Izkāpis no gulēšanai pielāgotās kārbas, Ernests saglauda dažus savus matus uz vienu pusi, dažus uz otru, uzsmaidīja savam izkropļotajam atspulgam nopulētā ēdamkarotē un saģērbās, lai dotos uz darbu. Arī darbā viņš bija iekārtojies tīri veiksmīgi. Pirms diviem gadiem pavisam netālu tika atklāts jauns autoserviss. Un servisa gariņa vietu pretendēja gara rinda dažādu mājas radību, taču Ernests šo vietu arī dabūja. Vēl ilgi staigāja izriesis krūtis un lepni lielījās. Un nebija iemesla nelielīties – darbs kaulus nelauza, proti, viņa pienākumos ietilpa uzgriežņu pazaudēšana, aizripināšana un samainīšana. Pie tam varēja doties mājās nedaudz agrāk, kā arī reizēm no rītiem paslinkot. Tomēr viņš vienmēr ieradās laicīgi un savu darbu veica ar vislielāko rūpību, lai nebūtu nekādu iemeslu atlaist.

Arī šorīt Ernests bija pamodies, piecēlies un sagatavojies, lai dotos uz darbu. Vēl pēdējo reizi uzmeis skatienu caurajām zeķēm, viņš gandarīts aiz sevis aizvēra mazās durtiņas.

Zeķes bija Ernesta vājība. Garas, īsas, melnas, baltas, biezas, plānas, ar rakstiem un bez, mežģīņu un gluži parastās – tas bija kaut kas vienreizējs. Zeķu veikalam Ernestu nemaz tuvumā nedrīkstēja laist, savādāk tā būtu pārāk pēkšņa svētlaime nabaga dvēselei. Toties reizi dienā viens pāris labu zeļu – tā bija norma. Vecpuisis, pie kā Ernests mitinājās, valkāja kvalitatīvas kokvilnas vīriešu zeķes ar visai nelielu poliestera piedevu. Krāsas variējās no melnas līdz bēšai un pelēkai. Katru vakaru pārrodoties no darba, Ernests sagaidīja, kad tiek izslēgta gaisma, lai tad savāktu novilkto zeķu pāri un ar baudu to no sākuma apostītu. Ernestprāt zeķe bija kā atvērta grāmata, kā jaunāko ziņu pārraide, kā izsmeļošs TV raidījums – ar gana smalku ožu to varēja lasīt kā jaunākās ziņas, iegūstot informāciju par dienā notikušo. Sen jau viņš nepievērsa uzmanību, ka citi to sauca par smaku. Ernests neko sliktu nesaoda un tāpēc šādai baudīšanai ļāvās aptuveni stundu. Pēc tam viņš kāri iecirta zobus mīkstajos kokvilnas pavedienos un izskrubināja caurumu papēža vai īkšķa rajonā. Tās bija pašas gardākās vietas. Pēc tik labas maltītes, atlika vien novietot zeķes atpakaļ vietā un doties snaust. Līdz šim vecpuisis ne reizes nebija aizdomājies par šādu caurumu rašanos, tāpēc tikai reižu reizēm pārbaudīja kurpju iekšpusi, vai tur neslēpjas kādi asumi. Ernests varēja dzīvot mierīgi.

Šorīt, ejot uz darbu, Ernests neko nenojauta. Vecpuisis kā parasti nedaudz pačīkstināja gultu grozoties, tad piecēlās un devās savās darīšanās. Rīts solīja tik pat ikdienišķu un jauku vakaru.

Sagaidījis servisa slēgšanu 20:00, Ernests aiznesa 16. izmēra uzgriežņus pie 14. izmēra, iejauca tos pārējos un apmierināts par padarīto noslaucīja rokas darba uniformā. Nu bija laiks doties mājās. Kā parasti šajā gadalaikā bija jau sācis krēslot, tāpēc pārvietošanās neraisot aizdomas cilvēkos bija ātrāka un vienkāršāka.

Verot sava mitekļa mazās durtiņas, Ernests manīja ko savādāku. Guļamistaba vēl joprojām bija tumša un klusa, bet no viesistabas atskanēja savādas balsis. Ja Ernests savu saimnieku nepazītu jau tik daudus gadus, viņš domātu, ka tur runā divi pilnīgi sveši cilvēki. Vecpuiša balss šķita pārvērtusies, bet tā otra vispār piederēja sievietei. Cienot saimnieka privātumu, Ernests sarunā neklausījās, bet devās apdarīt šādus tādus savus darbiņus pirms vakariņām, kas parasti bija ap 23:00.

