Japānā par kappu dēve visparastāko ūdensvīru. Šis vārds tiek tulkots kā “ūdens bērns”. Viņa tēlu zīmē visai dažādi. Kappa var būt līdzīgs vardes un bruņupuča hibrīdam vai pērtiķim ar lieliem ilkņiem. Japāņu ūdensvīri mīt upēs un purvos. Tomēr pastāv arī leģendas par jūras kappām, kas dzer sakē un labi peld. Uzskata, ka kappām patīk palaidņoties, bet parasti cilvēkam tie nekaitē.

Dzirdēti nostāsti, ka kappas ievelk dziļumā un slīcina garām ūdenim ejošus vai peldošus cilvēkus. Japānā līdz pat šim laikam pie ūdenstilpnēm uzstāda zīmes, kurās attēlots kappa. Japāņi joprojām brīdina bērnus, ka spēlēties krastmalā ir bīstami. Cilvekiem dažreiz pat izdevies kappu noķert. Pēdējais šāds gadījums it kā noticis XIX gadsimta sākumā.

Mūsdienās japāņu kriptozoologi pēta ziņojumus par sastapšanos ar šiem ūdensvīriem, bet falsifikāciju meistari dažreiz vilto to mumificētās atliekas vai kaulus, izmantojot tam rajasm pērtiķus, meža pūces un ūdrus.

Vēl nopietnāk kappas pēta ufologi. Piemēram, viņi noskaidrojuši, ka Naras laikmetā un tam sekojošā Heianas periodā (pēc rietumu hronoloģijas starp 700. un 850.gadu), Japānā parādījās kādas noslepumainas radības. Svešiniekus nodēvēja par kappām un tie bija redzami visā salu valstī. Saglabājušies pat uz to laiku attiecināmi mākslinieku darināti kappu attēli.

Kā vēsta līdz mūsdienām nonākušās leģendas, tās bijušas humanoīdas radibas, kas galvenokārt dzīvojušas purvos un upes. Tās turējušās taisni, uz rokām un kājām bijušas pleznām līdzīgas plēves, no kurām rēgojušies gari, āķveidīgi nagi. Viņu milzīgās ausis, pie kurām bijis piestiprināts kaut kas līdzīgs kapsulai, varējušas pagrizties, bet iegarenās acis bijušas trīsstūra formas.

Kappām virs galvas atradies tāds kā veida apļveida disks, no kura slējušās četras garas adatas. Šo radījumu galvas bijušas salīdzinoši mazas. Visvairāk viņu izskatā pārsteidzis dīvains izaugums, kas izskatījies kā izliekta šļūtene un stiepies no deguna un mutes aiz muguras, kur savienojies ar kārbu, kas izskatījās kā mugursoma.

Žurnāla “Mainichi Graphic” publicētajā rakstā japāņu dabas pētnieks Komatsu Kitamura aizstāvēja uzskatu, ka šie “niedru cilvēki” varēja nonākt uz Zemes no kosmosa. Tiešām, pārsteidzoša ir viņu līdzība ar akvalangistiem vai pat kaujas reaktīvo lidmašīnu lidotājiem. “Ievērojot šo viedokli, - rakstīja vāvu ufologs Hārtvigs Hausdorfs, - “snuķis” kalpoja kā elpošanas maska, ko baroja ar gaisa balonu savienotā šļūtene”.

Atliek tikai minēt, vai šīm būtnēm nebija pieņemams mūsu planētai piemītošais gaisa sastāvs, vai viņi izmantoja elpošanas aparātus tikai noteiktām darbībām, kam bija nepieciešama paaugstināta fiziska aktivitāte. Jebkurā gadījumā, pieturoties pie šīs versijas, viņu diska formas galvassega praksē noteikti bija aprīkota ar antenām un kalpoja viņiem savstarpējai saziņai.

Tā tālā laikmenta leģenda vēsta, ka kappas dzīvojusi milzīgās “pērlēs”, kas varējušas peldēt ūdenī. Laiku pa laikam tās pacēlās un milzīgā ātrumā lidoja debesīs. Tātad kappas bija ar kaut ko līdzīgas leģendārajiem dieviem no kosmosa? Vai arī viņi bija kādas izzudušas zemes civilizācijas paliekas?

Dzemona laikmeta beigās, ap 600.gadu pirms mūsu ēras šīs kultūras cilvēki sāka izgatavot dīvaina izskata māla un akmens figūriņas. Visagrākās no tām bija maza izmēra un primitīva izskata. Taču vēlāk, izskatās, ka viņu stils pēkšņi mainījies.

Šo vēlaka laika figūriņu detaļas bija jo rūpīgi izstrādātas. Palielinājās arī to izmērs: vairums šajā laikā izveidoto figūriņu lielums sasniedza 20 līdz 60 centimetru augstumu. Agrāk tās bija pavisam niecīgas dogu figūriņas, nedaudz lielākas par trim centimetriem. Parādījās arī daži no bronzas izfatavoti modeļi. To apģērbs bija klāts ar sarežģītu ornamentu, ko veidoja platas un šauras svītras, kā arī punktiņi.

Vienai no ievērojamākām figūriņām bija acis, ko sedza mūsdienīga izskata, brillem līdzīgs sejsegs. Apskatot veidojumus mūsdienu cilvēka acīm, šīs antropomorfās figūriņas, sauktas par dogū, visdrīzāk atgādina pilotus darba kombinezonos un atbilstošā ķiverē. Vēl precīzāk – tās līdzinās kosmonautiem.

