Laba vēstures grāmata papildina zināmus faktus ar jauniem aspektiem, paplašinot kopējo zināšanu lauku un rosinot kritisko domāšanu. Ulda Neiburga monogrāfija šajā ziņā ir lielisks darbs. Priekšstatus par Latvijas valstiskuma saikni ar Rietumu demokrātiju tas ieliek konkrētā vēsturiskā kontekstā, sniedzot niansētu situācijas raksturojumu. Vienlaikus pētījums rosina domāt par jautājumiem, kas plašāki par tā robežām. Pirmkārt, par pagātnes samērošanu ar šodienas vērtībām. Otrkārt, par valsts idejas saikni ar konkrētu pārvaldes sistēmu un starptautiskajām tiesībām. Treškārt, par latviešu politiķu attiecībām ar tautu Otrā pasaules kara gados.

Pētījuma saturs ir nedaudz šaurāks nekā pieteiktā tēma. Faktu materiāls galvenokārt atspoguļo Latvijas Centrālās padomes, ģenerāļa Kureļa grupas un Latvijas diplomatu centienus nodrošināt ASV un Lielbritānijas atbalstu valsts neatkarības atjaunošanai. Šī pieeja neizbēgami saistīta ar vēstures realitāti. 1943.gads iezīmēja lūzumu kara gaitā, sabiedroto uzvara kļuva neizbēgama. Rietumvalstu nostāja kļuva par izšķiroši svarīgu faktoru Baltijas valstu neatkarības jautājumā. Tieši tobrīd liela Latvijas politiskās elites daļa aptvēra  nepieciešamību saistīt valsts atjaunošanu ar parlamentārās demokrātijas principiem un aktīvu darbību rietumvalstu virzienā.

Bez politkorektuma

Šādā nozīmē uzsvars uz 1943. – 1944.gada norisēm ir retrospekcija, kas meklē sākuma punktu virzībai uz šodienas realitāti. Lai gan grāmata satur norādes uz latviešu politiķu centieniem panākt vaistiskuma atjaunošanu nacionālsociālistu “Jaunās Eiropas” ietvaros jau kopš 1941.gada vasaras, šī politiskā alternatīva no mūsdienu viedokļa nav nozīmīga. Pat sekmīga risinājuma gadījumā kara iznākums būtu atņēmis leģimitāti jebkurai Vācijas atbalstītai valstiskuma formai, pārvēršot šādu iespēju par ceļu uz nekurieni (piemēri – Slovākijas un Horvātijas kara laika valstu likteņi). Taču kara beigu posmu Latvijā raksturo ne tikai neatkarības atjaunošanas centieni un pretošanās kustība, bet arī masveidīga iesaukšana Vācijas un PSRS bruņoto spēku vienībās. Tīri skaitliskā izteiksmē Latvijas kara laika sabiedrībā pakļaušanās vai koloborācija bija daudz vairāk izplatīta parādība nekā pretošanās, un konsekventi rietumnieciska orientācija nebūt nebija dominējošā tendence.

Vēstures nianses Uldis Neiburgs atspoguļo bez maldinoša politiska korektuma. Pētījumu caurvij doma, ka konkrētos apstākļos cilvēku attieksmi pret svešajām varām noteica nevis principiāls totalitārisma noraidījums, bet tīri eksistenciālas intereses. Nedarbojās mūsdienu pasaulē dominējošais priekšstats par vācu nacionālsociālismu kā absolūtu ļaunumu un padomju komunismu kā relatīvu ļaunumu. Grāmatas nobeigumā uzsvērts, ka “Baltijas tautu interesēs nebija nacistiskās Vācijas militārā spēka vājināšana cīņā pret PSRS, (..) tā bija vienīgā militārā vara, kas varēja aizkavēt padomju okupācijas atgriešanos, (..) nereti kolaborācija ar nacistiem tika uzskatīta par sadarbību ar mazāko ļaunumu, bet pretošanās kustībai pret nacistiem lielākoties bija nevardarbīgs raksturs”.

