Pirmo piecu gadu laikā, kad es sāku rakstīt, lai būtu no kā iztikt, es radīju lielākoties fantastiku. Un tā nebija nemaz tik laba. Es pārdevu sarakstīto – divdesmit romānus, divdesmit astoņus stāstus – taču maz no tā, ko es radīju , bija ar paliekošu vērtību, bet dažas lietas bija vienkārši pretīgas. Visos nākošajos gados tikai divi no tiem romāniem un četri vai pieci stāsti, tos pārlasot, neizraisīja man kaismīgu vēlēšanos padarīt sev galu.

Kā lasītājs, es varu teikt, ar ko atšķiras lielisks fantastisks romāns no viduvēja smērējuma un līdzinājās labākajiem žanra paraugiem, kurus bieži pārlasīju. Iedvesmojoties no kvalitātes, man nevajadzēja rakstīt tik murgainus darbus. Taču man bija jāraksta ātri finansu apsvērumu dēļ: mēs ar gerdu apprecējāmies, kad mums bija tikai 150 dolāri un vecs auto, kaut arī kreditori nelauzās mūsu durvīs, mani vajāja nabadzības rēgs. Tomēr, es netaisos taisnoties.

1971. gada novembrī aizejot no zinātniskās fantastikas uz saspensu un komēdijām, es atklāju priekš sevis Džeku Vensu. Ņemot vērā, cik simtus fantastikas romānu es biju izlasījis, ir apbrīnojami, kā es agrāk nebiju saskāries ar viņa darbiem. Ar ciešu apņēmību izlasīt visu no vāka līdz vākam es nopirku daudzas viņa grāmatas mīkstos vākos, taču tā arī nevienu neatvēru – daļēji tāpēc, ka vāki radīja nepareizu priekšstatu par grāmatu saturu. Man uz plaukta šodien atrodas romāns ”Svešās pasaules acis” (“The Eyes of the Overworld”), ko izdeva “Ace” un kas maksāja 45 centus, uz tā vāka ir attēlots Kugels Viltīgais liesmojoši sārtā naģenē uz uzzīmētu sēņu fona, kas vairāk līdzīgas milzīgām ģenitālijām. Turpat zīmējas “Lielās planētas” (“Big Planet”) izdevums par 50 centiem, kur muskuļoti veči, bruņoti ar staru lielgabaliem, jāj uz slikti uzzīmētiem citplanētiešu lopiņiem ar šaubīgu anatomiju. Pirmā Vensa grāmata, ko es izlasīju 1971. gada novembrī, bija “Emfirions” (“Emphyrio”), ko es nopirku par budžetu graujošu summu – 75 centiem. Ilustrācija uz vāka, ko iespējams bija radījis Džefs Džonss, man likās izsmalcināta un mistiska.

Katram autoram ir neliels darbu saraksts, kas viņu iedbesmo, palīdz apgūt jaunus paņēmienus un tehnikas, svaigus, stilistiskus līdzekļus. Man par tādām grāmatām kļuva “Emfirions” un ''Mirstošā Zeme”. Apburts ar pirmo romānu, es apriju to veselu, nepacēlies no krēsla un tajā pašā dienā izlasīju arī otro. No 1971. gada novembra līdz 1972. gada martam es izlasīju visus uz to laiku izdotos Džeka Vensa romānus un stāstus. Un kaut gan daudzi no darbiem toreiz vēl nevija ieraudzījuši dienas gaismu, viņam jau bija ievērojama bibliogrāfija. Tikai divi autori bez viņa mani tajā laikā iekaroja tā, ka es devu priekšroku tikai viņu gramatām; tas bija Džons D. Makdonalds, viņa trīsdesmit četrus romānus es apriju trīsdesmit dienās, un Čārlzs Dikenzs – pēc cītīgas viņa ignorēšanas skolā un universitātē 1974. gadā es izlasīju “Divu pilsētu stāstu”, bet nākošajos trīs mēnešos – visu pārējo , ko bija radījis lielais angļu klasiķis.

Vensa daiļradē mani visvairāk sajūsmināja trīs lietas. Pirmkārt, krāšņi darbības vietu apraksti. Tālās planētas un Zemes nākotne bija izzīmēta tik detalizēti, ka es tās uztvēru kā reālas perspektīvas. To var panākt ar daudziem līdzekļiem, taču pamatā ar rūpīgiem arhitektūras aprakstiem (te es domāju arī iekštelpu dekorācijas), vispirms, ar ēku arhitektūru. “Pēdējās pils” (“The Last Castle”) vai “Pūķu saimnieku” (“The Dragon Masters”) pirmās nodaļas satur tam lieliskus piemērus. Tālāk, kad Venss raksta par dabu, viņš to nedara kā ģeologs vai naturālists, pat ne kā dzejnieks, taču atkal skatās kā dabas arhitektūras speciālists, turklāt, velta uzmanību ne tikai ģeoloģiskajām īpatnībām, bet arī florai un faunai. Lietu ārējais izskats viņu interesēja mazāk nekā to struktūra. Tāpēc to apraksti ir dziļi un sarežģīti, no tiem lasītāja apziņā veidojas tēli, kas pēc savas būtības ir poētiski. Šis struktūru valdzinājums ir redzams katrā viņa daiļrades aspektā, vai nu tā būtu lingvistiskā sistēma “Pao valodās” (“The Languages of Pao”) vai maģijas sistēmā “Mirstošajā Zemē”; katrā romānā un stāstā, ko sarakstījis Venss, citplanētiešu kultūras un neparastās Zemes sabiedrības li4ekas īstas, tāpēc ka autors dod mums formu un telpisku tīklu, panatu un ierāmējumu tam, uz kā stāv vai karājas reālas sienas.

