Tātad, pieņemsim, ka Jūs esat brašais jauniesauktais. Jūs sauc Žanis Otto, ir 1971. gads, Jūs neesat paguvis pēc vidusskolas pabeigšanas paspējis iestāties universitātē, nu teiksim atklāti, dēļ dzeršanas, jo dzer visi, un visur, arī tā saucamo „Balto Biļeti” par to, ka Jūs īsti neesat derīgs armijai Jums nav izdevies dabūt, jo Jūsu ģimenei nav blats šajā jautājumā, kolhozā strādāt – nu nē, to Jūs gan nevēlaties, un neko tādu, kas ievietotu jūs humānākajā cietumā uz pasaules Jums arī nav izdevies sastrādāt. Jūs tādējādi esat nonācis padomju armijā, un būsiet mazmazītiņš sūdagabals tur veselus 2. Nu labi, vismaz 1,5 gadus, jo dēļ ģedovščinas (flotē to sauca par godkovščinu) – ārpusreglamenta attiecībām – jums pēdējais pusgads, kad jūs būsiet dembeļa statusā liksies kā īsta paradīze. (Dienēšanas laiks atšķīrās – jūrā 3 gadi, aiz polārā loka, 1.5, pirms 60tajos veiktās armijas reformas visur bija jādien 3 gadi) Nu, bet pirmo un garāko laiku jūs gan drāzīs visos iespējamajos (un arī neiespējamajos) caurumos. Pirmkārt viss sāksies jau iesaucamo uzņemšanas punktā. Citēšu: „Tad mūsu priekšā pavērās apbrīnojams skats – iznāca kapteinis, kas smaržoja pēc spirta. Smaržoja tik ļoti, ka viņu, nostāvēšanas nolūkos, balstīja veseli divi seržanti. Un tad šis oficieris sāka runāt.: ”Tā, stulbeņi, no baltijas esat ja? Nu neko vispār, odīsiet man balto lāču pakaļas, sučkas tādi! Divus gadus pie čukčām odīsiet!” Tālāk mums laipni vēl tika ieteikts pacensties iemācīt krievu valodu pārējiem, kurus mēs tur satiksim, lai viņi varētu saprast pavēles, un izpildīt uzdevumus, iedeva uniformas, un nosūtīja uz sagatavošanu.”

Lai iepriekšējais citāts liktos saprotamāks – Padomju Savienība bija kosmopolītiska valsts – arī armijā. Tā vienmēr nosūtīja savus jauniesaucamos uz pretējo galu no tā, kurā tie tika savākti, pirmkārt, lai samazinātu nenormālo dezertieru skaitu, kas neskatoties uz to, visu Padomju Savienības laiku ir bijis vismaz pāris tūkstoši cilvēku gadā, un otrkārt – lai salauztu jauniesaucamo psiholoģiju. Un īpaši jāpiemin tas, ka baltieši no nekrieviem augstu vērtējās, jo viņi patiešām saprata Krievu valodu, kurā tika dotas visas pavēles, un bija ļoti inteliģenti, salīdzinot ar pārējo savienības daļu. Lai cik tas neticami tas neizklausītos, ļoti plaši izplatīta pieredze Kaukāza, dažādu Sibīrijas nostūru, un visdažādāko mazo tautiņu, kuras ne velna visu padomju laiku tā arī krieviski neiemācījās, iedzīvotāju savākšanai, bija viņu ķeršana ar tīkliem, vai ar speciālām vienībām tad, kad viņi nokāpa lejā uz lielāku ciematu pēc sāls.. Tā tiešām notika. Bet ko tu padarīsi, ka pa ciematu tikai ciema vecākais māk runāt sliktā krievu valodā, un ĻOTI labi ir tad, ja viņš pat tajā māk parakstīties. Analfabētisma līmenis ārpus pilsētām bija nenormāls, pat savās vietējās valodās rakstīt un lasīt mācēja retais. Un tā nu radās gadījumi, kad barakās kādam čučmekam palūdz nodzēst gaismu, un viņš 20 minūtes, uz krēsla stāvot, mēģina nopūst elektrisko spuldzīti. Jā, un nedomājiet, ka viss šis ir aizmirstība – Krievijas analfabētisma līmenis vēl aizvien ir tā ap 30%. Tāpat, kā ASV, starp citu. Nu, un ko jūs domājat – vai cilvēkam, kas visu mūžu ir audzis savā ciematiņā, televizoru dzīvē nav redzējis, avīzi varbūt vienu reizi, ganījis aļņus, aitas un visādu drazu ir nepieciešama Krievu valoda? Protams, pilsētās, un reģionos ap tām šādu problēmu nav, bet – Krievija vienkārši ir par lielu. Un Padomju Savienība bija vēl lielāka. Tādēļ arī daudzos virsnieku aprakstos par mācībām un armiju kopumā tiek gānīti šie Aizkaukāza kretīni, kas nezin, kura labā kāja, kura kreisā, par to, kā jāuzvedas tanku kolonnai kaujas situācijā, ja priekšā atrodas mīnu lauks un apbruņoti naidīgi spēki nemaz nerunāsim.