Kad XIX gadsimtā atklāja pirmās dogū statuetes, zinātnieki bija pārsteigti, ka viņu apģērbs viennozīmīgi atgādina kaut ko tehnisku. Arheologiem īpaši noslēpumainas šķita viņu acis. Dažām figūriņām tās bija iezīmētas ar ovāliem izvirzījumiem un spraugu vidū, bet citām – acu vietā atradās taisnstūrveida lodziņš.

Šis novērojums pamudināja pētnieku Sogoro Tsuboi 1894.gadā izteikt viedokli, ka šie ovālie izvirzījumi viņam atgādina brilles, līdzīgas tām, kādas nēsā eskimosi. Šīm brillēm ir spraugas acīm, kuru izmēru iespējams variēt, lai droši pasargātu acis no žilbinošās sniega atspīduma gaismas.

Tā kā XIX gadsimta beigās šīs dīvainās figūriņas tika uzskatītas par bruņās tērptu seno japāņu samuraju karotāju attēliem, Tsuboi minējumam nepievērsa nekādu uzmanību.

Figūriņas atkal nonāca uzmanības centrā tikai pēc 60 gadiem. Padomju rakstnieks Aleksandrs Kazancevs, kura mājas kolekcijā bija trīs dogū figūriņas, aprakstīja tās 1962.gadā. Savukārt pēc tam, kad Ēriks fon Denikens par tām pastāstīja savā grāmatā “Atgriešanās uz zvaigznēm”, dogū kļuva slavenas visā pasaulē.

Zinātnieki Macumura un Casissigs, kuri draudzējās ar rakstnieku Kazancevu, nonāca pie secinājuma, ka dogū figūriņu apģērbs un ķiverēm līdzīgās galvassegas atgādina detalizētus kosmosa skafandru attēlus, kādus valkāja no citām planētām ieraudšies citplanētieši. Viņi nosūtīja NASA detalizētu dokumentāciju, fotogrāfijas un rasējumus, kā arī savus secinājumus.

NASA pārstāvji pasūtīja uzņēmumam “Ltten Industries”, kas atrodas Losandželosā, pēc šiem paraugiem izgatavot kosmisko skafandru.

Matsumuras un Caissiga kungiem nosūtīja šādu atbildi:

“Mūsu noverotāji uzskata ka hipotēzes par kostīmu, kas attēlots jūsu atsutītajos dokumentos, izraisa lielu interesi. Tieši tādu pašu kostīmu izgatavoja un nosūtīja NASA astronautu formas tērpu ģenerāldirektorātam. Tagad tam jāveic papildus modifikācija. Mēs darām jums zināmu, ka pēc direkcijas iepriekšminētās iniciativas, izgatavojot cietu astronauta kostīmu, tika ņemtas vērā visas jūsu uzskaitītās īpatnības, kas redzamas pievienotajās fotogrāfijās, piemēram: savienojošās ierīcea, specialie rāmji acu spraugām, kustīgās locītavas, kā arī plastmasas rokturi spiediena uzturēšanai”.

Seno japāņu kontakti ar šiem humanoīdiem Dzemona laikmetā, iespējams, bija ļoti intensīvi, jo ļīdz šim laikam atrasti apmēram 3000 šādu figūriņu, bet saskaņā ar citiem avotiem to skaits vispār sasniedz 15 000. ™as parādijās Honsju salā Kamegaokas miestiņā (Aomori prefektūr) un Mijagi prefektūrā.

Neskaitāmi atradumi atklāti arī Kantu līdzenumā, uz ziemeļaustrumiem no Tokijas, un netālu no Aomori pilsētas, pašā Honsju ziemeļu daļā. Nevajag aizmirst arī līdzīgas figūriņas, kādas aini izgatavoja Hokaido salā.

Protams, Japāmā visiem šiem atradumiem, kas datēti ar agrāko valsts vēstures periodu, tiek pievērsta daudz lielāka uzmanība nekā ārpus pašas salu valsts. Viens no japāņu ekspertiem Isao Vasio, konstatējis pārsteidzošu līdzību starp dogū figūriņu raksturīgajām iezīmem un mūsdienu kosmonautu apģērba detaļām, 1960-gados izteiva īpašu pieņēmumu:

“Abos Gadījumos vimdi ir piestiprināti pie apakšdelma ar apaļas, lodveida slēdzenes palīdzibu. Acu ovali var būt vai nu pilnībā atvērti, vai sašaurināti līdz šaura iegriezuma izmēram. Abās pusēs redzamas nelielas sviras, ar kuru palīdzību iespējams regulēt spraugas platumu. Virs ķiveres atrodošais “kronis” iespējams, ir antena, bet zīmējumi uz kostīmiem nebūt nav ornamenti, bet gan ierīces automātiskai spiediena regulēšanai”.

Ko par šīm radībām, kas kalpoja par figūriņu prototipu, var pavēstīt japāņu mīti? Diemžēl neko daufdz.

Tomēr Hārtvigs Hausdorfs saasina uzmanību uz to, ka šīs astronautiem līdzīgās statuetes parādījās 600.gadā pirms mūsu ēras. Tieši tajā laikā no debesīm nolaidās dieva Ninigi no-Mikoto, bet imperators Dzimmu-tenno kapa tronī, kļūstot par pirmo šajā garajā “debesu valdnieki” rindā.

Tomēr ir pētnieki, kuri pievērš uzmanību tam, ka dogū tik pat labi var arī līdzināties dziļjūras ūdenslīdēja aprīkojumam, un, pamatojoties uz to, viņi pielauj figūriņu saistību ar kādu zemūdens civilizāciju.