Okuluisma mācība pēta lietas, kas gadsimtu gaitā vairumam cilvēku bijušas nepieejamas. Tomēr interese par dažādām neparastām parādībām ir tikai augusi un tās kļuvušas arvien pazīstamākas.

Mūsdienās sastopamas divas okulto grāmatu kategorijas, kuru autori vai nu svēti tic okultismam, vai arī bez žēlastības apgāž jebkuru mītu. Daļa šādu grāmatu sarakstījuši cilvēki, kas pēta konkrētus gadījumus un cenšas pierādīt, ka mediji jeb “kanāli” ir absolūti reāla prakse. Taču vienmēr bijuši ļaudis, kuri sevi dēvē par racionāli domājošiem un ar zināmu baudu noliedz jebkurus šī fenomena eksistences pierādījumus, nereti izmantojot arī zinātniskas tēzes. Piemēram, ja ar āmuru sit akmeni, kas atrodas cilvēka vēderā, nenodarot viņam ļaunumu, tam nav nekāda sakara ar jogu. Tas tikai apstiprina fizikas likumu, ka ķermenis miera stāvoklī izrāda pretestību berzes spēkam. Šajā gadījumā akmens kā statisks objekts pretojas berzes spēkam, ko izraisījis sitiens, un uzņem to, saplīsdams druskās, taču cilvēks necieš. Diemžēl skeptiķi neaprobežojas ar tamlīdzīgiem savas taisnības pierādījumiem. Joprojām raksta grāmatas, kuru vienīgais mērķis ir uzbrukt visam, kas saistīts ar okultismu, ignorējot vai falsificējot jebkuru informāciju, kas nesakrīt ar pašu viedokli. Bet lasītājam jāizvēlas vai nu grāmata, kas apgalvo, ka viss, kam viņš tic, ir absolūta patiesība, vai arī tā, kas viņa ticību noliedz. Šeit vidusceļa nav. Visgrūtāk klājas tiem, kuri tic mūsdienu zinātnē joprojām nepierādītu fenomenu eksistencei. Pirms tūkstoš gadiem medicīna, fizika, matemātika, astronomija, ķīmija un relativitātes teorija bija pieejama tikai tiem, kas pētīja mīklainās parādības, nodarbojās ar okultismu un to mācīja arī bērniem. Tā bija balansēšana uz mistikas un zinātnes robežas, un līdztekus parādījās šarlatānisms. Mūsdienās šarlatāni terorizē tos, kuri nopietni nodarbojas ar okultismu un pēta paranormālas parādības.

Medija apmeklējums

Nereti cilvēki, kuri dodas pie medijiem, sevi uzskata par teju vientiešiem, taču tas nav pareizi. Dzīvē mēdz gadīties problēmas, turpretī kādam draugam Fortūna joprojām tikai smaida. Un izrādās, ka veiksme viņam uzsmaidījusi pēc gājiena pie gaišreģa vai zīlnieka. Un tā nu arī neveiksminieks dodas pie medija. Kas notiek? Ir trīs varianti: cilvēks iegūst konkrētas zināšanas, saņem padomu, kuru izmanto grūtību pārvarēšanai, vai arī pazaudē iespaidīgu naudas summu, kuru izvilinājis veikls blēdis. Jā, mediji ir visdažādākie, un visus nav iespējams ne uzskaitīt, ne pārbaudīt. Turklāt katram ir savas darba metodes – vieni ņem cilvēku aiz rokas, aizver acis un sāk runāt, otri pauž to, ko viņiem pasaka “gari”. Vēl citiem nākotnē ielūkoties palīdz Taro kārtis vai kristāla lode, plaukstu līnijas vai vibrācijas, ko izstaro kāds konkrētajam cilvēkam piederošs priekšmets (to sauc par psihometriju). Nākotni nosaka arī, vērojot koku līnijas, sveces dūmošanas virzienu, vaska kušanu, rokrakstu (tā ir grafoloģija), galvaskausa kaulu veidojumus utt. Būtībā nav svarīgi, ar kādu metodi medijs strādā. Tas ir veids, kā viņš iegremdējas sevī, lai kontaktētos ar savas apziņas dziļākajiem slāņiem, kam pieejami Visuma noslēpumi. Un panākumi ir atkarīgi no šīs spējas iedziļināties, izprast.

Dažām metodēm ir arī zinātniska bāze – astroloģija, grafoloģija, hiromantija utt., taču, kaut arī tur eksistē dažādas formulas, šie paņēmieni ir tuvāki mākslai. Ne zinātnei! Divi cilvēki ar līdzvērtīgu sagatavotības pakāpi un pieredzi spēj izdarīt pareizus secinājumus, bet, saskaroties ar konkrētu klientu vajadzībām, viņu spējas var atšķirties.

Īsts medijs vēlas palīdzēt. Griežoties pēc palīdzības pie tāda, nevajadzētu noskaņoties skeptiski. Viņam vienkārši jāļauj palīdzēt. Ja šis cilvēks uzdod jautājumu, jāatbild godīgi un atklāti. Ja viņš ilgāku laiku klusē vai maksimāli koncentrējas, jābūt pacietīgam.

Īsti mediji nemīl elektrisko apgaismojumu. Prasmes nav iespējams “ieslēgt” pēc vēlēšanās vai vajadzības. Var gadīties, ka tieši tad, kad esat ieradies uz pieņemšanu, medijs ir “izslēgts”. Godīgais paskaidros, ka šobrīd nekādi nevar palīdzēt, naudu neņems un ieteiks atnākt kādu citu dienu. Šis ieteikums jāuztver nopietni, tas nozīmē, ka no šī medija sagaidāma nenovērtējama palīdzība.

Mediji, kuri nodarbojas ar pareģošanu, var sniegt dažādas liecības. Viena daļa ir attiecināma uz pagātni, un tie parasti ir zināmi laika posmi bez konkrētiem datumiem. Cilvēks jau tik un tā diez ko labi neatceras, kad un tieši kas viņa mūžā noticis, tomēr reizēm šīs liecības ir apbrīnojami precīzas. Pēc tam zintnieks stāsta par  pašreizējo situāciju un problēmām. Tieši tāpat kā psiholoģiskās problēmas provocē fizisku saslimšanu, arī neveiksmēm un juceklim ir savi, šķietami ar to parādīšanos nekādi nesaistīti, iemesli, jāklausās uzmanīgi. Ja liekas, ka medijs neko nesaka par šībrīža situāciju un problēmām, to viņam jāatgādina. Var arī gadīties, ka izsakās neskaidri. Bet tad pienāk laiks pašai noslēpumainākajai daļai – nākotnes pareģošanai. Speciālista uzdevums ir dot padomu, kā tikt galā ar šodienas problēmām un kā izvairīties no būtiskām nepatikšanām nākotnē. Taču, ja medijs teic, ka situāciju uzlabot nav iespējams – par viņu jāaizmirst! Cilvēks ir brīva un neatkarīga būtne un var rīkoties tā, kā pats vēlas, bet jebkurai problēmai ir risinājums.

Labs medijs var izstāstīt to, kas notiks, ja cilvēks rīkosies tā vai citādi, tomēr nekad neteiks to, kas tieši notiks. Un kā gan viņš to spētu, ja nezina, ko konkrētais cilvēks gatavojas darīt? Ja medijs klientam apgalvos, ka viņš pēc divām nedēļām dosies jūras braucienā ar okeāna laineri, kurš nogrims, vai klients maz uzdrošināsies braukt? Jebkurš medijs, kurš pareģo, ka konkrētajā dienā notiks tas vai kaut kas cits. Ir vai nu šarlatāns, vai arī dziļi maldās.

Pagātne līdzinās tunelim. Tas ir jau noiets posms, kuru nav iespējams mainīt. Bet nākotne – tā ir apaļas formas istaba ar milzum daudzām durvīm.

Brīva savas nākotnes izvēle.

Visticamāk, ka cilvēks izvēlēsies durvis, kas ved no pagātnes taisni uz priekšu vai arī pirmajām blakus esošās durvis, taču nākotnē var ieiet pa jebkurām durvīm. Atkarībā no cilvēka izvēles mainīsies apstākļi, kas ietekmē viņa mūža gaitu. Medijam jāatklāj informācija par to, kas var notikt, ja cilvēks izraudzīsies konkrētas durvis, par to, kā attīstīsies notikumi, taču viņš nevar likt cilvēkam izvēlēties konkrēto ceļu. Un klients nekādā gadījumā nedrīkst prasīt, lai medijs izdomā viņa vietā. Astroloģija māca, ka zvaigznes tik vien kā mudina cilvēku izvēlēties, tās neko neuzspiež. Medijs gan var piedāvāt aplūkot vairākus variantus, taču izvēle tik un tā paliek klienta ziņā.

Medijam līdzinās arī baņķieris, grāmatvedis vai ārsts. Arī viņi dalās zināšanās un pieredzē balstītos padomos, taču cilvēks pats izlems, ieguldīt vai neieguldīt naudu konkrētajā darījumā, norakstīt izdevumus pēc grāmatveža ieteikuma, piekrist vai nepiekrist operācijai.

