Runā Kvints Izzits. “Provosta” kapteinis. Ja man būtu bijis pateikts vairāk, ja man būtu bijusi pieeja tām draņķa kastēm...tagad par to tāpat nav jēgas runāt, bet vajag. Jēgu vajag apgūt lai nenojūgtos, lai atrastu risinājumu. Neesmu skuvies nedēļas divas, tas jau sāk kaitināt, arī matus bija paredzēts apgriezt jau sen, tie tagad lien uz acīm un traucē redzēt. Netīrība dara savu, kombinezons smird neciešami, visas ventilācijas, atbalsta un nodrošināšanas sistēmas sen sagājušas uz īso, tikai šis mazais raidītājs vēl strādā. Te nu es esmu, ieslēgts pats savā privātīpašumā, pusaizkrāmētā kravas pieliekamajā, kopā ar kastēm, kuras nebūtu vēlams vērt vaļā, ja ir vēlme kādreiz dzīvē vēl redzēt saules gaismu, un nevis to blāvo mirdzumu pa iluminatoru, ko dod zvaigznes. Kad cilvēki uz tām vēl nelidoja, tās noteikti šķita skaistākas. Piecpadsmit gadus esmu nolidojis ar kuģiem, piecpadsmit nožēlojamus, garus, darba pilnus gadus, un tagad izrādās, ka neko vairāk laikam neesmu pelnījis.

Diski sairs pīšļos, un pagaisīs izplatījumā, kļūstot par kāda melnā cauruma daļu; papīrs vispār nav gana izturīgs, nekāds astropāts neesmu, bet radiosignāli, vecie, parastie Markoni radiosignāli nokļūs līdz dzirdīgām ausīm – paies ilgs, mūžīgs laiks, pat gadsimti, bet nokļūs. Kaut gan, runā, ka melnie caurumi uzsūc arī informāciju, un varps vispār to ienīst. Ja kāds savu raidītāju spēj nopeilēt uz kuģi “Provosts”, kuram vajadzētu dreifēt kaut kur Krabja miglāja apkaimē, tad sūtiet tur kaut vai visas galaktikas armādas, pie velna politiku, lai jau tās korporācijas pieveras, bet par katru cenu iznīciniet avotu. Šis ir mans vēstījums saprātam.

“Ticiet, ir droši. Piecdesmit parseku rādiusā neatradīsiet labāku darba devēju par Pirmo Akadēmisko Kompāniju! Ar gandrīz četrsimt standartgadu stāžu, mēs esam labākie kosmiskajā loģistikā!” Smaidošā hologramma mani kaitināja ar savu perfekto uzvalku, ideālo matu sakārtojumu un vienmēr smaidīgo seju. Viss gadsimtos pilnveidots un izskaitļots, pielāgots visdažādākajām rasēm un to psihologijas niansēm, lai tikai būtu laipnāk, vēlīgāk un piesaistītu vairāk klientu. Brīdī, kad viņi izdomāja, kā pārraidīt reklāmu arī sapņos, pašnāvību skaits trīskāršojās. Stulbā uzņēmēju kasta. Bet ko iesākt, ja viņi patiešām atbilst savām reklāmām, un maksā pietiekoši daudz eiro? Darbs paliek darbs, un es nekad nejautāju ko tieši kosmodoka roboti iekrauj “Provostā” - es tikai pārvadāju. Korporācijām nepatīk, ja neatkarīgie jaucas viņu darīšanās, turklāt maksā skaidrā valūtā. Tā nu es atbildēju vibrējošajam attēlam savā priekšā: “Manu CV jūs esat lasījuši, rekomendācijas vēstules arī, un paši noteikti zināt daudz vairāk par mani, nekā es spētu izvilkt ārā no atmiņas un jums pastāstīt. Man vajag to naudu, un es jautājumus neuzdodu. Nevilksim garumā. Kur? Cik? Kad?” Hologramma tikai turpināja perfekti smaidīt, un nevilcinoties nosauca koordinātes, laika termiņu un atalgojuma daudzumu, kas mani sagaida galā.  