Otrais ir astrālais slānis: cilvēka jūtas, kaislības – viss, kas savstarpēji saista. Cilvēki mīl, ienīst, dusmojas, apvainojas, sajūsminās utt., domādami, ka visa atbildība jāuzņemas galvai un sirdij, tomēr tā tas nav. Šie procesi risinās astrālajā ķermenī. Savas emocijas smalkajā astrālajā laukā var apzināti nomākt un, pārraujot plāno apvalku, izklīdināt tās. Astrālo ķermeni ietekmē arī planēta, kuras zīmē cilvēks dzimis. Tieši šajā astrālajā līmenī norisinās arī tas, ko dēvē par vampīrismu.

Ir pieci sociāli enerģētiskā vampīrisma pamatprincipi

1. Aicinājums uz cilvēku, kurš cieš no sabiedrības deficīta

Viņam gribas nepārtraukti atrasties starp cilvēkiem, piekļauties tiem, noglaudīt otram roku, visu laiku runāt pašam vai arī stundām ilgi klausīties. Kad tuvumā cilvēku nav, vampīrs sāk izjust informācijas badu un tad var stundām ilgi sēdēt pie televizora vai lasīt visu pēc kārtas. Pie šī tipa pārsvarā pieder padzīvojuši cilvēki.

2. Nelaimīgs cilvēks vai arī tāds, kurš iztēlojas, ka ir nelaimīgs

Domājams, ka ikviens saskāries ar ļaudīm, kuri visu laiku par kaut ko žēlojas. Tādiem cilvēkiem dzīvē kaut kas nav kārtībā un viņi ir gatavi par to runāt ar pirmo pretimnācēju, jo meklē līdzjūtību. Tiklīdz to saņem, tā piesūcas upurim, lai pie reizes iegūtu arī viņa enerģiju.

3. Ļoti bīstams vampīrisma tips, jo viņa darbības nomaskē brīnišķīgas jūtas, piemēram, mīlestība

Šāds cilvēks iemīlina sevī citus un nekautrēdamies izmanto viņu enerģiju. Jo vairāk šādu iemīlējušos, jo viņam labāk. Pie šī tipa pieskaitāmi arī seksuālie vampīri, kuri barojas galvenokārt no partnera enerģijas.

4. Valdinīgais vampīrs

Tas ir cilvēks, kuram dota vara. Enerģētiski viņš pārtiek no iespējas noteikt citu cilvēku likteņus. Par šāda vampīra donoriem var kļūt praktiski visi viņa padotie.

5. Ģimenes vampīrs

Par tādiem kļūst lielākoties bērnībā lutināti cilvēki, kuri kopš mazotnes pieraduši visu dabūt, paši neko nedodot. Aizgājuši no dzimtās mājas, viņi savus nelāgos ieradumus ienes jaunajā vidē, izsūcot enerģiju no vīra vai sievas, bērniem, vecākiem. Šis ir pats bīstamākais no visiem pieciem tipiem, jo darbojas savas mājsaimniecības slēgtajā lokā, izmantodamas tās vienoto loku.

Kā izvairīties no uzbrukumiem?

Iedomājieties stikla kubu. Tāds neko neredz un nedzird, un tieši tāpat, nereaģējot, arī iekšēji izturēsies. Vampīram nebūs kur pieķerties un drīz vien apniks krāmēties ar bezcerīgu objektu. Draudzīgi, bet strupi piekļūt viņam. Necensties ieklausīties žēlabās, domāt par savām lietām, un vampīrs beidzot liks mierā. Ja gadās ielaisties strīdā, pārvērst to par joku – tūdaļ pat jutīs pārvērtību – parādīsies vienaldzība, vampīra sejas izteiksme un vārdi šķitīs smieklīgi. Taču jāatceras, ka nedrīkst emocionāli iesaistīties un apvainoties. Tad vampīrs nesaņems kārtējo “devu” un drīz vien liksies mierā.