Nu lūk, un tad jūs - šādu zaļu smerdeli – var nosūtīt pie baltajiem lāčiem, uz floti, visticamāk kādā no krāsainajām jūrām, vai arī uz aviāciju. Kas ir vēl dziļākā pakaļā, nekā abi iepriekšminētie gadījumi. Virsnieka vārds vienmēr ir likums, neskatoties ne uz ko. Vienīgi uz jūrā izbraukuša kuģa virsniekiem ir jāizturas pieklājīgāk pret personālu, jo citādāk atgadīsies kāds no biežajiem „pārkrita pār bortu” nelaimes gadījumā. Baltijas jūrā cilvēks 9 mēnešus gadā var ūdenī izdzīvot 15 minūtes, eskadras mīnu kuģis – esmincis - brauc ar ātrumu, kas vienāds 80km/h. Matemātika ir jūsu ziņā. Protams, arī stulba pavēle ir pavēle. Un tā ir jāpilda. Atbildība par pašu pavēli ir virsnieka ziņā, atbildība par to, kā ir izpildīta pavēle – jūsējā. Šeit gribas pieminēt divus interesantus gadījumus.

Iedomājieties kreiseri – milzīgu karakuģi, kura zalve spēj nolīdzināt nelielu pilsētiņu. Un tagad iedomājieties šī drausmoņa enkuru. Katrs kreisera enkurs tiek īpaši svērts, mērīts un pielāgots katram atsevišķajam kreiserim, tā svaram, formai un masai ir jābūt spējīgai šo jūras titānu pienaglot tieši tajā vietā, kur tam ir jāstāv, un tas sver kādas tonnas 80, kā minimums. Nu, un tagad iedomājieties šī enkura ķēdi, kuras katrs posms ir cilvēka augumā, un krietnā resnumā. Iespaidīgi. Viena šāda kreisera kapteinim bija paradums mazliet paņirgāties par saviem jauniesaucamajiem. Šīs ķēdes tīrīja un laboja tās pa dažiem gabaliem uzliekot uz doka, un tad liekot ar tām darboties. Betona doks var izturēt ķēdi, bet enkuru tas nespēj izturēt – tādēļ enkurs parasti tika atstāts karājamies virs ūdens, tam pieeja bija no doka zemākās daļas. Un tā nu uz doka ulzlikto, katru atsevišķo ķēdes vidusposmu, kuru ne kuģī, ne no doka apakšas vienkārši nav iespējams apstrādāt, pa vienam apskata, notīra, izvērtē. Šim kapteinim patika jauniesauktajiem iedot mazo metāla zāģīti, un dot pavēli šo ķēdi pārzāģēt. Protams, tas ir neiespējami, bet ja pavēle ir dota – tātad jāpilda. Ja dienas laikā nav izpildīts, tad uz gubu (par gubu es vispār runāšu atsevišķi) prom. Nu, un tā visi viņa pakļautie arī atsēdēja savas 15 sutkas. Izņemot vienu, kuram garām brauca saprātīgs vietējais dembelis, kam gluži nejauši, pašam savas pavēles pildot, bija gadījies braukāt ar traktoriņu, pie kura piekabināts kuģrūpnīcas autogēns. Un tā nu dembelis norēcas par jauniesaukto, tas viņam pastāsta visu stāstu, un dembelis izbrīnā jautā – vai tiešām šāda pavēle ir bijusi. Jauniesauktais atbild, ka ir gan. Ar autogēna palīdzību, ķēde tiek pārgriezta divās vietās, 30 minūšu laikā, un attiecīgi, visa apakšējā daļa, enkuru ieskaitot nogrimst doka dibenā. Izcelšana ir bezjēdzīga, jātaisa jauns enkurs, kreiseris uz kādu pusgadu nav spējīgs atstāt doku. Kapteinis tiek atstādināts, un nosūtīts uz militāro komisariātu, par viņu neko vairāk nezinu. Vizdrīzākais, viņš tā arī sapuva gubā. Bet jauniesaucamais? Nu, ko tur daudz – viņš dabūja 2 nedēļas atvaļinājuma un prēmiju par priekšzīmīgu pavēles izpildi.

