Ķīniešu mocība ar bambusu.
Visā pasaulē bēdīgi slavenā, šausmīgā ķīniešu mocība. Iespējams, ka leģenda, jo līdz mūsu dienām nav saglabājies neviens dokumentāls pierādījums, ka tāda mocība pielietota. Bambuss ir viens no visātrāk augošiem augiem pasaulē. Dažas ķīniešu šķirnes var dienas laikā izaugt par veselu metru. Daži vēsturnieki uzskata, ka nāvīgo bambusa mocību ir izmantojuši, ne tikai senie ķīnieši, bat arī japāņu karavīri 2. pasaules kara laikā.
Bambusa dzinuma galu noasina, upuri piesien horizontāli, ar vēderu, vai muguru virs tā. Un bambuss izaug upurim cauri.
Iron Maiden. Dzelzs jaunava. Nīrnbergas jaunava.
Tās nav «trīs jaunavas aiz loga». Tas ir milzīgs sarkofāgs, pēc formas, atvērta, tukša sievietes figūra, kuras iekšienē ir nostiprināti milzums asmeņu un asu dzelkņu. Tie izvietojas tādejādi, ka sarkofāgā ievietotā upura dzīvībai svarīgie orgāni netiek skarti, tāpēc cilvēka, kam tika piespriests šis sods, agonija bija ilga un mokoša. Dažreiz gan īpaši dzelkšņi bija domāti acīm, lai tās izdurtu. Pirmoreiz, «Jaunavu» izmantoja 1515. gadā. Sodītais mira trīs dienas. Tomēr, daži vēsturnieki uzskata, ka reāli tā nesodīja, iekārta vairāk bija domāta iebiedēšanai un atzīšanās iegūšanai ar draudiem vien tajā ielikt.
Skafizms.
Nosaukums radies no grieķu vārda ar nozīmi «abra». Skafizms bija populārs Senajā Persijā. Upuri, visbiežāk karagūstekni, mocību laikā dzīvu apēda visādi kukaiņi vai to kāpuri.
Gūsteki sasēja ķēdēs un ievietoja nelielā abrā. Viņu ar varu baro ar medu un pienu, no kā upurim sākas spēcīga caureja, kas pievilina kukaiņus, pēc tam abru ar gūstekni nogādā uz tuvējo purvu, kur atstāj. Purvā parasti kukaiņu daudz...
Bumbieris.
Šo parikti ievietoja ķermeņa atverēs — protams, ne jau mutē vai ausīs — un skrūvējot tā plētās arvien platāk, plēšot cilvēka ķermeni un sagādājot upurim neiedomājamas sāpes. «Bumbieris» sastāv no lapveida segmentiem ar asu galu, kas kopā veido bumbierim līdzīgu formu. To iebāž attiecīgā caurumā un bende, griežot skrūvi, izpleš segmentus.
Vara Vērsis.
Šīs mocības tika izgudrotas Grieķijā, Atēnās. To autors sengrieķu mediķis Perils, kas savu izgudrojumu uzdāvina sicīliešu tirānam Falarisam, kas ļoti mīlēja nomocīt cilvēkus visādos eksotiskos veidos.
Ierīce atgādināja vērsi, kas bija veidots no misiņa un bija dobs no iekšpuses. Tur ievietoja upuri, bet zem vērša kūra uguni līdz misiņš kļuva dzeltens, tāpēc upuris lēni tika izcepts. Vērsis bija iekārtots tā, ka upura kliedzieni no tā skanēja kā traka vērša baurošana.
Vēlāk no upura kauliem tika taisītas rotaslietas un talismani, kuriem tirgū bija liels noiets.
Lai izmēģinātu rīku, Falariss vispirms lika izcept pašu vērša autoru. Taču savas valdīšanas beigās Falariss arī pats nonāca vērsī.
Žurku mocības.
Žurku mocības bija ļoti populāras Senajā Ķīnā, tomēr modernāki risnājumi radās Eiropā, piemēram, 16. gadsimta Nīderlandes revolūcijas līdera Didrika Sonoja izstrādātā metode.
