa spriežot, tieši šajā laikā arī dzīvojis vēsturiskais Bilgamess. Par viņa patieso dzīvi un darbošanos nav zināms gandrīz nekas, kaut arī saviem laikabiedriem Bilgamess noteikti palika atmiņā, par cik drīz pēc nāves tika iecelts dieva kārtā.

Uzraksts uz albastra spraudes virsgaļa, kurš attiecas uz XXIV gadsimtu p.m.ē., vēsta, ka šis ierocis veltīts “Bilgamesam, jauniešu lugalam, varenajam Ninsun dēlam”. Jau viena šī rindiņa ļāva šumerologiem izdarīt pietiekami noteiktus secinājumus par Bilgamesa vēsturisko un reliģisko lomu. Vārdi “jauniešu lugals” nozīmē, ka dzīvam esot Bilgamess tika atzīts kā cars ne pār visiem, bet tikai pār jauniešiem, kuru pamatnodarbošanās Šumerā bija karagājieni, pēc nāves Bilgamess arī tika “nozīmēts” citu starpā par kara dievu.

Par Bilgamesa māti, kā redzams šajā pat uzrakstā, tika uzskatīts Ninsuna – auglības dieviete, kuras vārds tulkojas kā “kundze savvaļas govs”. Iespējams, šumeriem, kā vēlās indusiem, govs tika uzskatīta par svēto dzīvnieku – katrā gadījumā par Ninsunas dēliem sevi dēvēja visi Šumeras valdnieki. Bilgamesu viņi, protams, godāja kā savu vecāko brāli.

Bilgamesa galvenā loma XXV-XXIII gadsimtu pirms m.ē. laikā bija saistīta ar piemiņas ceremonijām, tas ir, viņu vēl var nosaukt par mirušo dievu līdzīgu sengrieķu Aīdam. Dažādos Šumeras apgabalos bija vietas, kuras saucās par “Bilgamesa krastu” vai “Bilgamesa pauguru”: šurp tika nesti ziedojumi mirušajiem valdniekiem. Bet par “Bilgamesa vārtiem” dēvēja ieeju, caur kuru nelaiķus nesa uz kanālu krastiem, kuri vijās no Tigras vai Eifratas. Aiz šiem vārtiem procesiju tradicionāli gaidīja grieķu Harona priekšteči, kuri par samaksu nogādāja mirušos uz pretējo upes krastu, kurā atradās kapsēta.

Saules vārdā nogāzt valdnieku

No XXII gadsimta p.m.ē. Bilgamesa statuss negaidīti mainījās. Pavisam ne kā otršķirīgs “aizkapa valstības” dievs Bilgamess parādās himnā no pirmās personas apdziedot lugalu vārdā Šulgi, kurš valdījis XXI gadsimta p.m.ē. beigās. Himna sākas tā:

Es, Šulgi – ticīgais Šumeras gans!

Līdzīgi brālim, draugam manam Bilgamesam,

Es zinu, kurš godīgs, bet kurš negodīgs!

Šeit mēs atklājam, ka pie tādām Bilgamesa hipostāzēm, kā karotāku pavēlnieks un miroņu dievs pievienojas vēl viena – taisnīguma karotājs. Visa lieta tajā, ka reālo Bilgamesu dzīvam esot izvēlēja par Unugas valdnieku saules dieva Utu priesteri. Bet šis Utu bija amatu apvienošanas kārtībā arī tiesas dievs, kurš vienmēr pieņēmis pareizus lēmumus. Kļuvis par netaisnības upuri Šumeras iedzīvotājs iesaucās: “Ak, Utu!” – tas ir piesauca sauli kļūt par liecinieku kāda nebūt netaisnīgajai rīcībai. Pie Utu statujas toreizējās tiesās pieveda aizdomās turamos, kuri apgalvoja, ka viņi ir nevainīgi: viņiem vajadzēja visiem dzirdot par to zvērēt saules vārdā.

Taču ar esošo “gana” dežūrējošo salīdzinājumu ar “vecāko brāli” garās Šulgas himnas autors neaprobežojas. Bilgamesam šeit veltītas desmitiem rindu, par nozīmīgāko no kurām var uzskatīt sekojošās:

Enmebargesi, Kišas valdnieka, galvu

Ar pēdu savu satrieca,

Valdniecību no Kišas uz Ungu pārcēla…

Pēdējā no minētajām rindām runā par Bilgamesu ko vairāk, nekā to, ka viņš bija drosmīgs karotājs. Bet pieminētais Enmebargesi lieku reizi apstiprina, uz kādu laiku vajag attiecināt reālā Bilgamesa darbību. Kišas pilsētas lugals vārdā Mebarasi valdīja XXVI gadsimtā p.m.ē. – tas ir zināms precīzi, par cik no viņa palika pirmie “valdnieka uzraksti” – rīkojumi uz māla plāksnītēm.

