Jaunais bēglis

Bela īstais vārds – Bela Ferencs Dežē Blaško, bet pseidonīmu Lugoši viņš paņēma sev par godu dzimtajai pilsētai Lugoža, kurā viņš piedzima 1882.gada 20. oktobrī. Viņa jaunības stāsts satriec un biedē, par cik pašam Belam, pēc visa spriežot, nav baiļu vispār. 1894-jā viņš pameta ienīsto ģimnāziju, sastrīdējās ar tēvu un aizbēga no mājām – viņam bija 12 gadi. Parasti pēc tādiem strīdiem bērni atgriežas mājās pēc pāris dienām, taču Bela bija ne tāds. Viņš kājām pārvarēja apmēram 500 kilometrus, kamēr nesasniedza kalnraču pilsētu Rešicu. Tur viņš strādāja šahtās, par kniedētāju un mašīnista mācekli, taču melnais darbs viņam padevās grūti. Bela murgoja par teātri un no visiem spēkiem mēģināja pievienoties kādai nebūt trupai. Viņam par lieliem sirdēstiem, visi Rešicai garām braucošie aktieri smējās par neizglītoto netīro puiku. Lai cik dīvaini, viņš nepameta mēģinājumus.

Pēc 3 gadiem Bela aizdevās uz Suboticu, kur nejauši sastapa māti un māsu. Noskaidrojās, ka tajā pat gadā, kad viņš aizbēga, tēvs iztērēja visus ģimenes uzkrājumus un nomira. Bela no jauna mētājās starp nepabeigtu izglītību un darbu, kamēr mātes jaunais vīrs tomēr neiekārtoja puisi teātrī – kora aizmugurējās rindās. Vispār, tas bija laimīgs arī par tādu sīkumu, arī tas bija sākums. Bela bija pārliecināts, ka neskatoties uz pieredzes neesamību, kā tikai skatītāji ieraudzīs viņa unikālo ekspresīvo spēli, viņi uzreiz viņu iemīlēs, bet kolēģi beidzot novērtēs. Un viņam… izrādījās absolūta taisnība.

Mūžīgais teatrālis

Var likties, ka Bela nosauca sevi par Lugoši jau pēc pārcelšanās uz ASV, taču nē, viņš paņēma pseidonīmu vēl ungāru teātrī, ap 1902.gadu. viņa pirmās lomas bija nelielas, toties tās izrādījās daudz. Ļoti, ļoti daudz. Simtiem lomu tūkstošos izrāžu, no bezvārda apkalpotāja līdz Romeo. Pakāpeniski no nepazīstama puikas kora aizmugurējās rindās Bela pārvērtās par pirmā plāna aktieri. 1911. un 1912.gados viņš jau uzstājās uz Budapeštas Ungāru teātra skatuves. Bet 1913.-jā – Budapeštas Nacionālajā teātrī, kurš bija pats prestižākais Ungārijā. Ak vai, pēc gada viņa teatrālā karjera paņēma ļoti drūmu pauzi – sākās Pirmais pasaules karš. Lugoši godīgi kalpoja Austroungārijas armijas kājniekos, pēc tam uzkalpojās līdz leitnantam, tika smagi ievainots un apbalvots ar medaļu, bet 1916.-jā viņu demobilizēja veselības stāvokļa dēļ.

Tālāk no jauna bija teātris un kinouzvedumi ar jaunu pseidonīmu – Aristīda Olts. Bela Lugoši “saslima” ar kinematogrāfu un aktīvi piedalījās tā attīstībā dzimtajā zemē. Pieturoties pie tolaik visai progresīviem sociālistiskiem uzskatiem, viņš palīdzēja apvienot Brīvo teatrālo darbinieku un kinoindustrijas darbinieku organizāciju Nacionālajā aktieru arodbiedrībā, bet pats ieņēma tās sekretāra amatu. Šo uzskatu dēļ viņu arī sāka vajāt 1919.gadā, pēc kā viņam nācās bēgt no sākuma uz Vīni, pēc tam Vāciju, un beidzot uz ASV.

Izcilais nacionālā teātra aktieris Austroungārijā un Ņujorkā kļuva par neko. Taču Lugoši ne pirmo reizi sāka dzīvi no sākuma. Viņš piestrādāja par palīgstrādnieku, pēc tam apvienoja citus ungāru migrantus nelielā teātra trupā, kura viesojās austrumu pilsētās spēlējot emigrantu auditorijai. 1922.gadā Bela izrāvās uz Brodveju angļu lugā “Sarkanā magone”, bet 1925.-jā nospēlēja arābu šeihu “Arabeskās”. Viņš no jauna mētājās starp teātri un kino, kaut arī pamatā saņēma otrā un trešā plāna lomas. Izrāžu direkcijas acīs Lugoši bija eksotisks ungārs, kurš nav spējīgs uz nopietnu aktierspēli. Un tomēr viņš nepadevās. Priekšā viņu gaidīja visas dzīves loma.

