Idejas dzimšana.
Dens O'Bennons ienāca kino septiņdesmito gadu sākumā ar melno ZF-komēdiju “Tumšā zvaigzne”, ko uzņēma kopā ar toreiz vēl iesācēju Džonu Kārpenteru kā diplomprojektu kinoskolai.
Kārpenters bija režisors, bet O'Bennons veidoja scenāriju, nodarbojās ar montāžu, specefektiem un nospēlēja vienu no lomām. Savā veidā “Tumšā zvaigzne” bija “Svešā” priekštece: tā stāstīja par kosmonautu apkalpi, kas cīnās par izdzīvošanu atklātā kosmosā. Lenti nejauši noskatījās producents Džeks Hariss un iedeva naudu, lai uzfilmētu vēl dažas ainas un filmu varētu palaist uz kinoekrāniem. Kā vēlāk jokoja O'Bennons, tad pasaulē labākā studentu filma kļuva par pasaulē sliktāko profesionālo filmu.
Tomēr “Tumšā zvaigzne” deva iespēju Kārpenteram un O'Bennonam uzsākt kinokarjeru. Denam sadarbību piedāvāja autors-iesācējs Ronalds Sušets, kurš bija nopircis tiesības uz Filipa Dika stāsta “No atmiņu dzīlēm” adaptāciju. O'Bennons ķērās pie scenārija rakstīšanas, uz tā bāzes pēc sešpadsmit gadiem un vairākām pārveidošanām Pols Verhovens uzņēma slaveno “Atcerēties visu” (“Absolūto atmiņu”). Tajā pašā laikā Dens izstāstīja Šusetam savu sapni: uzņemt “Tumšās zvaigznes” turpinājumu, taču jau nopietnā manierē. Par iedvesmas avotiem O'Bennonam kalpoja filmas “Kaut kas no citas pasaules” (no šejienes – agresīvs citplanētietis), “Aizliegtā planēta” (no šejienes – kuģis, kas saņem signālu no bīstamas planētas) un “Vampīru planēta” (arī šeit varoņi atrod gigantisku citplanētieša skeletu). O'Bennons arī piemin, ka ir iedvesmojies no Kliforda Saimaka stāsta “Izgāztuve”, kurā apkalpe nosēžas uz asteroīda un atklāj konteineru ar olām.
Līdz scenārijam tolaik tā arī netika: režisors Alehandro Hodorovskis, kuram bija iepatikusies “Tumšā zvaigzne”, uzaicināja O'Bennonu uz Parīzi filmēt “Kāpas” ekranizāciju. Pusgadu O'Bennons strādāja ar neticami talantīgu kolektīvu pie vienas no pašām pazīstamākajām, neuzfilmētajām filmām. Tieši te viņš iepazinās ar daudziem māksliniekiem – Krisu Fosu, Žanu Žiro un galvenais, ar Hansu Rudiju Gigeru, kura darbi pārsteidza Denu līdz dvēseles dziļumiem. Taču finansiālu grūtību dēļ “Kāpas” projektu slēdza un O'Bennons atgriezās ASV bez graša kabatā. Lai nenakšņotu uz ielas, Denam nācās gulēt uz Sušeta dīvāna. Lai izrautos no nabadzības, bija tikai viens variants: visīsākā laikā vajadzēja uzrakstīt kaut kādu scenāriju. Izvēla krita uz stāstu par neizpētītu planētu un atnācēju.
Sižets nobriest.
Dens ļoti labi spēja iedomāties pirmo cēlienu, kur astronauti nosēžas uz neizpētītas planētas un saduras ar citplanētieti. Taču, kā risināt notikumus tālāk, viņš nezināja. Šušets piedāvāja sakrustot šo sižetu ar citu O'Bennona stāstu ar darba nosaukumu “Gremlini”. Tas stāstīja par to, ka bumbvedēja B-29 apkalpe, kas nupat nometusi bumbas uz Tokiju, atklāj, ka lidmašīnā iekļuvuši gremlini, nogalinājuši astes gala strēlnieku un virzās uz lidmašīnas priekšgalu. Apkalpes locekļi mēģina jebkādiem līdzekļiem aizturēt monstrus un aizlidot līdz bāzei. O'Bennons nomainīja lidmašīnu pret zvaigžņu kuģi, bet gremlinus – ar atnācēju.
