Par parasto nelikumību, saistītu pat ar dažām slepkavībam, vēlēkajā Krievijas inpērijā nesodīja ar nāvi! Jo vairāk, nāvessods padotajiem varēja tika piemērots vienīgi vecumā no 21 līdz 70 gadiem.
Stingrība no jaunības
Pirmajos revolūcijas gados par likumības ievērošanu reti kurš interesējās, tādēļ jaunie, socialistiskie noteikumi sāka strādāt tikai no 1922.gada. noziegumu loks, par kuru pienācās nāvessods, strauji paplašinājās, bet sodāmo ninimalo cecumu pazemināja līdz 18 gadiem.
Jaunā reforma “nokrita” 1935.gadā: nāvessodu atļāva piemērot pilsoņiem no 12 gadu vecuma.
1947.gadā, kopīgās pēckara liberalizācijas ietvaros, nāvesssodu miera apstāklos atcēla. Tiesa, uz neilgu laiku”1950.-jā gadā to atjaunoja spiegiem un diversantiem, pie kam likumam bija atgriezenisks spēks.
1954. gadā sodu atgrieza punktā “Tīša slepkavība vainu pastiprinošos apstākļos”, 1962.gadā pievienoja izvarošanu un kukuļņemšanu. Par visas vēlākā laika PSRS kriminā likumdošanas pamatu kļuva “hruščeviskais” 1960.gada KL (stājās spēkā ar 1961.gada 1.janvāri), saskaņā ar kuru īpašais soda veids varēja tikt piemērots tikai vīriešiem, kuri veica noziegumu vecumā no 16 līdz 65 gadiem.
Taču nav noteikumu bez izņēmuma – pat ja tie ir likuma noteikumi. Saskaņā ar saglabājušamies dokumentiem, Kodeksa darbības laikā (tas ir līdz 1991.g.) PSRS tika sodītas trīs sievietes, tajā skaitā Antoņina Makarova; nav zināms vēl dažu dāmu liktenis, kurām arī tika piespriest augstakais soda veids. Pa šo pašu laiku tika nošauti vairāk par 22 tūkstošiem vīriešu (96% - par tīšu slepkavību). Un viens pusaudzis – 15-gadīgais Arkādijs Neilands.
Ar īpašu cinismu
Arkaša piedzima Ļeņingradā, etnisko latviešu ģimenē – atslēdznieka un sanitāres. Ģimene dzīvoja trūcīgi, tēvu drīz nomainīja patēvs, vecāki dzēra, zēns dzīvoja pusbadā.
Milicijas bērnu izstabas uzskaitē viņu ieviesa jau septiņu gadu vecumā. Viņš pastāvīgi konfliktēja ar vienaudžiem, nedaudz zaga – nav brīnums, ka māte nodeva 12-gadīgo Arkādiju internātā. No turienes viņš aizbēga, nokļuva līdz Maskavai, taču viņu atgrieza Ļeņingradā. Grūtajam pusaudzim palīdzēja iekārtoties darbā, taču “Ļenpisčemašā” viņš ne īsti strādāja, cik kavēja un zaga. Milicija nezināja ko ar viņu darīt.
Bet Arkādijs, lūk, zināja. Viņš saprata, ka dzimtajā Ļeņingradas rajonā, kurā visi viņu zināja, nākotnes jaunajam bandītam nav. Viņā nobrieda bēgšanas plāns uz silto Suhumi: viņa priekšstatā, īstā skaistā dzīve bija iespējama tikai dienvidos (kas PSRS daļēji atbilda patiesībai). Lai iegūtu naudu braucienam, Arkādijs ar līdzdalībnieku apzaga gadījuma dzīvokli, to izvēloties ar ādu apsistās durvis – augsta dzīves līmeņa pazīme Padomju Savienībā.
Noziegums tika izdarīts dažas dienas pirms Arkādija 15-ās dzimšanas dienas. Tomēr to nosvinēt viņam neizdevās: saimniece “nelaikā” atgriezās mājās, un zenus aizturēja milicijas darbinieki. Viņi planoja beidzot novest delveri līdz kriminālam soda, tomer Arkādijam izdevās bēgt no apsardzes.