Taču jārunā arī par blēžiem, kuri vēlas vienīgi naudu. Tiklīdz klients rokā, sākas smadzeņu “skalošana”. Arī šādā gadījumā ir vairāki tipiski paņēmieni, kurus lieto visai plaši:

1. “Finansiālie un personīgas dabas aspekti varētu būt krietni labāki”. Te klients var iebilst, ka tā nav taisnība.
2. “Jums piemīt liels ekstrasensorais potenciāls. Šīs spējas vajadzētu attīstīt”. Cilvēks jau labprāt uzklausa komplimentus, tāpēc ātri vien piekrīt blēža apgalvojumam.
3. “Jūs dzīvosit ilgi – 87 vau 88 gadus”. Patīkami dzirdēt, bet, ja arī tas nepiepildīsies, kurš gan varēs iebilst? Mirušie taču nevienu tiesā nevar iesūdzēt.
4. “Jūs ārkārtīgi labi pazīstat cilvēkus”. Jā, tā jau mums visiem patīk domāt. Arī tad, ja tā nebūt nav taisnība.
5. “Es redzu cilvēku, kurš jums atnesīs kādu ziņu un padarīs jūs laimīgu”. Nu, tas var būt pastnieks, praktiski jebkurš…
6. “Šogad jūsu dzīvē gaidāmas lielas pārmaiņas”. Bet kaut kādas pārmaiņas taču notiek katram un katru gadu, vai ne?
7. “Jūsu laimīgās dienas – svētdiena, otrdiena un piektdiena”. Tā ir gandrīz puse no nedēļas. Pilnīgi iespējams – kādā no šīm dienām arī paveiksies.

Un tad pienācis laiks blēža galvenajam trikam. Jūsu problēmās vainojams kāds cilvēks, kurš jums uzlicis “ļauno aci”. Tas ir paņēmiens, lai pārliecinātu klientu veikt dārgu “attīrīšanas” rituālu, pēc kura tālāk dosies jau atbrīvots no “melnās maģijas” un, protams, arī naudas. Un ir gadījumi, kad lētticīgais cilvēks vēlāk atgriežas pie šī “speciālista” un sūdzas, ka viņa dzīvē nekas nav mainījies. Uz to viņš parasti saņem atbildi: “Burvestības, kuru varā jūs atrodaties, izrādījās stiprākas nekā biju domājis. Būs vajadzīgs vēl viens rituāls, lai jūs glābtu. Tas maksās 50 (vai vairāk) latu. Nežēlojiet šo naudu, un jūsu dzīve sakārtosies.” Un tā tas turpinās līdz brīdim, kad klients saprot, ar ko viņam darīšana, vai paliek pavisam bez naudas un mantas.

Tāpēc, nolemjot doties pie medija, jāņem vērā, cik lielu summu par pakalpojumu viņš prasa. Ja tā ir prāva – dodieties prom!

Bet tagad daži vārdi – godīgajiem medijiem. Jums jāturas pie tālāk aprakstītajiem noteikumiem, kurus vajadzētu izdrukāt un piekārt darbistabā pie sienas.

Medija kodekss

1. Mani klienti paši atbild par savu uzvedību.
2. Es cenšos akceptēt un iedvest cerību.
3. Centīšos būt līdzsvarots, koncentrējies, laipns. Koncentrēšos tikai uz klienta vajadzībām, aizmirstot paša problēmas.
4. Es centīšos klientam maksimāli palīdzēt, lai viņam nebūtu vajadzības pie manis atgriezties ar šīm pašām problēmām.
5. Es nekad neteikšu klientam, ka viņš drīz mirs, ja nu vienīgi ārkārtēju apstākļu spiests.
6. Es uzsvēršu karmisku nozīmīgumu solījuma pildīšanā.
7. Jebkuram slimam cilvēkam ieteikšu meklēt profesionālu palīdzību. Es neesmu ārsts.
8. Klientam, kurš vēlas veikt kādu naudas darījumu, došu padomu vispirms konsultēties ar baņķieri vai brokeri. Es neesmu ne baņķieris, ne brokeris.
9. Es mācīšos visu, kas vien var palīdzēt labāk veikt manu darbu.
10. Es solos dot pārdomātus padomus tiem, kam ir nepieciešama mana palīdzība.

Pēdējo gadu laikā ideja par izdziedināšanos ar medija palīdzību kļuvusi diezgan populāra. Taču jāievēro trīs likumsakarības.

1. Ar ārstēšanu drīkst nodarboties tikai ārsts, kuram ir gan kvalifikācija, gan licence. Tas, kurš pašpasludinās par dziednieku, kaut viņam nav tiesību ārstēt, darbojas pretlikumīgi.
2. Tikai ārsts, kuram ir licence, var noteikt diagnozi. Kaut arī daži dziednieki savas darbības laikā arī spēj noteikt diagnozi (piemēram, tie, kuri nodarbojas ar akupunktūru, var diagnosticēt slimības no tradicionālās austrumu medicīnas viedokļa), tomēr, ja speciālists, kura kompetence medicīnā vieš zināmas šaubas, paziņo, ka jums ir slimas nieres, viņš darbojas nelikumīgi.
3. Vienīgais cilvēks, kurš var jūs izārstēt, esat jūs pats. Tāds ir dabas likums.

Cilvēka brīnišķīgais, Dieva dotais ķermenis ir pats spējīgs sevi izārstēt. Noteiktās situācijās tam nepieciešama palīdzība, ja salauzta roka, ārsts uzliek ģipsi. Iespējams, ka atsevišķos gadījumos nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās. Nākotnē jauni atklājumi kaulu dzīšanas procesu paātrinās. Bet kamēr kauli nebūs saauguši, tie nebūs izārstēti, un šo darbu var veikt vienīgi paša ķermenis.

Taču dziednieks var palīdzēt ķermenim ārstēšanās procesā. Ir daudzas un dažādas alternatīvās, netradicionālās medicīnas metodes, ar kurām konstatēt funkcionālos traucējumus, kas pagaidām vēl neizpaužas slimības formā. Disbalansu var novērst jau pirms slimības simptomu parādīšanās.

Tā kā šo alternatīvās ārstniecības metožu ir daudz, tās visas aprakstīt šeit nav iespējams. Tomēr, ja esat nodomājuši griezties pie dziednieka, jāņem vērā daži padomi.

1. Neuzticieties tiem, kuri sola pilnīgu izveseļošanos. Ārstus taču ne vienmēr pavada veiksme, vai ne? To pašu var sacīt arī par dziedniekiem.
2. Neuzticieties tiem, kuri visas problēmas apkaro ar vienām un tām pašām metodēm. Universālu līdzekļu visām kaitēm – nav. Ģipsis taču nepalīdz gripas slimniekam.
3. Neuzticieties tiem, kuri apgalvo, ka vienīgi viņiem pieder konkrētās zināšanas un kas nedalās tajās ar citiem. Tā gandrīz vienmēr ir krāpnieka pazīme.
4. Neuzticieties tiem, kuri uzstāj, lai iegādājieties viņu izgatavotās zāles vai kādu priekšmetu, kam piemīt dziedinošs spēks. Tā ir droša pazīme, ka jūsu priekšā ir šarlatāns.
5. Neuzticieties tiem, kuri, jūsuprāt, prasa nepiemēroti lielu samaksu par saviem pakalpojumiem.
6. Ja ārstēšanās nav devusi pozitīvus rezultātus, meklējiet citu dziednieku.
7. Atrodiet tādu, kurš par varu neturas pie pacienta, t.i. neprasa, lai jūs katru nedēļu nāktu pie viņa ar savām problēmām. Viņš pieliks visas pūles, lai jūs patiesi izdziedinātu (protams, ja vien nesirgstat ar kādu hronisku kaiti, kuru izārstēt nav iespējams).
8. Meklējiet tādu dziednieku, kurš pēc iespējas vairāk uzmanības velta jūsu izglītošanai. Viņam jums jāizskaidro, kā izvairīties no problēmām nākotnē, un jādod vērtīgi padomi konkrēto slimību novēršanai.

Izvēloties dziednieku, ņemiet vērā šos padomus. Ļoti daudzi medicīnas doktori uzvedas tā, it kā pilnībā atbildētu par jūsu veselību, un uzskata, ka pasaulē mīt vieni vienīgi muļķi. Tā kā holistiskā medicīna ietiecas jomās, kas agrāk piederēja tikai tradicionālajai medicīnai, šī egocentriskā pieeja, par laimi, ir nedaudz mazinājusies.

Galvenais okultisma likums: cilvēkam ir brīva griba un viņš var to izmantot vai neizmantot. Cilvēkam jāuzņemas atbildība par visu, ko viņš dara, tostarp arī par paša veselību.

Netradicionālās medicīnas metodes

iedarbojas gan iekšēji, gan ārēji. Pie pēdējām pieskaitāma ārstēšana ar augiem, puķēm un homeopātija. Bet metožu, kur ārstēšana noris, izmantojot organisma iekšējos resursus, ir daudz vairāk un tās dalās divās kategorijās: “saudzīgajā” un “skarbajā”. Dziednieki, kuri izmanto saudzīgo terapiju, ķermenim praktiski nepieskaras vai arī dara to ārkārtīgi viegli. Tā var būt “roku uzlikšana”, dziedināšana ar kristāliem, džin šin džitsu, darbs ar čakrām un dažādas auras manipulācijas. Pie skarbākām metodēm pieskaitāmas šiacu, akupunktūra, refleksoloģija, hīlerisms utt. Daži autori tām pieskaita arī hitroplastiku, taču tā tomēr nepietilpinās netradicionālās medicīnas rāmjos. Atsevišķos gadījumos skarbās metodes izraisa nelielu sāpju sajūtu.

