Nācēji izrādījās visai raiba un savāda kompānija. Turēdamies viens aiz otra, gāja kādi desmit noskranduši vīri. Bārdām noaugušas sejas, aklo acu tukšais skatiens kaut kur nezināmā tālumā. Pelēcīgas, bezkrāsainas, labāku dzīvi neredzējušas drēbes, šļūcoši zābaki noskrandušām šņorēm. Viss liecināja par tālu, bezgalīgu ceļu gājējiem. Pirmais no viņiem gāja, taustīdams ceļu ar zarainu un cietu nūju. Viņa nāsis bija plati ieplestas, velkot plaušās dedzinoši karsto gaisu un ošņājot meža smaržas. Vīra ausis centās uztvert vissīkāko apkārtnes skaņu. Laiku pa laikam viņš noliecās un sataustījis kādu zaļu lapu, zāles stiebriņu, lika to pie mutes, paoda, pakošļāja, tad aizmeta un vadīja savu karavānu tālāk.
Vienā no tādiem apstāšanās brīžiem kāds no vīriem ierunājās:
"Jā! To es vienmēr esmu teicis, ka tik gudrs un rūpīgs pavadonis mūsu grupai vēl nekad nav bijis. Ak, mūsu lielais stūrmanis! Es noliecu galvu tavā ppriekšā!"
"Jā, jā, jā! Mēs arī, mēs arī!", - tūlīt piebalsoja pārējie.
"Cik tu esi lielisks un mērķtiecīgs savā virzībā uz priekšu!, - ierunājās otrs gājējs.
"Un vienmēr mums vēders ir pilns!" - piebalsoja pārējie.
"Labi jau labi! Kustieties tik tālāk!" - noteica pirmais un viņa balsī ieskanējās tīksme un apmierinājums. Viņš jau saoda aveņu lauku. Drīz vien viņi jau bija tikušo tam klāt. Aklo bars, šķinot ogas, izklīda pa izcirtumu.
"O-o! Kāda garša! Cik daudz ogu! Ak, kā lai mēs izsakām mūsu bezgalīgo pateicību mūsu lielajam stūrmanim", - skanēja no visām pusēm.
Pirmās, tuvā negaisa vēja brāzmas iešūpoja koku galotnes un aizpūta saules zaķīšus smalkā mirgoņā. Tumši, zili pelēki mākoņi straujā skrējienā dzina saules starus uz debess malu. Lietus pirmie izlūki, lielas lietus lāses sasniedza sakarsēto zemi un vienā mirklī iztvaikoja nemanāmos miglas mākonīšos. Pēc brīža jau lietus gāza aumaļām un pirmais gājējs, savācis savu kompāniju, veda tos kaut kur patverties. Vīri atkal iesāka savas slavas dziesmas. Siltais lietus patīkami atvēsināja sakarsušās muguras. Pirmais tīksmē izstaipījās un viņam jau ienāca prātā doma, ka nebūtu slikti sastapt vēl kādu noklīdušu ļaužu bariņu. Viņš tad varētu kļūt par vēl lielāku vadoni. Tik jauki bija klausīties glaimus un pakļāvības apliecinājumus, vienīgi žēl, ka tie atkārtojās. jauni ļaudis noteikti ienestu dažādību, citādi jau kļuva kaitinoši klausīties vienu un to pašu. Ja vēl pagadītos kāds sievišķis...
Aizsapņojies pirmais nesataustīja grāvi. Solim paceltā kāja atdūrās tikai tukšumā. Aizraudams līdzi pārējos, viņš vēlās pa nogāzi un iekrita lietus saduļķotā ūdens peļķē. Krustām, šķērsām pāri novēlās citi aklie.
"Ko tas nelietis ir izdarījis", - iebļāvās otrais.
"Velns parāvis! Es tagad esmu sasists vienos zilumos. Sāp visās malās!" - novaidēja trešais.
"Man ir izsisti divi zobi!" - spļāva asinis ceturtais.
"Sitiet viņu! Sitiet viņu! Tāds stūrmanis mums nav vajadzīgs", - kliedza pārējie.
Uz labu laimi viņi sāka sist ar rokām un spārdīties ar kājām, taču ātri sagura un sāka rāpties laukā no grāvja. Pirmais sarāvies palika guļot. Sāpes un apvainojums smacēja viņu vai nost, taču viņš neiedrīkstējās pat iepīkstēties.
Aklie saspiedās barā, lietus skaloja dubļus no viņu drēbēm un miesas.
"Laikam vajadzētu iet?" - kautri ieminējās pēdējais.
"Vīri! Es būšu jūsu stūrmanis", - ierunājās otrais. - "Jūs būsiet apmierināti. Ar mani tādas lietas nenotiks!"
"Jā, jā, jā!" - iesaucās trešais.
"Vadi mūs un mēs tev mūžam būsim pateicīgi", - ierunājās pārējie.
Aklie sakārtojās rindā viens aiz otra un viņu gājiens devās tālāk. Pēdējais no bara vēl pagrieza galvu atpakaļ un spļāva uz grāvja pusi, cerot trāpīt palikušajam. Pamazām norima lietus un debesis kļuva arvien gaišākas, mākoņos rādījās plaisas un bija jūtams, ka atkal drīz spīdēs saule.
Bijušais stūrmanis, izlīdis no peļķes, nespēkā notupās uz kraujas, atspiedies ar muguru pret stāvo nogāzi. Viņš centās sakārtot domu mudžekli, taču tās pinās un sitās viņa galvā.
"Ak, Dievs! Kā tas varēja notikt?! Kas ga tagad ar mani būs? Tik pēkšņi - dievināts - un tikpat pēkšņi - pamests!?" - domas šaudījās un nerada izeju.
Tālumā noklusa vīru balsis. Kopējā murdoņā skaidri varēja sadzirdēt tikai kāda klaidoņa vārdus:
"Jā! To es vienmēr esmu teicis, ka tik gudrs un rūpīgs pavadonis mums vēl nekad nav bijis mūsu grupā!"
Tad arī šī balss izzuda un varēja vienīgi sajust mitrajā gaisā ieplūstošo, bezdievīgi saldo aveņu smaržu, kas pildīja svaiguma pārpilno mežu.
1986. gada rudenis - 1987. gada pavasaris, Rīga.