Pastāstīsim viņiem pasaku!
Līdz īstam mākslīgam intelektam (MI) pagaidām ir tālu, taču jau eksistē dažādas sistēmas, kas funkcionē kā cilvēka smadzenes. Neironu tīkli, tādi kā Google Deep Dream, spēj atpazīt attēlus. Specializētie superdatori, tādi kā IBM Watson, saprot sarežģītus jautājumus, kas uzdoti dabiskā valodā, māk salīdzināt simptomus, precizē medicīniskas diagnozes, un pat izdomā kulinārus šedevrus. Tuvākajās desmitgadēs mūs gaida masu datorizācija daudzās cilvēku darbības sfērās. Sakarā ar to, robotehnikas un MI speciālisti arvien biežāk iedomājas par svarīgu, taču pagaidām pilnīgi neizstrādātu jautājumu: kā piespiest robotus darboties ētiski?
Uzlīst kokā.
Pēc Džordžijas Tehnoloģiskā institūta pētnieku Marka Ridla un Brenta Harisona domām, iemācīt datoram cilvēciskumu var tieši tādā pašā veidā, kā māca bērnus: lasot viņam pasakas. Turklāt labāk īpaši konstruētus stāstus par to, kāda uzvedība cilvēku sabiedrībā tiek uzskatīta par pareizu, kāda – nē. Priekš tam pētnieki ir radījuši sistēmu „Kihots”, kas nosaukta par godu Servantesa varonim. Kā mācību stāstus izmanto scenārijus, ko sastādījusi profesora Ridla iepriekšējā programma – „Šeherezade”. Tā ģenerē oriģinālus stāstus ar sadzīves tēmām – brauciens uz lidostu, satikšanās, iešana uz kino vai uz veikalu, izmantojot kraudsorsinga platformu Amazon Mechanical Turk: uzdod jautājumus attiecībā pret dažādām situācijām, bet pēc tam saliek notikumus pareizā secībā. Tā kā secības var būt dažādas, programma ģenerē nevis vienu stāstu, bet veselu koku, kas sastāv no zariem – notikumu ķēdītēm.
Tieši šis notikumu koks arī tiek izmantots „Kihota” apmācībai. Pirmajā etapā katrai darbībai attiecībā no tās ētiskuma tiek dots noteikts apbalvojums. Otrajā etapā sistēma mēģina patstāvīgi izdarīt izvēli ar kļūdu un mēģinājumu metodes palīdzību – notiek iemaņu nostiprināšana. Faktiski „Kihots” saņem balvu katru reizi, kad darbojas kā pozitīvais varonis, bet nevis nejaušā veidā un kā negatīvais varonis. Kā piemēru Ridls un Harisons radīja „Aptiekas pasauli” – visumu ar 213 stāstiem, kur virtuālajam robotam vajag sadabūt zāles un nogādāt viņa slimajam cilvēkam mājās. Parasti, ja robotiem rodas jautājums: aplaupīt aptieku vai godīgi stāvēt rindā, lai nopirktu zāles, viņš izvēlējās laupīšanu, kā visātrāko un vislētāko paņēmienu, lai iegūtu vēlamo. Taču pēc tam, kad „Kihots” visiem iespējamiem variantiem piešķīra dažādus apbalvojumus, robota darbība mainījās – viņš deva priekšroku stāvēšanai rindā un maksāšanai. Tieši tāda tehnika, pēc Ridla domām, lieliski noder, lai apmācītu robotus ar ierobežotu funkcionalitāti. Kaut gan tas, protams, ir tikai pirmais solis uz īstu cilvēcisku morāli – jeb robotehnikas likumiem.