Taču pašu apjomīgāko un vienlaikus pašu skumjāko informāciju satur grāmata, ko sarakstījis britu vēsturnieks Gerets Viljams. Ja īsi, tad ezera briesmoņa stāsts ir šāds.

1930. gadu sākumā pie rakstnieka Džordža Digbija Geretija (George Digby Gerahty) vēršas vairāki Lohnesas ezera krastu viesnīcu īpašnieki ar slepenu piedāvājumu: kā varētu piesaistīt viesnīcām pēc iespējas lielāku tūristu skaitu ar kaut kādas nevainīgas izdomas palīdzību. Par piemēru tika minēts stāsts par kanādiešu briesmoņa Ogopogo, kas it kā dzīvojot Okanaganas ezerā. Ogopogo kļuva par lielisku reklāmu piekrastes hoteļiem, un to saimnieki kļuva bagāti.

"Aculiecinieku liecības".

Saņēmis par darbu reklāmas uzsākšanai 150 sterliņu mārciņas, Geretijs nolīga žurnālistu Aleksu Kempbelu, kurš arī kļuva par autoru pirmajām "aculiecinieku liecībām", kas tika publicētas vietējā avīzē.

Tas notika 1933. gadā. Jau pēc gada stāsts ieguva turpinājumu. Kādas viesnīcas viesis, ķirurgs Roberts Kennets Vilsons uztaisīja un publicēja to pašu visslavenāko foto ar nezināma dzīvnieka galvu, kas slejas virs ūdens.

Neskatoties uz to, ka jau 1950. gadā Džordžs Geretijs izdeva grāmatu, kur sīki pastāstīja par Nesijas parādīšanos un paša ieguldījumu tās radīšanā, mīts par eksistējošo briesmoni jau bija sācis dzīvot savu dzīvi un tikai palika arvien populārāks, pateicoties uz piekrastes hoteļiem sabraukušiem tūristiem. Katru gadu pāris-trīs liecinieki dievojās, ka paši savām acīm ir redzējuši Nesiju, un, protams, hoteļu saimnieki un vietējie iedzīvotāji būtu pēdējie cilvēki, kuri vēlētos mānīšanos atmaskot.

20 000 par noķeršanu.

Eļļu ugunī ielēja Londonas cirka saimnieks, kurš piedāvāja 20 tūkstošus sterliņu mārciņu tam, kurš noķers Nesiju un atvedīs briesmoni viņam uz cirku. Starp citu, ir viedoklis, ka dažas aculiecinieku liecības pa tiešo ir saistītas ar cirku. Lieta tāda, ka ezera apkaimē bieži apstājās dažādi šapito. Un to saimnieki peldināja savus dzīvniekus (tajā skaitā ziloņus) Lohnesas ezerā. Nav izslēgts, ka daži liecinieki (īpaši, kas briesmoni gribēja ieraudzīt no pretējā krasta) redzēja tieši ziloņus, kas peldējās.

Lai kā tur arī nebūtu, tieši pēc Londonas cirka saimnieka vilinošā piedāvājuma entuziastu pūļi metās pie varas iestādēm, lai dabūtu atļauju noķert Nesiju, un Mārgaretas Tečeres valdība, ko uztrauca nezināmā, taču droši vien eksistējošā dzīvnieka liktenis (vai tad tik daudz cilvēku vienlaikus var kļūdīties), lai saglabātu reto sugu, sāka visādi pretoties dot šādas atļaujas.

Lai nu kas un, cik bēdīgi tas arī nebūtu, sanāk, ka Nesija neeksistē. Tas viss ir, kā tagad saka, labi izdomāta un sagriezta piāra akcija, kas tomēr netraucē katru gadu pieaugt liecinieku skaitam, kas savām acīm ir redzējuši Lohnesas briesmoni.

[Leģendu uztur tas, ka ziņas par briesmoni ir sastopamas arī no 565. gada hronikām - t.p.]

Par rakstnieku Geretiju Vikipēdijā: https://en.wikipedia.org/wiki/Digby_George_Gerahty

Par Lohnesas briesmoni: https://en.wikipedia.org/wiki/Loch_Ness_Monster