Tomēr pats labākais līdzeklis ir – apsteidzošā deva, kuru vampīram “iebarot”. Kā to panākt? Izveidot ar rokām (domās – krūšu rajonā) enerģētisko bumbiņu un ievietot tajā kādu pozitīvu domu, piemēram, “lai tev veselība!” vai “viss būs labi”, un raidīt to vampīra virzienā. Nepieciešamie nosacījumi – skatīties viņam acīs un smaidīt, bet, tiklīdz enerģija nosūtīta, novērsties un domās uzlikt sev aizsardzību – iztēloties betona sienu.

Biolauka aizsardzībai komunicējot ar cilvēku, kurš izraisa nepatīkamas sajūtas, ieteicams sakrustot kājas un domās noslēgt sava biolauka kontūru, lai mazinātu enerģijas aizplūšanu.

Tomēr katram skaidrs, ka saskarsmē ar vampīru uzvarēs tikai enerģētiski stiprs cilvēks.

Kā kļūt par enerģētiski stipru cilvēku?

Te var līdzēt gan speciāli fiziskie un psiholoģiskie vingrinājumi, gan tautas dziednieku padomi tādu zālīšu lietošanā, kuras spēcina organisma enerģētiku un imunitāti.

Viens no iedarbīgiem paņēmieniem ir ritmiskā elpošana, ko pirmajā nedēļā veic trīsreiz dienā pa 10 minūtēm. Jāņem vērā, ka pirmajā mēnesī šo vingrinājumu nevajadzētu veikt vēlu vakarā, jo tam ir uzbudinošs efekts, kas var traucēt naktsmieru.

Pirmā nedēļa:

5 min. sagatavoties, koncentrējot domas savu enerģētisko spēju attīstībai. Ķermeni – aizmirst, nepievērš tam uzmanību. Kad tas izdevies, ievelk dziļu elpu (8 sekundes), aiztur tikpat ilgi, tad pēc iespējas lēni izelpo. Patiesībā šis sākuma solis nemaz nav tik vienkāršs, jo var rasties slikta dūša un pagurums. Tomēr elpošanas vingrinājums ir jāturpina un pēc dažiem seansiem nepatīkamās sajūtas izzudīs, cilvēks jutīs spēku pieplūdumu. Šis pirmais vingrinājums, kas kopumā nepārsniedz 10 minūtes, ir nepieciešams, lai iemācītos vadīt savu elpošanu, attīstītu gribu un apliecinātu vēlēšanos pārvaldīt savu enerģiju.

Otrā nedēļa:

Joprojām vingrināties trīs reizes nedēļā, bet nu jau pa 15 min. pirms ēšanas reizēm. 5 minūtes koncentrēties organisma sagatavošanai, tad aizspiest labo nāsi un caur kreiso dziļi (10 sek.) ieelpot, izplešot krūškurvi un vēderu. Tad uz 10 sek. elpu aizturēt un caur labo nāsi izelpot (arī 10 sek.). Otrās nedēļas beigās cilvēks jutīsies jau tik stiprs, ka, atdodot pārpalikušo enerģiju, nogurumu vairs nemaz nejutīs.

Trešā nedēļa:

Darīt visu to pašu, tikai šoreiz ieelpa un izelpa ilgs jau 15 sekundes. Elpas aizture tāpat – 10 sekundes.

Ceturtā nedēļa:

Vingrināties elpošanā – vispirms caur vienu, tad otru nāsi, palielinot ieelpu līdz 20 sek., aizturēt elpu uz 10 sek. un izelpot 20 sekundes. Vingrinājuma veikšanai atvēlēt jau 30 minūtes. Ceturtās nedēļas beigās jau spēs akumulēt enerģiju jebkurā diennakts stundā, tomēr vislabākais laiks ir agrs rīts, saullēkts.

Kad elpošanas vingrinājumi apgūti, turpināt pilnveidoties, izkopt prasmes.

Visuma enerģijas uzņemšana

Ērti apgulieties uz dīvāna vai gultā, atslābināties un atbrīvoties no domām. Tiklīdz parādās smaguma un siltuma sajūta, materiālā pasaule atkāpjas. Tad gara acīm uzbur košu vīziju, kā no krūtīm laužas spēks, kas piepilda visu ķermeni, brīva paliek tikai galva. Arvien spēcīgāk izjust kā pārņem Visuma enerģija, tā sāk ritmiski pulsēt un likvidē jebkuru nesaderību ķermenī, kā arī novērš psihiskos un fiziskos bojājumus. Tiklīdz pulsācija aprimst, vingrinājums ir beidzies. Parasti tas ilgst 20 minūtes.