Pastāv arī tādas psihosensorās terapijas metodes, ar kurām var ārstēt kā garīgās, tā fiziskās slimības. Pie tām pieder reiki un neo reiki, ārstēšana ar kliegšanu, iepriekšējo dzīvju atcerēšanos un citas vadāmās meditācijas formas. Turklāt daudzās metodēs apvienotas vairākas netradicionālās medicīnas formas.

Netradicionālās medicīnas nozīmi pārvērtēt ir gandrīz neiespējami. Arī paši iesīkstējušākie tradicionālās rietumu medicīnas piekritēji atzīst faktu, ka pēc dziednieka apmeklējuma slimniekam var iestāties remisija. Pēkšņu, brīnumainas izveseļošanās gadījumu ir pietiekoši, lai apkopotu vairākos biezos sējumos. Taču pastāv arī tādas metodes, pret kurām jābūt ārkārtīgi piesardzīgiem. Tās visbiežāk sastopamas Filipīnās, Meksikā un Dienvidamerikā – hīlerisms jeb psihosensorā ķirurģija. Hīlerisms būtībā dalās divos novirzienos – dziedniecībā bez jebkādām viltībām vai trikiem un psihosensorajā ķirurģijā, kad tā saucamais “ķirurgs” apvelk līniju, kura, viņaprāt, norobežo audzēju, tad piepeši sāk tecēt asinis, un ķirurgs no šīs straumes izceļ tādu kā vīstokli – “audzēju”. Operācijas vieta ir tīra, nav redzamas nekādas griezuma pēdas. Parasti šis process ir nesāpīgs. Šāda metode galvenokārt “nostrādā” gadījumos, kad pacients vēlas izārstēties “ekskluzīvā” veidā. Gadījumā, ja nu tamlīdzīgas terapijas metodes tomēr palīdz izveseļoties, slimniekam visticamāk vai nu bijusi uzstādīta nepareiza diagnoze, vai arī organisms pats ticis galā ar savu problēmu. Vairums to, kuri šādi ārstējušies, ir miruši, tā arī nesaņemot nepieciešamo palīdzību, jo nebija griezušies pie piemērotiem speciālistiem. Šāda “dziedināšana” ir nopietni kritizējama un nosodāma. Arī tad, ja pacienta stāvoklis psihosensorās ķirurģijas rezultātā ir uzlabojies, jāiet pie ārsta, lai tas apstiprina diagnozi. Daudzām slimībām mēdz būt remisijas periodi, kad slimnieki jūtas ievērojami labāk, taču patiesa uzlabošanās nav notikusi.

Visos laikos cilvēki ticējuši dvēseles nemirstībai un pārmiesošanās spējai. Zināmā mērā šo metafizisko uzskatu pauž arī visas reliģiskās mācības. Reinkarnācija ir Kabalas sastāvdaļa, jūdaisma mistiskā daļa, un tā raksturīga arī agrīnajai kristietībai. Vairums reliģiozo cilvēku arī mūsdienās tai tic. Ja pastāv reinkarnācija, jābūt arī kādai metodikai, kas ļautu izspraukties cauri šai krēslas zonai un izpētīt

Iepriekšējās dzīves.

Tāpēc ir radītas speciālas tehnikas. Kāds pazīstams okultists iepriekšējo dzīvju atcerēšanos nosaucis par “maģiskās atmiņas attīstīšanu”. Metodes, ar kurām cilvēks var atgriezties iepriekšējā dzīvē, ir dažādas.

Taču kāpēc reinkarnācija un viss, kas ar to saistīts, izraisa tik lielu interesi? Ziņkārības apmierināšana ir viens iemesls, bet ko gan tik būtisku var atklāt savās iepriekšējās dzīvēs?

Vispirms ir jāsaprot, ka iepriekšējo dzīvju atcerēšanās patiesībā var nebūt saistīta ar patieso pagātni. Cilvēka pieredze var būt veidojusies arī kā zemapziņas informācija, ko tā sūta apziņai. Dažādu iemeslu dēļ apziņa neieklausās iekšējā balsī, tāpēc jebkurā izdevīgā brīdī zemapziņa tai sūta simboliskus ziņojumus – bijušo dzīvju iespaidus. Ja vien šī atcerēšanās nav iztēles auglis, tad ir gluži iespējams, ka to izraisījusi zemapziņa, jebšu arī tā patiešām saistās ar cilvēka iepriekšējo dzīvi.

Neatkarīgi no tā, vai iepriekšējās dzīves pastāv vai nē, “atcerēšanās” ir gluži reāla. Tikai jāuzdod sev jautājums: “Ko varu iegūt caur šiem pārdzīvojumiem un kādā veidā to izmantot šajā dzīves brīdī?”

Sākumā cilvēks vēlas kaut ko uzzināt par savu iepriekšējo mūžu – aiz vienkāršas ziņkārības, bet tad jau saprot, ka tas nudien ir interesanti un kaut kādā veidā to var izmantot arī šodienas dzīvē. Okultisti tic, ka reinkarnācijas dziļākā jēga ir – palīdzēt piekļūt dzīves gudrībām, kā arī ļaut apziņai sasniegt stāvokli, kurā vairs nav vajadzības reinkarnēties.

Ja tic dvēseles pārmiesošanās idejai, ir rūpīgi jāapgūst jau nodzīvotās dzīves, lai atrastu kļūdas, kas pieļautas, un tās neatkārtotu ne šajā, ne nākamajās. Ja reinkarnācijai netic, doma par zemapziņas centieniem sūtīt ziņojumus apziņai ir pietiekoši satraucoša, lai radītu vēlēšanās šos ziņojumus atšifrēt un uz tiem kaut kā reaģēt. Jebkurā gadījumā attiecībā uz iepriekšējām dzīvēm jāņem vērā divi svarīgi postulāti.

1. Lai cilvēks atcerētos iepriekšējās dzīves, nav nepieciešama ticība reinkarnācijai.
2. Šīs atmiņas kļūst par vērtību tikai tad, kad iegūtās zināšanas cilvēks izmanto savā pašreizējā mūžā.

Iepriekšējo dzīvju atcerēšanās pēc būtības ir ļoti personīgs pārdzīvojums. Svarīgi zināt, ka šajā procesā cilvēks var ieraudzīt un sajust savas pagātnes atdzīvošanos. Un tas jāpārdzīvo, lai saņemtu patiesi vērtīgu informāciju.

Mūsdienās daudzi apgalvo, ka spēj nonākt transa stāvoklī, bet pēc tam izstāstīt pagātnes dzīves tiem, kuri to vēlas. “Jūs bijāt… un nodarbojāties ar…” nesatraucoties par savu vārdu patiesumu vai melīgumu. Vairieties no tādiem ļaudīm! Vērsieties pie tiem, kuri palīdzēs jums pašiem pārdzīvot atcerēšanās procesu. Jebkurā gadījumā tikai paša pārdzīvojums var palīdzēt atbrīvoties no slēptiem traucēkļiem, kas ietekmē gan veselību, gan panākumus.

Un ir arī tāds krāpniecības paveids, kas radies uz pašapmāna bāzes. Vairums cilvēku uzskata, ka viņu dzīve nav pietiekoši spilgta un iespaidiem bagāta, kā kinozvaigznēm, politiķiem vai profesionāliem sportistiem. Un daži ļaujas fantāzijām, izdomājot sev unikālas, romantikas pārpilnas pagātnes dzīves. Tomēr tie ir maldi. Un jāteic, ka pēc pazīstamās okultistes Dionas Forčūnas uzskata, tas, ka cilvēks iepriekšējā dzīvē bijis ievērojama personība, bet šajā dzīvē ir pavisam necils, liek viņam domāt par to, kas noticis šo divu dzīvju starpposmā, kāpēc viņš noslīdējis zemākā līmenī.

Taču dzīvojam šajā dzīvē. Pagātnē atgriezties nav iespējams. No tās var tikai mācīties. Vienīgā vērtība tam, vai kādreiz esat bijusi Kleopatra vai parasta mājsaimniece, ir – cik liela mācība no tā gūta.

Meditācijai

ir viens no pašiem populārākajiem atslābināšanās veidiem, kad cilvēks iegremdējas sevī, lai nodibinātu dziļāku kontaktu ar Dievu. Patiesa meditācija ietver sevī trīs posmus.

