Nākamreiz devu saviem varoņiem mājienu, ka vajadzētu aiziet līdz tam mežam un pāris dzīvi palikušos orkus paņemt pie dziesmas. Tā vietā viņi, pārliecināti, ka mežā satiks nevis pāris izvārgušu orku, bet ievērojamu pārspēku, pavadīja vairākas stundas reālā laika, lai izdomātu kaujas taktiku.» Stāstītājs ir nevis kāds dīvainis, kas iedomājas sevi par Džona Ronalda Rūela Tolkīna radīto elfu karali, bet Aivars Liepa, kurš strādā Akadēmiskajā bibliotēkā un brīvajā laikā rosās 2000.gada janvārī nodibinātajā Latvijas Fantastikas un fantāzijas biedrībā. Pārējie, kas viņā klausās, nav ne hobiti, ne rūķi, lai gan laiku pa laikam mēdz par tādiem uzdoties. Tikai skolotāji, vēsturnieki, datorspeciālisti vecumā ap 20-30 gadu. «Tādu, kurš nav izlasījis Tolkīna grāmatas, mūsu biedrībā var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Viens otrs ir tāds, kurš te Tolkīna vārdā būtu gatavs mirt,» stāsta 27 gadus veca, gaišmataina informācijas tehnoloģiju speciāliste Anna Gintere. Viņa pati gan nav lasījusi nevienu šī Oksfordas universitātes profesora darbu. Taču noteikti var teikt, ka pazīst Gredzena pavēlnieku - apkārtējie viņai tik daudz stāstījuši par šo triloģiju, tā tik bieži izspēlēta dažādās spēlēs, ka viņa ļoti labi zina, piemēram, kādi izskatās orki - milzīgi, tumšpelēki, ar zaļganām zvīņām klāti radījumi ar plakanām bezpirkstu pēdām un melnām asinīm. Tagad A.Gintere kopā ar citiem Tolkīna faniem došoties uz Pītera Džeksona filmu Gredzena pavēlnieks. KAS IR AIZ TĀM DURVĪM? Šīs Savannas galda brālības biedri cits citu atraduši ar interneta portāla Delfi vēstkopas fantasy palīdzību, kur, paslēpušies aiz tādiem nikiem kā Česīras kaķis, Zenofex, Adarions, viņi stundām ilgi runājuši par grāmatām, astronomiju, kinētiku, arī filmām. Tā arī aizrunājušies līdz biedrības dibināšanai un iknedēļas tikšanās reizēm. «Par fantastiku nevar runāt ar kuru katru paziņu. Jāsameklē cilvēks ar līdzīgām interesēm,» smaidot paskaidro divdesmitgadīgais Andžejs Kaševskis, tumšmatains Latvijas Universitātes students. Šie vārdi ātri un veikli galda brālības sarunu aizvirpina līdz veselai gūzmai vien fantastikas žanra cienītājiem labi zināmu vārdu - tiek saukti rakstnieki, grāmatas, tajās pirmo reizi pasauli ieraudzījuši tēli, valstis, ieroči un spēka mērvienības. Labākajā gadījumā nezinātājam atkodējas Ursulas Le Gvinas (Ursula K. Le Guin) vārds, kura fantastikas literatūras cienītāju vidū kļuva slavena ar tetraloģiju Jūrzemes burvis (Earthsea). «Man pirmās fantasy grāmatas bija nevis Gredzena pavēlnieks, bet Mārgaretas Veisas un Treisijas Hekmenas Dragonlance (Pūķa šķēps). Pirmās četras grāmatas, manuprāt, ir ideālas. Taču nākamajās grāmatās jūtams, ka rakstnieces tās radījušas, nedomājot par to vērtību,» spriež ļoti nopietna izskata 23 gadus vecais bankas sistēmadministrators Arnis Ginters. Par fantastikas žanru iespējams runāt stundām ilgi - kļūstot par Latvijas Fantastikas un fantāzijas biedrības locekli, ir izredzes nokļūt tās bibliotēkā, kurā esot aptuveni 500 grāmatu. Vairums krievu un angļu valodā. Izskaidrot šo grāmatu vilinājumu to cienītājiem nav grūti - tās atvāž vārtus neizmērojamai iztēlei, kurai nav nekādu realitātes, psiholoģijas vai vēsturiskās patiesības uzliktu robežu. «Ja cilvēks aizraujas ar bruņinieku romāniem, viņš var paņemt vēstures grāmatas un itin