Kopš biedrības dibināšanas 2000. gada 15. janvārī, tas bija 12. LatCon pēc kārtas. Tas ir otrais LatCon pēc kārtas, kura organizēšanā esmu ņēmis dalību pēc ilgākas savu aktivitāšu pauzes biedrībā vispār. Pirms 2011. gada LatCona, ja nemaldos, pasākuma organizēšanā pēdējo reizi iesaistījos 2002. gadā, kad Rīgā notika Baltcon. Pēc Baltcon 2002 noslēguma, no biedrības atsvešinājos, to noteica man nepieņemamu un neprognozējamu daudzu apstākļu un notikumu attīstība.

Atgriežoties pie šodienas, pēdējā LatCon plānošana formāli sākās jau pagājušā gada rudenī, kad sanāca valde, lai izvērtētu 2011. gada pasākumu, izanalizētu veiksmīgās lietas un apzinātu kļūdas. Kaut gan mūsu pasākums ir ikgadējs, katru gadu tas ir atšķirīgs, jo uzstājas citi lektori un bieži vien LatCon notiek pilnīgi citās telpās atšķirībā no pagājušā gada. Pasākums norisinās divas dienas un lekciju nokomplektēšana ir laikietilpīgs process, kas nevar būt atkarīgs tikai no valdes vien. Iespējamie lekciju lasītāji tika uzrunāti laikus – jau pagājuša gada rudenī un šī gada sākumā, bet no daudziem pretendentiem atbildes tika saņemtas pēdējā brīdī. Nevar viņiem neko pārmest, bet pasākuma organizēšanu tas krietni sarežģī, jo nav iespējams laikus sastādīt precīzu lekciju sarakstu un to publicēt. Tika aicināts arī Toms Kreicbergs, bet viņš nevarēja ierasties, jo laikā, kad bijām jau izsludinājuši LatCon 2012 norises datumus, Toms Kreicbergs tika uzaicināts uz NEBULA balvas pasniegšanas ceremoniju ASV un viņam nācās koriģēt savus plānus un mums atteikt. Iemesls visnotaļ pamatots un saprotams. Tātad, runājot par lektoriem, atklājas šādas problēmas: nav cilvēku, kas spētu pieklājīgā līmenī nolasīt tematikai atbilstošu lekciju; tie, kas teorētiski būtu ar mieru, ilgstoši nevar dot apstiprinošu atbildi; tie, kas gribētu, vai pat jau apsolījuši, spiesti mainīt savus plānus, neparedzamu, personīgu iemeslu dēļ. Lieki piebilst, ka visi lektori uzstājas bez maksas.

Otra būtiskākā problēma, ar ko saskaras LatCon organizētāji, ir telpu meklēšana pasākuma norisei. Tā kā biedrības finanšu resursi ir ļoti ierobežoti, (faktiski to nav) tā ir grūtākā organizatoriskā daļa. Pagājušo gadu LatCon notika Latvijas Kultūras koledžas telpās. Neskatoties uz dažām mazliet šaubīgām ainām otrajā dienā, neesmu dzirdējis, ka koledžas vadībai būtu bijušas kaut kādas pretenzijas. Tomēr šogad man koledža atteica, iemesls: laikā, kad plānojām LatCon it kā esot paredzēti vērienīgi remontdarbi ar telpu siltināšanu. Ja tas tā ir, tad noturēt pasākumu šādā vidē, manuprāt, ir nejēdzīgi un ņemot vērā pavēso attieksmi, sapratu, ka jāmeklē telpas citur. (Vēlāk uzzināju, ka nekādi remonti tajā laikā nebija, kaut tiešām esot plānoti jau sen. It kā tikai tagad sākot kaut ko darīt.) Jebkurā gadījumā tas bija negaidīts trieciens un kad es to uzzināju bija februāra sākums. Tā nu šogad izdevās vienoties ar LU Bioloģijas fakultāti, (pateicoties tikai privātiem kontaktiem) bet tas kļuva zināms tikai 26. martā. Tikai tad varēja droši izziņot LatCon norises datumu 19. un 20. maiju, ātrāk tas vienkārši nebija iespējams. Tā, lūk.

