Vācu psihoterapeits Nosrats Pezeškians pierādījis, ka ir vardi, kuri ieprogrammē slimības. Šādi vārdi-grāvēji ir katra cilvēka leksikā: “Man ir slikti, es nekad neizveseļošos. Man vairs neviens nevar palīdzēt.” Slimības nevajag saukt vārdā, sīki apspriest savas kaites. Runājot par slimībām, stabilizējas pataloģiskā stāvokļa matrice smadzenēs, slimības tiek programmētas un nemitīgi materializētas ķermenī. Vārdi-grāvēji dod iespēju slimībai plaukt tālāk, atbalsta to. No mūsu leksikas pazūdot šādiem teicieniem, atkāpjas arī slimības. Vārdi un izteicieni, kuri tieši ietekmē mūsu orgānu fizioloģiju, ir bīstama enerģija, kura var sagraut pat pašu stiprāko veselību. Pat neticas, ka šķietami nevainīgi vārdi var tik ļoti kaitēt: tas man sēz aknās, no manis izspiestas visas sulas, līdz nelabai dūšai, kā nazis sirdī, drebuļi krata no tā, man tas ir līdz kaklam, sēdēt uz kakla, līdz nāvei nodzenāts utt. Tās nav tikai spilgtas metaforas, bet patiesībā nepārprotamas komandas mūsu ķermenim, ko ķermenis arī izpilda. Piemēram, lauzīt galvu – migrēna; ņemt tuvu pie sirds – miokarda infarkts; bieza āda – alerģiskas ādas saslimšanas; lai manas acis to neredzētu – acu slimības; pacietība beigusies, drebuļi krata – depresija; nest savu krustu – mugurkaula saslimšanas. Šādi teicieni ir važas, ar kurām sevi sasaistā.
Kad cilvēks nav par sevi pārliecināts, saka – man neizdosies, es nevaru, nemāku, neesmu pelnījis. Tādā veidā, apzināmies to vai nē, paši sevi ieprogrammējam, negaidot, kad to darīs kāds cits. Dievs katram devis spējas – aiz šādiem vārdiem slēpjamies, nepildām savas dzīves misiju.
Sakot “Esmu nikna, man ir skumji” – šīs emocijas iemājos mūsos, tām pielips vēl vairāk citu negāciju. “Esmu par vecu, ar mani viss cauri,” negatīvās afirmācijas bloķē bioloģiskās enerģijas plūsmu. Tad arī vecums un nāve ilgi neliks uz sevi gaidīt...
Vārdus var aizvietot ar neitrāliem sinonīmiem. Nedrīkst sliktu runat (un domāt) par sev tuvajiem, jo veidojas realitāte. “Ej tu ellē! Kaut tevi velns parautu!” – katrs vārds sevī nes enerģijas lādiņu, un nekas no mūsu sacītā tāpat vien nepazūd. Ir lietas, ko nevar atgriezt atpakaļ. Nemētājieties ar vārdiem – tie ir stipri! Atceraties? Iesākumā bija Vārds.
Bet buršanas vārdiņiem, kurus lieto, lai citam nodarītu ļaunu, negribas pat pieskarties. Cik nu cietīs upuris, nav zināms, bet bail domāt, kas būs ar pašu ļaunuma vēlētāju. Žēl, ka cilvēki tērē savu garīgo spēku agresijai. Labāk, lai paslīd kāja, nekā mēle – māca latviešu sakāmvārds.
Ja nu par vārdiem, tad arī par drukātajiem, sabiedrībā rezonansi izraisījusi epizode – skolotāja mēģina interpretēt “modernu” dzejoli, kurā izmantota nenormatīvā leksika. Neesmu principā pret nenormatīvo leksiku. Tā dažkārt noder, lai pateiktu stiprāku vārdu, taču tiem nevajadzētu būt tatāru-mongoļu etimoloģijas no kaimiņvalodas patapinātiem. Kopā ar izļodzīto pasaules redzējumu šāda dzeja neceļ spārnos, bet velk uz padibenēm. Dzejniece saka, ka “klasiskā dzeja nesagatavo, ar ko būs jāsaskaras, izejot uz ielas”. Bērnus mēs negatavojam ielas dzīvei. Bet dubļi pielīp tāpat, iepriekš cilvēkus tajos nav jāvārta.
Kādas tavas domas, tavi vārdi, tāda tava dzīve. Un vēl viens latviešu sakāmvārds: “Sper kāju – apskaties, teic vārdu – apdomā.”