Grāfs uz skatuves un ekrāna

1927.gada vasarā režisori Hamiltons Dins un Džons Balderstons adaptēja Brema Stokera romānu “Drakula” teātra uzvedumam. Lugoši Austrumeiropas saknes beidzot pakalpoja viņa labā – viņu paņēma uz galveno lomu. Staltais, ekscentriskais un drūmais Lugoši spīdēja uz skatuves, uzvedumu mīlēja kā skatītāji, tā kritiķi, 2 gadu laikā notika 261 izrāde. Par Brodvejas šovu ieinteresējās studija Universal Pictures, izpirka ekranizācijas tiesības un sāka darbu pie filmas 1930.gadā. Bela Lugoši bija acīmredzams kandidāts uz Drakulu kino, viņš atradās savas karjeras augstumos un viņam bija bagāta pieredze industrijā. Taču neskatoties uz teātra uzveduma panākumiem, neskatoties uz kritiķu atzīto acīmredzamo talantu, Lugoši tomēr joprojām likās dīvainis ar dīvainu akcentu, un uz galveno lomu Universal gribēja kādu vairāk pārbaudītu. Par Drakulu apstiprināja Lonu Čeinu, mēmā kino zvaigzni, iemiesošanās meistaru. No viņa noteikti iznāktu lielisks vampīru valdnieks, taču loma izrādījās liktenīga – Čeinijs nomira no vēža tajā pat 1930.gadā, līdz ar to apdraudot visu uzvedumu. Studijas bosi ar sakostiem zobiem tomēr uzaicināja Lugoši.

“Drakula” izdevās, izšāva, caurdega un izritinājās. Belas Lugoši akcents tikai nāca par labu ideāli papildinot senā rumāņu vampīra tēlu. Kritiķi slavēja filmu mēreni, toties skatītāji bariem gāja uz to. Sākās šausmu filmu ēra, kā “Drakulu” turpinošu, tā arī patstāvīgu. 1931.gadā Lugoši pat piedāvāja uzņemties leģendārajā “Frankenšteinā” galvenajā lomā, taču galarezultātā loma tika ne mazāk harizmātiskajam Borisam Karlofam. Un tomēr Bela Lugoši vienā mirklī kļuva par hororu ikonu un kādu laiku peldējās pelnītās slavas staros. Viņš tik ilgi uz to gāja un beidzot panāca savu. Kas varēja zināt, ka jaunā ēra turpināsies neilgi?

Laikmeta noriets

Žanra kinematogrāfs saņēma Drakulas lomas izpildītāju ar atplestām rokām. “Slepkavība Morga ielā”, “Baltais zombijs”, “Pazaudēto dvēseļu sala”, “Vampīra zīme”… 1930-jos Bela Lugoši filmējās vairāk nekā 30 filmās gandrīz visās spēlējot apburošus ļaundarus. Skatoties uz mūsdienu kinematogrāfa zvaigžņu honorāriem var pieļaut, ka lomu daudzums padarīja viņu par bagātu cilvēku, taču tas bija tālu no patiesības. Lugoši pietika dzīvei un ģimenes nodrošināšanai, ne vairāk. Ar katru jaunu filmu interese par šausmām kritās, žanrs gaisa nepaspējot īsti uzplaukt, scenāriji un režija iestrēga pašatkārtojumos. Tas nevarēja neatspoguļoties aktiera peļņā un veselības stāvoklī – un tas atsaucās. 1940-to otrajā pusē zvaigzni jau neņēma uz nopietnām lomām atstājot tikai garāmejošās un parodiju filmās. Pēc ilgstošas slimības Lugoši izrādījās atkarīgs no morfija, rija tabletes paciņām un neredzēja nākotni. Ļaunais liktenis gandrīz uzvarēja, taču grāfs Drakula spēja dot tam pēdējo kauju.

Jaunais režisors Eds Vuds pēc mūsdienu mērauklām filmēja atklātu “trešu”, taču pie tam bija liels Lugoši daiļrades fans. Pēc uzņemšanās pāris Vuda filmās ar normālu honorāru nesalaužamais ungārs spēja nostāties uz kājām, atteikties no morfija un uz dažiem gadiem atgriezties pie mīļotās daiļrades. Viņš nostrādāja līdz pat 1956.gadam, kad klusi nomira no sirdslēkmes. Lugoši pēc viņa lūguma apglabāja vienā no vecajiem Drakulas teātra kostīmiem. Viņa draugs, aktieris Pīters Lore, bērēs domīgi pajautāja, vai nevajag katram gadījumam iecirst viņam krūtīs apses nūju? Kādu laiku visi gaidīja, ka nelaiķis iesmiesies par joku pirmais.