Tiklīdz bija zināmi pasākuma rīkošanas datumi un vieta, kur LatCon notiks, tika izsūtīta informācija un pasākuma programma ziņu aģentūrām BNS un LETA. Izmantojot privātus sakarus, informācija un pasākuma programma tika nodota žurnāla „Kas jauns” žurnālistes rīcībā. Kā es to paredzēju, nekādas intereses no šīm institūcijām nebija. Galvenokārt informācija tika izplatīta internetā, biedrības mājas lapā: www.lffb.midzenis.lv; tāpat tas tika paziņots sociālajā tīklā draugiem.lv sadaļā „Pasākumi” un vēl man zināms, ka šādās interneta vietnēs: portālā http://www.kurbijkurne.lv; http://www.artofgame.lv; http://www.faces.eu; http://mana-ligzda.blogspot.com; http://lasitajaspiezimes.wordpress.com; http://forums.karneola.lv. Man pašam nav profila facebook , par ko jau saņēmām kritiskas piezīmes, ka neesam šo resursu pietiekoši izmantojuši. Nevaru iebilst, mūsdienu laikmetā biedrības valde to nedrīkstēja ignorēt. Ir zināms, ka viens biedrs (varbūt vairāki, precīzi nezinu) pēc savas iniciatīvas izplatījis informāciju šajā sociālajā tīklā, paldies viņam par to. Tomēr tas nenozīmē, ka man kā indivīdam obligāti vajadzētu reģistrēties facebook, ja es to nevēlos. Nevēlos sevi pārāk daudz vazāt pa sociālajiem tīkliem un tās ir manas tiesības. Netika izsūtīta informācija lielākajiem dienas laikrakstiem, kas laikam jau vērtējama kā nolaidība. Kaut arī iepriekšējo gadu pieredze gan nesenā, gan senā pagātnē pozitīvus rezultātus nav devusi, vajadzēja vismaz mēģināt. Ja nemaldos, pagājušajā gadā tika izsūtīta laicīgi informācija visiem lielākajiem preses izdevumiem, bet nevienu preses pārstāvi biedrības pasākumos neesam gadiem satikuši.

Biedrības finansiāli vājo iespēju dēļ, pagaidām nevar būt ne runas par apmaksātu reklāmas laukumu izmantošanu presē vai lielajos interneta portālos. Tika izgatavoti 10 plakāti. Paldies autoriem un darītājiem, bet noformējums, manuprāt, ir diskutabls. Diemžēl nevarēju piedalīties reklāmas plakāta izveidē, jo tajā laikā apmeklēju Eurocon 2012 Zagrebā un ieraudzīju plakātu tikai tad, kad tas jau bija nodrukāts tipogrāfijā. Būtu labi, ja plakāta vizuālā koncepta izvērtējumā savlaicīgāk iesaistītos vairāk biedri. Informatīvajā ziņā plakātā trūkst biedrības mājas lapas norādes internetā, nav minēts otras jaunās autores vārds un uzvārds, piesaukta Warhammers (fantāzijas galda spēle) pasaule, kas neinformētam lasītājam neko neizsaka. (Personīgi ar to saskāros, rādot nejaušai paziņai plakātu, pirmais jautājums: kas tas par Warhammer?) Visi plakāti tika izgatavoti A4 formātā, kas arī ir nepareizi, daļai plakātu vajadzēja būt A3 formātā. Te mums bija komunikācijas problēma. Saprotu vēlmi taupīt naudu, bet ir lietas, uz kurām taupīt nevajag, ja es būtu ātrāk par to uzzinājis, būtu piemetis kādu latu, lai sanāk arī A3 formātā. Plakāti tāpat kā cita informācija publiski pieejami bija diezgan vēlu. Līdz konam bija palicis pavisam maz laika. Tam gan ir iepriekš minētie iemesli.

Kad vienošanās par telpām bija panākta, pasākuma realizācijā būtisku problēmu nebija. Biedrības rīcībā tika nodotas divas lekciju telpas, no kurām viena bija aprīkota ar projektoru, kas bija vairāku lektoru nosacījums. Pats LatCon noritēja bez aizķeršanās saskaņā ar programmu. Nenotika viens paredzētais pasākums, jo vadītājs (G.Veiskats) bija saslimis. Pasākumu kopumā divu dienu laikā, ieskaitot biedrības biedrus, apmeklēja 69 apmeklētāji. Tas ir nedaudz mazāk nekā pagājušajā gadā, bet laikam jau nav mazāks par vidējo LatCon apmeklējumu. Tāds, lūk, sausais uzskaitījums. Centos būt iespējami objektīvs un paškritisks.

