Pēc tēva nāves strādīgais dēls turpināja dzīvot tādā pašā garā un saviem 3 dēliem varēja kopā atstāt divreiz vairāk mantu. Otrais dēls neko vairāk neiekrāja un tikpat daudz arī atstāja saviem 3 dēliem, cik no sava tēva bija dabūjis. Trešais dēls visu izputināja un saviem 3 dēliem neatstāja neko.

Sagadījās, ka pirmā vīra mazdēli līdzinājās viņa dēliem. Strādīgā dēla strādīgais dēls saviem dēliem jau atstāja 4 reizes varāk. Vidējais dēls - apmēram to pašu, bet slinkais dēls  paspēja kaut ko paputināt. Vidējā dēla strādīgais dēls tomēr tēva atstāto dubultoja, vidējais palika pie tā paša, bet slinkais dēls visu izputināja. Slinkā dēla strādīgais dēls spēja kaut ko iekrāt. Vidējais dēls dzīvoja no rokas mutē, bet slinkā dēla slinkais dēls vispār kļuva par "bomzi".

Rezultātā, pēc 75 gadiem izrādījās, ka sabiedrība ir pamatīgi noslāņojusies ļoti bagātos un ļoti nabagos cilvēkos. Tas jau nebija nekāds brīnums, jo tā ir bijis vienmēr. Lai cik vienādi cilvēkiem nesadalītu labumus, pēc pāris paaudzēm tik un tā izrādīsies, ka kāds ir kļuvis ļoti bagāts, kāds cits - galīgs nabags.

Modelis, ko piedāvāju, protams, ir ļoti nosacīts. No sabiedrības īpašībām izceltas tikai divas - čaklums vai tā trūkums. Taču citu īpašību pāri: gudrība - muļķība, veiklība - neveiklums, viltība - vientiesība un tā tālāk jau dod tādu pašu rezultātu, kaut arī sarežģītāk aprakstāmu.

Vienalga kādās sabiedrībās, vienalga kādā iekārtā, ja sadala visiem vienādās daļās sabiedrības bagātības, pēc pāris paaudzēm vieni būs bagāti, citi - nabagi. Cilvēce nav izgudrojusi tādu valsts iekārtu, kur VISI  būtu vienlīdzīgi. Vienkārši tāpēc, ka vienlīdzība ir utopija.