Nīgri atvadījos un devos ārā no ofisa. Kuģi viņi noteikti bija piekrāvuši jau sarunas sākumā, puse no naudas jau atradās manā bankas kontā, un otra puse tur ieradīsies vienlaicīgi ar mana kuģa nolaišanos galastacijā. Cukurbietes nelaimīgās, es šo tiešām gribēju nokārtot ātri un veicīgi. Paradoksāli, bet lielākā daļa pārvadātāju biznesā iesaistīto tērē naudu lai uzlabotu savu kuģi un pirktu jebko apdullinošu. Pēc tam viņi atceras, ka vēlme ceļot, radusies jaunībā, stājoties universitātē lai mācītos interstellāro ģeopsiholoģiju un kosmoinženieriju, strauji noplok, tikko tev ir pirmo reizi jāpiesēžas pie sarunu galda ar korporācijām. Ceļotājs var darīt ko vēlas, bet vienmēr paliks parādā korporācijām – tās tirgo kuģus uz kredīta, jo tie, kam ir nauda, paši algo būvētājus. Tāpēc pelnīt lielu naudu mūsdienās var tikai paliekot lielu naudu kādam parādā. Kad es atmaksāšu kredītu, tad pārdošu “Provostu” metāllūžņos, nopirkšu kādu fermu vai veikaliņu, vai kafejnīcu kādā jaukā vietā pēc iespējas tālāk no zemes un dzīvošu ar kādu skaistu sievieti.

Tā es kādu laiku pat domāju. Tagad tas liekas tik smieklīgi, tik neierasti, pat pati vēlēšanās dzīvot ir kļuvusi tāda...interesanta. Ha! Ziniet, korporācijas, nedabūsiet mani tik viegli! Es gribu savu kafejnīcu.  Dzīves jēga? Paskatīties visumam sejā, un iespļaut tam acīs. Nomirt ar pirkstu uz pistoles gaiļa un lāstu uz lūpām. Zināt, ka mēs esam nolemti zaudējumam, bet tomēr cīnīties.

Lai nu kā, pacēlies kosmoliftā līdz Eiropas oficiālajam dokam, milzīgai kosmiskajai stacijai,  vecai  un robustai, celtai vēl pēc antīkās skolas tehnikas, tā ap ceturto tūkstošgadi, vēl pēc vecās Tritāna tehnoloģijas, skaisti plastiskā neomodernisma stilā, ieraudzīju “Provostu” un manus komandas biedrus, kas kaut kāpēc strīdējās ar pārkrāmētājiem. Izrādijās, ka šajā ceļojumā man būs jādodas kopā ar citu četrotni – Akadēmisko Pārvadātāju veids, kā skolot internus. Loģiski, ka par viņu uzturēšanu ir piemaksa, bet parasti tā nesedz pat pusi salauzto lietu vērtības. “Provosts” ir paliela, bruņota fregate – visums nav miermīlīga vieta un bez stroķiem pat uz marsu neviens nedodas. Tai ir nepieciešama 5 vīru apkalpe, kas sastāv no navigatora, inženiera, astropāta, ksenologa un manis – kapteinis ir unikāla profesija. Jums jāprot nedaudz no visa, jāprot to visu savienot, jāzin par korporāciju problēmām un jāsaprot vēl daudz citu lietu, kuras AZT universitātēs nemāca. Un beigu beigās jādod pavēle, kas iznīcina paša kuģi, ja tā vajag. Man iedeva jaunus studentus, un es ceru, ka viņi tagad ir labākā vietā. Nācās samierināties, jo pusmiljons eiro jau dusēja manā bankas kontā, līdz ar to man nebija daudz izvēles. Iekāpām, iepazināmies, vārdus aizmirsu pēc piecām minūtēm. Astropāts padeva ziņu psinētiskajā vidē, viņš nodrošinās mūsu nepazušanu, jo radiosignāli ceļo daudz par lēnu visuma mērogiem – tikai speciāli sagatavoti prāti, ģenētiski programmēti un kibernētiski uzlaboti var daudzmaz sakarīgi pārsūtīt un uztvert informāciju – ja kāds cits redzētu viņu murgus, ziņas un šaubīgas vīzijas, tad ātri vien zaudētu prātu; navigators, arī vairāk mutējis nekā cilvēks parastais, mūžīgas kastas pārstāvis, ar aizliegumu pāroties ar kādu citu, lai tikai nezaudētu un nesabojātu varenos ceļošanas un bāku uztveres gēnus, veiksmīgi