Kailu izģērbtu, upuri novieto uz galda un piesien; lielus būrus ar badīgām žurkām uzliek arestantam un krūtīm un vēdera; būra dibenu izņem; uz būra virsū liek kvēlojošas ogles, lai tracinātu žurkas; tās cenšas izbēgt un graužas cauri upurim.
Jūdas šūpulis.
To izgudroja Ipolīts Marsili un plaši pielietoja Suprema — spāņu inkvizīcija. Šo mocību uzskatīja par humānu, jo tā kaulus nelauza un saites nerāva. Upuri iesēja virvēs un uzlika uz trīsstūra piramīdai līdzīga veidojuma, kas spiedās viņa anālajā atverē vai sievietēm arī makstī. Efekts bija kā bumbierim un upuris zaudēja samaņu. Viņu «atpumpēja» un atkal uzlika uz «šūpuļa».
Sabradāšana ar ziloni.
Vairākus gadsimtus šo sodu izmantoja Indijā un Indonēzijā. Zilonis labi padodas dresūrai un iemācīt viņu samīt upuri bija dažu dienu jautājums. Parasti samina galvu un tas bija nāves soda veids, taču dažreiz, publikai par prieku, upurim vispirms samina rokas vai kājas.
Kāķis.
Iespējams, pats «slavenākais» Viduslaiku moku rīks, kas pazīstams jau no 300. gada, kad pirmo zināmo ar to sodīja kristiešu mocekli Saragosas Vincentu.
Ierīce ir garens taisnstūris ar koka rāmi. Uz konstrukcijas stingri tiek fiksētas upura rokas un kājas, bet pašu konstrukciju var izstiept ar speciālu sviru palīdzību, tā sagādājot upurim ellišķīgas sāpes. Parasti pēc mocību beigām cilvēks vairs nebija spējīgs kustināt, ne rokas, ne kājas. Visbiežāk viņš mira no sāpju šoka, jo visi locekļi viņam bija izrauti no locītavām.
Bija izplatīts arī cits kāķa paveids — strappado — tas sastāvēja no diviem stabiem un pārliktņa. Pie tā piesēja upuri aiz rokām un ļāva karāties, bet pie kājām piekarināja visādus smagumus. Arī šeit viss beidzās, kad cilvēkam tika no locītavām izrauti locekļi. Tā sodīja Rietumeiropā. Krievijā piekārto upuri sita ar pletni vai degošu pirtsslotu. Dažreiz bende ar nokaitētām knaiblēm piekārtajam upurim salauza ribas.
Parafīns urīnpūslī.
Ir ziņas, ka tāda metode bijusi, taču dokumentālu pierādījumu, liekas, nav.
No sveču parafīna izveido smalku desiņu, ko iebāž urīnvados, līdz parafīns nonāk urīnpūslī. Tur tas apaug ar visu ko, notiek sāļu nosēšanās, gluži kā akmeņi. Cilvēks lielās mokās mirst četru dienu laikā.
Širi (kamieļa cepurīte).
Šausmīgas mokas gaidīja tos, kurus žuaņžuani (tjurku klejotāju tautu savienības pārstāvji) saņēma gūstā par vergiem. Viņi vispirms iznīcināja verga atmiņu ar šausmīgu mocību — uzmaucot uz galvas širi. Parasti to darīja ar jauniem puišiem, ko sagūstīja kaujās, vispirms viņiem noskuva galvu, tad nokāva kamieli, novilka tam ādu un atdalīja pašu biezāko daļu. Pēc tam ar šo ādas strēmeli aptina upurim galvu — uzlika širi. Kaklā upurim uzlika īpašu koka siekstu, lai upuris nespētu pieskarties ar galvu zemei. Tad aizveda neapdzīvotā vietā, sasietām rokām un kājām, bez ēdiena un dzēriena, lai neviens nedzirdētu viņu necilvēcīgos kliedzienus. Mocības ilga 5 dienas. Izdzīvoja tikai nedaudzi. Kamieļāda izžuva un sarāvās, aptverot galvu kā dzelzs stīpa. Turklāt upurim auga mati, kas neatrodot izeju, izliecās un ieauga atpakaļ miesā. Jau pēc dienas daži cilvēki zaudēja prātu. Pēc minētām 5 dienām vergturi atnāca pārbaudīt izdzīvojušos, kuru kļuva par vergiem — mankurtiem — bez savas gribas un saprašanas.