viegli izsekot līdzi, kas no romānā rakstītā atbilst vai varētu atbilst vēsturiskajai patiesībai,» skaidro A.Ginters. Bet fantāzijas žanrā rakstnieks var izveidot pilnīgi jaunu pasauli un katrs lasītājs to uztver citādi. Šāda literatūra rosinot iztēli. «Rakstnieks var tikai garāmejot pieminēt kādas durvis, bet lasītājam uzreiz rodas jautājums, kas aiz tām slēpjas. Viņš vēlas to zināt, un tas rosina fantāziju,» piebilst Anna. Un Andžejs, kā noķēris mazu, neredzamu bumbiņu, turpina: «Mēs vienmēr varam ilgi domāt, kas slēpās aiz tām durvīm. Lai cik smalki un detalizēti radītā pasaule būtu aprakstīta, vienmēr būs atstāta vieta lasītāja fantāzijai.» Pēc Annas vārdiem, fantāzijas literatūra ir lēts ceļojums uz vietu, uz kuru ne par kādu naudu nav iespējams aizbraukt. Tā izpaužas aktīvi domājošu cilvēku jaunrade, spriež Imants Belogrīvs, izdevniecības Hekate, kas specializējusies fantastikas un fantāzijas literatūras izdošanā, vadītājs. Atbilde uz jautājumu, kādēļ cilvēki izspēlē Tolkīna un citu autoru radīto tēlu dzīves notikumus, esot meklējama turpat kur pirmās grieķu komēdijas un traģēdijas. Katrā cilvēkā mīt vēlme savas dzīves laikā izdzīvot daudzas citas dzīves. Spēle piedāvā iespēju kļūt par varoni iedomātā pasaulē, savukārt literatūra ļauj atveldzēties no ikdienas un pabūt citā, paša izvēlētā realitātē. UZ VIDUSZEMI, KURAI NAV ROBEŽU Visus fantāzijas literatūras cienītājus agri vai vēlu ir piemeklējis nepārvarams vilinājums kaut ar acs kaktiņu ielūkoties nereālajā, tomēr tik ticami aprakstītajā pasaulē. Dž.R.R.Tolkīna daiļrades cienītāju mājaslapās atrodamas jau 80.gadu datorspēles, kas veidotas, par pamatu izmantojot rakstnieka radītās Viduszemes ģeogrāfiju, mitoloģiju, vēsturi, tēlus un notikumus. Pēc Arņa Gintera vārdiem, šīs pirmās Tolkīna ierosinātās datorspēles, kuras toreiz izspēlēja pirmā informācijas tehnoloģijas speciālistu paaudze, prasa rosīgu domāšanu. Pēdējos gados, kad datorspēles kļūst aizvien jaunāku cilvēku aizraušanās, tās kļuvušas vienkāršotākas. Tā kā vairākums Latvijas Fantastikas un fantāzijas biedrībā apvienojušies ir vai nu studenti, vai augstāko izglītību ieguvuši ļaudis, kurus nekārdina iespēja galināt iedomātus tēlus, viņi nopietni aizrāvušies ar lomu spēlēm. Galda, kabineta un lauku spēles palīdz turpināt dzīvot Viduszemē vēl 30 gadus pēc Dž.R.R.Tolkīna nāves (viņš mira 1973.gadā 81 gada vecumā). Arī Savannā sapulcējušies Latvijas fantazētāji pastumj malā dzērienu traukus un ēdienu šķīvjus un to vietā uz galda vietu ieņem papīra lapas un metamie kauliņi. Spēles vadītājs izstāsta spēles sižetu - elfiem jāglābj Drūmmežā apmaldījušies rūķi, visi galda brālības biedri, mazliet spokaini blāzmojot vienīgajam apgaismojumam tējas svecei, uz baltajām lapām rada savu tēlu, sīki aprakstot tā izskatu un rakstura īpašības. Šajā spēlē katram būs ne tikai jāiedzīvojas rūķa vai elfa ādā, bet arī jārīkojas tā, kā spēj paša radītais tēls. Metamie kauliņi tikai nosaka, cik daudz no savām spējām viņš var izmantot, lai rūķi varētu izkļūt no Drūmmeža. Nu jau vairāk nekā gadu Latvijas fantastikas mīļotājiem viena no iecienītākajām spēlēm ir Aivara Liepas, kas sevi nosaucis par Lielo guru, radītā Princeses glābšana. Tas nekas, ka princese ir tikai kāda visai kašķīga baroneļa meitiņa. Kaimiņzemes barons princesi nolaupījis, lai piespiestu