ienira varpā. Interesanti, ka vienīgais, kas ceļo ātrāk par gaismu ir emocijas. Tā nu kuģi ienirst prāta pasaulē, kur starp naida un mīlestības dēmoniem, kļuvuši par visu kosmosa emociju lieciniekiem, cenšas pārceļot no punkta uz punktu. Katrs varpa ceļojums ir ieniršana pašam sevī un visā pasaulē vienlaicīgi, jo tu nokļūsti vietā, kur katra doma, katra emocija kļūst reāla – un saprāta balss piepeši parāda, cik ļauni vai labi mēs patiesībā esam, un par ko jūtam un domājam. Jaunais ksenologs, man par izbrīnu, uz komandtiltiņa grauza žāvētas cūku ādiņas. Viņš, redz, ēdot tikai dzīvnieku valsts produktus. Dīvaina filosofija, bet tā gadās, kad vienīgais, ko tu mācies ir citu rašu psiholoģija, tradīcijas, uzvedība un tamlīdzīgi. Viņš ir nepieciešams, lai normāli tirgotos un uzturētu sakarus ar citām saprātīgajām rasēm. Bez ksenologa, nejauši paspiedīsi kāda Azvraita roku, lai sasveicinātos un tad beigsi dzīvi viņu tradicionālajās cīņu arēnās. Vispār, viņi likās puslīdz normāli, jauni studenti, vēl nevīlušies savās profesijās, vēl domājot, ka korporācijas ir lieliskas, jo stiprina Zemes varenību un ekonomiku. Šādi, jauni apgaroti prāti būtu vajadzīgi AZT valdībā, bet nevis uz kuģa. Zemei ir vairākas valstis ar nesaskaņām savā starpā. Kosmoss ir par lielu tām visām katrai atsevišķi. Apvienotās Zemes Teritorijas ir federatīva institūcija, kura loģiski izveidojās, kā ANO pēctece, un nu ir cilvēces interešu galvenā pārstāve un oficiālā valdība. Mazās zemes valstiņas gan neko vairs nenosaka, jo viss ir to nolādēto korporāciju rokās, bet Zemes Teritorijas ir pilnīgi neatkarīgas no valstu ietekmes, jo nu ir jau patstāvīga institūcija, kas pat dažreiz rūpējas par cilvēkiem. Jā, un AZT ir arī sociālās programmas, un daudzkārt lielāks militārs spēks, tādēļ tā ir labāka alternatīva par tiem uzņēmumiem. Turklāt, tie visi maksā nodokļus, milzīgus, nepamatotus, reketam līdzīgus, bet maksā, lai tikai Zemes armādas neizdomātu uzbrukt, piemēram, GoogleSoft bāzēm uz Venēras. Brauciena laikā nekas nopietns neatgadījās, interni darīja savus pienākumus un izklaidējās savā starpā, spēlējot pokeru, es mierīgi nodevos datorspēlēm un Bulgakovam. Krievu literatūrai ir savs šarms - iemācoties dažus vārdus krieviski, var izvairīties no dažiem liekiem šāvieniem šaubīgās iestādēs. Vienīgi navigatoram bija ko nopūlēties, bet par to viņam arī maksā. Kad mēs sekmīgi izlēcām realitātē netālu no Krundas 4, pēc standartlaika bija aptuveni 6 no rīta. No trieciena pamodies, es gāju aplūkot jaunos studentus pēc viņu pirmā praktiskā izlēciena. Pats es pēc tāda divas nedēļas ēdu tikai sālītus riekstiņus un murmināju par mammu. Kajītēs viņu nebija, par ko es nebiju pārsteigts. Kad es neatradu jauniešus arī kuģa labierīcībās, es izbrīnijos. Sajūtas, redziet, ir tādas, ko var salīdzināt ar to, ja jūs būtu gandrīz radies no jauna, bet, kaut kā ne gluži – saprotiet, piedzimstot, jūs sajūtaties iemests realitātē no bezgalības emocionālajiem plašumiem, un kad tā notiek atkārtoti, bet ne pilnīgi, jo jaunu ķermeni jums neiedod, tikai atjaunojas vecais, tad izjūtas ir maigi miglainas, tādas...pelēcīgas.

