Toms Ķencis ir folklorists un publicists, kurš mēdz uzdoties par mākslas kritiķi. 2012.gadā absolvējis Tartu universitāti ar doktora grādu filozofijā. Pētniecisko interešu lokā ir kultūras nacionālisms, zināšanu veidošanās, mākslas vēsture, kino, mitoloģija un maģija.
Lekcija notiek izstādes "Latvieši. Mīti un konteksti" ietvaros, kura norisinās Mūkusalas Mākslas salonā (Mūkusalas iela 42). Tā apskata latviskajai identitātei nozīmīgus jēdzienus un tēlus, kuri ir klātesoši vizuālajā mākslā no 19.gadsimta beigām līdz mūsdienām. Viens no darbiem - Ivara Drulles instalācija "Dainu skapis" - izstāde norises laikā skatāms Latvijas Nacionālās bibliotēkas 3.stāvā, veidojot simbolisku saiti starp Latvijas Nacionālo bibliotēku kā ekspozīcijas inspirācijas avotu un izstādi Mūkusalas Mākslas salonā. Atsevišķa izstādes sadaļa salona Mazajā zālē ir Arņa Balčus personālizstāde "Uzvaras parks", kurā mākslinieks sapludinot dokumentalitātes un fikcijas robežas veido kritisku vizuālo mozaīku par Latvijas vēsturi un sabiedrību. 27.augustā plkst. 18:00 Mūkusalas Mākslas salonā izstādi papildinās diskusija par mākslu un nacionālo identitāti mainīgās vēstures un atvērtās nākotnes krustpunktā.
Izstāde "Latvieši. Mīti un konteksti" Mūkusalas Mākslas salonā un Ivara Drulles instalācija "Dainu skapis" Latvijas Nacionālajā bibliotēkā skatāms līdz 13.septembrim. (No LNB mājas lapas.)
Latviešu pirmās Atmodas laiks iezīmējās ar mūsu nācijas tapšanu un inteliģences apziņu, ka nācija nav iespējama bez savas vēstures. Senām un lielām nācijām tāda problēma bija sveša, latviešiem, igauņiem, arī somiem situācija bija savādāka, jo šīs tautas daudzus gadsimtus atradās citu nāciju pakļautībā, tāpat kā latvieši. No vienas puses, latviešiem bija senas folkloras bagātības, kuras tajā laikā tika apzinātas, radās sapratne, ka tās patiešām ir bagātības. Pumpurs saraksta eposu "Lāčplēsis", taču latviešu nacionālas mākslas, ar ko latviešus varētu atšķirt no citām tautām, vēl nav. Tāpēc ir jārada nacionāla māksla. Ilustrācijai viens no Marka Rotko darbiem - bez nacionālas piederības.
Rodas pirmās mākslinieku kopas, kur domubiedri pārspriež to, kā atmodināt latviešu nacionālo kultūru. Pirmās nesaskaņas - ar "māmuļniekiem" (Rīgas Latviešu biedrības pārstāvjiem, kuri nodarbojoties tikai ar visa iespējamā vākšanu, bet neko neveido). Tā kā Latvijā nav mākslas augstskolu, topošie mākslinieki dodas studēt uz Pēterburgu un Igauniju. Kā piemēru lektors min mākslinieku kopu "Rūķis". Rodas nojausma, ka māksliniekiem ir jādarbojas piecās sfērās: ainavu glezniecībā, cilvēku attēlošanā, dizainā, vēsturisku un folkloras motīvu pilnu darbu radīšanā. Tālāk lektors arī apskata visas šīs nacionālā romantisma tēmas.
Protams, ja runājam par ainavām, tad dabiski, ir jāmin Purvītis. Viņa ainavas nav apstraktas, bet tajās jūtams Latvijas tēls. Arī krāsās un kompozīcijā: paskatoties uz tām nesajauksi mūsu zemi ar kādu citu valsti. Purvītis gan, pretstatā citiem māksliniekiem, nav sabiedriski aktīvs, nepiedalās 1905. gada revolūcijā. Kā piemēru latviskas ainavas izmantošanai mūsdienās lektors min Daugavas lokus uz 10 latu banknotes.
Latvisku cilvēku tēli mākslā, protams, ir Rozentāla diplomdarbā, kur redzami cilvēki, kas nāk no baznīcas.
Nacionālo dizainu pārstāv daži Madernieka plakāti un Niedras valdības naudas zīme. Mākslinieks Zariņš savukārt bija kategoriski pret modernisma (jūgendstila) motīviem, jo uzskatīja to par mēri, kas sagrauj visu, jo tas esot bezidejisks dažādu tautu motīvu salikums vienā veselumā. Tāpēc viņa veidotajā "Latvju dainu" titullapā "jūgendu" neatrast.
Vēstures motīvus pārstāv mākslinieka Baumaņa "Likteņa zirgs".
Autors ir izmantojis Indriķa "Livonijas hronikā" sniegto informāciju un attēlojis 12.gadsimta notikumu. "Turaidā, kur mūks Teodorihs sludināja kristīgo ticību, lībieši bija nolēmuši viņu upurēt saviem dieviem, jo mūka sējumi tīrumos deva labāku ražu nekā pašu sējumi, kas, lietus pārplūdināti, aizgāja postā."