1. Atslābināšanos, kad cilvēks apzināti liek ķermenim relaksēties.
2. Apceri, kad viņš pievērš visu uzmanību kādam konkrētam priekšmetam, attēlam, skaņai u.tml. Iesācējam šī stadija būs pati sarežģītākā, jo piesaistīt uzmanību kaut kam vienam ir ārkārtīgi grūti.
3. Meditāciju, kad cilvēks it kā “izdzēš” no atmiņas attēlu, kuru apcerējis līdz konkrētajam brīdim. Šajā procesā “izdzēš” vai pilnīgi atslēdz apziņu, kura visu laiku bija aktīvi līdzdarbojusies. Kad tas paveikts, cilvēks burtiski “plivinās” virs sava ķermeņa un atbrīvotā zemapziņa veido saikni ar dievišķo. Rezultāts ir dievišķā atklāsme, kas pazīstama ar nosaukumu “samādhi”, nirvāna vai kosmiskā apziņa – sajūta, ka Visumā cilvēks ir viens pats.

Meditācijas nav nedz noslēpumainas, nedz sarežģītas, taču ir nepieciešams laiks, lai iemācītos meditēt. Šī procesa pareizu apguvi var atvieglot gan grāmatas, gan audioieraksti, kuros izskaidrots kā atslābināties. Praktiski cilvēks “pavēl” visām savām ķermeņa daļām atslābt, tad koncentrējas uz kādu priekšmetu un sāk to apcerēt. Šim nolūkam var izmantot, piemēram, Taro kārtis vai Tatvas simbolus – Zemi, Gaisu un Ūdeni vai arī māndalu. Viena no pazīstamākajām metodēm ir koncentrēšanās, izmantojot OM skaņu un ķermenī izraisīto vibrāciju, taču par koncentrēšanās objektu var kļūt praktiski jebkas.

Pats grūtākais ir trešais posms. Daļēji tāpēc, ka tas prasa ilgāku piepūli, daudzi padodas pirms laika un bez rezultātiem. Tomēr meditācijas tehnikas ir pavisam vienkāršas. Lai nonāktu nepieciešamajā stāvoklī, cilvēkam tikai jāizdzēš no atmiņas priekšmets vai skaņa, uz kuru koncentrējies. Kad tas izdarīts, galvā ir apklususi apziņas balss. Tad parasti uz brīdi iestājas klusums, bet pēc tam iekšējā balss jautā: “Vai es visu daru pareizi? Mērķis ir panākt pēc iespējas ilgāku klusums brīdi – līdz pat stundai vai ilgāk.”

Šiem trim posmiem piemīt neparasti liels spēks. Meditācijas laikā var pazemināties asinsspiediens, uzlaboties ekstrasensora uztvere. Domas kļūst skaidrākas un precīzākas, cilvēku pārņem pilnīgs miers un sajūta, ka viņš ir vienots ar Visumu. Meditēt var katru dienu. Tas ir pat ieteicams. Diemžēl arī šajā kontekstā vērojama negodprātība. Reizēm iziet tikai divus pirmos posmus – atslābināšanos un apceri, bet reizēm tikai atslābināšanos vien. Tas notiek galvenokārt tajos gadījumos, kad cilvēka ir papūlējies atvērt vārdnīcu un izlasījis meditācijas definīciju. Rietumos valda uzskats, ka ar to pietiek, taču meditācija nav tikai apcere. Maldīgs priekšstats veidojas tāpēc, ka cilvēki nereti pievēršas tikai procesa fiziskajām izpausmēm un uzskata, ka elpošanas, pulsa palēnināšanās, asinsspiediena pazemināšanās ir paši nozīmīgākie meditācijas rezultāti. Kāds skeptiķis teicis, ka tādu pašu un pat daudzkārt lielāku efektu var panākt, ja pāris minūtes paguļ uz dīvāna ar saceltām kājām. Un viņam taisnība. Taču īstas meditācijas procesā iesaistās ne vien ķermenis, bet arī prāts – smadzeņu nefiziskā daļa. Mūsdienu zinātne vēl nespēj pierakstīt cilvēka prāta darbību, jo neprotam to izmērīt. Meditācija nav jāuzlūko kā ārējs process, jo atslābināšanās ir tikai meditācijas viena sastāvdaļa – tās pirmais posms. Būtu maldīgi paļauties uz “kaktu kantoru” sludinājumiem, ka ar kolektīvām meditācijām, savācot konkrētu naudas summu, noteiktā teritorijā varētu mazināt noziedzību vai arī iemācīties levitēt. Tādos gadījumos parasti klientiem nodemonstrē jogas vingrinājumus – vardītes lēkāšanu, kam nav nekā kopīga ar levitāciju. Jāizvairās arī no tādām organizācijām, kuru biedri sludina, ka tikai viņu metode ir vienīgā patiesā. Tās ir muļķības, jo universālas meditāciju metodes nav. Metožu ir daudz, taču katram jāatrod sev piemērotākā un patīkamākā.

Pēc fizikas likuma, elektriskajai strāvai ir magnētiskais lauks. Cilvēka ķermenis ir gluži vai pieblīvēts ar elektrību, sevišķi daudz tās ir nervu un muskuļu audos. No tā var secināt, ka viņam piemīt magnētiskais starojums. Magnētisms un elektrība ir elektromagnētiskā spektra sastāvdaļas, tāpat kā gaismas, skaņas un radio viļņi. Tie visi ir elektromagnētiskās dabas starojumi, ko var noteikt ar mērinstrumentiem – magnetometru un ādas galvaniskās reakcijas mēraparātu. Šī enerģija ir auras fenomena pamatā un ir zinātniski izskaidrojama.

Okultisti uzskata, ka aura veidojas ādas virskārtā un aiziet bezgalībā. Jo tālāk tā no ķermeņa, jo smalkāka un nepamanāmāka. Un pat tie, kas auras redz, aptuveni 1 m atstatumā to vairs nesaskata. Domājams, ka tā auras daļa, kas vistuvāk ķermenim, ir saistīta ar cilvēka veselību. Bet no iekšienes tai pieslejas mentālā aura – cilvēka psihiskā stāvokļa indikators. To mēdz dēvēt par psiholoģisko auru. Trešā auras sastāvdaļa ir garīgais elements, kas atrodas vēl mazliet tālāk no ķermeņa un ir saistīts ar cilvēka garīgo attīstību. Kā stāsta tie, kuri auras spēj saskatīt, šie trīs slāņi savstarpēji mijiedarbojas un pat pārklājas. Pastāv uzskats, ka iespējams saredzēt arī čakras – vairākus košās krāsās rotējošus apļus virs cilvēka galvas. Bet auru tik tiešām spēj saskatīt jebkurš, kas gatavs vingrināties to darīt. Auras skatīšana ir ļoti populāra psihotehniku nodarbība.

Un lūk, viens no visvieglākajiem veidiem, kā redzēt auru.

Sameklējiet stingru, melnas krāsas A4 formāta papīra lapu, novietojiet uz galda un nelielā attālumā virs tās kādu laiciņu paturiet plaukstu ar izplestiem pirkstiem. Samaziniet gaismu un neskatieties uz plaukstu, bet uz melno papīru zem tās. Iespējams, ka attālumu starp plaukstu un papīru vajadzēs samazināt vai palielināt, kā arī pieregulēt apgaismojuma stiprumu. Pēc laiciņa varēs saskatīt vieglu vizēšanu ap pirkstiem. Parasti tā ir baltā vai sudrabotā krāsā, taču reizēm var būt arī pelēka vai zeltīta. Šo apmalīti ieraugot, jākoncentrējas uz paša izjūtām un jāiegaumē auras izskats. Pēc kāda laika cilvēks jau pavisam brīvi varēs saskatīt auras, bet regulāru treniņu rezultātā – atšķirt tās krāsas. Nav jāuztraucas, ja auras nevar saskatīt. Tas neizdodas arī dažiem diezgan talantīgiem medijiem, taču viņi sajūt, kādā krāsā jābūt konkrētajai aurai. Nav svarīgs veids, svarīgs vien tas, ko dara ar saņemto informāciju.

Cilvēku acis krāsas neatšķir. Tās tikai uztver enerģijas viļņus un pārveido tos citā enerģijā, kura pārvietojas pa optiskajiem nerviem uz smadzenēm, kas šo acu sūtījumu atbilstoši interpretē. Tas, kā cilvēks redz, ir atkarīgs no smadzenēm. Arī tas, kā viņš redz auru, ir atkarīgs no paša. Pavērojiet apkārtējos! Ja cilvēks ir satraukts, kāda izskatās viņa aura? Un kāda tā ir laimes pārpilnam? Tādējādi jūs varēsit itin viegli sastādīt savu auras krāsu “katalogu”, bet tas jebkuram citam var izrādīties pavisam savādāks.

Aura ir individuāla un unikāla parādība. Iespējams, kāda cilvēka aurai ir sārta krāsa. Tas liecina, ka viņam viss ir kārtībā. Mainīšanās uz zilo krāsu vēsta, ka indivīda organismā notikušas zināmas pārveides. To visu var izlasīt grāmatās.

Netrūkst arī teoriju, kurās skaidrots, kāpēc piepildās astroloģiskās prognozes.

Vieni apgalvo, ka zvaigznes izstaro noteikta tipa enerģiju, kas iedarbojas uz cilvēku. citi teic, ka debesu ķermeņi atspoguļo ļaužu iekšējās norises. Lai arī kā tas nebūtu, neviens nevar ar pārliecību apgalvot, kāpēc astroloģija “nostrādā”, taču tā patiesi “nostrādā” – tas ir fakts!

Ar astroloģiju var samērā droši noteikt, kad cilvēka dzīvē notiks tie vai citi atgadījumi.