Es viņus atradu kuģa kravas nodalījumā. Tur viņi aizrautīgi ēda gaļu. Ksenologs ar Navigatoru draudzīgi tiesāja Inženieri, un Astropāts liegi gulēja starp pusatvērtajām kastēm, kurās mirdzēja magnētiskajā laukā levitējošie kristāli, pelēcīgi mirdzoši, ietverti vakuumā, lai tikai nepieskartos kastes sieniņām. Ak, šī tumšā matērija, blakusprodukts visuma radīšanai, un šie ķermeņi, jā, būtu vien iespējams cilvēkam saskarties ar šiem varpa izmešiem, viņš uzreiz pārtaptu...pārtaptu par paša sevis perversiju un sāktu iespaidot apkārtējos. Tā notika arī ar Ksenologu, kurš droši vien, ziņkāres vadīts, atvēra vienu no kastēm un transcendējās, atbilstoši savām slēptakajām domām. “Mēs esam augstāki par cilvēci”, viņi teica, “tu mūs atbrīvoji, līdz ar to mēs arī tev piedāvājam iespēju pacelties augstāk, lai kopīgi valdītu!” Tā viņi sacīja, un izmantodami savu pārcilvēcisko spēku, kas viņiem piemita, jo varpa un kristāla iespaidā viņi paši tam ticēja, tie iesvieda mani kravas nodalījumā, un izlēma mani paturēt, līdz es izvēlēšos kopā ar viņiem ēst cilvēka gaļu. Man gribas vemt, bet mirt gan ne visai, es...nē, es zinu gan ko man darīt! Turies, radio! Te nāk tavs varonis! Pastūmu pelēko gaļas gabalu malā. Šī pelēcība mani kaitina, šīs pelēkās metāla sienas. Nolaidīšos bāzē un noteikti likšu viņiem visu pārkrāsot. Ak, jūs neģēļi! Pastūmu gaļas kluci malā, izslēdzu raidītāju un nokliedzos: “Es to jūtu! Jūtu, maitas tādi! Atnāciet un aplūkojiet, ja spējat!” Interndēmoni arī atnāca, nekavējās lai aplūkotu un apjūsmotu it kā apēsto kluci ar cilvēka gaļu. Priecāties es nespēju. Bērni spēj. Es vairs nē. Ļauni smiekli, zinot, ka mainīsi dvēseli pret izdzīvošanu nav tā vērti. Kā arī nebūtu, tie atvēra durvis, pelēkām ādām, nosmailinātiem zobiem, pretīgām, šaurām, obsidiāna krāsas ačelēm, viņi vērās manī, un smīnot jautāja:”Nu, cilvēk, vai tu mums tagad tici?” Es izstaipījos un braši atbildēju:”Es ticu tam, ka varps vēl šeit ir stiprs, dēļ tumšās matērijas, es ticu uz dvēselēm, jo esmu tās redzējis savam acīm, es šobrīd ticu tam, ka tu esi pārāks par to, ko tu ēd!” Un tie auksti skatījās uz mani, un bailēs trīcēja, jo saprata, ka tas, ar dvēseli tic stiprāk, par to, kam tās vairs nav, jo viņi bija ļāvuši tai pārņemt varu un kļūt par to samaitātajiem ķermeņiem. Kas  tad ir viņu pārākums, es tiku domājis. Pelēcība un spēks? Tas, ka viņi spēj mani apēst, tas, ka viņiem bija vienalga, kad es centos pretoties ar nazi? Nē, pārākums ir man, pārākums dēļ tā, ka es zinu, kā man