Pazaudētās atslēgas

Ir veca anekdote. Policists patrulē naksnīgās ielas un uzduras dzērājam, kurš lodā zem laternas staba un taustās ar rokām pa zemi. “Ko dari?” – jautā policists. “Ta, lūk, mašīnas atslēgas pazaudēju, mēģinu atrast”. Policists uzmanīgi apskata ielas apgaismoto iecirkni, taču neredz nekādas atslēgas. “Bet kur tu tās pazaudēji?”- viņš precizē, jautājot dzērājam, un tas parāda ar pirkstu pāri ielai, uz tumšo ielas iecirkni. “Tad kāpēc tu rāpo šeit, ja pazaudēji tur?” – “Te taču ir gaišāks”.

Interesanti, ka pēc daudzām pazīmēm joks saknēm aiziet pat uz XIII gadsimtu, un tiek uzskatīts, ka to izdomāja neviens cits kā Hodža Nasredins. Protams, tajos laikos nebija mašīnu, taču dzērāji un ielu apgaismojums jau bija, bet policista lomā varēja būt pilsētas apsargs. Saskaņā ar sufijas filozofu Idrisu Šahu, šis notikums tika stāstīts caur dažādām sufijām kā komentārs par cilvēkiem, kuri neveiksmīgi meklē apgaismību. Kopumā loģiski: apgaismība netiek dota tiem, kuri meklē vieglus ceļus.

Tajā laikā, mūsdienu versija pazīstama kā minimums kopš 1920.gada, tā parādījās un nedaudz izmainījās ar laiku, taču būtība palika tā pati. Cilvēks meklē pazaudēto lietu nevis tur, kur tā ir, kur ir tumšs, bet tur, kur vieglāk meklēt, bet tās tur noteikti nav. Anekdotes varoņa attaisnojumam var teikt: viņš taču ir piedzēries, viņš nesaprot. Taču kā tad attaisnot lielu daudzumu nopietnu zinātnieku, kuri atkal un atkal uzkāpj tam pašam paradoksālajam metaforiskajam grābeklim?

Medicīnas briesmīgās kļūdas

1980-jos gados amerikāņu kardiologi priecājās, kad tirgū ienāca zāļu plūsma, kura kupēja aritmiju. Pētnieki zināja, ka no visiem cilvēkiem, kuri bija pārnesuši sirdslēkmi, vairāk iespēju izdzīvot bija tiem, kuriem izdevās atjaunot normālu sirdsritmu. Jaunās zāles ļāva to izdarīt, un tas izskatījās kā īsts brīnums. Nav brīnums, ka drīzumā ASV šie preparāti iegāja standarta komplektā ārstējot pacientus, kuri bija pārdzīvojuši sirdslēkmi. Visi bija vinnētāji.

Taču tikai 1990-to sākumā kardiologi aptvēra, ka tik noderīgām zālēm ir “neliels” blakusefekts, kurs noveda nāvē apmēram 56 tūkstošus pacientu gadā. Jā, slimo pacientu sirds sitās daudz vienmērīgāk, taču iespējas izdzīvot tiem, kuri nelietoja jaunos preparātus, vienalga bija par divām trešdaļām lielākas. Ārsti tik ļoti sakoncentrējās uz to, lai atbrīvotos no aritmijas īslaicīgā perspektīvā, ka pilnīgi palaida garām ilglaicīgās sekas. Zāļu pielietošanas 10 gadu laikā šis ielas laternas efekts aiznesa simtiem tūkstošus cilvēku dzīves. Un tas tālu nav vienīgais piemērs, kaut arī viens no pašiem bēdīgākajiem.

Tajā pat laikā, kad kardiologi saķēra galvas (1990-to sākumā). Notika cits medicīnisks pētījums, kurš skāra hormonaizvietojošo terapiju un tās ietekmi uz augšanas risku sirds-asinsvadu saslimšanu vidū. Jā, atkal viss atduras sirdī, taču ne vienkārši tā – tas ir pirmais nāves iemesls (ar lielu atraušanos) cilvēkiem visā pasaulē. Eksperimenti 1990-jos uzrādīja, ka hormonaizvietojošā terapija lieliski strādā un samazina sirds-asinsvadu saslimšanas riskus divas reizes. Tikai 2002.gadā notika jauns liels pētījums, kurš pārliecinoši pierādīja, ka viss ir otrādi – hormonu aizvietošana paaugstina sirds saslimšanu risku par 30 procentiem! Skandāls izraisījās neticams, kamēr zinātnieki neiedziļinājās detaļās. Noskaidrojās, ka pirmajam pētījumam uzaicināja jaunas sievietes, galvenokārt studentes, bet otrajam – brīvprātīgās no sievietēm, kuras bija krietni vecākas. Katra no šiem pētījumiem secinājumi bija zinātniski pamatoti, vienkārši tie attiecās uz attiecīgā vecuma sievietēm.

