Ceturtais veids ir forsaits (no angļu - Foresight) [Grāmatā vārds uzrakstīts kļūdaini - t.p.]. Forsaitu izmanto, lai vienkāršotā veidā izskaidrotu nākotnes tendences, par kurām futuroloģija runā sarežģītos, zinātniskos terminos. Īpaši populārs ir tehnoloģiskais forsaits: dažādu informāciju vākšana no dāžādām nozarēm, to apstrāde un prognožu izteikšana.
Cik tālu sniedzas prognoze, to nosaka izmantotā tehnoloģija. Plānošana maksimāli iesniedzas trīs gadu tālā nākotnē, prognozēšana - no dažiem mēnešiem līdz piecpadsmit gadiem, forsaits - apmēram, trīsdesmit gadu. Futuroloģija - līdz piecdesmit. Tālāk ielūkoties nākotnē var, taču tad kļūdu procents pieaug jau tik liels, ka tā vairs nebūs zinātne, bet tīrā fantastika.
Visu četru tehnoloģiju piekritēji īpaši neciena viens otru, varbūt tāpēc, ka izmanto dažādus paņēmienus. Taču grāmatas autors nedod priekšroku nevienai no tām, bet ir centies izmantot tās visas, lai radītu iespējamās nākotnes ainu. Ļoti svarīgi saprast, ka cilvēces nākotne nav iepriekš noteikta, cilvēki paši veido nākotni, kurā dzīvos. Visus iespējamos nākotnes scenārijus radām mēs paši.
Tehnoloģiskais izrāviens.
Angļu parlamenta Zinātnes un tehnikas komitejas priekšsēdētājs lords Broiers reiz esot teicis, ka tehnoloģijas un tikai tehnoloģijas nosaka cilvēku rases nākotni.
Tehnoloģiskais progress ir praktiski neatņemama nākotnes sastāvdaļa. Praktiski - tāpēc, ka arī tam kaut kas var pamaisīt: šausmīga enerģētiska krīze vai visas cilvēces bojā eja no satrakota atoma vai kāda cita iemesla. Visos pārējos gadījumos tehnoloģiskais progress ir neizbēgams un likumsakarīgs. Priekšnoteikumi tam tika radīti visa XX gadsimta laikā un tiek radīti arī pašlaik. Nākotnes scenāriji paredz varbūtējas nākotnes tehnoloģijas: no informācijas nodošanas pa attālumu līdz ceļojumiem laikā, no ģenētisko slimību likvidēšanas līdz absolūtās veselības noslēpuma atklāšanai.
Protams, mēs varam runāt, gan par tālāko tehnoloģisko progresu – kā plānveidīgu attīstību – vai arī par tehnoloģisku izrāvienu. Zinātne izgudro ko tādu, kam lielākie pagātnes prāti nespētu noticēt nekad. Vai varat iedomāties, kādas acis būtu Mendeļejevam, ja viņš nokļūtu konferencē, kas veltīta kodolatkritumu pārstrādes problēmām? Izcilais krievu ķīmiķis domāja, ka galvenā XX gadsimta tehnoloģiskā problēma būs zirgu mēslu utilizācija: transportam attīstoties, zirgu skaits pakāpeniski pieaugs un, attiecīgi, problēmas ar tiem arī nekļūs mazākas.
Pirmās elektronu lampas izgudroja profesors de Forests; šīs lampas kļuva par pamatu radiotehniskajai revolūcijai. De Forests bija pārliecināts, ka tikai sapņotājs domās par to, ka cilvēku var iesēdināt raķetē, palaist kosmosā un pēc tam atgriezt uz Zemi. Viņš uzstāja, ka cilvēka lidojums kosmosā nav iespējams, lai kādas virsotnes nesasniegtu nākotnes zinātne. Bija 1926. gads, pēc trīsdesmit pieciem gadiem notika pirmais cilvēka lidojums kosmosā.
Tas nenozīmē, ka Mendeļejevs un de Forests bija naivi. Tas nozīmē to, ka reizēm tehnoloģiju lēcienu vienkārši nav iespējams iedomāties.
Nanotehnoloģijas.
Tagad šis vārds skan visiem ausīs, kaut arī maz ir to, kas saprot, ko tas nozīmē. Un vēl vairāk nesaprot to, ko tas mums nesīs. Šīs grāmatas lapaspusēs es ļoti bieži pieminēšu nanotehnoloģijas, tāpēc noskaidrosim tagad, kas tās tādas ir un kāpēc no tām ir atkarīgs virziens, uz kuru pusi pagriezīsies mūsu nākotne.
Izziņai.
Paskaidrojot tik vienkārši, cik vien iespējams, nanotehnoloģijas ir manipulēšana ar atsevišķiem atomiem un molekulām. Tāda manipulēšana dotajā zinību nozarē tiek pamatota teorētiski (tas ir, tiek pierādīts, kāpēc to vispār var izdarīt) un tiek pētīta praksē. Beidzot, nanotehnoloģijas rāmjos tiek ražoti un izmantoti produkti ar dotu atomu struktūru. Tas nozīmē, ka jūs projektējiet kādu lietu un ar atsevišķu atomu palīdzību radiet tās materiālo iemiesojumu.