Balstoties uz senu lībiešu "tiesas likumu", baltā zirga gājumam vajadzēja izlemt sagūstītā mūka likteni. Ja zirgs kāptu pāri šķēpam ar kreiso kāju, Teodorihu gaidītu nāve, ja ar labo kāju – viņš paliktu dzīvs. Neskatoties uz cilšu zīlnieka argumentiem, ka kristiešu dievs, sēžot zirga mugurā iejaucas tiesas procesā, arī pēc eksperimenta atkārtošanas, zirgs palika uzticīgs savam viedoklim un saglabāja Teodoriha dzīvību.
Tāpat, mākslinieka Alkšņa attēlotā senlatviešu kauja ar bruņiniekiem un "Jātnieks pils priekšā", kas mūs aizved pie pēdējās tēmas - folkloras un minētā Alkšņa velniem. Tālāk, Zariņa ilustrētā, populārā tautas dziesma, kas kļuvusi par ziņģi. Zariņš, liekas, ir pirmais, kas mākslas darbā ir attēlojis Pērkonu. Blakus ainava ar bārenīti - zīļu lasītāju. Tālāk, ilustrācija pasakai par Kurbadu un vienkārši - pasaka.
Nevar neminēt arī Rozentāla radītos folkloras tēlus. Velnu ģimene bēg no gaiļa dziesmas. Rozentāla daiļradi ir ieteklējuši daudzi citi mākslinieki. Reālisma iezīmes var redzēt gleznā "Nāve". [Jāprecizē, ka pēc Viduslaiku priekšstatiem Nāves darbarīks nav tikai izkapts, bet tā "sīkākiem darbiem" izmanto arī sirpi. Interesantas asociācijas: ja komunistu iemīļoto simbolu - sirpi un āmuru vērtē pēc Viduslaiku simbolikas, tad iegūstam nāvi kopā ar grāvēju, jo āmurs tieši to arī nozīmē. Lai atceramies Tora veseri! - ila piezīme.]
Tālāk, pamīšus seko citi Rozentāla darbi un citu mākslinieku veikums, kuri bez šaubām ir iespaidojuši Rozentālu. Francūzis Anrī Martins, šveiciešu mākslinieks-simbolists Arnolds Beklins. Rozentāla "Melnā čūska" nav vienīgā, tēmu attīsta arī Rūdolfs Pērle. Blakus viņa "Kara karodziņa rakstītāja", arī pēc tautas dziesmas. Atgriežoties pie Rozentāla - viņa gulbju princeses, blakus Vrubelis. Tālāk impresionistiskās "Saules meitas". Tālāk iespaidi no Gallena-Kallela - zviedru izcelsmes somu mākslinieka, kas ilustrēja "Kalevalu". Viņa darbus Rozentāls ir redzējis un smēlies no tiem iedvesmu.
19. un 20. gs. mijā Janim Rozentālam kā vienam no nacionālās mākslas skolas pamatlicējiem pieder vislielākie nopelni sakaru izveidē ar somu tēlotāju mākslu. Profesors Anto Leikola (Anto Leikola – Forselu - Rozentālu ģimenes pārstvis no Somijas, raksturoja latviešu gleznotāja ciešo saikni ar Somiju, ko palīdzēja nostiprināt arī mākslinieka laulība ar somu dziedātāju Elliju Forseli (Elli Forsell).
Amerikāņu mākslas zinātnieks Bārts Pūšovs (Bart Pushaw) salīdzināja Jaņa Rozentāla un somu gleznotāja Akseli Gallena-Kallelas (Akseli Gallen-Kallela) darbību kultūrtelpā starp Rīgu un Helsinkiem. Viņš atklāja ne vien abu mākslinieku līdzīgos uzskatus un gleznošanas stilu, bet arī vinu ārējā izskata apbrīnojamo līdzību. Janim Rozentālam pieder vislielākie nopelni saiknes nostiprināšanā starp somu un latviešu tēlotāju mākslu un arhitektūru. Viņš popularizēja somu skolas sasniegumus kā paraugu latviešiem. Rozentālam bija izveidojušies pastāvīgi kontakti ar vadošajiem somu māksliniekiem, tiešāks vai netiešāks to iespaids atrodams viņa glezniecībā. Aksela Gallena–Kallelas darbi, kas tika veidoti kā ilustrācijas somu nacionālajam eposam "Kalevala", rosināja arī Rozentālu pievērsties latviešu mitoloģijas atspoguļojumam gleznās.
(http://www.finland.lv/public/default.aspx?contentid=309240&nodeid=38433&contentlan=19&culture=lv-LV)
Un pašās beigās nevar neminēt Māmuļas fresku, ko arī darinājis Rozentāls. Tā sastāv no 7 daļām, centrālajā un lielākajā attēlots baltu dievu panteons ar Pērkonu centrā.
Unikālajā J.Rozentāla mākslas darbā ietvertas dziļi simboliskas idejas. Centrālajā kompozīcijā attēloti alegoriski tēli no senu laiku teiksmu pasaules - Pērkons, Potrimps un Pīkols. Tie simbolizē spēku. Savukārt kultūras mērķus - skaistumu un gudrību simbolizē panno "Saules sveiciens" uz kreisās un "Pie avota" uz labās puses rizalītiem. Rizalītu sānos attēloti līdzekļi šo mērķu sasniegšanai - tās ir kompozīcijas "Māksla", "Zinātne", "Zemkopība" un "Rūpniecība" .
Jāpiezīmē, ka pēc freskas tapšanas, tā ne visiem patikusi. Vieni teikuši, ka tāda labāk iederētos kādā krogā, bet citi - ka - spēļu namā...
Tomēr, laiks visu noliek savās vietās. Ar to arī lekcija beidzās.