No vienas kamieļa ādas varēja izgatavot piecus-sešus širi.
Metālu ieaudzēšana.
Savāds mocību veids bija izplatīts Viduslaikos. Cilvēka kājā veica nelielu iegriezumu, kur ievietoja metāla gabalu (dzelzi, svinu utt.), pēc tam rētu aizšuva. Laika gaitā metāls oksidējās, saindējot organismu un sagādājot šausmīgas mokas. Dažreiz nelaimīgie pat pārplēsa ādu, lai izņemtu infekcijas avotu, taču mira no asiņošanas.
Cilvēka sadalīšana.
It kā šāds sods esot pielietots Taizemē, lai sodītu lielākos noziedzniekus, parasti slepkavas. Upuri ieliek liānu pītenī, ātri pārcērt uz pusēm un augšgalu uzliek uz nokaitētas metāla plāksnes, lai piededzinātu. Rezultātā cilvēks paliek dzīvs, tikai kā kroplis. Jāizsaka šaubas par to, vai tāds sods ir bijis, jo informāciju par to sniedz marķīzs de Sads savā grāmatā «Žustīne jeb netiklības panākumi». Zinot, ka viņam patika visādas perversijas un daudz viņš ir izdomājis pats, īsti ticēt tam nevar, taču no otras puses — zinot Austrumus — kas to lai zina? Varbūt tas bija reāli, ja cilvēku vispirms pamatīgi sazāļo, lai viņu nenogalina sāpju šoks.
[Galu galā, padomju-afgāņu kara laikā dzirdēts stāsts par kādu padomju karavīru, ko noķēruši modžahedi un sodījuši ar nāvi, ap jostas vietu viņam pārgriežot ādu, tad pārvelkot to pāri galvai un sasienot galu, lai cilvēks nosmok mežonīgās mokās — t.p.]
Cilvēka piepūšana ar gaisu caur anālo atveri.
Arī austrumpuses mocības. Ir dzirdēts, ka Krievijā ar to ir nodarbojies pat Pēteris Pirmais. [Viņš jau vispār bijis liels sadists — personīgi nokāvis simtiem cilvēku un nevēlāmos licis uzdurt uz mieta — palasiet Buškova grāmatas par Pēteri I no sērijas «Krievija, kuras nebija», jāsaka, ka Viduslaikos citur jau nebija labāk, bet Krievijā pirms tam sevišķi izcēlās Ivans Bargais, kas sodīja upurus, uzvārot tos verdoša ūdens katlos vai izcepot uz milzīgas pannas - t.p.]
Visbiežāk tā sodīja zagļus. Upuri stingri sasēja, tad ar kokvilnu aizbāza nelaimīgā muti, nāsis un ausis. Anālajā atverē ievietoja spēcīgas plēšas un piepūta cilvēku, līdz tas kļuva gandrīz apaļš kā bumba. Pēc tam atveri aizkorķēja. Upurim virs uzacīm atgrieza divas vēnas un no gaisa spiediena tam iztecēja visas asinis. Dažreiz izģērbto upuri novietoja uz pils jumta un šāva uz viņu ar bultām, kamēr viņš nenomira.
Līdz 1970. gadam šādu sodu bieži lietoja Jordānijas cietumos.
Poledro.
Neapoles bendes mīļi sauca šo soda veidu «polledro» - kumeliņš — un lepojās, ka pirmo reizi tas tika lietots viņu dzimtajā pilsētā. Kaut arī vēsturē izgudrotāja vārds nav saglabājies, runāja, ka viņš bija zirgkopis un, lai savaldītu savus auļotājus, bija izdomājis neparastu ierikti.
Tikai pēc vairākām desmitgadēm sadistiskie bendes iedomājās izmantot to, lai mocītu cilvēkus.
Ierīce sastāvēja no koka rāmja, kas bija līdzīgs kāpnēm, taču šķērskokiem bija ļoti asas malas, lai tad, kad cilvēku noliek uz tiem guļus, tie iegrieztos miesā no pakauša līdz pēdām. Kāpnes beidzās ar milzīgu karoti, kurā lika upura galvu.