Taču drīz visa šī ideja noveda viņu jaunā strupceļā: kā atnācējs varēja iekļūt kuģī? Palīgā atkal nāk Sušets, kas piedāvā šokējošu ideju: parazīts faktiski izvaro cilvēku. O'Bennonam šāds variants patika, viņš to padarīja vēl pretīgāku – parazīts ievadīja cilvēkā embriju, kas pēc tam izauga un izrāvās no dzīva cilvēka iekšām. Šādai idejai bija divi neatkarīgi avoti, O'Bennonam acīs iekrita franču komikss, kur no astronauta krūtīm izlaužas kaut kāds parazīts. Otrkārt, viņam pašam bija radušās problēmas ar veselību – tajā laikā Dens cieta no Krona slimības, kas izsauca nemitīgas sāpes vēderā. Lai padarītu “izvarošanas” ainu vēl biedējošāku, O'Bennons izdomāja, ka upuris būs vīrietis. Tādā veidā viņš pārkāpa tā laika šausmeņu tradīciju, tā kā tās tika veidotas galvenokārt vīriešu auditorijai, tad mocības uz ekrāna pārsvarā izcieta dāmas.
[Šajā sakarā interesants ir Harkovas rakstnieku kopdarbs filmu novelizācijā ar pseidonīmu Alekss Rivendžs, ko veica Gļebs Kirejevs, romāns “Svešie 1: Vienīgais”; Marina Naumova, romāns “Svešie 2: Izmisuma planēta”; Grigorijs Pančenko, romāns “Svešie 3: Mūsu pasaule ir cietums” un atkal M. Naumova, romāns “Svešais 4: Kontakts”. Tolaik ceturtās filmas vēl nemaz nebija, tāpēc romāns ir pilnīgs autores izdomāts un – apgriež visu ar kājām gaisā, ko pat iedomāties būtu neiespējami. Izrādās, ka Svešie ir augsti attīstīta civilizācija, kuras vairošanās cikls paredz attīstību svešķermeņos. Uz savas planētas viņi arī izmanto tam piemērotus nesaprātīgus radījumus. Nokļuvuši kosmosā, viņi turpina savu dzīves ciklu ar citu pasauļu būtnēm un viņiem pat prāta nebija ienācis, ka arī cilvēki ir saprātīgas būtnes. Kad šis “pārpratums” noskaidrojās – cilvēki un svešie nodibina draudzīgas attiecības. - t.p.]
Denam nākošā scenārija problēma bija tas, ka radās jautājums, kāpēc varoņi vienkārši nenošauj Svešo? O'Benons tā raksta par savu domu gājienu: “Scenāristi pirms manis jau bija izstrādājuši universālu atbildi “lodes viņu neņem”, kas, protams, ir pilnīgas muļķības. 458 kalibra vinčestera lode nogāzīs pat tī-reksi, bet, ja nenogāzīs, var izmantot haubici. Svešo, īpaši jaundzimušo, varētu nobeigt kaut vai ar medību bisi, kas domāta vāveru medībām. Astronautiem ieroči bija, par to es esmu minējis, kaut arī neesmu konkretizējis to tipu (visdrīzāk, kas līdzīgs lāzeru pistolēm). Tas varētu līdzsvarot izredzes. Lai cik nāvējoša arī būtu manis izdomātā būtne, lodes būtu par to spēcīgākas. Dabiski, ka es nedrīkstēju pieļaut, ka tā tas notiek. Tāpēc es jautāju Ronam Kobam, ko viņš par to domā. Dažas sekundes padomājis, viņš atbildēja: “Ja nu Svešajam asiņu vietā būtu skābe, kas saārdītu kuģa korpusu?”
Tā problēma tika atrisināta. Varoņi nedrīkstēja izmantot šaujamieročus, citādi tie paši iznīcinātu savu kuģi.
Kaut kur tajā pašā laikā O'Bennons izdomāja nosaukumu “Alien” - “Atnācējs”, “Citplanētietis”, vai kā mēs esam pieraduši - “Svešais”. Sākumā viņš izskatīja variantus “Zvaigžņu zvērs”, “Kaut kas mūsu zvaigžņu kuģī”, taču tie viņam nepatika. Reiz, trijos naktī viņš rakstīja dialogu, kurā bija dažas frāzes, līdzīgas šai: “Svešais dara to un to”, un saprata, ka tas ir ideāls variants nosaukumam. Tas bija īss, ietilpīgs un izteica filmas būtību.
Dens ilgi nespēja izdomāt finālu. Galu galā viņš atcerējās Maikla Kraitona romānu “Andromēdas celms”, kurā varonis finālā cenšas apstādināt pazemes laboratorijas pašiznīcināšanās sistēmu. Sākumā O'Bennons uzskatīja, ka tas nav godīgs gājiens – viņš domāja, ka autors nezina, kā pabeigt stāstu un novērš skatītāju uzmanību ar atombumbu. Taču, jo vairāk O'Bennons par to domāja, jo ieguva lielāku pārliecību: tas, kas derēja Kraitonam, derēs arī viņam.