Astroloģija var palīdzēt atrast nozaudētas lietas un pazudušus cilvēkus, paredzēt nākotni vai atvieglot kāda lēmuma pieņemšanu.

Astroloģijai ir savi zinātniskie un psiholoģiskie, pat reliģiskie aspekti. Pārliecība, ka planētas un zvaigznes cilvēku ietekmē, balstās ticībā, tieši tāpat kā reliģija. Mūsdienās nav iespējams ne pierādīt, ne noliegt faktu, ka debesu ķermeņi fiziski (ar elektromagnētisko lauku starpniecību) iedarbojas uz cilvēka organismu. Iespējams, tā patiešām ir. Daudzi, jo sevišķi psihologi, astroloģiju izmanto kā galveno faktoru palīdzības sniegšanai pacientiem. Humāni noskaņoti astrologi deklarē, ka šīs zinātnes vienīgais patiesais mērķis ir – palīdzēt cilvēkiem. Bet tie, kuri uz šo disciplīnu raugās no zinātniskā viedokļa, apgalvo ka “humānisti” nepietiekoši labi pārzina astroloģiju un nespēj precīzi prognozēt. Tomēr jāteic, ka vajadzības gadījumā abu tipu astrologi spēj sniegt kvalificētu palīdzību.

Astroloģijai ir arī citi strīdīgi aspekti. Vieni apgalvo, ka vairāk uzmanības jāpievērš planētu izvietojumam zodiaka zvaigznājos, tādējādi dodot priekšroku zvaigžņu astroloģijai, nevis tradicionālajai. Otri interesējas par tā saucamo karmisko astroloģiju. Un ir arī tādi, kas uzskata, ka ģeocentriskās pasaules sistēmas vietā jāizmanto heliocentriskā sistēma. Bet vēl citi apgalvo, ka natālā karte jāsastāda ieņemšanas brīdī, nevis tad, kad bērns piedzimst.

Visas šīs teorijas apstiprina astroloģijas dzīvotspēju, to, ka tā nebūt nav sena un izmirstoša zinātne, bet, gluži pretēji, - atrodas attīstības procesā un iegūst arvien jaunus un jaunus aspektus.

Diemžēl par astrologu sevi var nodēvēt jebkurš, kas izlasījis pāris grāmatas. Tādā gadījumā uz precīzu skaidrojumu nav ko cerēt. Meklējot astrologa palīdzību, labākais orientieris ir šī speciālista reputācija. Tas, ka viņš ir kādas organizācijas biedrs, negarantē kompetenci, taču norāda uz to, ka cilvēks šo jomu pēta un uztver nopietni. Pajautājiet savam  potenciālajam astrologam, cik ilgi viņš studē astroloģiju un cik ilgi jau sastāda prognozes un kartes. Atbilde raksturos viņa kvalifikāciju. Var arī pajautāt, lai parāda rekomendācijas un saiknes. Labam astrologam pietiks par ar cilvēka dzimšanas datumu, lai sastādītu gluži pieņemamu prognozi, jo sevišķi, ja apmeklētājs pateiks arī precīzu laiku un vietu. Ejot uz pieņemšanu, jābūt gatavam, ka astrologs gribēs zināt šīs trīs lietas.

Psihosensoro spēju attīstīšana

ar katru gadu kļūst arvien populārāka. Diemžēl tikai neliela daļa šādu nodarbību attīstību patiešām sekmē. Reizēm pasniedzēji stundām ilgi klāsta savu pieredzi, taču nebilst ne vārda par to, kā to varētu iegūt klausītāji. Viņš var arī jokot un izstāstīt metafizikas pamatteorijas, vadīt grupu meditācijas, kurās vispārējo klusumu pārtrauc vien frāzes: “Pēc jūsu auras es redzu, ka spējat ieiet astrālajā plānā, šobrīd jums uz pleca sēž eņģelis.” Mīļi, taču… nu un tad? Patiesi mācīt citiem attīstīt psihosensorās spējas, ir jāparāda, kādā veidā cilvēks var iepazīt paša potences šajā jomā un praktizēties to ikdienas lietošanā. Šajās nodarbībās būtu jāietver:

1. Nākotnes paredzēšanas metodika.
2. Meditācijas metodika.
3. Auras redzēšanas attīstīšanas metodika.
4. Kreatīvā vizualizācija (vēlēšanās piepildīšanai).
5. Dziedināšanas māksla (kā palīdzēt cilvēkam atveseļoties).
6. Atslābināšanās tehnikas!
7. Harmonija ar Augstāko ES.
8. Pašpārliecības, mīlestības pret sevi un personiskā ego attīstīšana.
9. Pareizas elpošanas tehnika.
10. Harmoniskas līdzāspastāvēšanas ar citiem cilvēkiem un arī lietām attīstīšana.
11. Dažādu ekstrasensorās uztveres veidu (telepātijas, gaišredzības, telekinēzes utt.) pilnveidošana.
12. Apmācība veikt pašhipnozi.
13. Astrālās projekcijas veikšana un ceļošana astrālajā plānā.

Ja šeit minētās apmācības kursā nepiedāvā, domājams, ka būs iespējams vien jauki pavadīt laiku patīkamā kompānijā, taču psihosensorās spējas gan neviens šādi neiegūs.

Vairieties no pasniedzējiem, kuri stāsta, ka jums ir brīnišķīgas psihosensorās iemaņas un spējat radīt brīnumus, tikai paši to nejūtat. Iespējams, kaut ko patiešām esat sasnieguši, taču daudz kas tāds, kas dzīvē ienestu būtiskas pārmaiņas, palicis neapgūts, kaut nauda par to samaksāta. Bet pieredze vajadzīga tieši jums. Ja pēc vairāku mēnešu nodarbībām dzīvē nekādu pārmaiņu nav, laiks meklēt citu pasniedzēju.

Mediji var daudz ko pastāstīt par “garīgajiem pavadoņiem”. Daži pat apgalvo, ka viņiem tādu ir simtiem. Kristiešiem, piemēram, mēdz būt nekristiešu pavadoņi, kuri atklāj daudz ko jaunu par kristietību. Šajā apstāklī nav nekādu pretrunu. Pasniedzējs var atklāt, kādu padomu konkrētajā situācijā dod cilvēka garīgais pavadonis. Tad gan jābūr uzmanīgam, bezķermeniskam garam nav jāpieņem lēmums cilvēka vietā ne finanšu, ne veselības jautājumos. Te paveras lieliskas iespējas krāpnieciskai darbībai. Turklāt, ja jau apgūst psihosensorās iemaņas, kādēļ gan pasniedzējs neparāda, kā nonākt saskarsmē ar personīgo “pavadoni”, bet tikai “nodod” cilvēkam viņa sacīto? Attīstiet paši savas ekstrasensorās spējas un mācieties tās izmantot! Šajā procesā jāietilpst arī saskarsmei ar “garīgajiem pavadoņiem”. Daudzi sajūt, ka šie “pavadoņi” ir tikai paša augstākā ES izpausme. Un tik tiešām nav svarīgi, informācija nāk no kāda augstākā vai iekšējā avota. Svarīgi, lai cilvēks pats izlemtu, sekot šiem “pavadoņa” padomiem vai nē. Un te nu jāvēršas pie paša veselā saprāta. Vai šī informācija ir pozitīva? Vai tā ir pieņemama? Ētiska? Vai, sekojot tai, nevienam nenodarīs ļaunu? Atcerieties, ka šajā pasaulē katru tiesā pēc viņa rīcības. Un nav svarīgi, kādi iemesli likuši rīkoties tā un ne citādi, bet “garīgie pavadoņi” gan no sliktu padomu sekām necieš.

Katrā ziņā svarīga lieta ir psihiskā aizsardzība, kaut īsts psihiskais uzbrukums ir diezgan reta parādība. Tomēr būtu jāzina, kas tad tajā ietilpst.

Nereti cilvēki jūt sirdsapziņas pārmetumus par to, ko sastrādājuši bērnībā. Un psihiskais uzbrukums šo vainas apziņu var saasināt tik pamatīgi, ka indivīds krīt tik smagā depresijā, ka nespēj vairs brīvi rīkoties. Bet uzbrucējs to vien gaida. Īstenībā depresija viņam liedz nodoties ikdienas darbam. Ja cilvēks apšauba savas spējas un izturību, psihiskā uzbrukuma rezultātā tās ievērojami pasliktinās. Un tāpat arī, ja kāds šaubās par savām seksuālajām spējām, psihiskā uzbrukuma rezultātā viņš var nonākt depresijā un ar laiku kļūt impotents. Reizēm tie, kuri tikko kā sākuši praktizēties dažādās metafizikas jomās, sajūt, ka ir pakļauti šādam uzbrukumam, un dodas pie sava skolotāja ar stāstu par dažādu monstru un dēmonu uzbrukumu. Taču tas, ko šie ļaudis redz, ir tikai astrālā plāna parādības. Cilvēks ir ieraudzījis nemateriālas, astrālas būtnes, kuras šajā sfērā dzīvo, bet bez konkrētām psihosensorajām iemaņām nav bijušas redzamas. Parasti šīs būtnes ir gluži nekaitīgas, taču uzbāzīgas gan. Tāpēc tās dēvē par “mazajiem huligāniem” jeb “apnicīgajiem astrāļiem”. Godprātīgiem pasniedzējiem vajadzētu skolniekus brīdināt par šādu “pārsteigumu” iespējamību. Būtībā cilvēka psihi ietekmē katru mīļu dienu. Piemēram, reklāmas, pārdevēji, kas cenšas lauzt cilvēka gribu un piespiest kaut ko nopirkt. Arī draugi reizēm mēdz izstāstīt savas problēmas un aiziet jau labākā garastāvoklī, bet cilvēks jūtas nelaimīgs un nomocīts, vai ne? Ja reiz viņš sapratis, ka ir psihiski ietekmēts, zināšanas ir labākais ierocis. Taču šī darba mērķis nav pašaizsardzības apmācība un šai tēmai jau veltītas veselas grāmatas. (Red. piezīme. Nesen latviešu valodā iznācis Sergeja Kļučņikova darbs “Psihoenerģētiskā aizsardzība”.)