Nepieciešams plašāks spektrs

Grāmatā labi raksturots pretošanās plašais spektrs, vienlaikus konstatējot, ka kustība “kopumā bija sadrumstalota un tai trūka centralizētas vadības”. Lai gan nosauktas 19 organizācijas un grupas, uzskaitījums nav izsmeļošs. Blakus LCP darbības atspoguļojumam būtu lietderīgi sniegt sīkākas ziņas vismaz par lielākajām organizācijām – Latviešu nacionālistu apvienību un Pērkoņkrustu. Arī personāliju līmenī trūkst informācijas par daudzu ievērojamu politiķu darbību un nostāju. Pretošanās kustības kontekstā noteikti ir svarīgi atspoguļot vismaz Alfrēda Valdmaņa un Gustava Celmiņa lomu. Tālākos pētījumos būtu nepieciešams raksturot visas pretestības grupas, analizējot to mērķus, savstarpējās attiecības un attieksmi pret lielvalstu politiku. Vērts pievērst uzmanību arī skaitļiem, kas raksturo to darbības mērogu, ietekmi tautā un cīņā nestos upurus.

Galvenā demokrātiskā pretošanās organizācija bija Latvijas Centrālā padome (LCP), kuras aktivitātes lielākoties bija vērstas uz kontaktiem ar Latvijas diplomātiem un Rietumu valstīm, kā arī bēgļu nogādāšanu Zviedrijā. Neiburgs raksta, ka savu politisko darbību LCP “balstīja uz 1922.gada Satversmi kā vienīgo pamatu neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas Republikas atjaunošanai”. “LCP bija slepena pretošanās kustības organizācija, kuras sastāvs, mērķi un darbība Latvijas sabiedrībā nebija plaši pazīstama. Tās dalībnieki arī atklāti nevērsās pret nacistu okupācijas varas prettautisko politiku (ebreju holokaustu 1941.gadā, latviešu leģiona izveidošanu 1943.gadā u.c.), bet lielākoties nodarbojās ar politiskām diskusijām savas organizācijas iekšienē.”

LCP izvēle par labu neatkarības atjaunošanai uz demokrātisku principu pamata neapšaubāmi bija vienīgais politiski pareizais ceļš, kas Latvijai teorētiski deva iespēju iekļauties pēckara starptautiskajā sistēmā, apelējot pie Rietumu valstu atbalstītajiem principiem un vērtībām. Taču jautājums par valsts iekšējo un ārējo leģitimitāti arī toreiz bija pietiekami sarežģīts.

Valstiskās pēctecības jautājumi

Viens no monogrāfijas spēcīgākajiem aspektiem ir Latvijas vēstnieku un LCP domstarpību analīze valstiskās pēctecības jautājumā. LCP sākotnēji veidoja demokrātisko partiju (sociāldemokrātu, demokrātiskā centra, Latgales kristīgo zemnieku, kā arī Zemnieku savienības) pārstāvji Konstantīns Čakste, Pauls Kalniņš, Jāzeps Rancāns, Jānis Breikšs, Bruno Kalniņš, Voldemārs Bastjānis, Ādolfs Klīve un Ludvigs Sēja. Organizācija sevi uzskatīja par leģitīmu valsts varas nesēju, kas pilda valdības funkcijas. Centieni īstenot varu balstījās uz Satversmē atrunātajām Saeimas priekšsēdētāja tiesībām noteiktos apstākļos pildīt Valsts prezidenta vietu.

Balstoties uz šo nostādni, 1944.gada iesniegumā ASV un Lielbritānijas iestādēm Pauls Kalniņš pilnvaroja sūtņus Kārli Zariņu un Alfrēdu Bīlmani pārstāvēt Latviju ārzemēs saskaņā ar viņa un LCP norādījumiem. Šāda pieeja bija pretrunā ar valsts nepārtrauktības principu, kas balstījās Latvijas valdības un tās diplomātisko pārstāvju (ieskaitot ārējo pilnvaru nesēja K.Zariņa) starptautiskā atzīšanā. Pretruna nekad netika līdz galam atrisināta, jo LCP neizdevās proklamēt neatkarības atjaunošanu un izveidot jaunu valdību. Paradoksāli, bet tieši tas ļāva diplomātiem turpināt neatkarīgās Latvijas pārstāvēšanu ārzemēs nākamajās desmitgadēs uz Kārļa Ulmaņa valdības izsniegto pilnvaru pamata.