Ja izmanto, piemēram, aromātiskās vielas, nobeigumā vajadzētu atlicināt 5 minūtes elpošanai pie atvērta loga.

Lai nodrošinātos pret atsevišķu cilvēku enerģijas kaitīgo ietekmi,

ērti apsēžas krēslā vai dīvānā, aizver acis, koncentrējas un iztēlojas, ka seju apspīd silti un maigi Saules stari. Vienlaicīgi ar rokām it kā uzmūrē sev priekšā sienu, kas neļauj nekam ļaunam un negatīvam piekļūt galvai.

Lai nomestu no sevis visu ļauno, kas pa dienu jeb kādā citā laika sprīdī “pieķēries”,

jārīvē plaukstas vienu pret otru, līdz parādās siltums, tad tās jāpieliek pie sejas, lai izveidotu aizsargjoslu galvai. To darot jāaizver acis un jāiedomājas, ka viss, kas pašā ir negatīvs, pamet, iekļūstot plaušās. Tad plaukstas rūpīgi nopurina ugunī vai zemē. Šo procedūru ieteicams veikt pirms maltītes gatavošanas, lai negatīvais nepāriet ēdienā.

Enerģijas attīrīšanas un atjaunošanas rituāliem izmanto arī sveci (vislabāk – baznīcas) un ūdeni (vēlams – avota vai upes).

Sveci

novieto tā, lai būtu ērti raudzīties un uzmanību nesaistītu telpa. Koncentrēties un uzmanīgi, nedaudz piemiegtām acīm vērot liesmu vairākas minūtes. Tad acis aizver un atkal atver, domājot par to, kā viss nelāgais, kas iemājojis dvēselē, sadeg sveces liesmā. Kad sirds rajonā jūt siltumu, vingrinājumu var beigt.

Ja izmanto ūdeni,

vislabāk apsēsties upmalā un domāt par to, kā upe aiznes prom visas negācijas un bēdas. Meditācijas stāvoklī iztēloties, ka upe iztek cauri, aizskalojot slikto no ķermeņa ārienes un iekšienes. Ieplūstot ķermenī, ūdens ir dzidrs un tīrs, bet izplūstot – piesārņots ar negatīvo enerģiju. Plūsma ir nepārtraukta, ķermenī viss kļūst tīrāks un tīrāks. Ja šādas iespējas nav, var arī iedomāties, ka sēž pie kādas ūdenstilpnes, kas piepildīta ar sudrabotu vai zeltītu ūdeni. Tas nav parasts ūdens, bet tieši enerģijas uzlādēts, burbuļojošs un dzirkstošs. Tilpnes dibenā guļ sudraba krusts, kuru var saskatīt. Domās ienirt un peldēt pie tā. No krusta nāk gaismas stari, kas laužas ūdenim cauri, dod ķermenim siltumu un gaismu.

Saule

ir lielisks enerģijas donors. Ne velti senās leģendās vampīri visvairāk baidījušies tieši no Saules stariem. Ja vēlas, lai mājā ieplūst Saules enerģija, jāseko, lai logu rūtis būtu tīras un pēc iespējas biežāk jāmazgā aizkari, jo caur tiem no nama aizplūst negatīvā enerģija, bet iekšā ienāk pozitīvā. Jāļauj šim procesam noritēt brīvi, bez jebkādiem šķēršļiem. Der atcerēties, kāds reiz izskatījās vecmāmiņas logs: sniegbalts aizkars, bet uz palodzes krāšņa ģerānija. Turklāt pareizticīgie kreisajā stūrī no loga tur ikonas, jo tieši šis ir stūris, no kura mājā plūst dzīvības enerģija. Neaizbarikādējiet to!