Situācijā ar hormonālo medicīnu zinātniekiem izdevās nonākt pie vienota viedokļa, taču tādi gadījumi drīzāk ir izņēmums. Ja kārtīgi iedziļināties tajā, kā virzās zinātniskie eksperimenti, var izdarīt bēdīgu secinājumu: ielas laternas efekts tādā vai citādā mērā “apspīd” viņu visus. Mūsu pasaulē tas vienkārši ir neizbēgami.

Strīdus vitamīns

Ņemsim vēl vienu piemēru, kas skar kritiski svarīgu jautājumu: vai var vitamīna D uzņemšana samazināt iespēju saslimt ar krūts, kuņģa un citiem vēža veidiem? “Jā, par veseliem 75 procentiem!” – saka daudzums nopietnu zinātnieku, kuri veic rūpīgus izmeklējumus pēdējo 10 gadu laikā. “Nē, nekādi nevar!” – iebilst viņiem citi, ne mazāk nopietni zinātnieki, veicot tikpat rūpīgus izmeklējumus. Jautājums ir tik karsts, ka tikai 2008.gadā vien tika publicēti apmēram 380 (!) zinātnisku rakstu, veltītu tādai vai citādai vitamīna D saistībai ar vēža attīstības risku. Vesels okeāns pretrunīgas informācijas. Un kā tajā atrast patiesību?

Ja uzņemties titānisku darbu un izanalizēt pētījumus vienā, atklāsies vesels problēmu kalns. Vienos gadījumos zinātnieki vispār neuzskaitīja vitamīna D uzņemšanas pakāpi, bet tikai atsekoja tā līmeni pacientu asinīs. Citos – sekoja vitamīnam asinīs tikai tiem cilvēkiem, kuri jau saslimuši ar vēzi. Trešajos – jautāja pētāmajiem, cik viņi pieņēmuši vitamīna, taču neveica asins analīzi. Un var teikt: sak, viss skaidrs – tie vienkārši bija netalantīgi zinātnieki, kuri slikti veica eksperimentus. Taču lieta tajā, ka vairumam no viņiem īsti nebija izvēles. Zinātne bieži vien strādā par neticami ierobežotiem līdzekļiem briesmīgi ierobežotos termiņos, un pilnvērtīgiem pētījumiem, kuriem principā ir jāturpinās gadiem vai desmitgadēm, līdzekļus neizdala. Zinātnieki ir spiesti rāpot zem luktura, par cik turp, kur guļ īstās atbildes, viņi vienkārši nevar nokļūt. Tā ir praktiski visas mūsdienu zinātnes slimība visās pasaules valstīs. Tas ir paradokss, kurš piespiež mūs šaubīties pat par pašiem godīgākajiem zinātniekiem.

Bet pēc tam lietā iesaistās žurnālistika – un viss paliek vēl sliktāk.

Lukturu prese

Gan jau ka noteikti esat lasījuši virsrakstus “Zinātnieki izziņoja jaunu vēža pretlīdzekli!” vai “Atrasts līdzeklis, kā pagarināt dzīvi uz desmitgadēm!” stilā. Ja zinātnieki, apzinoties savu izmēģinājumu strīdīgos rezultātus, parasti cenšas veikt uzmanīgus slēdzienus, sensāciju kārie žurnālisti uzpūš tos līdz neticamiem apmēriem. Lūk pētījums, kurš parādīja satriecošus rezultātus izārstējot asins vēzi, taču tikai uz pelēm un pavisam nedaudz uz primātiem. Nav svarīgi, prese parādīs to kā sensāciju. Lūk mediķi pauda bažas par to, kā tās vai citas barības pārbagātība ilgspēlējošā perspektīvā ietekmē veselību. Žurnālisti to aprakstīs kā drošu ceļu pretī nāvei. Pat ja raksta tekstā zinātnieku vārdus paudīs pareizi, daudzi cilvēki nelasa tālāk par virsrakstiem, bet virsrakstiem noteikti jābūt kliedzošiem, citādi lasītāji atradīs sev ko interesantāku. Viens velk sev līdzi citu, un pasaulē, kurā valda nauda, neveselīgu konkurenci vinnēs tas, kurš vienmēr stāv zem laternas. Katrā gadījumā, īsā distancē, bet tālāk kaut zāle neaug.

Iespējams, nākotnē lukturi degs visās ielas pusēs un cilvēkiem nenāksies “meklēt atslēgas” tur, kur tās nav.