Neskaidrība par cilvēku vairākuma simpātjām konkrētajam pārvaldes modelim kara beigu posmā bija pietiekami liela, un Satversmes darbības atjaunošana pilnā apjomā nebija vienīgā alternatīva demokrātiska valstiskuma atjaunosanai. Raksturīga ir grāmatā minētā sūtņa Zariņa nostāja – “mūsu tauta ir noteikti un negrozāmi par Latvijas brīvību un neatkarību, un, kad tas būs sasniegts, tauta pati varēs lemt par pārvaldes kārtību”. Kara beigu posmā tautas noskaņojumu pārstāvēja ne tikai parlamentārā posma politisko partiju darbinieki. Kopš 1934.gads apvērsuma bija radušās jaunas autoritātes ar pietiekamu atbalstu un ietekmi – Ulmaņa režīmam lojālas aprindas, komunistu līderi, vācu okupācijas pašpārvaldes darbinieki un militārie komandieri. Partiju struktūra un 1931.gada Satversmes vēlēšanu rezultāti vairs neatspoguļoja spēku samēru, bet parlamentārās darbības metodes neatbilda kara laika situācijai.

Šādā nozīmē būtisks pienesums pētniecībai ir Neiburga analīze par LCP un Jāņa Kureļa grupas mijiedarbību. Daudzu Eiropas pretošanās kustību vēsturē viens no izšķirošiem aspektiem bija spēja savienot politiskus mērķus ar bruņotu cīņu par to īstenošanu. Svarīgs ir Neiburga pārskata par bruņotās sacelšanās plāna neveiksmi 1944.gada nogalē Kurzemē un secinājums, ka politiskāvadība tā arī nespēja “izmantot latviešu militāro vienību potenciālu šo neatkarības centienu īstenošanā”. Diemžēl tieši šādā aspektā Latvijas situācija atšķīrās no daudzām citām valstīm, kureliešu upuri 1944.gada nogalē nekļuva par tādu politisku faktu kā Varšavas sacelšanās vai Igaunijas neatkarības atjaunošana.

Impulss tālākām diskusijām

Vispusīgs Latvijas pretošanās kustības atspoguļojums joprojām paliek nākotnes jautājums, kam nepieciešami plaši pētījumi un atbilstošs laika ietvars. Nav šaubu, ka sākuma punkts jebkurai pretestībai bija 1940.gads okupācija, padomju represijas pārdzīvojušie cīnītāji turpināja darbu arī vācu okupācijas posmā. Nav šaubu arī par to, ka ceļš uz LCP politisko platformu daudziem politiķiem nebija tik taisns un principiāls, kā varētu vēlēties. Tas ietvēra ilūzijas un mēģinājumus sadarboties ar padomju režīmu, kā arī centienus panākt Latvijas valstiskuma atzīšanu no nacionālsociālistu režīma un darbošanos tā ieceltajā pašpārvaldē.

Tieši latviešu dmokrātisko politiķu ilgā klusēšana un politisko biogrāfiju līkloči rads neatbildētus jautājumus. Daži no tiem: kāpēc nebija iespējama visu pretošanās kustības spēku kopēja platforma cīņai par neatkarību? Kāpēc no okupācijas brīža līdz demokrātiskas valsts gribas izpausmei LCP dokumentos pagāja vairāki gadi? Kāpēc daudziem tūkstošiem Latvijas pilsoņu bija jāiet bojā, cīnoties par valsti bez valdības?

Sarežģītiem jautājumiem nav vieglu un ātru atbilžu. Ulda Neiburga grāmata dod spēcīgu impulsu plašākai diskusijai par neatkarības atgūšanas ceļiem un mērķiem. Izejas punkts varētu būt autora secinājums, ka “iestāšanās par 1922.g. demokrātisko Satversmi, 1934.g. 15.maija autoritāro valsts iekārtu vai citu reformētu vai vēl neskaidri definētu Latvijas valsts nākotnes vīziju (..) bija ar pakārtotu nozīmi attiecībā uz pretošanās kustības virsmērķi – cīņu par Latvijas faktiskās suverenitātes atjaunošanu”.