Mūsu senči uzskatīja, ka ķildas un nesaskaņas nedrīkst izlaist ārā no mājas. Kādēļ? Tāpēc, ka ļoti labi apzinājās – māja ir slēgta struktūra, neatkarīga vienība ar savām robežām. Tieši tāpēc ir svarīgi, lai tas, kas norisinās mājā, neizietu ārpus šīm robežām un nesāktu tās graut. Tāpat nav pieļaujama svešinieku iejaukšanās mājas enerģētiskajā struktūrā. Iekšējās problēmas jāatrisina pašiem – tiem, kuri tur dzīvo. Tiklīdz šajā procesā iesaista svešiniekus (pat ja tie tādi nešķiet), struktūras veselums ir iedragāts, māja iemītniekus vairs nespēj pienācīgi sargāt. Tas jo sevišķi jāievēro jaunajām ģimenēm. Prakse rāda: jo vairāk mīlošās mātes un tēvi jaucas bērnu dzīvē, jo mazāk iespēju, ka jaunā ģimene uzbūvēs savu Māju. Būtisku lomu spēlē arī egoisms, kas nelielā daudzumā zināmā mērā ir pieļaujams, taču cilvēks, kurš domā tikai par sevi, gribot negribot tomēr cenšas iznīcināt citu izvēles iespējas. Un ir gluži dabīgi, ka ilgi tas tā nevar vilkties, jo kādā brīdī ieslēdzas iznīcināšanas programma – parādās slimības, traumas un citas nelaimes. Egoisms nokauj pašas svarīgākās jūtas cilvēka dvēselē – mīlestību.

Katra frāze, katras emocijas vai domas ir informatīvi enerģētisks veidojums, kas sadarbojas ar citiem objektiem kopējā laukā. Kad domā par kādu cilvēku, ar viņu izveidojas enerģētiskais tilts, pa kuru noris enerģijas un informācijas apmaiņa. Tieši tāpēc jebkura negatīvā doma ir uzbrukums, kas var nodarīt zināmu postu. Pat klusējoša piekrišana ļaunumam ir ļoti bīstama. Sadzīvē cilvēki bieži vien atļaujas slikti izteikties par citiem, arī par sevi un savu likteni. Ļauni vārdi un domas ir sevišķi postoši, ja tie adresēti mīļotajiem un tuviniekiem.

Un vēl – jāpiesargās no neapmierinātības ar sevi. Kad neieredz ienaidnieku, tad tam dod varu pār sevi un tas itin viegli piekļūst nīdēja miegam, apetītei, veselībai un laimei. Viņam ienaids nekādu postu nenodara, tikai pārvērš murgos paša dusmīgā dienas un naktis.

Visus ietekmē apkārtējā vide. Šīs ietekmes rezultātā izveidojas noteiktas psiholoģiskās un emocionālās īpatnības. Tieši tāpēc cilvēks jāpieņem tāds, kāds viņš ir.

Ja cilvēku sāk vajāt neveiksmes, viņš nereti domā, ka tam kāds uzmetis “ļaunu aci”. Var jau būt, ka tā arī ir, taču nevajag meklēt vainu citos. Visticamāk, ka to izprovocējis viņš pats ar savu ne sevišķi tīro biolauku (zemapziņu). Ja nepārkāpj likumus, nekāda “ļaunā acs” neapdraud, jo tīrais biolauks to nespēj ieinteresēt.

Būsim tādi, kādi esam!

Nevajag atdarināt citus cilvēkus, bet censties atrast sevi! Katra garīgajā dzīvē pienāk brīdis, kad viņš konstatē, ka skaudību izraisa paša iekšējās kultūras trūkums, ka atdarināšana ir – pašnāvība.

• Pirmkārt, cilvēkam ir jābūt mierā ar sevi un savu likteni, vai nu viņš to vēlas vai ne.
• Otrkārt, dabā nekas cits pielīdzinās tiem spēkiem, kas ielikti katrā indivīdā. Lai uzzinātu, uz ko katrs ir spējīgs, jāpārbauda sevi.

Jāsastāda savu veiksmju saraksts (bet ne neveiksmju!).

“Mani māca bēdas, jo nebija apavu, ko vilkt kājās, taču tas bija tikai līdz tam brīdim, kad satiku cilvēku, kuram nebija kājas.”

Jā, cilvēki reti kad domā par to, kas ir, bet satraucas par to, kā nav. Tā ir zemes dzīves lielākā traģēdija.

