Kaut kā 8. marta esamība šai midzenī netika pamanīta un atspoguļota un velti. Aizkam – stāstiņš par modeli Martu – morāli un ierēdņu algas nesaturošs.
Dzīvoja reiz Galvaspilsētā modele Marta.
Bija gana glīta, par ko viņai pradas kurpītes, luija somiņas, dolčes ūziņas – ko tik bauru dvēselīte vien vēlējās. Bet nevēlējās Marta ne pradu ne citu, viss viņai nemīļš. Uzmostas ar saulīti, ieskatās skapītī un vemj, nav sirdī siltuma. Un tad kā reiz kā ne – nokļuva Marta BDSM forumā. Un satika Marta tur savu likteni. Īpaši Bargo Pavēlnieku no Lieltirzas. Aizjāja Marta uz Lieltirzu un redz – Ī. B. Pavēlnieks sēž tur kā turku ķeizars savā elitārajā BDSM namiņā, visur paklāji, svečturi, meitenes dažādas sakarinātas – arī modeles starp citu. Un saka Īpaši Bargais Martai: „Nav garšas vairs visā šajā BDSM, bet ir vēlēšanās man viena, pēdīgā. Gribu es Martiņ podu-drelli. Nu tur, rociņas kājiņas nogriezt, zobiņus izraut, uz pieres tetovējumus dažādus un mazmājiņā novietot. Lasījis esmu par tādu un stāstus dzirdējis, ka vienam Dižkungam no Saeimas mājas esot – un es vai tad nevaru"?
Un iemīlēja Marta Īpaši Bargo Pavēlnieku no visas sirds un saprata – lūk viņas dzīves taciņa.
Un nogrieza Martai rokas, tad kājas (ne uzreiz, pa vienai grieza), izrāva zobus pērļainos, kompozītmateriālu, 5 štukas katrs starp citu. Un ietetovēja uz pieres – PODS. Uzlika Martu uz marmora postamenta un iemirdzējās viņas acīs nesarežģīta sievietes laime. Pagāja laiks.
Tad kā bija kā ne – atnāca Ziemassargi un Īpaši Bargo iekala ķēdēs un aizveda – izvairīšanās no nodokļiem īpaši lielos apmēros vai kaut kas tādā garā. Un bāra viņi Pavēlnieku un iesēdināja ilgi, pie tam īpaši stingrajā. Nu – tādi tie Ziemassargi ir.
Raudāja Marta. Uz apmeklējumiem pie Pavēlnieka aizbraukt, tabaciņu cukuriņu aizvest nevar – rociņu un kājiņu takš nav. Un galvenais – BDSM forumā arī nepaburzīsies – kā tad parakstīsi? Lūk, kāds traģisks liktenis parastai bauru modelei Martai.
Veci ļaudis vēlāk vēl stāstīja, Saeimas mazmājiņā ka kur Ziemassargi aizveda Martiņu, atrada tā sev draudzeni. Nu to – Dižkunga. Sadraudzējās abas, par glamūru un diskursu runāja, Sartru citēja. Kas nogrēkojies bija tai māja par ko – pie viņām sūtīja – Atestāciju iziet. Kurš Akvīnas Toma un Anselma dieva eksistences pierādījumus kanoniski argumentēja – tam muižiņu pie jūras kāpu joslā, kurš ne – to uz TV3 uz apaļā galda lika – diskusijās.
Tikai apkopēja Spodrīte piktojās – kategoriskais imperatīvs, ontoloģiskais pierādījums, bet smird kā sūds.
Es tur nebiju, ar pātadziņu nedabūju, zābaciņu neskūpstīju, ko jums arī iesaku.
P.S.
Bilžu nebūs, neceriet.
P.P.S.
Labi, labi, sssaņemiet.