viņas tēvu atdot vairākus vērtīgus zemes gabalus. Spēles dalībnieku uzdevums ir, rēķinoties ar pašu radīto tēlu spējām, glābt princesi. Meitene ātri vien tiek atvizināta atpakaļ, bet vai tad tādēļ vien varoņiem būtu jāpaliek bez darba? Viņiem tiek dots jauns uzdevums - iznīcināt gnoļļus, kas apsēduši ieleju un palikuši pavisam nekaunīgi. Turklāt pazemes alas čum un mudž no visādiem mošķiem, zirnekļiem, skudrām un dzīvajiem miroņiem. Jāglābj ieleja! Pēc Lielā guru vārdiem, šādu spēli var izspēlēt gan pie galda, gan telpās, tajās varoņiem ir gan jāpārģērbjas savu tēlu drānās, gan jācenšas arī runāt vai nu elfu, vai dzīvo miroņu balsīs. Ja spēle tiek spēlēta laukā, tad, bruņām un ieročiem žvadzot, visiem jāskrien uz ieleju, kur kāds viņus sagaida, pārģērbies par zirnekli vai citu mošķi, un cītīgi dzenā prom no turienes. Šovasar Lietuvā pulcēšoties Tolkīna mīļotāji no visām trim Baltijas valstīm, lai šādām lomu spēlēm Viduszemē nodotos četras dienas. Izdzirdot to, vairs negribas ķiķināt par tiem ļautiņiem Krievijas tautas skaitīšanā, kuri, atbildot uz jautājumu par tautību, nodēvējuši sevi par hobitiem un elfiem. «Tas ir joks,» nogroza pie Savannas galda piederīgais 29 gadus vecais informācijas tehnoloģiju speciālists Zigurds Gustiņš, kurš jau ilgāku laiku aizrāvies ar lomu spēlēm. «Manā praksē nav bijis gadījuma, kad spēles dalībnieki tā iejutušies lomā, ka nespēj no tās iziet ārā. Ir gan bijusi spēle, kas brīvā dabā ilgusi trīs dienas. Tad nu gan mazliet «aiziet jumts».» To noteicis, Z.Gustiņš tomēr droši aizbāž aiz vaiga desas gabaliņu un turpina ēst tik lielā mierā, it kā viņam nekas tāds nevarētu draudēt. Viņa mieram pievienojas pārējie, būdami droši, ka lomu spēļu dalībnieki, atraduši ieeju no šīs pasaules Viduszemē, tikpat ātri un viegli var arī uziet atpakaļceļu. «Nu, uzspēlēsim spēli!» iesaucas viens no galda brālības un uzmet kauliņus. Izmetas trīs vieninieki - 111. HOBITA 111.DZIMŠANAS DIENA Šā gada 3.janvārī Dž.R.R.Tolkīna fani svinēja viņa 111.dzimšanas dienu. 111 «bija visai īpašs skaitlis, turklāt hobitam ļoti cienījams vecums (tikai slavenais Vecais Tuks bija novilcis līdz 130)». Tas ir citāts no Gredzena pavēlnieks pirmās nodaļas, kurā Bilbo nosvin savu 111.dzimšanas dienu un izčab. Tolkīna fani visā pasaulē, atsaucoties uz rakstnieka vārdiem, ka viņš itin visā, izņemot augumu, ir hobits, līksmi sanāca kopā viņa īpašās jubilejas svinēšanai. Dž.R.R.Tolkīns tiek uzskatīts par modernās fantastikas tēvu, viņa daiļrades galvenais vēstījums ir labā un ļaunā cīņa, ticība labajam un dzīves jēgai. «Varonības romantisms, krāšņums, daiļrunīgums pēkšņi atgriezušies laikā, kas ir patoloģisks savā antiromantismā,» pēc Tolkīna Hobitu iznākšanas 1937.gadā rakstīja viņa draugs, Oksfordas literatūras profesors Klīvs Steipls Leviss, vairāku zinātniskās fantastikas un bērnu grāmatu autors. Hobitu tēvs ir dzimis 1892.gada 3.janvārī Dienvidāfrikā bankas menedžera ģimenē. Taču uzauga viņš Anglijā pie mātes, lāgā neiepazinis tēvu, kurš Dienvidāfrikā nomira, kad Tolkīnam bija tikai četri gadi. Kad zēnam bija 12 gadu, viņa bērnību pārtrauca mātes nāve. Līdz tam viņa bija paspējusi zēnam iemācīt latīņu un franču valodu, un viņš agri sāka pētīt dažādu vārdu cilmi. Otra viņa aizraušanās bija viduslaiku teikas par pūķiem un karaļiem, kas jaunekļa gados pārauga interesē par viduslaiku dzejas valodu. 