vajag dzīvot, kā mirt un kas ir jēga. Sasparojies un savācis visus spēkus, es lēcu virsū bijušajam Ksenologam, ar milzīgu smaidu sejā, triecu dūri tieši viņa sejā, nogāžot šo dēmonu uz cietās, aukstās grīdas, un ķēros pie vārīgās vietas – būtnes kakla. Asinis garšoja pretīgi, pretīgāk par sojas blakusproduktiem kafetērijās, bet tas bija nepieciešams. Tad navigators nobijās, un saprata, ka es esmu pārāks. Uz sekundes simtdaļu viņa instinkti atzina, ka es, mirstīgs cilvēks, esmu par viņu labāks, un tās bija šī dēmona beigas – to esība mūsu pasaulē ir atkarīga tikai no varpa, tikai no tā, vai viņi spēj pietiekoši ilgi palikt stabili šai vidē,  ticot tam, ka tas spēj iespiesties matērijā, ka emocijām un prāta spēkam arī šeit ir tikpat liela nozīme. Tie iegūst lielu spēku un baisas spējas, bet, ja kāds tiem pierāda, kaut uz momentu, ka tie šeit nevar eksistēt, jo viņiem nav šeit jābūt, un nav taisnība, tie izšķīst. Tā notika arī ar abiem interniem, kuri strauji sadalījās, viņu fiziskajiem ķermeņiem pārceļoties immateriumā, dzīvajā, reālajā paradīzē vai ellē, domu atspulgā, kur tos jau gaidīja baisākās cilvēku vēlmes un fantāzijas, kam viņi bija tikai jauna rotaļlieta, jauns eksistences avots.

Nomierinājies un kremējis kuģa dzinējos pārējos komandas biedrus un atvērto kasti, kas noteikti maksāja vismaz tik, cik man vajadzētu saņemt ierodoties dokos, es prātā pateicos “Provosta” radītājiem par autopilota funkciju, un gaidīju savu galastaciju, kurā man vajadzēja nolaisties jau pāris dienas atpakaļ. Man tiešām vajadzēs pārkrāsot kuģi. Un veco komandu. Un dzirdēt bērnu smieklus.

Pēc divām standartdienām, es jau biju pietuvojies savām galakoordinātem, un grasījos nodot kravu, kad saņēmu radiosignālu – visai neierasta lieta, bet tas bija vienīgais, ko varēju uztvert – man taču nebija astropāta. Ieslēdzu to, un nolamājos. Mani gaida nopietna saruna. Tobrīd gribēju tikai savu veco, labo komandu, un savu veco labo darba devēju. Tas ir, ja man izdosies izkulties. Dumjā depresija, dumjās, drūmās domas, un vēl dumjāk ir tagad. Radioraidītāju es taču izslēdzu, pirms biju visu nokārtojis, un dzirdēt vārdus: “Runā kuģa “Googlemax - 959” kapteinis. Izsauc “Provostu” cilvēku kosmosa zonas un AZT vārdā - saņēmām signālu, gatavojamies palaist torpēdas. Kvint, atsaucieties un paskaidrojiet situāciju, vai tiksiet iznīcināts!” patiešām nav patīkami. Gribu veco komandu. Un pārkrāsot kuģi. Un dzirdēt kāda bērna smieklus. Bet to pēcāk. Šobrīd man ir jāglābj vecais labais kuģīts.