Tagad citas pārdomas un jautājumi, kas radās pasākuma gaitā un organizēšanas laikā. It kā apmeklējuma skaitlis izskatās itin pieklājīgs, jāņem vērā, ka tur pieskaitīti, gan organizētāji, gan lektori. Pirmajā dienā tautas aktivitāte gan bija jūtama, bet otrā diena izskatījās gaužām tukša. Vai tā ir tikai organizatoru kļūda? Galu galā biedri par LatConu zināja, bet kādas kuram ir prioritātes... Viens no LatCona mērķiem, manuprāt, ir piesaistīt jaunus interesentus. Šķiet, tas mums nav pārāk labi izdevies, bet kas notiek ar biedriem? Ja uz gada pasākumu nevar atvilkties paši biedri, tad kāda tur biedrība? Kas tad ir tas, kas veido biedrību, mūsu kopā būšanas sajūtu? Mēs paši! Ja nevaram pat reizi gadā savākties... Nedomāju, ka tur valde vainīga, ja cilvēks neatnāk vai atnāk uz vienu lekciju un aši nosvīst. Vai arī vispār neiet konā iekšā, labāk ārā aliņu padzert... Runājot par aliņiem. Kons nav svētuļu pasākums. Tur nav visiem jābūt kārtīgiem kā svētdienas skolas audzēkņiem, tā tas ir visur, kur es esmu bijis citos konos Eiropā, bet... Ir jāzina kaut kādas normas. Ņemiet vērā, ka pasākums būtībā ir par velti. Nevienam neliek pie ieejas maksāt kaut kādu bargo naudu, bet tik cik katrs var atļauties, ja kāds neziedo latu, bet mazāk, tad ar koku viņu neviens prom nedzen. Telpas mums ir iedotas par simbolisku samaksu, fakultāte vai koledža, vai jebkurš cits telpu devējs, kas mums ir bijis, no mums neko nepelna, tā ir labsirdīga pretimnākšana. Tādā situācijā pārāk daudz zīmēties ar alkohola pudelēm, pārblīvēt atkritumu urnas ar tukšo taru pie pašas ieejas, kā arī sabāzt auditorijās pa tukšajiem soliem ir mazākais negodīga un nepieklājīga rīcība. Ja mēs tās telpas būtu noīrējuši pa reālu naudu, tad, tā teikt, „pasūtītu mūziku”, bet ja esam aiz cilvēciskas pretimnākšanas ielaisti iekšā, tad labāk par sevi atstāt maksimāli pozitīvu iespaidu. Var iedzert. Bet neizceļoties par daudz ar jūtamu alkohola reibumu un klusi, pieklājīgi visu aiz sevis novācot. Vismaz oficiālajā pasākuma laikā, lekciju laikā. Vakarā, ja tiek rīkots kāds kopīgais tusiņš, tad var arī skaļāk uzdzīvot. Pagājušo gadu es vakara pasākumu krogā noorganizēju, jo bija vairāk brīvu līdzekļu (pirmkārt, man pašam), bet šogad, tā kā biju vairāk iesaistīts paša kona organizēšanā, man vakara tusiņam neatlika galvā (un makā) vietas.