Vudū un raganu kults

ir vieni no mīklainākajiem ticējumiem, jo tiem ir redzamā un neredzamā puse, bet publiskais imidžs būtību neatklāj. Vudū ir katolicisma un senā afrikāņu kulta apvienojums, kas sludina vienu Dievu – Radītāju, kam pakļautas citas dievības un mazāk nozīmīgi svētie, kuri savukārt nodrošina saikni starp vudū piekritēju un Dievu. Vudū kultam ir savi priesteri (hungani) un priesterienes (mantibo). Agrāk šo kultu piekopa galvenokārt negroidi, taču mūsdienās puse no locekļiem ir baltās rases pārstāvji, bet trīs ceturtdaļas – sievietes. Vudū neatņemama (taču ne galvenā) sastāvdaļa ir maģija. Daži kulta praktizētāji tik tiešām spēj uzsūtīt lāstus. Visspēcīgākās ir burvestības, ko sauc par “vangu”. Bet vispazīstamākā vudū kulta sastāvdaļa ir reliģiskā ceremonija, kas sākas ar nelielu deju bungu pavadībā un pakāpeniski pāriet transā. Beigu daļā dalībnieki lieto alkoholu, lai ātrāk nonāktu nepieciešamajā stāvoklī. Šajās ceremonijās mēdz notikt arī seksuālie un narkotiku rituāli. Ar laiku šī kulta praktizētāji nonāk garu varā, kļūstot, kā mēdz teikt “apsēsti”. Tāds ļautiņš var runāt dažādās valodās, paredzēt nākotni, raustīties zemē, ņemt rokās indīgas čūskas, noburt u.tml. Un šajās izdarībās saskatāma zināma līdzība ar dažām kristiešu sektām. Kaut arī vudū kults radies Karību salās, tam ir daudz piekritēju Jaunorleānā, no kurienes tas izplatījies tālāk uz citām ASV lielākajām pilsētām. Šis apraksts būtu nepilnīgs, ja nepieminētu kulta sastāvdaļu, par kuras pazīstamību parūpējusies Holivuda – zombijus. Viņi patiešām eksistē. Tie ir cilvēki, kurus dzirda ar speciālām dzirām, ko gatavo no indīgā krupja ādas. Šī dzira izraisa paralīzi, cilvēks zaudē asinis un smadzenes mirst, bet tad viņam iedod pretindi un organisms dažas funkcijas saglabā. Un, lūk, rezultāts – pusaizmigušais zombijs.

Savukārt raganu kults (saukts arī par vikku) ir pirmskristietības ticība ar seniem rituāliem, mūsdienās arvien vairāk cilvēku viļas tradicionālajā kristietībā un meklē alternatīvus ceļus, kā nodibināt pēc iespējas dziļākus kontaktus ar dievišķo. Daži pievēršas Austrumu reliģiskajām mācībām, daži atklāj sev melno maģiju. Tai gan nav noteiktas struktūras, tomēr daudzi tās piekritēji atzīst, ka Dievs ir viens un neizdibināms; dievišķā būtība dalās sievišķajā un vīrišķajā, kaut arī ir raganas, kuras tic tikai un vienīgi dievietēm. Melnās maģijas piekritējiem jādzīvo saskaņā ar dabu un tās cikliem, uz ko norāda Mēness fāzes un gadalaiki. Ir bezgala daudz melnās maģijas paveidu, tāpēc uzskaitīsim tikai dažus mūsdienīgos.

1. Pārmantotā maģija: buršanās spējas saņem mantojumā.
2. Diānisms: dievietes slavināšana. Raganu kopā ietilpst tikai sievietes.
3. Tradicionālā maģija: buršanās māksla balstās raganu kopu piekoptajās tradīcijās, kā, piemēram, ķeltu maģija, kas sakņojas gadsimtiem senās ķeltu tradīcijās, ir ziemeļu maģija, kas piekopj senos ziemeļu tautu ticējumus, druīdisms, izaudzis no senās Anglijas iedzīvotāju ticības un paražām.
4. Gārdenisms: šī kulta sekotāji atzīst Džeralda Gārdena mācību, kurš pamatā izmantojis tradicionālās ticības un pievienojis tām šo to senās grāmatās izlasītu (piemēram, Kabalā u.c.).
5. Aleksandriešu maģija: tai pamatā ir Aleksa Sandersa mācība, kur gārdenisms apvienots ar kabalismu.

Raganu kults, pirmkārt, ir reliģija un tajā netrūkst dažādu svētku, kas pārņemtu no kristietības. Ir daudzas pagānu dievības, kuras kanonizējusi kristīgā baznīca. Raganas ir arī dziednieces, padomdevējas un gaišreģes. Šai ticībai ir zināma līdzība ar katoļu brīnumaino vīna un maizes pārvēršanu asinīs un miesā.

Maģiskie rituāli prasa laiku un ir balstīti dabas likumsakarībās. Cilvēkam, kurš nodevies mīlas burvestībām, nevajag iedomāties, ka iecerētais tūlīt parādīsies un dedzīgi atzīsies mūžīgā mīlestībā. Ja tas tik pēkšņi notiks, tas nudien būs brīnums. Raganas nodarbojas ar maģiju, taču nav brīnumdares. Raganu kults ir tikai viens no melnās maģijas veidiem. Raganas nedara ļaunu. Viņu darbības pamatā ir divi likumi.

• Dari, ko vēlies, ja vien tas nevienam nenes ļaunumu.
• Lai ko tu nedarītu, tas viss atgriezīsies pie tevis trīskāršā apjomā.

Raganu kults balstīts uz divējādības principiem un jau no saviem pirmsākumiem uzskatīts par auglības reliģiju. Tā kā sekss ir tā neatņemama, vēsturiska pamatsastāvdaļa. Tomēr mūsdienās daudzi šī kulta piekritēji to uztver tīri simboliski un rituālos neietver. Jāteic, ka tagad raganu kults ļaužu apziņā zināmā mērā saplūdis ar sātanismu. Daudzi senās Romas pagāni pielūdza Pānu – jautro satīru, kuru bieži attēloja ar stabuli rokās. Antropologi lēš, ka tās mītiskās būtnes, kas vienā sabiedrībā uzskatītas par dievībām, citā – iekarotāju un pakļāvēju sabiedrībā, parasti attēlotas kā velni. Ja pieņem, ka pagāni pielūguši nevis Dievu, bet velnu, tad agrīnie kristieši sātanu iztēlojās kā Pānu – ar ragiem un asti. Pirmajās pāvesta bullās raganas nav vainotas velna, bet tieši citu dievību pielūgšanā, šīs apsūdzības vēlākajos gados, cenšoties izskaust pagānismu, šīs apsūdzības mainījās un centrā nonāca velns. Atzīšanos panāca vienīgi ar spīdzināšanu, taču nekādu pierādījumu tā arī nebija. Raganu kults nav sātanisms. Lūk, zināšanai divi būtiski fakti.

1. Atrast un iestāties organizācijā, kura īsti piekopj vudū kultu un melno maģiju, ir ārkārtīgi grūti.
2. Kamēr ir tie, kuri meklē brīnumus, atcerēsies arī veikli un viltīgi ļautiņi, kas pratīs parādīties tieši īstajā brīdī un sasolīs zelta kalnus.

Šodien praktiski katrā lielākajā ASV pilsētā var vērot vudū vai raganu kulta ceremonijas, vai piedalīties tajās par naudu. Lielākoties tas ir aizplīvurots aicinājums uz seksa orģijām un tam nav nekā kopīga ar minēto kultu. Seksuālā enerģija joprojām ir gana noslēpumaina, kaut tā pētīta un izzināta jau tūkstošiem gadu. Iespējams, ka par maz pētīta saikne starp seksualitāti un reliģiju. Vēsturiski tās abas gājušas roku rokā. Kad zinātnieki atklāja, ka seno laiku augstākās priesterienes iesaistījās seksuālās attiecībās ar priesteriem un sekotājiem, viņi tā apjuka, ka pieklājības uzplūdos nosauca tās par “tempļu prostitūtām”.