Dzīvē sev jāizvirza divi mērķi:

1. paveikt to, uz ko tiecas,
2. iemācīties priecāties par to, kas ir. Šo mērķi spēj sasniegt tikai paši gudrākie cilvēku dzimuma pārstāvji.

Ja liktenis dāvā citronu, jāpacenšas no tā pagatavot limonādi. Viena no visapbrīnojamākajām cilvēka īpašībām ir spēja pārvērst mīnusus plusos. Un tas ir atkarīgs no katra paša. Divi cilvēki lūkojas caur cietuma restoto logu. Viens saskata dubļus, otrs – zvaigžņotās debesis.

Kā noteikt negatīvās iezīmes mājā?

Ja radušās aizdomas, ka mājokļa un sevišķi virtuves enerģētiskais fons nav visai labvēlīgs, var veikt attīrīšanas rituālu. Aizdomu pamatā var būt dažādi apstākļi jeb negatīva pazīmes:

1. bieži ne no šā, ne no tā no rokām izslīd kāds virtuves vai mājsaimniecības priekšmets;
2. no sienas pakaramajiem krīt nost apģērbi, dvieļi un citi priekšmeti;
3. svece, kuru iededz, sāk dūmot vai raustīties liesmiņa;
4. telpaugi, kurus audzē mājoklī, sāk slimot, nīkuļot vai negrib ziedēt;
5. no kaktiem atskan knapi dzirdama brakšķēšana vai švīkāšana;
6. ēdiens piedeg, tam par maz sāls vai aizmirsts pievienot kādu citu būtisku sastāvdaļu;
7. bieži saskābst piens;
8. produkti sāk bojāties ātrāk nekā parasti. Piemēram, maize sāk pelēt burtiski nākamajā dienā;
9. pūst vai savīst uz izkalst ķiploku, sīpolu virtenes.

Tomēr tās nebūt nav visas obligātās pazīmes. Pietiks, ja jutīs, ka mājoklī kaut kas nav īsti kārtībā. Labs saimnieks savā namā vienmēr pamana dīvainības, kuru agrāk nebija.

Vispārējie principi cīņai ar ļaunuma spēkiem mājoklī

Ir daudz un dažādas receptes. Vieni dod priekšroku talismanu un amuletu nēsāšanai, otri – smaržīgu vīraku dedzināšanai, trešie – enerģētisko bloku uzlikšanai. Tomēr no aizvēstures ir saglabājies kāds pavisam vienkāršs seno zemnieku piekopts paņēmiens – neapstrīdama ticība tam, ka sīpols vai ķiploks aizbaida ļaunos garus vai atņem tiem maģisko spēku. Tāpēc senlaiku sievietes nekad nelietoja ēdienā iepriekšējā dienā notīrītu sīpolu vai ķiploku, kas stāvējis visu nakti. Viņas baidījās, ka tie uzsūkuši nelāgu ietekmi un var saindēt cilvēku, kas to ēdis.

Ja liktenis vairs nešķiet labvēlīgs, ja liekas, ka uzdarbojas ļaunie gari, jāveic šāds rituāls: paņem trīs nelielus sīpoliņus, nomizo un piekar dažādās mājokļa vietās. Teiksim, vienu virtuvē, otru guļamistabā, bet trešo viesistabā. Jāņem vērā, ka piekarināšana ir rituāla daļa: vispirms sīpoliem caurdur resnu adatu, kurā ievērts sarkans pavediens, tad pavediena galu sasien ap sīpolu un tura tos piekārtus septiņas naktis. Pēc tam sīpoli jānoņem un katrs jāuzliek uz atsevišķas tīra papīra lapiņas. Tad kārtīgi jāapsāla un jāsadedzina ugunī. Ļaunie spēki šādi būs iznīdēti. Mūsdienās dzīvā uguns daudzviet nav pieejama, tāpēc šo procedūru var variēt un iemest sīpolus tuvumā tekošajā upē. Tad pašam steigšus un neatskatoties jādodas prom.

Mājokļa attīrīšanai

vislabāk izmantot vīraku, ko šodien iespējams iegādāties ezoteriskajos veikaliņos. Arī šie veidi ir dažādi: var vīraku dedzināt pavārnīcā un ar šo vienkāršo konstrukciju apstaigāt mājokli, sevišķu uzmanību pievēršot telpu stūriem.