Pulkstenis un naktsskapīša nosita jau 23:30, bet vakariņas pie Ernesta vēl nebija atnākušas. Toties no viesistabas nu jau skanēja televizora trokšņi. Tikai pēc stundas guļamistabā iedegās gaisma, kas liecināja par ikvakara rituālu pirms gulētiešanas. Nabaga gariņš jau bija gandrīz aizmidzis nepaēdis un visai īgns, tomēr viņš piecēlās un nolēma kurkstošo vēderu kaut nedaudz apmierināt.

Gaisma dega. Un dega un dega. Un kā nedzisa nost, tā nedzisa nost. No pagultes neko redzēt nevarēja, jo palaga mala gandrīz skāra grīdu. Dzirdēt gan varēja visai aktīvu un ilglaicīgu gultas čīkstēšanu. Vēders burkšķēja arvien skaļāk, čīkstēšana kļuva arvien akīvāka līdz brīdim, kad galīgi saīdējies Ernests jau līda zem segas. Apkārt viss norima un pēc brīža arī izdzisa gaisma. Nu bija laiks savākt kādu zeķi.

Nedaudz pacēlis palaga malu, Ernests izbaza savu garo roku un ķēra pēc zeķes, bet nekā tur nebija. Viņš apčamdīja riņķī un apkārt, palūrēja pa nelielu spraugu, bet neko neredzēja. Pārbaudījis visu gultas malu, Ernests sev par vēl lielāku nepatiku konstatēja, ka zeķes nav tur, kur vienmēr bijušas visus šos gadus. Tikai pēc kārtīgas izpētes viņš konstatēja, ka zeķes nekur nav pazudušas, tikai samestas vienā kaudzē ar citiem apģērba gabaliem krietni tālu no gultas. Tā kā uz turieni nevarēja nokļūt nemanīts, tad piktais Ernests nolēma Noteikumus nepārkāpt un šovakar iztikt bez zeķēm. Vakariņās uzkodis kādu nedaudz putekļaunu diega galu, viņš tāpat ar burkšķošu vēderu likās gulēt un cerēja, ka tas neatkārtosies.

Ai, kā Ernests kļūdījās! Nākamajā vakarā zeķes bija vēl tālāk, pēc tam tās nevarēja atrast vispār. Katru vakaru nācās gaidīt krietni ilgāk līdz gulta rima čīkstēt un gaisma izdzisa. Un pat pēc šīs gaidīšanas nekā iepriecinoša nebija, jo zeķes tuvumā gultai vairs neatradās. Katru vakaru kļūdam arvien izsalkušāks un piktāks, Ernests manīja, ka ilgi tā vairs nevar. Viņa darba spējas bija kritušās, oma sabojājusies un saldā dzīve nemaz tik salda vairs nešķita. Šajā nelaimē viņš vainoja sievieti, kuras parādīšanās vecpuisim lika mainīt savus ieradumus.

Par laimi nāca piektdienas vakars, kad kopā ar Arnoldu no kaimiņu dzīvokļa Ernests mēdza iedzert pa šļukai uz labi nobeigtu darba nedēļu. Jau no pirmā skata Arnolds pamanīja Ernesta slikto izskatu, iekritušos vaigus un saērcināto acu skatienu. Nebija pat ilgi jātincina, lai viņš izstāstītu visu savu nelaimi, to kārtīgi noskalojot ar lielu glāzi uzdzeramā. Arnolds kā labs draugs sita uz pleca, teica mierinājuma vārdus un piebiedrojās iedzeršanā. Un tajā vakarā tapa pirmais plāns – noslēpt sievietes zeķes, lai viņa vainotu vecpuisi un aizietu.

Vakarā pēc tumsas iestāšanās Ernests ar ļaunīgu skatienu savās mazajās ačelēs lavījās uz drēbju kaudzes pusi. Palikdams naktsskapīša aizsegā, viņš no kaudzes izvilka divas garas, dārgas sieviešu zeķes ar mežģīņotu maliņu. Ļaunīgajam skatienam nenozūdot, viņš palīda zem gultas. Tajā vakarā no zeķēm uzzinājis daudz iepriekš garām palaistus jaunumus, kā arī apmierinājis apetīti ar dažiem kāriem kumosiem, Ernests noslēpa guvumu tālākajā stūrī un apmierināts devās gulēt.

