Latvijas Fantāzijas un Fantastikas Biedrība: Par krievu rakstnieku Georgiju Vladimovu

Nav fantastika, taču vērts lasīt, ja vēlas uzzināt objektīvāku informāciju par tā saukto Lielo Tēvijas karu, kā PSRS dēvēja un tagadējā Krievijā dēvē 2. pasaules kara posmu, kas noritēja PSRS un beidzās ar nacistu sagrāvi Berlīnē. Runa ir par viņa romānu "Ģenerālis un viņa armija" (atkārtoti izdots 2015. gadā). Protams, tas ir daiļdarbs, kaut arī tur darbojas vēsturiskas personas, ir zināmas neprecizitātes, piemēram, Hruščova tiražēts mīts par Staļinu, kurš kara sākumā esot tā pārbijies, ka 10 dienas sēdējis savā vasarnīcā, nevienu nepieņemot, un citas neprecizitātes

https://www.livelib.ru/author/24548-georgij-vladimov

Liels raksts par rakstnieku. Autors Dmitrijs Bikovs.

Grūti atrast krievu literatūrā netaisnīgāku rakstnieka likteni, kā Vladimovam: šausmīgāki ir bijuši, te izvēle ir plaša - no Cvetajevas līdz Šalamovam, taču te ir runa galvenokārt par nelaimīgumu. Iemeslu ir daudz: Vladimovs nav novērtēts, labākie viņa darbi parādījās nelaikā, viņu vienmēr drukāja ar nokavēšanos, bet rakstīja viņš, kas vēl bēdīgāk, apsteidzot savu laiku, domāju, ka daudzus viņa tekstus mums vēl ir jāatklāj. Turklāt nav fakts, ka jaunais lasītājs būs spējīgs uz tādu atklāšanu un padomju Atlantīda varbūt viņu nemaz neinteresēs. Domāju, ja mūs gaida kaut kas līdzīgs jaunai pārbūvei, tieši Vladimovs izrādīsies tās pirmais atklājums; taču arī pati jaunā pārbūve ir zem jautājuma, pilnīgi iespējams, ka pati krievu kultūra biezējošā tumsā elementāri nemaz nenodzīvos līdz kārtējai ausmai. Tāpēc par viņu mums nākas runāt tagad, spiestiem apiet daudzas slīkšņainās vietas.

https://ru-bykov.livejournal.com/3894930.html

Vēl par rakstnieku.

https://ru-bykov.livejournal.com/3895419.html

Vladimova pēdējais, publicētais romāns „Ģenerālis un viņa armija” radīts episkajās Tolstoja „Kara un miera” tradīcijās. Tajā rakstnieks pievēršas Lielā Tēvijas kara tēmai, kā vienu no varoņiem izvēloties visaizliegtāko tās figūru – ģenerāli Vlasovu.

Romāns iegūst krievu Bukera prēmiju 1995. gadā, tajā pašā laikā Georgija Vladimova „Generāļa” milzis padarīja bezjēdzīgu pašu sacensības jēgu, kā minēja «Коммерсантъ», romāns ieguva arī Maskavas literatūras prēmiju „Triumf” un tika nosaukts par desmitgades labāko sacerējumu.

Rakstnieka īstais uzvārds ir Volosevičs. Literāro pseidonīmu viņš pieņēma tāpēc, ka tas labāk izklausās.

Garstāstu „Lielā rūda” Georgijs Vladimovs uzrakstīja pēc brauciena uz Kurskas magnētisko anomāliju. 1960. gadā viņu tur sūtīja žurnāls „Novoje vremja”, lai viņš uzrakstītu aprakstu par jaunajiem speciālistiem. Taču jau pirmajā dienā no karjera Vladimova acu priekšā iznesa strādnieka līķi, bet pēc pāris dienām – vēl vienu. Satriekts par redzēto, viņš pasūtītā apraksta vietā četrus mēnešus sarunājās ar inženieriem, meistariem un strādniekiem, mēģinot saprast notikušo traģēdiju iemeslus.

1962. gadā Vladimovs devās siļķu zvejā Ziemeļatlantijā. Tas bija ilgs komandējums no „Ļitgazetas”, taču uz kuģa neviens nenojauta, ka viņš ir rakstnieks. Vladimovs savi sauca par bijušo taksistu, kurš vāc naudu „Volgai”. Viņš kopā ar citiem meta tīklus, cēla tos laukā – pats uz sevis iepazina Murmanskas zvejnieku dzīvi. Tā tika uzrakstīts romāns „Trīs klusuma minūtes”.

„Uzticīgais Ruslans” ir garstāsts, viens no nozīmīgākajiem krievu literatūras darbiem XX gadsimta otrajā pusē. Sarakstīts 1964. gadā, garstāsts klejoja „Samizdatā” līdz 1989. gadam, kad to publicēja žurnāls „Znamja”, kaut arī agrāk, 1975. gadā to nopublicēja žurnāls „Graņi” (VFR).

„Vladimovs ir uzņēmies ļoti grūtu uzdevumu: pētīt tās pašas drūmi-eiforiskās apziņas būtību un traģēdiju, ko veido masu informācijas līdzekļi un autoritārā māksla... Runa ir par pašas dabas izkropļojumiem – būtībā, skaistumā; par cilvēku apziņas dresūru...” (N. Ivanova)