Abās pusēs rāmim bija caurumi, kuros izvilka virves, lai piesaitētu upuri pie rāmja. Virves savilka arvien ciešāk un cilvēkam likās, ka pārliktņi, iespiežoties miesā sašķaida viņa muskuļus līdz pašiem kauliem.
Miroņa gulta (mocības no mūsdienu Ķīnas).
Mocīšanu ar «miroņu gultu» komunistiskā partija izmantoja galvenokārt pret tiem ieslodzītajiem, kas ar badošanos centās protestēt pret nelikumīgo apcietināšanu. Lielākoties tie bija uzskatu cietumnieki, kas tur nonāca savas pārliecības dēļ.
Kailā cietumnieka rokas un kājas piesēja gultas stūros, bet matrača vietā bija koka dēļi, dažreiz zem upura muguras novietoja vēl kādu koka gabalu, lai gulēt būtu vēl grūtāk, kā Šenjanas 2. cietumā un Cziliņas cietumā. Gultā bija caurums, zem kura novietoja spaini, kur krist izkārnijumiem vai līt urīnam. Cilvēka ķermenis bija nosiets tā, ka viņš nespēja pakustēties, tā viņš gulēja bez pārtraukums vairākas dienas vai pat nedēļas.
Reizēm gultu ar cilvēku uz 3-4 dienām novietoja stāvus, lai cilvēks karātos virvēs.
Cilvēks tika barots piespiedu kārtā, ar šķidro barību, caur caurulīti, kuru caur degunu ievadīja barības vadā . Procedūru veica apsargi, nevis mediķi, tāpēc upurim bieži tika traumēti iekšējie orgāni. Pēc «procedūras» cilvēks visbiežāk kļuva par invalīdu.
Žņaugs (arī mūsdienu Ķīna).
Viena no Viduslaiku mocībām, kas tiek izmantota mūsdienu Ķīnas cietumos, ir koka žņauga nēsāšana. To uzmauc ieslodzītajam un tas nespēj vairs normāli staigāt un sēdēt. [Faktiski tā ir mūsdienu sieksta — t.p.]
Žņaugs (aptvere) ir dēlis, 50 līdz 80 cm garumā, 30 līdz 50 cm platumā un 10-15 cm biezumā. Siekstas vidū ir divi caurumi kājām.
Upuris ar siekstu kustas ar grūtībām un parasti spiests sēdēt vai gulēt, jo vertikālā stāvoklī sāp un tiek traumētas kājas. Bez citu palīdzības cilvēks nespēj ne aiziet ēst, ne aiziet uz tualeti. Tāpat arī iekļūt gultā ir ļoti grūti. Naktī guļot, cilvēks nevar pagriezties, bet ziemā īsā sega nenosedz kājas.
Smagāks soda veids ir «rāpošana ar siekstām». Apsargi liek upurim nogulties uz betona grīdas un rāpot pa to ar visu siekstu, ja tas nenotiek pietiekoši ātri, viņu sit ar nūjām. Pēc stundas upura roku pirksti un ceļģali jau ir vienās asinīs, kopā ar sasisto muguru.
Sēdināšana uz mieta.
Mežonīgais sods ir nācis no Austrumiem.
Cilvēku noguldīja uz vēdera, viens no bendēm uzsēdās uz viņa, lai neļautu kustēties, un turēja pie kakla. Otrs ievietoja uzasinātu mietu viņam tūplī un iedzina tālāk, sitot ar koka veseri.
Tad mietu ar cilvēku iesprauda stāvus zemē. Smagums dzina mietu arvien dziļāk cilvēkā, kamēr tas iznāca laukā pie paduses vai starp ribām. «Labi iedzīts miets» varēja neskart nevienu dzīvībai bīstamu orgānu, tāpēc cilvēks uz mieta mira pat 17 stundas. [Kā viens Pētera I bijušās sievas mīļakais, kuru sodīja tikai ar to, ka viņš aplidoja cara bijušo, turklāt sieviete bija spiesta to skatīties — t.p.]
Ķīniešu mocības ar ūdeni.