Otrā vērtība mistera Vensa daiļradei, kas mani apbūra, ir meistarīga noskaņas izveidošana. Katrā viņa darbā ir klāt specifiskas, sintaksiskas konstrukcijas, tēlu sistēma un savstarpēji saistītu runas figūru krājums, kas raksturīgs tikai vienam konkrētam darbam. Tie ne vienmēr precīzi atspoguļo jēgu, taču obligāti rada noskaņu, kas nemainīgi izriet no konteksta, kā tam arī ir jābūt. Es esmu tādas pieejas liels piekritējs un tāpēc varu piedot autoram daudzas kļūdas, ja vien viņam ir spējas no lappuses uz lappusi līdz stāsta galam nodot emociju vijumu. Viena no lieliskākajām Džeka Vensa daiļrades iezīmēm ir tā, ka lasītājs iegrimst katra fragmenta noskaņā, pilnīgi nemanot trūkumus.

Treškārt, kaut arī cilvēki Vensa fantastiskajos romānos ir mazāk reāli, kā dažos viņa mistiskajos stāstos un saistīti ar ar žanra likumiem, kur desmitiem gadu laikā krāsas, darbība un interesantas idejas tika cienītas daudz augstāk, kā raksturu dziļums, tomēr viņi ir pamanāmi. Acīmredzot, ka autors daudziem varoņiem iedod savus vaibstus. Tad, 1971.-1972. gados, es daudzos zīmīgos personāžos ieraudzīju pašu rakstnieku un tieši tas bija galvenais iemesls manu pašu fantastikas darbu biežajām neveiksmēm: es piedzimu nabadzībā, pastāvīgās bailēs no vardarbības un tāpēc lasīju fantastiku lielākoties tāpēc, lai aizbēgtu no realitātes; kā autors es biju spiests izmantot daiļradē lielu daļu no savas pieredzes, taču tā vietā es rakstīju tīri eskeipistiskus tekstus.

Neskatoties uz eksotisko un daudzkrāsaino Džeka Vensa daiļrades dabu, tik daudz viņa darbu izlasīšana t;ik īsā laikā noveda mani pie atziņas, ka es neieliku dvēseli darbos, kurus rakstīju. Ja es būtu palicis zinātniskajā fantastikā pēc šī atklāsnmes brīža, tad būtu sarakstījis grāmatas, kas radikāli atšķirtos no tām, kas tika izdotas starp 1967. un 1971. gadu. Taču es pāri galvai iegremdējos Vensa Visumā, virzoties uz tādiem romāniem saspensa žanrā kā “Čeizs” (“Chase”) un komēdiju sacerējumiem kā “Hanging On”; iemācītie paņēmieni palīdzēja man visā, ko es radīju, atstājis iemīļoto žanru.

Es neko nezināju par Džeka Vensa dzīvi, es tikai lasīju viņa romānus. Taču to pašu piecu mēnešu laikā 1971.-1972. gadā un katru reizi pēc tam, kad ņēmu rokās Vensa darbus, es sapratu, ka lasu tāda cilvēka sacerēto, kuram bija laimīga, iespējams, pat ideāla bērnība. Ja es kļūdos, tad es negribu to zināt. Iegrimstot Vensa stāstos, es sajutu brīnuma klātbūtni, kā arī cilvēka, kura bērnība un jaunība bija pagājusi bez trūkuma un bailēm, pārliecību un dvēseles plašumu, kurš izmantoja šo laiku, lai izpētītu pasauli un atrastu daudz nenovērtējamu dārgumu. Kaut arī mans ceļš līdz laimīgai pieauguša cilvēka dzīvei bija drūms un dažreiz izmisuma pilns, es neapskaužu Džeku Vensu, ja viņa ceļš ir bijis saulaināks; tieši otrādi, esmu sajūsmā par brīnišķajām pasaulēm, kas radītas pateicoties viņa pieredzei – un ne tikai šim Visumam, kas gaida savu galu zem dziestošās saules.

“Mirstošā Zeme” un tās sikveli iemieso sevī vienu no visvarenākajām fantastiskajām un zinātniskajām koncepcijām žanra vēsturē. Šie darbi ir bagāti ne tikai ar piedzīvojumiem, bet arī ar idejām. Neskaitāmu cilvēcisku civilizāciju vērošana, kas ir liktas viena uz otras, gluži kā kārtainajā pīrāgā, satriec un iedveš sajūsmu – šī vārds tiešajā nozīmē – neaprakstāms prāta kliedziens, kas saskāries ar kaut ko tādu, tik vērienīgu un gandrīz neizzināmu visās šķautnēs, ka par spīti visam, neizbēgami paliek lasītāja dvēselē, atstājot savu slepeno ostu. Pasaulē viss ir pārejošs un īslaicīgs, cilvēces cīņas cēlums pret zināmo entropisko nolemtību padara “Mirstošo Zemi” par tik retu parādību fantastikas žanra romānu vidū.

Paldies, Jums, mister Venss, skaito laiku, kas izstiepies daudzu gadu garumā, par apgaismības mirkli, pateicoties kuram mani darbi kļuva labāki nekā tie varēja būt , ja es kādreiz nebūtu izlasījis “Emfirionu”, “Mirstošo Zemi” un citus Jūsu lieliskos darbus.

Sīkāk par pašu Džeku Vensu te: http://en.wikipedia.org/wiki/Jack_Vance

Nemaz tik izcili laimīga bērnība viņam nebija. Džeka Vensa, tagad jau memoriālā mājas lapa: http://www.jackvance.com/

Grāmata, kuras priekšvārds te dots, izdota 2009. gadā.