Taču mājokļa enerģētiskajai attīrīšanai var izmantot arī sāli. Tā ir klasiska ķīniešu fen-šui metode, kaut gan minerālus izmantojušas arī senās Eiropas tautas. Šī rituāla veikšanai būs nepieciešama čuguna panna un rupjās sāls paciņa. Jāsakarsē panna un jāuzber uz tās pusi sāls. Labi jāizkarsē līdz brīdim, kad sāls sāk viegli sprakšķēt. Tad jāņem panna labajā rokā un jāapstaigā mājoklis uzkavējoties katrā stūrī. Šī rituāla laikā jāskaita Tēvreize.

Var izmantot arī graudus.  Pāris saujas rudzu, kas uzglabāti vēsā vietā, jāieber maisiņā, kas apsiets ar sarkanu pavedienu. Tad maisiņu svētī ar lūgšanu, vislabāk ar Tēvreizi, taču ja ir kāda cita pārbaudīta un iedarbīga, skaitīt to. Turklāt – trīs reizes. Tad maisiņš jānoliek tumšā vietā uz vienu diennakti. Pēc tam jāizstaigā viss mājoklis, stūros akurāti izkaisot graudus krusta veidā un skaitīt to pašu lūgšanu, ar kuru svētīja graudus.

No sendienām populārs arī rituāls ar sveci un ūdeni. Tam izmanto svētīto ūdeni un baznīcas sveci. Vispirms izstaigā mājokli pa perimetru ar aizdegtu sveci. Ja kādā vietā tā sāk stipri kūpēt vai sprakšķēt, jāiegaumē šī vieta. Kad ar sveci apstaigāts viss mājoklis, ar svētīto ūdeni jāapslaka visus stūrus, tad tās vietas, kurās kūpēja vai sprakšķēja svece. Šī rituāla laikā arī jāskaita Tēvreize vai jau pārbaudītā lūgšana.

Tādā pašā nolūkā var izmantot arī triju zālīšu novārījumu. Nepieciešami: raudene, lauru lapas un rozmarīns. Uzkarsē 3 – 4 l ūdens teju līdz vārīšanās temperatūrai, noņem no plīts un iemet tajā pa saujai no katra kaltētā auga. Uzliek traukam vāku un ļauj šķidrumam atdzist. Tad izkāš un ar šo šķidrumu apstaigā visas telpas pulksteņa rādītāja virzienā, apslakot stūrus. Jāņem vērā, ka šim rituālam atbilstošāka ir jebkura lūgšana Svētajai Dievmātei. Ja tādu nezina, var skaitīt: “Es izdzenu ļauno ar zālītēm. Man talkā nāk raudene, laurs un rozmarīns! Pazūdi, nelabais! Prom, ienaidniek! Lai notiek tā!”

Līdzīgus vārdus var izmantot arī jau iepriekšminētajos rituālos ar sāli, graudiem, sveci un svēto ūdeni. Tomēr jāņem vērā, ka tie neaizstāj lūgšanu, bet tikai papildina rituālu.

Lūgšana kā aizsardzības metode

Lūgšanai ir būtiska nozīme jebkura cilvēka dzīvē neatkarīgi no reliģiskās piederības. Katrai ticībai ir savs bioloģiski informatīvais egregors, kas veido enerģētisko telpu, kurā cilvēka apziņai ļauts piekļūt visdažādākajiem spēkiem, kas ietekmē zemes dzīvi un risina konkrētas problēmas. Un tieši lūgšana ir tā atslēga, kas atver durvis uz šo krātuvi.