Tā tas turpinājās vēl trīs vakarus. Tomēr arvien biežāk nokļūt līdz drēbju kaudzei bija ārkārtīgi bīstami. Ja no sākuma trauksmes sajūtu nomāca vēlēšanās patriekt to sievišķi un atgriezt visu ierastajās sliedēs, tad pamazām tomēr tramīgums ņēma virsroku. Ernestam tā vairs nešķita laba doma. Un kā kronis visam, tā nolāpītā mamzele tikai ķiķināja un teicās dabūt citas zeķes. Bet prom netinās.

Pienāca nākamā piektdiena, kad panākumi un nepanākumi tika smakli atreferēti Arnoldam, kas pēc trešās glāzes nāca klajā ar jaunu ideju – proti, sasmaržot vecpuiša drēbes ar svešām smaržām. Arnolds šo paņēmienu bija aizguvis no TV. Patreizējā izmisuma sāvoklī Ernestam tā nešķita peļama doma. Drīz vien viņš devās mājās ar nelielu smaržu paraudziņa pudelīti un atkal nedaudz ļaunīgu acu skatienu.

Daudzas mājas radības ir dzimušas ar izteiktu ožu. Daļai redze un dzirde ir tik švakas, ka tās varētu ieskriet rūcošā putekļu sūcējā, ja vien to nesaostu pa gabalu. Līdzīgi bija arī ar Ernestu, tāpēc viņaprāt svešai smaržai bija jākalpo par ļoti labu aizbaidīšanas līdzekli.

Ceturtdienas vakarā Ernests šķendēdamies devās uzpilināt pēdējās smaržas atliekas vecpuiša kreklam. Tā stulbene taču vispār neko nesaprot, viņš pie sevis burkšķēja. Pašam gariņam acis asaroja jau no fakta vien, ka kaut kur istabā ir tik daudz spēcīgas smaržas, bet šī tikai ķiķināja un teicās, ka patīkot. Ka tevi, divi deviņi!

Trešo plānu Ernests uzklausīja ar nolemtības skatienu acīs. Apslacījis savas bēdas ar vairākām glāzēm stipra dzēriena, viņš skumjš un izsalcis vilkās mājās. Pēc tumsas iestāšanās gariņš atritināja Arnolda doto sainīti un izvilka sarkanu lūpu krāsu.

Šorīt Ernests nesaprata, kas īsti viņu ir pamodinājis – rūcošais vēders vai spalgā balss.

„Uz zeķes!” sieviete kliedza. Ernests noriskēja pa mazu stūrīti palūrēt ārā no gultas apakšas. Tur jau viņa stāvēja gaisīgā naktskreklā, paspūrušiem matiem un vecpuiša gaišo zeķi vienā rokā. Zeķei uz sāna rēgojās košs lūpu nospiedums.

„Ko tu murgo!” vecpusisi rūca no gultas. Viņa seju Ernests neredzēja, bet pēc balss varēja spriest, ka īsti pamodies viņš vēl nav.

„Es saprastu uz apkaklītes! Uz vaiga, uz krekla vai kaklasaites,” tik pat spalgā balsī sieviete turpināja. „Es tev vēl piedotu sānsoļus. Bet kaut ko šitik perversu...” viņas balss aizlūza un seja novērsās.

„Rozālij, es par to neko nezinu!” viņš mēģināja skaidroties.

„Un kā tu vispār atļaujies noliegt tik acīm redzamus pierādījumus?” viņa spiedza. „Kas tu gribi, lai es ticu pasaciņām, ka tavs suns to tur atstāja? Tev vispār nav suņa!” To pateikusi, viņa iemeta zeķi kā pārmetumu vecpuiša sejā un izskrēja no guļamistabas.

Tajā dienā Ernests centās izturēties pavisam nemanāmi. Tā kā tā bija sestdiena, kad serviss nestrādāja, viņš visu dienu pavadīja vērpdams putekļus garās lēkšķēs un izkārtodams tos gar sienu. Katrs mazākais troksnītis tika ķerts ar ausīm, katra smarža izanalizēta.

Vakarā, kad gaisma nodzisa nedaudz ātrāk kā parasti, Ernests gulēja savā cepumu kārbā un saspringti klausījās. Tikai divi gultas čīkstieni un pēc tam mierīga elpa. Klusītiņām izslīdējis no savas guļvietas, viņš uz pirkstgaliem aizgāj līdz palaga malai, mazliet to pacēla un cerīgi pastiepa savu garo roku.

Un tur jau viņa bija – saņurcīta, pavalkāta kokvilnas zeķe, kas nesa jaunas ziņas, gardu maltīti un sirdsmieru.