Nanotehnoloģijā tiek izmantoti visjaunākie zinātnes sasniegumi un tas nozīmē, ka tā tiek pieskaitīta augstajām tehnoloģijām.
Nanotehnoloģijas nav patstāvīga zinātne un nav patstāvīga tehnikas nozare, nanotehnoloģijas atrodas fundamentālās zinātnes un tehnikas sadures punktā ar lietišķo zinātni un tehniku. Katrs nanotehnoloģijas apraksts var būt tikai aptuvens, paskaidrojot to dažos vārdos, es patiesībai nenodaru pāri. Lieta ir tāda, ka šodien nav standarta, kas paskaidrotu, kas ir nanotehnoloģijas un nanoprodukcija.
Grūtības ar jebkuru formulējumu un prognozi nanotehnoloģiju jomā ir izsauktas ar to, ka tā ir pavisam jauna disciplīna, pagaidām maz pētīta (kaut arī pētījumi, kas ir bijuši un notiek, jau dod pirmos rezultātus).
Nanotehnoloģijas ir jaunas, taču pie idejas par atomu pētīšanu un manipulēšanu ar tiem zinātne nav nonākusi vakar.
Viss sākās ar ideju, ka objektus ir jāpēta atomu līmenī, kas izklāstīta grāmatā “Optics”, ko sarakstījis... kā jūs domājat, kas – Ņūtons. Grāmata iznāca 1704. gadā.
XX gadsimta vidū tika minētas metodes, kuras vēlāk tika nosauktas par nanotehnoloģijām. Šīs metodes plašākai publikai tika liktas priekšā 1959. gadā Kalifornijas Tehnoloģiskā institūta ikgadējās tikšanās laikā un tās tika izklāstītas Amerikas Fizikas biedrības fiziķa Ričarda Feinmana referātā “Tajā pasaulē ir daudz vietas”.
Feinmanis uzskatīja, ka ir iespējams mehāniski pārvietot atsevišķus atomus, izmantojot attiecīga lieluma manipulatoru. Tāds process neesot pretrunā ar fizikas kanoniem.
Pašu terminu “nanotehnoloģija” pirmo reizi lietoja japāņu zinātnieks Norio Taniguti 1974. gadā, tā nosaucot dažu nanometru lielu izstrādājumu izgatavošanu.
Sabiedrība un dažādas organizācijas izturas pret nanotehnoloģijām neviennozīmīgi. 2005. gadā savu darbību sāka darba grupa, kas pēta nanotehnoloģijas attīstības sociālās sekas. Pēc gada Starptautiskā nanotehnoloģiju padome izdod rakstu, kurā paziņots, ka drošības dēļ ir jāierobežo informācijas izplatīšanu par nanotehnoloģiskajiem pētījumiem.
Kā un kuru “drošības dēļ”? Atbilde: pašu pētījumu dēļ, jo pēc pirmo aptauju rezultātiem, plaša reakcija uz šiem pētījumiem bija negatīva. Bet, piemēram, “Greenpeace” vispār prasa aizliegt pētījumus šajā nozarē. Neskatoties uz to jau 2001. parādās raksti par nanodaļinu nekaitību; šie raksti aizgāja tikai līdz specializēto izdevumu lasītājiem, visi pārējiem – 99,9% pilsoņu, kas it tālu stāvoši no augstajām tehnoloģijām – pat nebija iespējas tos uzlasīt.
Tagad nanotehnoloģijas netiek izmantotas pietiekošo plaši, taču visdrīzākajā laikā pēc tam, kad tās tiks aktīvi ieviestas ražošanā, tās stabili ienāks mūsu visu ikdienas dzīvē. Protams, ir tādi fantasti, kas attēlo, ka nanotehnoloģijas ikdienas dzīvē ir kaut kas līdzīgs tam, ka jūs varēsiet iegūt kotletes no gaisa. Visai šaubīgs un... diezgan mietpilsonisks uzskats. Ja viss aprobežotos tikai ar kotletēm, tad mēs runātu garlaicīgas runas par pārtikas rūpniecību, liellopu augšanas paātrināšanas tehnoloģijām, jauniem paņēmieniem to kaušanā, gaļas pārstrādē un tā tālāk.
Īstenībā nanotehnoloģijas tālā nākotnē – orientējoši pēc diviem gadsimtiem – var aizvest pie mākslīgu pārtikas produktu ražošanas, taču to var pateikt un aizmirst. Daudz interesantāk ir tas, ka tās – pagaidām tīri teorētiski, jo nanotehnoloģijas ir tikai pašā izstrādes sākumā – var padarīt par realitāti drosmīgo ideju par dzīvu organismu nanomontāžu.