Sīkāk par to, kā tieši Bilgamess “pārcēla valdniecību” no Kišas un Unugu stāsta uz XXI – XIX gadsimtiem p.m.ē. attiecināmā šumeru dziesma “Bilgamess un Agga” – pirmais līdz mums nonākušais varoņeposa teksts cilvēces vēsturē.

Sīkāk par to, kā tieši Bilgamess “pārcēla valdīšanu” no Kišas uz Unugu stāsta uz XXI – XIX gadsimtu p.n.ē. attiecināmā šumeru dziesma “Bilgamess un Agga” – pirmais līdz mums nonākušais varoņepiskais teksts cilvēces vēsturē.

Dziesmā ir viens mainīgums salīdzinājumā ar Šulgas himnu: šeit Bilgamess cīnās ne ar Enmebargesu (Mebarasi), bet ar viņa dēlu Aggu. Vispār, mūsu varonis varēja karot no sākuma ar vienu Kišas valdnieku, bet vēlāk ar viņa mantinieku…

Galvenais, kā dziesmā ierakstās varenums, acīmredzot, sasniegums Bilgamesa dzīvē – tas pats patvaļīgais “valdījuma pārvedums”. Aggas ziņneši nogādā Bilgamesam pavēli, saskaņā ar kuru Unugas iedzīvotājiem vajadzēja doties uz Kišu, lai izraktu tur akas. Lepnajam enam nepatika tāds ziņojums, taču no sākuma viņš nolemj aprunāties ar vecajiem, kuri veidoja vienu no tautas sapulces palātām. Vecajie draudzīgi saka, ka lugaja Aggas pavēlei nāksies pakļauties. Tad Bilgamess piesauc otro palātu – jaunekļus, un tie ne mazāk draudzīgi piekrīt iet uz Kišu ar karu. Gājiens izrādās uzvaru nesošs, un Bilgamess pasludina, ka lugals tagad ir viņš, bet galvenā pilsēta tagad nav Kiša, bet Unuga.

Un tā, Bilgamesa figūra Šumeras vēsturē pārcieta trīs izmaiņas: no reāla cilvēka viņš pārvērtās par reliģiozas pielūgsmes objektu, bet vēlāk arī par episku teiksmu varoni.

Nomainīt vārdu un nolādēt pēcnākamos

Pirms Bilgamesa pārvēršanās par Gilgamešu notika Šumeras un citu Mezopotāmijas apgabalu iekarošana no amoreju cilšu puses XXI gadsimta beigās – XX gadsimta sākumā p.m.ē. tieši tad šumeru valoda sāka iziet no lietošanas galīgi kļūstot par “mirušo” uz II tūkstošgadi p.m.ē. Tomēr vēl ilgu laiku pēc tam tā paliek kā reliģijas un kultūras valoda, kā latīņu valoda viduslaiku Eiropā.

Pārējā Šumeras iedzīvotāji pārgāja uz akādiešu valodu, saskaņā ar kuras noteikumiem tika pārdēvēti visi ierastie apzīmējumi. Tā, mūsu varoņa dzimtā pilsēta Unuga kļuva par Uruku, bet pats Bilgamess – Gilgamešs.

XIX gadsimtā p.m.ē. sāka rasties arī akādiešu eposs par Gilgamešu – lielākais daiļdarbs, kurš rakstīts ķīļu rakstā, un senākā no mums zināmajām lielākajām poēmām (“Iliāda” un “Odiseja” parādījās tūkstoš gadu vēlāk).

Akādas oriģinālam sekoja eposa pārlikumi citās valodās, bet pēc tam arī daudzvietīgie aizguvumi no tās. Tomēr Viduslaiku gados Gilgamešs it kā pilnībā izzuda no cilvēku atmiņas.

No jauna atklāja, izlasīja un pārtulkoja mūsdienu valodās eposu par Gilgamešu tikai XIX mūsu ēras gadsimta otrajā pusē. Viss sākās ar izrakumiem Ziemeļirākā 1850-jos gados, kur atradās ļoti liels daudzum seno māla plāksnīšu ar rakstību.

Bet 1872.gadā pasauli satricināja sensacionāls atklājums, kuru veica britu vēsturnieks-amatnieks Džordžs Smits. Viņam izdevās izlasīt vienu no eposa plāksnītēm un atklāt, ka tajā stāstīts ne par ko citu kā Vispasaules plūdiem. Šajā poēmas daļā tiek aprakstīts Gilgameša ceļojums pie taisnīgā Utnapištima, kuru dievi izglāba no plūdiem. Tas fakts, ko Vecajā Derībā ir daudz vecāka pagāniskā leģenda, lika kristiešiem savādāk paskatīties uz savu svēto grāmatu un līdz pat šim laikam tiek noliegts citiem reliģiskiem ortodoksiem.

Toties visas pasaules apgaismotā publika drīzumā publicēto eposu uzreiz novērtēja pēc nopelniem. Izcilie dzejnieki Ivans Buņins un Nikolajs Gumiļevs veica tā pirmos tulkojumus krievu valodā.