Jā, ir vudū sektas un raganu kopas, kuras piekopj seksualitātē balstītus rituālus. Diemžēl daudzi pētnieki neatzīst, ka harmoniska seksuālā savienība vienmēr iet rokrokā ar garīgumu, tāpēc ir arī cilvēki, kuri izlemj iestāties šādā kopā tikai šī seksuālā aspekta dēļ. Ir zināmi gadījumi, kad lētticīgus cilvēkus uz seksuālām attiecībām izprovocē apgalvojot, ka šādi viņi piedalās maģiskā rituālā. Sekss ir tas, ko daži dēvē par “augstāko noslēpumu”, bet tam nav nekā kopīga ar publiskiem rituāliem, kuros ietilpst seksuālās attiecības. Ja reiz seksam šādos rituālos ir galvenā nozīme, tad skaidrs, ka atkal ir darīšana ar krāpniekiem. Un vienmēr jāatceras, ka īstos vudū un raganu kulta pielūdzējus nemaz nav tik viegli atrast, bet nepieredzējis cilvēks var itin viegli nonākt krāpnieku rokās. Īstenajiem vudū un raganu kulta pielūdzējiem seksuālās attiecības ir apgarotas. Viņi darbojas ar enerģiju, kura atbrīvojas dzimumakta laikā. Tāpēc jāliek lietā veselo saprātu, novērojot savas emocijas un jūtas. Bet ja šķiet – kaut kas nav īsti kārtībā, neiesaistieties! Šeit rakstītais nav pamācība, bet domāts, lai lasītājam palīdzētu atbrīvoties no ilgstoši kultivētiem aizspriedumiem un pasargātu no kļūdām.

Sātanisma sekotāji iedalāmi divās grupās: tajos, kuri patiesi pielūdz velnu – atkritējos, kuru ticībai tik tiešām ir negatīvs raksturs, jo ir ārkārtīgi maz garīgo vērtību, un tajos, kuri patiesībā netic sātana eksistencei, bet piekopj hedonismu un atsakās no jebkādiem nosacījumiem un ierobežojumiem, kas valda sabiedrībā. Jāteic, ka diezgan daudzi praktizē šos principus, taču sevi par sātanistiem neuzskata.

Vārdu “kults” bieži vien uzskata par sinonīmu vārdam “sekta”. Mūsdienās šis vārds iemantojis negatīvu nozīmi un ar to saprot reliģiska vai kāda cita virziena organizāciju, kuras ideoloģija var radīt bēdīgas sekas. Lūk, dažas pazīmes!

1. Cilvēki, kuri cenšas iesaistīt, nestāsta par sevi. Nākas uzdot viņiem šo jautājumu un ne vienreiz vien. Viņi mēdz nosaukt organizācijas nosaukumu.
2. Nosaka trūcīgu proteīnu diētu Rietumu cilvēkam, kurš ikdienā pieradis pie olbaltumvielām, tas var izraisīt smadzeņu priekšējās daivas bojājumus un kavēt racionālo domāšanu.
3. Sektas locekļi vairākas stundas aptekalēs jauniņo – smaidīs, stāstīs, kā šeit cits citu mīl. Tā kā mūsu sabiedrība ir samērā atturīga, šie apgalvojumi izklausās kā paradīzes mūzika. Taču to mērķis ir noskaņot pret sabiedrību, piespiest aiziet no ģimenes un draugiem.
4. Viņi piespiedīs necilvēcīgi strādāt, bet gulēt ļaus ļoti maz. Tas negatīvi ietekmē cilvēka psihi.
5. Par notikumiem pasaulē uzzināsit tikai izlases kārtībā, sektas vadītāju traktējumā. Līdz ar to nevarēs notikumus vispusīgi analizēt un noformulēt savu viedokli.
6. Cilvēku izolēs no ģimenes un draugiem, mīlestību un pieķeršanos demonstrēs tikai sektas locekļi, līdz viņš kļūs atkarīgs no tiem. Reizēm šādā izolācijā jāpavada ilgs laiks.
7. Daudzreiz liks atkārtot bezjēdzīgus vārdus, frāzes un darbības. Austrumu ticībās guru, kas skaita mantras kopā ar pārējiem, vienmēr paskaidro katras skaņas nozīmi. Taču sektas locekļi apgalvo, ka mantras jēga nav svarīga. Vienīgais, kas nepieciešams – vārds vārdā atkārtot. Tas izraisa grūtsirdīgu transu, aizmiglo domāšanu un mazina spēju pieņemt lēmumus.
8. Sektas līderis ir pasludināts par dievu vai vienīgo, kuram ir tieša saikne ar Dievu. Bet sekot dievam un būt ar viņu vienatnē var tikai iestājoties sektā. Un rodas attiecīgi postulāti: tikai šai sektai ir tiešā saikne ar Dievu. Dievam pieder viss, ja neesi šīs sektas loceklis un tev ir savi īpašumi, tad tie ir Dievam nozagti. Tātad taisnīgi būs, ja atņemsim īpašumu un tas nonāks sektas valdījumā. Kulta organizācijas, kas sludina tamlīdzīgu “loģiku”, savus ļaudis apmāca izspiest no citiem lielas naudas summas, melot un zagt, liekot noticēt, ka šāda rīcība ir attaisnojama.
9. Var izteikt nāves draudus. Un bailes liks absolūti mainīt uzvedību.
10. Var piespiest lietot narkotikas vai alkoholu un stingri kontrolēt seksuālo dzīvi. Tas sagraus saiknes ar sabiedrību un ļaus domāt, ka zagšana un slepkavošana nebūt nav amorāla (kā tas bija Čārlza Mensona gadījumā), vai arī izdarīt pašnāvību (kā Džonstaunā), ja sekta pavēlēs.
11. Cilvēka ego taps apspiests un sagrauts, jo atkal un atkal stāstīs, ka individualitātei nav nekādas nozīmes, svarīga ir tikai grupa. Un beigu beigās nelaimīgais sāks ticēt, ka viss, kas viņam pieder, ir jāatdod kā upuris kultam.
12. Var nākties ciest spīdzināšanu un sāpes.

Šīs ir tikai dažas no sektantu piekoptajām “smadzeņu skalošanas” metodēm. Vervēšana nereti notiek koledžās un, lai cik dīvaini tas nebūtu, par upuriem visbiežāk kļūst tieši inteliģences pārstāvji.

Hipnoze

Ja aptaujā duci speciālistu ar lūgumu sniegt hipnozes definīciju, saņem duci atbilžu. Jā, vispārpieņemtās definīcijas nav, jo neviens precīzi nezina, kas tā īsti ir. Daži hipnozi dēvē par “vadāmu meditāciju”, “dziļu atslābināšanos”, par paaugstinātas ietekmējamības stāvokli un vēl citos vairāk vai mazāk piemērotos terminos, un tie visi ir daļēji atbilstoši, taču nepilnīgi.

Lai arī kas tā nebūtu, hipnozi izmanto ar mērķi palīdzēt cilvēkiem, kuriem ir zināmas psihes un uzvedības novirzes, piemēram, atmiņas traucējumi (sevišķi traumu rezultātā), aptaukošanās (galvenokārt nepareizas ēšanas dēļ), arī tiem, kuri vēlas atmest smēķēšanu vai atbrīvoties no stresa. Pēdējā laikā parādījies speciāls hipnozes veids, ko lieto krūšu apjoma palielināšanai.

Hipnozi izmanto vismaz jau no senās Ēģiptes laikiem. Ir rakstu liecības, kā to iniciācijas rituālos slepenajās skolās likuši lietā ēģiptiešu priesteri. Hipnoze kļuva populāra, kad noskaidrojās, ka tā dod tos pašus rezultātus kā mesmerisms, kaut gan metodes un teorija ir atšķirīga. Simtiem gadu hipnozi izmantojuši šarlatāni un burvji, lai demonstrētu publikai neticamus brīnumdarbus. Kā agrāk, tā arī mūsdienās daudzi no hipnozes baidās, tomēr jābaidās būtu tikai dažiem. Un tas ir tāpēc, ka lielais vairums cilvēku, kuri domā, ka ir nohipnotizēti, patiesībā tādi nemaz nav! Iespējams, ka esat redzējuši šovu, kurā hipnotizētājs liek it kā nohipnotizētiem skatītājiem darīt visādas muļķības. Lūk, fakti: 80-90% dalībnieku tamlīdzīgos šovos ir veseli un ae skaudru saprātu. Hipnotizētājs ir lielisks šovmens, kurš smalki orientējas raksturos, tāpēc tūdaļ pamana, kurš skatītājs publikā ir gatavs atslābināties un gūt baudu. Hipnozes stāvoklis ir labs attaisnojums spontānai rīcībai. Kas šiem cilvēkiem stāsta, kādas muļķības viņi darījuši, tie atbild: “Mēs bijām nohipnotizēti un par savu rīcību neatbildējām.” Dažos šādos šovos piedalās aktieri, kuriem maksā par to, lai pēc iespējas ticamāk nospēlētu hipnozes varā nonākušu cilvēku. viņu ķermeņiem caurdūra adatas, bet sāpes cilvēks nejuta. Dažiem piemita spējas kontrolēt asins plūsmu un izturēt uguns karstumu. Diemžēl šos ļaudis neviens tā īsti netika pētījis. Šādos šovos demonstrēja trikus, kas apliecina cilvēka fiziskās spējas.