Viņš jau zināja ko darīt, lai saimnieki nevarētu sacelt trauksmi. Nozogot vecakiem cirvi Arkādijs atkal devās uz to pašu 9-to dzīvokli Sestrinskas ielas 3-jā mājā. Stādoties priekšā kā pasta darbinieks ieslēdza uz pilnu skaļumu dzīvoklī esošo magnetofonu, pēc tam ar cirvi saskaldīja 37-gadīgo Larisu Kuprejevu un viņas 3-gadīgo dēlu.
Labi iestiprinājies virtuvē viņš savāca somā vienkāršos noslepkavoto padoju dārgumus, nofotografēja mirušo sievieti nepiedienīgās pozās (lai pēc tam nopelnītu ar fotogrāfiju pārdošanu) un aizdedzinaja dzīvokli lai noslēptu pierādījumus.
Nākošajā dienā Arkādijam palika 15 gadi. Viņš devās uz Suhumi.
Kur viņu arī saņēma pēc divām dienām: ugunsgrēku izdevās ātri nodzēst, bet nozieguma vietā atstātie pirkstu nospiedumu bija līdz sāpēm pazīstami visai Ļeņingradas milicijai, un arī Neilanda vecāki atpazina savu cirvi. Grūti pateikt, ar kuru vietu domāja jaunais slepkava, jo pierādījumus pie viņa atrada daudz: gan asins pleķi uz apģērba, gan upura pase, un tas pats fotoaparāts.
“Pacans devās pie veismes, nesanāca, nenofortējās” – kā teica lidzdalībnieki par vienu no no Neilanda lietas turpinātāju Aleksadru Guseinovu (viņš, starp citu, jau četrus gadus kā brīvībā).
“Kiedzoša nelikuība”
Neilands uzreiz atzina savu vainu, uzvedās pārliecinoši, daļēji pat baudīja momentu: liekas, pirmo reizi viņa dzīvē pieaugušie izrādīja interesi par viņa likteni, viņa domām un plāniem. Bija žēl nogalinātā bērna, taču paskaidroja, ka citas izejas nebija. Slepkava lieliski zinaja, ka nekas, iznemot bērnu istabu, viņam nedraud.
Tomēr tiesa lēma savādak: 1964.gada 23.martā, pārkapjot PSRS Krimināllikumu, Arkādijam Neilandam piesprieda ārkārtējā soda mēra piemērošanu - nāvessodu.
Šis spriedums izraisīja jūtamu rezonansi kā PSRS tā arī ārzemēs. Rietumos pierastu lamāja mūs par likumības ignorēšanu, bet lūk jaunie pašmāju kriminali elementi aizdomājās – mazgadība pārstāja būt par drošu aizsardzību, ko, saprotams, arī gribēja panakt sprieduma autori.
15-gadīgo Neilandu nošāva 1964.gada 11.augustā. pusaudžu noziedzība PSRS samazinājās. Arkašas nāve nebija velta.
Visas turpmākās kriminālās likumdošanas izmaiņas atšķīrās ar ekonomisko pantu bardības palielināšanos un kriminālo pantu liberalizāciju. Jau 20 gadus spēkā ir nāves soda moratorijs Krievijā, bet sodi netika piemēroti vēl ilgāk – kopš 1996.gada augusta vai septembra. Pie kam visas sabiedriskā viedokla aptaujas uzrāda, ka “augstākā mēra” atgriešanu (precīzāk, tā izpildīšanu) atbalstīta vairākums Krievijas iedzīvotāju. Tas, tiesa, ir aizliegts ar Eiropas Konvenciju par cilvēka tiesību aizsardzību un pamattiesībām, taču Krievijas un Eiropas attiecības jau tā atrodas sasaluma punktā.
To noziegumu skaits, kuri līdzīgi Neilanda izdarītajam, Krievijā pastāvīgi aug: izglītība sagrauta, sociālie lifti izslēgti, bet labi dzīvot gribas visiem. Un pieminētie Guseinovs ar līdzdalibniekiem nebūt nav vienīgie savā vēlmē viegli iedzīvoties. Jo likums – viņu pusē.