Piemēram, grēku nožēlošanas lūgšana, kas nāk no sirds dziļumiem, spēj mainīt karmas stāvokli saistībā ar rakstura īpašībām. Nožēlodams pieļautās kļūdas, cilvēks, kuram piemīt upura sindroms vai izteikta valdonība, var mazināt savu negatīvo īpašību spēku un izvairīties no liktenīgām sekām. Negatīvo karmisko programmu izpausmes var iedragāt viņa veselību, izjaukt ģimenes dzīvi, noslāpēt radošo pašizpausmi. Izveidojas noslēgts aplis, ko sauc par sansāras jeb apburto loku. Savu radošo potenciālu nerealizējis cilvēks zemapziņā ir uzkrājis negatīvo enerģiju, kura viņu burtiski dzen atkal un atkal pieļaut vienas un tās pašas kļūdas. Ar lūgšanām šo enerģiju var pārveidot pozitīvā dzīvības potenciālā. Lai lūgšana iedarbotos, lūdzējam ļoti jāieklausās katrā savā vārdā, jācenšas, lai tā nekļūst par formālu vēršanos pie Dieva, bet nāktu no sirds dziļumiem – būtu godprātīga un patiesa. Patiesums un sirsnīgums ir galvenie nosacījumi. Vārdus var izrunāt balsī vai arī iekšēji, taču tiem jābūt skaidri artikulētiem un nesteidzīgiem. Ja šajā lūgšanā piedalās vairāki cilvēki (piemēram, visa ģimene), to skaļā balsī skaita viens. Šādu lūgšanu var skaitīt arī savā ikdienas gaitā vai ceļā. Tad to dara klusībā, tādējādi koncentrējot uzmanību uz savu dvēseles stāvokli un norobežoties no apkārtējās kņadas. Ja mājās ir svētbilde, vislabāk lūgties tās priekšā. Raugoties Kristus, Dievmātes vai kāda svētā sejā, cilvēks raida savu iekšējo skatu tieši pie tiem, kurus godā un pielūdz. Svētbildes priekšā parasti iededz lampādi – eļļas lukturīti, kas simbolizē lūgšanas dedzīgumu, spēku un siltumu. Svētbildes priekšā lūdzējam jānometas uz ceļiem.

Tēvreize ir vienīgā lūgšana, kuru mums atstājis Kristus. Viņa mācība ir ļoti vienkārša, tā neprasa daudzus vārdus, taču nepieciešams patiesums. Tēvreizes tekstā ir koncentrēta visa esības gudrība.

Šo lūgšanu var skaitīt gan vakaros, gan rītos – tad, kad jūt nepieciešamību, ļaujot vārdiem un ritmam saplūst vienotā veselumā.

Mūsu Tēvs debesīs,

Svētīts lai top Tavs vārds,

Lai nāk Tava valstība,

Tavs prāts lai notiek

Kā debesīs, tā arī virs zemes.

Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien

Un piedod mums mūsu parādus

Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.

Un neieved mūs kārdināšanā,

Bet atpestī mūs no ļauna,

Jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi.

Āmen.

Cilvēks dzīvo sabiedrībā un bez tās iztikt nevar. Tāpēc ir gluži dabiski uzskatīt, ka viss apkārtējais ir piemērots un dod zināmu labumu. Katrā ziņā – tā tam vajadzētu būt. Šī ir galvenā tēze, kas raksturo enerģētiski informatīvo pieeju jautājumam par cilvēka dzīvi un veselību. Šīs pieejas pamatā ir austrumu tradīcija, kas cilvēku aplūko kā atvērtu, enerģētiski informatīvu bioloģisko sistēmu, kurai piemīt spēja atdot enerģiju ārējai videi un saņemt to atpakaļ.

Savukārt Visums ir vienota enerģija, kas cilvēku balsta un uztur. Ja indivīds ir nošķirts no šī enerģijas avota, viņa mūžs pārvēršas neapzinātā cīņā par vienīgo pieejamo enerģijas daļu, kas cirkulē organismā.

Nošķritība no vienīgā enerģijas avota cilvēku padara vāju un neaizsargātu, tāpēc viņš visiem spēkiem pūlas celt savu enerģētisko līmeni. Strīdos, apvainojumos, jebkurās naida izpausmēs tas, kurš gūst virsroku, ņem no uzvarētā enerģiju, taču tā viņš vēl vairāk attālinās no pasaules enerģijas avota, beigu beigās kļūdams pavisam vārgs un slims. Tāpēc vissarežģitākais nosacījums cilvēces atveseļošanā ir – garīgā pilnveidošanās.

Rūpēsimies par to un centīsimies šo nepieciešamību ieaudzināt bērnos!