Cilvēku nosēdināja ļoti aukstā istabā, piesēja viņu tā, ka viņš nevarēja pakustināt galvu un pilnīgā tumsā viņam uz pieres ļoti lēni pilēja auksts ūdens. Pēc dažām dienām cilvēks, vai nu nosala, vai sajuka prātā.
Spāņu krēsls.
Šo moku rīku plaši pielietoja spāņu inkvizīcijas bendes un tas bija īpašas konstrukcijas dzelzs krēsls. Sodāmo apsēdināja un pieķēdēja viņa kājas ar važām pie krēsla kājām. Kad upuris ir nonācis šādā bezpalīdzīgā stāvoklī, zem kājām viņam palika «grilu» ar kvēlojošām oglēm un kājas sāka lēni cept, lai mocības būtu lielāks, tad nelaimīgā kājas laiku pa laikam aplēja ar eļļu.
Bieži izmantoja arī citu spāņu krēsla variantu, kas bija metāla tronis, kuram piesēja upuri un zem sēdekļa kūra uguni, uzcepot sēžamvietu. Šādu mocību vajadzēja izciest pazīstamajai indētājai La Vuazēnai Francijā slavenās Indētāju lietas laikā.
Gridirons (režģis mokām ar uguni).
Šo mocību veidu piemin svēto dzīves aprakstos — reālos un izdomātos, taču nav nekādu pierādījumu, ka gridirons ir «nodzīvojis» līdz Viduslaikiem un ir ticis lietots Eiropā. Parasti to apraksta kā parastu metāla režģi, 6 pēdas garu un divarpus pēdu platu, novietoti horizontāli uz kājiņām, lai zem tā varētu iekurt uguni. Dažreiz gridironu savietoja ar kāķi, lai varētu veikt kombinētas mocības. [Atceros, ka esmu lasījis par Amerikas iekarošanu un spāņu konkistadoriem, kas līdzīgā ierīcē spīdzināja indiāņus, piespiežot viņus atklāt zeltlietu slēptuves — t.p.] Uz šāda režģa ir ticis nomocīts Svētais Laurencijs.
Gridironu lietoja reti, jo upuris pārāk ātri nomira, turklāt, atzīšanos varēja izspiest arī milzums citādos, vienkāršākos veidos, šajā rakstā jau ir minēts niecīgs spīdzināšanas paņēmienu klāsts.
Pektorals.
Par pektoralu senos laikos sauca sieviešu krūšu rotu, kas bija izrotātu zelta vai sudraba biķeru formā, bieži ar dārgakmeņiem. To vilka līdzīgi kā mūsdienu krūšturi un piestiprināja ar ķēdītēm. Pēc analoģijas ar šo rotu, ņirgājoties sauca arī zvērīgo moku rīku, ko izmantoja Venēcijas inkvizīcija.
Pektoralu nokarsēja līdz baltkvēlei un paņemtu ar knaiblēm uzmauca sievietei uz krūtīm un turēja tik ilgi līdz viņa neatzinās visā. Ja nelaimīgā neatzinās, pektoralu sakarsēja no jauna un turpināja pratināšanu.
Ļoti bieži pēc šādas spīdzināšanas sievietei krūšu vietā palika tikai pārogļotas, plēstas brūces.
Spīdzināšana ar kutināšanu.
Tā liekas nekaitīga, bet īstenībā tā bija šausmīga mocība. Ilga kutināšana padara cilvēka nervus tik jūtīgus, ka pati vieglākā pieskaršanās sākumā izraisa raustīšanos, smieklus, bet pēc tam sākas šausmīgas sāpes. Ja šādu mōcību darīja ilgi, tad pēc kāda laika cilvēkam sākās elpvadu spazmas un viņš beigās varēja aiziet bojā nosmokot.
Vienkāršākā gadījumā apsūdzēto jūtīgākās vietās kutināja ar rokām, birstēm vai otām. Populāras bija putnu spalvas. Parasti kutināja paduses, pēdas, krūšu galus, kājstarpi, dzimumorgānus, sievietes arī zem krūtīm.