Varoņi-uniseksi.
Veidojot scenāriju, Dens tīšām nesāka izstrādāt personāžus. Viņiem pat nebija konkrēta dzimuma – nepasakot tika pieņemts, ka visi seši ir vīrieši, taču scenārijā bija piezīme, ka divus aktierus var aizvietot arī sievietes (tomēr, scenārists tajā laikā pat iedomāties nevarēja, ka galvenā varone galu galā izrādīsies dāma). O'Bennons zināja, ka vēlāk producenti tik un tā gribēs kaut ko mainīt, ja atstās varoņus viņu ieskatam, sižets droši vien necietīs. Turklāt, O'Bennonam netrūka ambīciju: viņš nopietni uzskatīja, ka arī pats spēs uzņemt filmu un tad arī pats izvēlēsies, ko darīt ar varoņiem. Atšķirībā no Riplijas, kuģa kaķis scenārijā bija no paša sākuma, bet pēc scenārija varoņu vārdi bija šādi:
Mārtins Robijs – izpildvirsnieks (filmā pārvērtās par Ripliju),
Čezs Standarts – kapteinis (Dallass),
Klīvs Hanters – kalnrūpniecības inženieris (Pārkers),
Džejs Fausts – tehniķis (Brets),
Sandijs Melkoniss – komunikators (Lamberte)
Dells Brosards – navigātors (Keins).
Sākotnējā versijā “Svešā” varoņi bija kaut kas līdzīgs nākotnes zelta meklētājiem. Seši astronauti bija nopirkuši lietotu zvaigžņu kuģi “Snark” un devušies uz neizpētītām planētām un tagad atgriezās uz Zemi ar vērtīgu minerālu kravu. Mājupceļā viņi pārtver dīvainu signālu un nosēžas uz neliela planetoīda virsmas. Tur astronauti atrod pamestu citplanētiešu kuģi ar milzīga atnācēja skeletu iekšpusē. Blakus atrodas sena akmens piramīda, ko acīmredzot ir būvējusi sen izmirusi vietējā rase, bet uz kuģa pults ir ieskrāpēts trijstūris, kas norāda uz to. Piramīdas centrā Brosards atrod milzīgu olu, no kuras viņam virsū metas parazīts.
Tālāk no inficētā izšķiļas Svešā embrijs un vienu pēc otra iznīcina apkalpes locekļus, vienu nogalina, citu aizvelk uz savu midzeni, kur pārvērš jaunās olās. Dzīvs paliek vienīgi viens astronauts, Mārtins Robijs, kas uzspridzina “Snark” ar vārdiem: “Try a little of this, you fucking bastard!” (“Nogaršo šo, tu, sātana izdzimteni!”) - ja šī frāze nokļūtu filmā, noteikti kļūtu par spārnoto - un izsviež Svešo cauri slūžām kosmosā. Pēdējā ainā mēs redzam, kā bezgalīgajā zvaigžņu okeānā dreifē glābšanās laiva, pie kuras korpusa ir piestiprināta Svešā ola...
Nav grūti pamanīt, ka scenārijs ir visai līdzīgs gatavai filmai. Atšķirīgas galvenokārt ir ainas, kr apkalpe medī Svešo. Te O'Bennonam bija daudzas tipiskas šausmeņu idejas. Piemēram, tehniķis Fausts gāja bojā, kad viņu saspieda slūžu durvis, tā rezultātā sākās kuģa athermētizācija. Citā ainā Svešais piesedz sevi no ugunsmetēja ar vēl dzīvo astronautu, bet vēl viens ķermenis, sapinies ārējās trosēs, sitās pret kuģa novērošanas kupolu. Turklāt, pēc scenāristu domām, Svešajam bija jāizskatās kā tārpam ar kājām un taustekļiem, bet Žokeja kuģim bija jāizskatās kā sēnei.
No mākslinieciskā viedokļa O'Bennona darbam trūkst izsmalcinātības – dialogi ir primitīvi, bet personāži – shematiski, viņiem grūti līdzpārdzīvot. Taču Holivudā scenārijus nepērk tāpēc, ka tie rakstīti augstā stilā, bet par ideju un iespēju to realizēt. To O'Bennona darbā bija pa pilnam. Sižetu viņš bija izstrādājis vareni: viņa stāsta karkass izturēja visas sekojošās izmaiņas.
P.S. “Svešā” aktieri šodien.