Visums ir pilns ar zvaigznēm, gandrīz visām šīm zvaigznēm ir planētas, un bez šaubām, ka dažas no šīm planētām ir piemērotas dzīvošanai. Taču, kur visi ir? Itāļu fiziķis Enriko Fermi, it kā bija pirmais, kurš uzdeva šo jautājumu 1950. gadā, un no šī laika zinātnieki ir piedāvājuši daudzus risinājumus viņa vārdā nosauktajā paradoksā... Visuma vecums un izmērs liek domāt, ka vajadzētu pastāvēt daudzām tehnoloģiski augsti attīstītām ārpus Zemes civilizācijām. Taču šī hipotēze šķiet pretrunīga faktam, ka nav novēroti pierādījumi, kas to apstiprinātu.
Sets Šostaks, astronoms no SETI institūta, kas desmitgadēm pētīja Fermi paradoksu, uzskata, ka to var izskaidrot ar kaut ko sarežģītāku, kā attālums un laiks – ar uztveri. Varbūt, ka mēs neesam vientuļi un neesam tādi bijuši. «Vaboles-sprakšķi manā dārzā nemana, ka viņiem apkārt ir saprātīgas būtnes, konkrēti – mani kaimiņi un es», - Šostaks saka, - «taču mēs visi jau esam te». Pirmo reizi es ieraudzīju visai loģisku un ilustrētu skaidrojumu „Fermi paradoksam” par ārpus Zemes civilizācijām, kas neprasa ierastās, eksotiskās hipotēzes (piemēram, civilizāciju bojā ejas fatālismu), vai tēzes, kas ir pretrunā ar fiziku (kā Zemes unikalitāte). Seta Šostaka skaidrojums balstās uz tiem faktiem, kas ir zināmi par mūsu pašu civilizāciju un, kas dabiski izriet no progresa vēsturiskās gaitas. Fermi paradokss jautā: „kur ir visi?”, taču paskatīsimies objektīvi: „kas mēs esam?”. Nav tik vienkārši paskatīties uz sevi no malas, ar hipotētiskas civilizācijas skatienu, kas ir apdzinusi mūs par miljoniem gadu, taču pamēģināsim. Pirmkārt, kāpēc par miljoniem gadu, ne mazāk? Tas ir varbūtības jautājums. Katrs, kurš vēlas, var veikt triviālus aprēķinus un secināt, ka Galaktikas robežās pat civilizācijas attīstības starpība par miljons gadiem (nevis desmit vai simts miljoni) izskatās visai maza. Tātad, lai būtu starpība miljons gadu. Otrkārt, ko praktiski civilizācijas plānā nozīmē starpība miljons gadu? Ar ko var salīdzināt civilizāciju, kas ir apdzinusi tehnoloģijā cilvēkus par miljons gadiem? Ja skatāmies lineāri, tad tā ir starpība starp mūsdienu cilvēku un Homo erectus. Ja ņem vērā, ka civilizācija attīstās kā eksponentfunkcija (tas ir jāņem vērā), tad tā ir starpība starp mūsdienu cilvēku un lemuriem. (Funkciju, kas definēta ar vienādību y=ax, kur a>0 un , sauc par eksponentfunkciju. – t.p.) Mēs lemurus atzīstam par visai saprātīgiem radījumiem, taču tas it tāpēc, ka bioloģiski mēs esam radinieki. Cilvēki ir evolucionējuši no radījumiem, kuri bija līdzīgi lemuriem un dzīvoja pirms 80 miljoniem gadu. Mums ar lemuriem ir līdzīga ķermeņa uzbūve, motorika un pat mīmika. Tomēr sapratne par lemuru kultūru mums līdzinās nullei. Mūsu civilizācijas atmiņa vispār neko neglabā par šo evolūcijas pakāpi. Pats agrākais, kas ir palicis mūsu civilizācijai no iepriekšējām attīstības pakāpēm, attiecas uz agrīnajiem neandertāliešiem (apmēram pirms pusmiljona gadu). Tagad rezumēsim: augsti attīstītai civilizācijai ar vecumu + 1000000 gadu mēs ar mūsu materiālo un nemateriālo kultūru – esam tikai lemuri. Turklāt šīs civilizācijas būtnēm ar cilvēkiem nav kopīgas, bioloģiskās evolūcijas līnijas. Viņi nespēj salīdzināt savu domāšanas stilu ar mūsējo, tas pats – ar komunikācijas metodēm, emociju izrādīšanu (pretstatā lemuriem attiecībā pret cilvēkiem, citplanētiešiem ar mums nav nekādu kopīgu bioloģisku senču). Šie citplanētieši savā kultūrā nav atstājuši neko, ko varētu salīdzināt. Piemēram, savu zinātniski-tehnisko attīstības līmeni, kāds ir mums pašlaik. Tāpat, kā mēs neesam savā kultūrā saglabājuši neko no lemuriem. Tas arī viss. Cilvēcei pietiek paskatīties uz sevi objektīvi – un Fermi paradokss no paradoksa pārvēršas – banalitātē. Mēs esam tik primitīvi, ka mūs (civilizācijas nozīmē) vēl nemaz nav. Augsti attīstītas civilizācijas skatās mums cauri, kā uz tukšu vietu. Racionālā nozīmē viņiem ir taisnība. Tādas tās lietas.
https://fishki.net/3064310-o-paradokse-fermi-ne-sprashivajte-gde-vse---sprashivajte-kto-my.html