Bieži izmantoja dzīvniekus, kuri varēja nolaizīt kaut ko garšīgu no spīdzināmā kāju pēdām. Ļoti bieži izmantoja kazu, tāpēc ka viņai ir ļoti cieta mēle, kas domāta zāles ēšanai, tāpēc kairinājums bija ļoti spēcīgs.
Indijā kutināšanai izmantoja vaboles. Mazu vaboli uzsēdināja uz vīrieša dzimumlocekļa galviņas vai uz sievietes pupa un apklāja rieksta čaulas pusi. Pēc kāda laika kukaiņa kāju pieskārieni dzīvai miesai kļuva tik neciešami, ka pratināmais bija gatavs atzīties vienalga par ko...
Krokodils.
Cauruļveida metāliskās knaibles «Krokodils» sakarsēja baltas un izmantoja, lai rautu spīdzināmā dzimumlocekli. Sākumā ar maigām kustībām (tās bieži veica sievietes) vai ar ciešu nosaitēšanu panāca stingru erekciju un pēc tam sāka mocību.
Zobveida spiede.
Zobainas dzelzs knaibles, ar kurām lēni tika saspiestas pratināmā olas. Kaut ko līdzīgu plaši izmantoja Staļina un fašistu cietumos.
Baigā tradīcija.
Vispār jau to neuzskata par spīdzināšanu, tas ir āfrikāņu rituāls, taču ārkārtīgi nežēlīgs.
3 līdz 6 gadu vecām meitenēm bez anestēzijas «izgreba» ārējos dzimumorgānus. Tādā veidā meitene nezaudēja spēju nākotnē ieņemt bērnus, taču uz visiem laikiem pazaudēja spēju izbaudīt seksuālas vēlmes un gūt prieku no mīlēšanās. Tas tika darīts sievietēm «par labu», lai viņām nekad nerastos vēlme krāpt savus vīrus...
Asiņainais ērglis.
Daļā no attēla, kas redzams uz Storhammera akmens, redzams cilvēks, kas guļ uz vēdera, virs viņa stāv eksekutors, kas uzšķērž muguru ar kādu neparastas formas rīku. Tas esot viens no senākiem mocīšanas veidiem, kad uz sejas guļošajam upurim pāršķēla muguru un izlauza uz āru ribas un izplēta tās līdzīgi spārniem. Skandināvu leģendās vēl stāstīts, ka rētās kaisīja sāli.
Daudzi vēsturnieki domā, ka šādi pagāni mocīja kristiešus, citi ir pārliecināti, ka tā sodīja laulātos, kas pieķerti laulību pārkāpšanā, bet trešie ir pārliecināti, ka asiņainais ērglis ir tikai šausmīga leģenda.
Spāņu mocības ar ūdeni.
Lai veiktu šo mocīšanu, upuri uzvilka uz kāķa vai noguldīja uz īpaša, liela galda ar paceļamu vidus daļu. Upura rokas un kājas tika piesietas pie galda malas. Bende varēja darboties ar dažādiem paņēmieniem. Viena metode bija tāda, ka upuri piespieda ar piltuves palīdzību izdzert lielu ūdens daudzumu, bet pēc tam sita pa uzpūsto un izliekto vēderu. Cits veids bija upura rīklē ievietot drēbes cauruli un lēni caur to liet ūdeni, kas varēja radīt, vai nu uzpūšanos, vai nosmakšanu. Ja arī tā bija par maz, tad cauruli izvilka, radot iekšējos bojājumus, tad ievietoja atkal un procesu atkārtoja. Dažreiz mocīja ar aukstu ūdeni, apsūdzētais stundām gulēja zem auksta ūdens strūklas. Šo spīdzināšanu uzskatīja apr samērā vieglu un tiesa šādi panāktu apsūdzētā atzīšanos uzskatīja par brīvprātīgu atzīšanos bez mocīšanas un spīdzināšanas izmantošanas. Spāņu inkvizīcija tā visvairāk mocīja ķecerus un raganas.
[Līdzīgs bija arī nāves sods, kura laikā caur piltuvi upurim rīklē ielēja izkausētu svinu vai alvu — t.p.]
Avots: unnatural.ru
http://nlo-mir.ru/chelovek/4046-samye-strashnye-pytki-21-foto.html