Bet ar floti un visai dīvainām lietām padomju plāna izpildē saistāms arī šāds gadījums – kā visiem labi zināms, padomju valstī visu darīja pēc plāna . Arī ķēra  dezertierus . Nu, tātad – iedomāsimies situāciju: mums ir jauns, atvaļinājumā aizgājis, zīmi saņēmis flotes kareivītis. Viņam ir pēdējā atvaļinājuma diena, un viņš nu grasās doties atpakaļ uz bāzi – protams, pirms tam ir mēreni piemetis acis, un nu, dodas tuvākā vilciena virzienā. Rajonā patrulē attiecīgā dienesta patruļa, kurai noteikts pa diennakti savākt vismaz 30 personas, kuras izvairās no dienesta. Bet viņiem ir tikai 29. Ja viņi nesavāks, tad viņus, kā jau visas militārpersonas sūtīs uz armijas pāraudzināšanas iestādi – gubu. Un tur neko daudz nepadarīsi, tāpēc jāsavāc vien ir. Un tā nu viņi piesienas jaunajam flotes ierindniekam un sāk viņu izjautāt par visiem sīkumiem, bet šis, kārtīgi piemeties, protams nav uzvilcis savu zilo (un vienmēr, uzsveru, VIENMĒR NĒSĀJAMO!) apkaklīti, kas bija tradicionāla pie formas tērpa, par kuras nevalkāšanu draudēja tā pati tradicionālā sēdēšana gubā. Visam ir oficiāls nosaukums – arī šai apkaklītei, kurai, pēc krievu mēles, tāds arī ir dots – to sauca „Gjuis” – un tā nu sauszemes spēka oficieri piesienas mūsu varonim un zinot šīs apkaklītes nozīmīgumu, izraksta viņam soda sankciju, kas jānodod savam virsniekam. BET viņi nezin oficiālo tās nosaukumu, tādēļ viņi tā arī jautā viņam pašam – kā sauc jūsu zilo apkalīti. Tomēr jaunais jūrnieciņš nav muļķis – viņš skaidrā krievu valodā atbild „Knehts” – un redziet, tas tieši atsaucas uz iepriekšējo stāstu. Redziet, knehts ir tā betona „sēne” aiz kuras pietauvo kuģus, un aiz kuriem aizāķē ķēdi ap viņu darbojoties. Būtībā, pāris tonnas smags milzīgs betona objekts, pēc idejas ne ar kādiem konvencionāliem līdzekļiem neatvienojams no doka. Nu, tā viņš arī dabūja zīmi: „Jūsu pakļautībā esošais zaldāts staigāja pa pilsētas staciju bez knehta. Praporščiks Dubovs. Lūdzu sodīt!” – protams, ka par staigāšanu pa pilsētu bez betona objekta viņu neviens nesodīja. Un šī pati patruļa visdrīzāk gāja mājās, ignorējot visus pārējos alkoholiskas dziras pārlietojušos subjektus, jo, sasodīts, plāns taču bija izpildīts, un vēl bija citas patruļas, kurām arī vajadzēja pildīt savu plānu!

Varbūt mazliet par daudz pievēršos padomju flotei, tomēr tādēļ ka latviešus, kuri, kā jau teicu, bija, ar visu pārējo armiju salīdzinot, vienārši teicamnieki-pirmrindnieki, viņus visbiežāk izvēlējās šādos, svarīgos amatos. Un sūtīja uz visnejēdzīgākajām vietām visā lielajā savienībā. Viena no šādām vietām bija Ziemeļu Ledus Okeāna flote. Tur visi (kāds jaunums) dzēra. To darīja ne tikai tādēļ, ka dzēra visur un visu laiku, bet arī tādēļ, ka vienkārši bija auksti – okeāna nosaukumā ne velti ir iekļauts vārds „ledus”, un to sajūt ne tikai ierindnieki bet arī politsastāvs. Šis fakts bija zināms arī armijas augstākajiem rangiem, tādēļ uz šīs flotes kuģiem pārbaudes veica visbiežāk. Un tā nu vienu rītu, ap pulksten 6.50, kas ir 20 minūtes pēc rīta jundas, kas, saprotams, vispārēji obligāta un neatliekama padarīšana, pie kāda kuģa brauc motorlaiva, kurā sēž kamčatkas reģiona atbildīgie virsnieki. Kuģis neizrāda nekādas dzīvības pazīmes, klājs tukšs, uz saucieniem neviens nereaģē. Tad kādam pulkvedim no motorlaivas iešaujas prātā ideja sarīkot diversiju un paskatīties, kas notiks. Viņš pa trapu, no maliņas uzlien uz kuģa, atrod tur nomestas „fufaikas”, iemērc tās tuvējā eļļas spainī, kas nevienam nezināmu iemeslu dēļ, vienkārši kaut kur atrodas, novieto tā tuvāk pie izejas uz kajītēm un veikli aizdedzina. Tad, fiksi, fiksi norāpjas no kuģa, atpakaļ motorlaivā un gaida. Pēc minūtēm desmit, uz klāja parādās manāmi sareibis un vēl neatgājis matrozis, kurš iznācis uzpīpēt. Un tagad, iztēlosimies situāciju 7.00 no rīta Ziemeļu Ledus okeānā pie kamčatkas krastiem. Viss ir tumšs. Neko redzēt nevar, izņemot spoži degošo eļļas mucu. Neviena netraucēts, un pārlieku slinks lai kaut ko nebūt dzēstu, matrozis ar slaigu kājas spērienu triec kannu pāri bortam – tieši iekšā motorlaivā, ar pusaizmigušajiem, pusnosalšajiem pārbaudītājiem. Sacēlās, kā paši noprotat, masīvs bardaks, kura rezultātā 4 kuģa matroži saņēma medaļas par virsnieku glābšanu no briesmām, un matrozis, kura spēriena rezultātā viss šis notika saņēma mēnesi atvaļinājuma un nākošo dienesta pakāpi par kuģa glābšanu. Un pareizi ir – tautas īpašums jāglābj, tur joki mazi.