Runājot par organizētājiem. Tagad jau man piemirsies, ko kurš un cik daudz darīja. Es pats sadabūju telpas. Iesaistījos kaut kādu lektoru pierunāšanā (vairs neatceros, kuru), daļu lektoru, laikam arī abas jaunās rakstnieces, sarunāja Andra, savu lekciju nolasīja Vita, Toms sēdēja reģistratūrā. It kā nekas dižs, bet darbiņš vajadzīgs, ko parasti neviens negrib darīt. Pāris plakātus izlīmēju es, pārējos izplatīja Andra. Kas vēl? Ar savu iniciatīvu nāca Mārtiņš Untāls, novadīja divas diskusijas. Valde ir daži cilvēki, kuru resursi ir ierobežoti. Ja nebūs pašu biedru vai vienkārši interesentu iniciatīvas un piedāvājumu, LatCons īpaši saturīgāks nepaliks, jo valde pazīst potenciālos lektorus tik cik pazīst, ar katru gadu kaut ko jaunu izdomāt paliek arvien grūtāk. Es nudien nezinu, vai nākamgad atkal varēsim rīkot konu Bioloģijas faķī, kaut arī vieta ģeogrāfiskā novietojuma ziņā, manuprāt, teju vai ideāla. Centrs un skaista vieta. Bet cik ilgi var staigāt ar pastieptu roku? Mans secinājums ir viennozīmīgs, kamēr biedrībai nebūs līdzekļi, nekas labs nav gaidāms. Patīk vai ne, jāsāk atkal ir ar pašiem. Biedriem ir laicīgi jāsamet nauda. Vai mēs to nosaucam par biedra naudu, vai kā citādi, nav svarīgi. Ja ikmēneša nauda, tad mans piedāvājums ir divi lati mēnesī. Neticu, ka tas ir kaut kas tik nenormāli liels, ka mūsdienās to nevarētu pacelt. Biju pirmais biedrības kasieris un zinu, cik nepateicīgs darbs, šī naudas iekasēšana. Galvenais tas, ka nav jau nekādu ietekmes sviru. Ja biedrs nemaksā to naudu, neko jau viņam padarīt nevar. Bet ja gribam, lai pasākumi notiktu kaut līdzšinējā līmenī tā nauda ir vajadzīga, ja gribam, lai LatConi kļūst labāki un saturīgāki, tad vēl jo vairāk nauda ir vajadzīga. Kādreiz biedrība sastāvēja no 24 biedriem. Tie ir tie, kuru vārdi un uzvārdi reģistrēti Uzņēmumu reģistrā. Ja 24 cilvēki mēnesī samet katrs pa divi lati, parēķiniet, kāds cipars gada beigās sanāk. Tā ir nauda, ar ko varētu pietikt normālu telpu noīrēšanai un tas jau būtu milzīgs ieguvums. Tomēr situācija tagad ir pamainījusies un ir ļoti neskaidrs biedra formālais statuss. Šobrīd UR ir reģistrēta tikai biedrības valde, jo UR vairāk no mums neko neprasa. Vai kāds man var pateikt, kas īsti ir biedrības biedrs? Kas ir tas dokuments vai faktors, kas to nosaka? Biedra kartes taču mēs neizsniedzam. Nauda ir vajadzīga:

1. telpu īrei;

2. kancelejas precēm, lai arī nedaudz, bet tik un tā vajag;

3. labāk noformētas programmiņas izveidei;

4. savlaicīgu plakātu un skrejlapu („flaijeru”) izgatavošanai, kā arī citām iespējamām reklāmas aktivitātēm;

5. iespējams nākotnē apmaksāt kāda vieslektora uzstāšanos;

6. man ir vēlme reizi gadā uz konu izdot nopietnāku rakstu darbu izdevumu „papīrā” kā senos laikos bija pašu veidotais izdevumiņš „Pūķis”;

7. būtu forši, ja būtu pašiem savi krekliņi ar biedrības simboliku.

Pēdējie trīs varbūt ir mazliet sapņaini mērķi, bet pirmie trīs ir vajadzīgi kā ēst, savādāk nekas nebūs.

Vēl smags jautājums ir par biedrības mājas lapu. (Te, protams, arī vajag naudu.) Vispār par komunikāciju internetā. Paliekam pie esošā vai domājam kaut ko jaunu? Vai izmantojam pilnīgi citus interneta resursus, jo cik noprotu ļaudis labprātāk runā kaut kur citur. Par facebook jau rakstīju. Katram ir tiesības izvēlēties savu sociālo tīklu vai interneta vietni, kur komunicēt. Tikai nevajag uzskatīt, ka tava iecienītākā vietne noteikti ir arī visu pārējo iecienītākā vietne. Kaut kādai vietai internetā ir jābūt, kur komunicēt par biedrību saistītām lietām. Manuprāt, jautājums par mājas lapu aplūkojams atsevišķi.

Tādas, lūk, manas pārdomas par biedrību. Ir jautājumi, kurus daži cilvēki, kas ir valdē neatrisinās. Katrā ziņā neatrisinās tā, lai visiem ļoti patiktu, tāpēc būtu labi zināt citu biedru (?) domas, ieteikumus un vīzijas. Bet vēl labāk, ja kāds nāktu ar praktisku rīcības piedāvājumu.