Daži no patiesi brīvprātīgajiem skatītājiem patiešām ieslīgst vieglā transā. Taču tādu pašu efektu var panākt, apgūstot pašhipnozes paņēmienus. Cilvēks atslābinās, un zemapziņā atveras neliels tunelis. Klausīdams pats savas komandas, cilvēks realizē idejas. Tā ir droša un gluži nekaitīga hipnozes metode.

Taču jāatzīst, ka jebkura hipnoze ir pašhipnoze. Apzināti vai neapzināti cilvēks ļauj sevi nohipnotizēt. Labs piemērs tam ir audioieraksti. Šādas hipnozes stāvoklī rodas patīkamas izjūtas un atslābuma sajūta. Vairumam cilvēku tas ir absolūti nekaitīgi. Dīvainākais, kas var atgadīties, ir tas, ka cilvēks aizmieg un pamostas nākamajā dienā neparasti spirgts un atpūties.

Medicīniskos nolūkos pacientu ieved daudz dziļākā transā, pat komatozā vai izteiktas miegainības stāvoklī. Cilvēks it kā guļ, taču dzird un atbild uz jautājumiem. Šo stāvokli var izmantot arī kā anestēziju ķirurģijā.

Cilvēku iespējams “programmēt”: likt rīkoties pret viņa gribu vai pārkāpt vispārpieņemtos priekšstatus. Hipnotizētājs var pateikt, ka drēbes deg, un cilvēks tās nekavējoties novilks. Tāpēc nekādā gadījumā nevajadzētu vieglprātīgi ļaut, lai ieved dziļā transā. To var darīt tikai tāds, kuram pacients neierobežoti uzticas.

Kad tikko sāka veikt zinātniskos eksperimentus ar hipnotizēšanu, daudzos gadījumos to izmantoja ekstrasensoro spēju paaugstināšanai. Ir ārkārtīgi maz liecību par norisēm hipnozes laikā. Nedaudz informācijas par “iziešanu” no sava ķermeņa, par neparasti spēcīgām telepātiskajām saiknēm starp cilvēkiem. Rezultāti reizēm ir gluži biedējoši. Tāpēc jāsadarbojas tikai ar profesionāļiem, kuri tik pat ātri spēj cilvēku izvest no dziļā transa stāvokļa.

Tātad secinājumi: pašhipnoze ir nekaitīga. Tas ir labs psihiskās un fiziskās pašaatīstības veids.

Spiritisms ir reliģisks novirziens, kam pamatā ticība, ka pēc nāves cilvēka apziņa dodas uz tādu kā paradīzi. Vēlākos laikos to sāka skaidrot kā iespēju sazināties ar to cilvēku gariem, kuri pārkāpuši nāves slieksni. Daži okultisti gan nepiekrīt šim formulējumam, tomēr viena no mūsdienu filozofijas pamatdoktrīnām pauž: “Ja jūsu gadījumā tas darbojas, lieliski.” Diemžēl spiritisma attīstības vēsturē čum un mudž krāpnieki un blēži, un cilvēki, kā par nelaimi, bieži meklē viņu pakalpojumus. Spiritismā ir daudz neizskaidrojamu fenomenu. Piemēram, slavenais iluzionists Hudini paziņoja, ka izmanto kādas sievietes medija, vārdā Mārdžorija, metodes. Taču Hudini asistents apgalvoja, ka tā nav taisnība. Pati Mārdžorija patiešām bieži mēdza “pūst miglu acīs”, tomēr dažas lietas, ko viņa darīja, varētu būt bijušas gluži reālas, taču tā arī nav atminētas vēl šodien. Spiritisms ir pelnījis lielāku uzmanību, nekā tam veltīta vēstures gaitā.

Seanss ir saiknes nodibināšana ar mirušo gariem. Pastāv divu veidu seansi: tie, kuri notiek tumsā, un tie, kuri notiek gaismā. Tumsas seansos var gadīties neparastas lietas, kuras no zinātniskā viedokļa nekādi nav iespējams izskaidrot. Tās ir skaņas un balsis no nemateriāliem avotiem, mirguļojoša gaisma no neizprotamas vietas, levitējoši cilvēki vai priekšmeti, kā arī nelieli objekti, ko dēvē par “dāvanām” no nekurienes. Daudz kas no tā bija vien veikli nostrādāti triki. Mūsdienās šādi tumsas seansi notiek daudz retāk nekā pirms piecdesmit gadiem. Gaismas seanss ir krietni vien atšķirīgs. Daudzreiz uz jautājumiem, ko rakstījuši seansa dalībnieki, atbildes saņemtas ar medija starpniecību. Medijiem bieži piemīt attīstīta loģiskā domāšana un viņi ir labi psihologi. Ieklausoties tajā, ko viņi saka, secinājumus jāizdara pašiem.

Ja jautā, vai ticat NLO, neviens jau nedomā par debesu parādībām, kuras cilvēkam nekādi neizdodas identificēt. Jautā, vai ticat, ka ir nezināmi lidojoši objekti, ko vada un kontrolē ārpuszemes saprāts. Par to runā jau aptuveni 35 gadus. Taču cilvēki tos ir redzējuši kopš neatminamiem laikiem. Lielākoties tās ir dabas parādības. Tās, kuras nav iespējams identificēt un izskaidrot, uzskata par pētnieciskiem kosmosa kuģiem, kas ierodas no citām planētām vai dimensijām. Diemžēl nav nekādu materiālu liecību kontaktiem ar šiem objektiem un būtnēm. Daži apgalvo, ka šādas liecības izplatās no valdību struktūrvienībām.

Protams, ticība atnācējiem nav iemesls satraukumam, taču tas ir vēl neuzarts lauciņš krāpniekiem. Vai tie, kas apgalvo, ka bijuši ciešos kontaktos, redzējuši atnācējus vai viņu kuģi, saka patiesību? Pierādījumu nav. Iespējams, daži aculiecinieki melo. Kāds varbūt fantazē. Ar melu detektoriem var noteikt tikai to, vai cilvēks pats tic saviem vārdiem vai nē. Ja atzīstas, ka tic NLO eksistencei, detektors var noteikt, vai viņš saka patiesību, vai melo. Ir milzum daudz atklāti melīgas un muļķīgas informācijas, kas rada problēmas tad, kad ļaudis, kuri it kā esot kontaktējušies ar citplanētiešiem, sāk apvienoties sektās. 60.gadu beigās tāda sekta izveidojās Kalifornijā. Tās dibinātāji stāstīja, ka drīz uz Zemi atlidošot citplanētieši, lai īsteni ticīgos aizvestu sev līdzi uz planētu, kur valda miers, mīlestība un pārpilnība. Šīs pārliecības piekritēji pārdeva savu mantību, lai varētu ziedot naudu sektas dibinātāju vajadzībām, un devās tuksnesī, kur gaidīja, kad tiem pakaļ ieradīsies citplanētieši, bet sektas dibinātāji pazuda ar visu naudu. Un, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, daži apkrāptie solīto tikšanos tuksnesī turpināja gaidīt vēl 80.gados.

Ticības jomā viena no vissarežģītākajām sistēmām ir ceremoniālā maģija.

Tā ir ebreju, kristiešu un seno ēģiptiešu filozofijas sajaukums, kam daļēji pievienoti arī senindiešu un haldiešu pasaules uzskati ar nelielu pagānisma piedevu. Un tam visam vēl klāt katoļu un masonu ceremoniālie aspekti. Šī sistēma pēta arī jūdu-kristiešu mistisko Kabalas mācību.

Ceremoniālajai maģijai ir trīs veidi.

1. Baltā maģija, kuras mērķis ir sasniegt harmoniju, saikni ar augstāko ego, garīgo pavadoni, kosmisko saprātu, sazināties ar sargeņģeli. Šim maģijas veidam ir arī daudz citu nosaukumu.
2. Pelēkā maģija, kas vienmēr ir pozitīva un veltīta paša maga vai kāda cita ārstēšanai. Pirms sāk praktizēt pelēko maģiju, jāpārliecinās, ka tā nevienam neko ļaunu nenodarīs. Taču pelēkā maģija var pārvērsties tajā, kuras nosaukums ir
3. Melnā maģija. Tās mērķis – apzināti darīt ļaunu sev vai jebkuram citam. Daži magi jūt, ka no viņu darbošanās neviens, izņemot pašus, necietīs. “Ko sēsi, to pļausi” magam nav vienkārši paruna, bet pilnībā reāls fakts. Vairums magu nebūt netaisās bojāt savu karmu ar melnās maģijas buršanos.

Ja vēlas uzzināt ceremoniālās maģijas noslēpumus, jāpārliecinās, ka magi, pie kuriem cilvēks gatavojas doties:

1. praktizē balto maģiju;
2. ir piesardzīgi pret pelēko maģiju un
3. nepraktizē melno maģiju.

Psihosensorās spējas ir dziļi subjektīvs fenomens. Mūsdienu pasaulē katram jādomā ar savu galvu. Tāpēc šim darbam bija izvirzīti divi mērķi – mācīt lasītāju pastāvīgi domāt un likt saprast, ka par savu rīcību atbild katrs pats un katram piemīt brīvā griba.