1911.gadā viņš devās uz Oksfordas universitāti, kur nodevās somugru cilmes valodu studijām. Daudzi literatūras kritiķi ir norādījuši, ka, radot Viduszemes mītus un teikas, Tolkīns ne tik daudz ietekmējies no britu folkloras, cik no ziemeļu tautu teikām. Pats rakstnieks nekad nav slēpis, ka garas stundas pavadījis, studējot somu varoņeposu Kalevala. Viņam patikusi skandināvu valodu krāsainība un vitalitāte. Izmantojot Kalevalu kā somu leģendu un lirisko garo dziesmu apkopojumu, Dž.R.R.Tolkīns izdomājis pat savas valodas, ko iestrādājis dažos no saviem darbiem - adunaiku, dvarvišu un divus elfu dialektus. Pēc kara 1919.gadā atgriezies Oksfordā, Tolkīns sācis strādāt par New English Dictonary personāla asistentu. 1925.gadā viņš tika ievēlēts par anglosakšu valodas studiju programmu profesoru un šajā amatā nostrādāja 20 gadu. Taču slavenu Oksfordas profesoru padarīja nevis akadēmiskie pētījumi, bet Hobiti un triloģija Gredzena pavēlnieks, kas ir pagājušā gadsimta komerciāli veiksmīgāko grāmatu sarakstā - jau 1937.gadā tika pārdoti 35 miljoni eksemplāru Hobitu, Gredzena pavēlnieks 1954.gadā tika izdots 20 miljonu lielā tirāžā, kas ir tikai par septiņiem miljoniem mazāk nekā Vējiem līdzi. Literatūras kritiķi atšķirībā no viņa tūkstošgalvaino fanu pūļiem Tolkīnu nekad nav uzdrošinājušies dēvēt par XX gadsimta rakstnieku un pielīdzināt Džeimsam Džoisam, Džordžam Orvelam vai Kurtam Vonnegūtam. Tolkīnu nelasa kā Ļeva Tolstoja Karš un miers ar sajūtu, ka tas ietekmējis veselas paaudzes domāšanu un var mainīt dzīvi. Ja kāds Dž.R.R.Tolkīna daiļradē meklē alegorijas, tad māna pats sevi. Rakstnieks ir noliedzis to esamību - viņa varoņu cīņai pret Sauronu Lielo nav nekā kopēja Otro pasaules karu, kura laikā radīts Gredzena pavēlnieks, un viņa gredzens nav atombumba. Tomēr neviens nevar noliegt, ka fantastiskie darbi par dažādiem no mitoloģijas dzīlēm izrautiem tēliem un viņu piedzīvojumiem ieguvuši kulta statusu. Pirms gluži kā Bilbo izčibēt, viņš iedvesmojis vismaz 40 citus autorus un tūkstošiem fanu licis pulcēties klubos, biedrībās un brālībās. Parole - Tolkīns. Izceļojot starptautiskā tīmekļa lapās, ar šo paroli var atvērt durvis uz desmitiem Tolkīna cienītāju klubu. Viens no nopietnākajiem Taruithorn izveidojies Oksfordas universitātē, kurā ar saviem lasījumiem regulāri uzstājas divi nopietnākie Tolkīna pētnieki - Reiners Unvins un Toms Šipijs, pēdējais pērn Lielbritānijā izdeva grāmatu par Tolkīnu Gadsimta rakstnieks. Tolkīna cienītāji gluži kā rūķi, kas vāc zeltu un spožus dārgakmeņus, veido fantastikas literatūras bibliotēkas, finansiāli atbalsta pētījumus, rīko seminārus, izplata filmu videoierakstus, rada un gādā par jaunām datora un lomu spēlēm. ASV jau esot vairākas firmas, kas pelna naudu, radot sižetus šādām lauka spēlēm. Latvijas Lielais guru Aivars Liepa stāsta, ka šejienes varoņiem gan labāk patīk radīt pašiem savas spēles - dibināt savas karaļvalstis, izdomāt tām iedzīvotājus, uzrakstīt to vēsturi un izspēlēt notikumus. «Atšķirībā no teātra izrādēm, kur jāizspēlē dramaturga luga, fantastu spēlēs ir bezgalīgas iespējas un nekad nav zināms iznākums,» apmierināti noguldz guru balss. Ja kāds nolemj dipadot līdzi hobitam ar spalvainajām kājām, tas nozīmē tikai vienu - savas iztēles iejūgšanu ceļam uz Viduszemi.